Iesaki rakstu:

Jau piekto dienu smagi strādāju pie raksta Beļģijas AkadÄ“mijai par noziegumu, sodu un amnestiju, par latviešu masu deportācijām, slepkavÄ«bām, represijām. DrÅ«ms temats.

Šodien ir 16. janvāris, diena, kad 1938. gadā mana tÄ“va lÄ«Ä·i ietina Latvijas karogā un ielaida Atlantijas okeāna dzelmÄ“. Mani, jaundzimušo, viņš vÄ“l nebija paspÄ“jis redzÄ“t. Māte nepiedzÄ«voja ne bÄ“res, ne kapa vietu, kur kādu ziedu nolikt.

Manas mātes vecāko brāli Andreju, lÄ«dz ar svaini un četriem kaimiņiem, atrada sašautus un saplosÄ«tus no lidmašÄ«nas 1941. gada vasarā. Andrejs nebija miris tÅ«liņ, bet vÄ“l rāpojis kādu gabalu uz priekšu, tikai viņa iekšas nebija tikušas lÄ«dz. Vecā māte raudādama centās savu dÄ“lu kaut cik vÄ“l salikt kopā, lai visu apglabātu. Viņa vÄ“l ilgi rāpojusi pa sÅ«nām, izmisÄ«gi meklÄ“dama sava dÄ“la acis.

TÄ“va brālis Vilis ticis nāvÄ«gi ievainots vÄ“derā vācu armijai 1944.gadā atkāpjoties caur Baltkrieviju. Bijis jāpeld pāri kādam Volhovas purvu ezeram, ko viņš, protams nespÄ“ja. VÄ“l dzÄ«vs bÅ«dams ticis nosÄ“dināts pret balta bÄ“rza stumbru, lÄ«dzi paņemta puse no ripiņas ar numuru, kas katram karavÄ«ram bija ap kaklu un tā viņš tur palicis viens.

Tikai dažas nedēļas pÄ“c mÅ«su došanās bÄ“gļu gaitās, 1945.gada 24.janvārÄ«, Meklenburgas pilsÄ“tā Parhimā, nomira mana māsiņa MārÄ«te, tieši sava tÄ“va dzimšanas dienā. MÄ“s ar māti sagadÄ«šanās pÄ“c pie nometnes vārtiem pārtvÄ“rām pārkrautos lÄ«Ä·ratus, kas katru dienu veda zārkus, ko apglabāt kopÄ“jā bedrÄ“. Panācām, ka vismazāko zārciņu izcÄ“la un izkārtojām MārÄ«tei atsevišÄ·u kapa vietu vietÄ“jā kapsÄ“tā. Viņas bÄ“res bija 27. janvāri, mÅ«su mammas dzimšanas dienā. Paps samaksāja par kapa kopšanu uz 25 gadiem. Taču drÄ«z vien pilsÄ“tu ieņēma sarkanarmija un krievu zaldāti kapsÄ“tu apgānÄ«ja un nolÄ«dzināja. Tagad tur ir pilsÄ“tas parks.

Kādā Monreālas skaistās Mount Royal kapsÄ“tas nogāzÄ«tÄ“ ir vientuļš mazs kapiņš, ko neviens gadiem ilgi neapciemo. Tur guļ mÅ«su dÄ“liņš, kurš piedzima un nomira 1966.gadā. MÄ“s bijām jau nokārtojuši dokumentus, lai viņa urnu pārvestu uz Latviju, jo arÄ« paši ar vÄ«ru bijām cerÄ“juši, ka mÅ«su pÄ“dÄ“jā atdusas vieta bÅ«s dzimtajā zemÄ“. Tamdēļ jau laicÄ«gi tika sākta Ä£imenes kapu iekārtošana. Ja viss bÅ«tu gājis labi, varbÅ«t, ka dÄ“liņa pārapbedÄ«šana bÅ«tu varÄ“jusi notikt viņa nākamajā dzimšanas vai nāves dienā - 28. vai 29. aprÄ«lÄ«.

Kā tagad mums savu bÄ“rnu guldÄ«t kapa vietā, kas ir tikusi apgānÄ«ta ar naidu, dusmām un skaudÄ«bu no savas tautas puses un pat ar apvainojumiem par noziedzÄ«gu rÄ«cÄ«bu? Un kā ar mums pašiem? Vai varbÅ«t mums drÄ«zāk atgriezties pie viņa, svešÄ zemÄ“, kur nevienam pat sapņos nerādÄ«tos doma, ka kādam cilvÄ“kam var apskaust viņa mūža māju?

Ir jau arÄ« vÄ“l citi risinājumi. MÅ«su lauku Ä«pašumā ir tāda klusa, meža vidÅ« apslÄ“pta nogāzÄ«te, kur pavasarÄ« zied zilās vizbulÄ«tes. Tur bÅ«tu Dieva miers un klusums. Tur varÄ“tu, kad pienāks laiks, ar mirušajiem pienācÄ«go cieņu un bez skauÄ£u lāstiem izkaisÄ«t manus pelnus. Un katru pavasari es tad varÄ“tu atkal uzziedÄ“t ar zilām vizbulÄ«tÄ“m.

Pārpublicēts no Facebook.