Iesaki rakstu:

Dabā viss ir pakļauts cikliskumam. Kaut kas rodas, attīstās, sasniedz spēju maksimumu (uzplaukumu), tad noplok, līdz kādā brīdī izzūd pavisam.

Sava cilvÄ“ka mūža ietvaros mÄ“s varam novÄ“rot, kā šÄdam cikliskumam ir pakļauts, piemÄ“ram, diennakts ritms, gadalaiku maiņa, viengadÄ«gu augu attÄ«stÄ«ba gada ietvaros, daudzgadÄ«gu augu attÄ«stÄ«ba vairāku gadu ietvaros, tāpat tam ir pakļauts arÄ« cilvÄ“ka mūžs.

Šos novÄ“rojumus mÄ“s varam ekstrapolÄ“t attiecÄ«bā uz visu pārÄ“jo ārpus cilvÄ“ka mūža skalas izejošo. Ir lietas un parādÄ«bas, kas ir garākas par cilvÄ“ka mūžu, taču mÄ“s varam novÄ“rot to atrašanos dažādās cikla attÄ«stÄ«bas stadijās. Pavisam vienkāršs piemÄ“rs – daudzus gadsimtus vecie ozoli. VÄ“l piemÄ“rs - dzÄ«vnieku sugas, kas kādreiz ir mitušas uz zemeslodes, taču tagad to vairs nav vai arÄ« vÄ“l ir, taču stipri apdraudÄ“tā stāvoklÄ«.

Gana droši var apgalvot, ka tādam pašam cikliskumam ir pakļautas valstis un tautas. VÄ“sture min pÄ“tÄ«jumus par senu tautu, pat veselu civilizāciju uzplaukumu, norietu un izzušanu.

Atvainojos par varbÅ«t vienkāršoti banālo ievadu, taču, pirms iet tālāk un dziļāk pārdomās, šÄ·ita svarÄ«gi šo pateikt. Jo tieši šÄdās kategorijās esmu domājis par latviešu tautu. Kur tā ir pašlaik? Kas ar to notiek? Vai ir bijuši labāki laiki? Ja ir bijuši, vai ir liecÄ«bas par šÄdiem laikiem?

Ir viennozÄ«mÄ«gi skaidrs, ka šÄ« brīža situāciju latviešu tautai nekādi nevar saistÄ«t ar uzplaukumu, jo situācija Ir visnotaļ kā dziļā purvā. Notiek vispārÄ“ja degradācija, kas skar literatÅ«ru, mākslu, izglÄ«tÄ«bas sistÄ“mu. Trešdaļa miljona tautiešu tā saucamās neatkarÄ«bas laikā ir pametuši valsti. Valsts pārvaldÄ“ laimÄ«gi un trekni dzÄ«vo korupcijas astoņkājis.

NepiekrÄ«tu apgalvojumam, ka valsts pārvaldei ar tautu kā tādu neesot nekāda sakara. Manuprāt, ir - un kā vÄ“l. Situācija valsts pārvaldÄ“ atspoguļo tautas šÄ« brīža kolektÄ«vo apziņu, tādÄ“jādi apliecinot teiciena “tauta saņem tādu valdÄ«bu, kādu tā ir pelnÄ«jusi” patiesumu. Redzot, kas notiek apkārt, ir visnotaļ smieklÄ«gi šur un tur lasÄ«t vai dzirdÄ“t par “latviešu tautas izredzÄ“tÄ«bu”.

NepiekrÄ«tu arÄ« apgalvojumam, ka “pārkrāsotajam komunistu režīmam”, kas tagad vada valsti, “nav tautÄ«bas”. TautÄ«bas un dzimuma nav cilvÄ“ka dvÄ“selei. Taču, atrodoties šeit uz zemes, lai arÄ« kādā ideoloÄ£iskā, reliÄ£iskā, sektantiskā, politiskā kustÄ«bā iesaistās indivÄ«ds, viņš pārstāv konkrÄ“tu tautÄ«bu.

Izejot no visa iepriekš sacÄ«tā, ir pilnÄ«gi iespÄ“jams, ka latviešu tauta atrodas savā norietā. Tad pats par sevi rodas loÄ£isks jautājums – ja tas ir tā, vai tad ir bijis arÄ« uzplaukums?

Ja vien par uzplaukumu neuzskata tā dÄ“vÄ“tos “Ulmaņa laikus” (šÄ·iet pārāk Ä«ss uzplaukuma periods visa attÄ«stÄ«bas cikla garumam), oficiālā vÄ“sture saka, ka ne. Saskaņā ar oficiālo vÄ“sturi mÅ«su tautiņa dažādu svešu varu ietekmÄ“ ir kaut ko klusi bez pašapziņas savā nodabā rušinājusi, un tikai Jaunlatviešu kustÄ«ba 19. gadsimta 50.–60. gados varÄ“tu bÅ«t tāds kā pirmais nopietnais pieteikums kaut kam lielākam par prastu veÄ£etÄ“šanu uz zemeslodes daudztautu globusa. Taču arÄ« tas pārklājas ar kopÄ“jā pesimisma šÄ¼akatām, radot (vai mākslÄ«gi veidojot?) iespaidu par latviešiem kā mūžīgajiem lÅ«zeriem, pabÄ“rniem vai Dieva bÄ“rnu padumjajiem pastariņiem.

Taču ir viena lieta, kas vismaz man jau gadu desmitus šajā sakarā nedod miera. Un tās ir latviešu Dainas.

MeklÄ“jot atbildes uz urdošiem eksistenciāliem jautājumiem, dzÄ«vÄ“ ir nācies saskarties ar dažādām garÄ«gām kustÄ«bām, pieredzÄ“m; dažādu apstākļu dēļ ir nācies paviesoties arÄ« “sliekšÅ†a otrā pusÄ“”. Paradoksālā atziņa – nav rakstu, nav literatÅ«ras, kas cilvÄ“kam uz eksistenciālajiem jautājumiem varÄ“tu sniegt atbildes. Pat ja attiecÄ«go tekstu vārdi atbildes satur, sava prāta ierobežotÄ«bas dēļ cilvÄ“ks tās nespÄ“j saprast. TomÄ“r, ja spÄ“j izkāpt no ierobežojošÄ prāta važām, cilvÄ“ks pats spÄ“j bÅ«t atbildÄ“. Tas ir tāpat, kā nespÄ“t izdzert okeānu, taču varÄ“t okeānā brÄ«vi peldÄ“t. Un tad arÄ« sakrālie teksti pamazām “atveras” un kļūst saprotami.

Esmu pārliecināts, ka Dainas pieder pie pašiem sakrālākajiem cilvÄ“ces radÄ«tajiem garÄ«gajiem tekstiem. NocitÄ“šu šeit trÄ«s, kuras man šÄ·iet iepriekšÄ“jo apgalvojumu ļoti ilustrÄ“jošas.

Sajāja bramaņi

Augstajā kalnā,

Sakāra zobenus

Svētajā kokā.

Svētajam kokam

Deviņi zari,

Ik zara galā

Deviņi ziedi,

Ik zieda galā

Deviņas ogas.

Atskrēja bitīte

Paņēma vienu,

Aiznesa pie Māras

ŠÅ«pulÄ“(i).

*********************

Divi dienas mežā gāju,

It nenieka neredzēju;

Kad iegāju trešo dienu,

Ieraug' zelta ozoliņ'.

Pie tā zelta ozoliņa

Sudrabiņa upe tek;

Tās upītes maliņā

Dieva dēli pirti taisa.

Tur Saulīte pērties gāja

Ar visām jumpravām.

Dieva dēli garu lēja (meta),

Zābakos stāvēdami.

*********************

Man māmiņa šautru svieda,

Es iebēgu lejiņā.

Tur atradu lejiņā

Zelta pirti kuroties.

Dieva dēli kūrējiņi,

Saules meitas pērējiņas.

Auseklītis garu lēja

Ar sudraba biķerīti.

Es tev lūdzu, Auseklīti,

Lej gariņu pamazām,

Lai tā man neizkusa

Zelta slota peroties,

Lai pārnesu māmiņai

Jel ar' vienu žagariņu,

Jel ar' vienu žagariņu

Par šautriņas sviedumiņu.

Atļaušos šeit neiztirzāt tekstu simbolos paslÄ“pto vÄ“stÄ«jumu. Tas bÅ«tu ļoti gari, laikietilpÄ«gi. Ja acis ne tikai skatās, bet arÄ« redz, ausis ne tikai klausās, bet arÄ« dzird, katrs šo tekstu dziļumu var uztvert pats. Savukārt pārÄ“jiem no iztirzājuma nebÅ«s ne silts, ne auksts, jo šÄds skaidrojums jebkurā gadÄ«jumā nav zinātniski pierādāms – kā jebkas, kas atrodas ārpus racionāla prāta sapratnes sfÄ“ras.

Pateikšu tikai, ka manā sapratnÄ“ katra šÄ« Daina ir kā fraktālis, kas atspoguļo Visu Lielo Vienumu. Visu Vienoto Veselumu. Katra no šÄ«m Dainām runā par to pašu, ko runā VÄ“das, HelÄ“na Blavatska “Slepenajā DoktrÄ«nā”, dzenbudisms, BhagavadgÄ«ta un arÄ« Kristus “Jaunajā DerÄ«bā”.

Paejot vÄ“l solÄ«ti plašumā - 2007. gadā RÄ«gā viesojās franču zinātnieks valodnieks DidjÄ“ KalÄ“ns. 1. novembrÄ« ar viņu bija publiska tikšanās, kurā viņš latviešu valodā (kas ir viena no 49 valodām, ko viņš tajā laikā pārvaldÄ«ja) stāstÄ«ja par interesantiem valodu pÄ“tÄ«šanas aspektiem un sakarÄ«bām starp dažādām valodām. Kā piemÄ“ru DidjÄ“ KalÄ“ns iztirzāja latviešu vārda „akmens” saistÄ«bu ar vārdu senindiešu valodā, kas apzÄ«mÄ“ “debesis”, jeb precÄ«zāk – “nakts debesis”.

Atļaušos šeit neskart valodniecÄ«bas kā zinātnes nianses, kas pamato šo vārdu sakarÄ«bu. KalÄ“na kungs, zinot, ka lasa lekciju valodnieciski nesagatavotai auditorijai, tām tikai pieskārās virspusÄ“ji un uzsvÄ“ra, ka saite ir zinātniski viennozÄ«mÄ«gi pierādāma.

Viena lieta ir valodu sasaiste. Tas pats par sevi ir interesanti un tiem, kas sludina, ka latviešu valoda ir gana lÄ«dzÄ«ga sanskritam, ir sava daļa pierādÄ«tas patiesÄ«bas.

Otra lieta ir “nakts debesu” kā simbola ietilpÄ«ba. Ja mÄ“s ieklausāmies, kādas sajÅ«tas rosina gan “nakts debesis”, gan “akmens”, pirmā lieta, kas vismaz man nāk prātā ir “mūžība”. Un tad visnotaļ triviālā “BÄ“du manu lielu bÄ“du” iegÅ«st pilnÄ«gi citu dimensiju, ja vÄ“laties, kļūst par sakrālu tekstu. Katrs var arÄ« padomāt par dziļumu un vÄ“stÄ«juma jaudu, ko ietver, piemÄ“ram, “no akmeņa guni kÅ«ru”.

Atgriežos pie iepriekš sacÄ«tā par lietu, kas man nedod mieru.

Šeit norādÄ«to tekstu nevarÄ“ja radÄ«t kādi nebÅ«t savā nodabā degunus zemÄ“ iebāzuši necili rušinātāji, lumpeņi bez pašapziņas vai tikai par savu vÄ“deru domājoši mazi cilvÄ“ciņi. Tekstu radÄ«tāji bijuši patiešÄm viedi indivÄ«di ar pilnÄ«gu sapratni par redzamo un neredzamo lietu kārtÄ«bu Visumā, turklāt spÄ“jÄ«gi to visu ietvert “iekonservÄ“jošos” un sargājošos simbolos, pateicoties kuriem vÄ“sts ir saglabāta lÄ«dz pat mÅ«sdienām. Neviļus šo tekstu radÄ«šanu nākas sasaistÄ«t ar tautas uzplaukumu, ko oficiālā vÄ“sture nav atradusi, nav gribÄ“jusi atrast, nezina vai “pazaudÄ“jusi tulkojumā”. Es kā ne-vÄ“sturnieks varu atļauties vajadzÄ«go nepasvÄ«trot.:)))

Vai tam visam ir kāda nozīme mūsdienās, kad esam tur, kur esam?

Kā parasti atbildes ir divas – jā un nÄ“.

Tam nav nozÄ«mes, jo svarÄ«gais ir tajā, kas notiek šodien. Un, lai kas dižs bÅ«tu bijis pagātnÄ“, pasarg’, dies’, to tagad mÄ“Ä£ināt sasaistÄ«t ar tautas izredzÄ“tÄ«bu. Guļot uz nāves gultas, nav jÄ“gas plātÄ«ties ar jaunÄ«bas dienu zaļāko zāli, treknākajiem suņiem un uzvarām siržu laušanas frontÄ“.

Tajā pašÄ laikā tam ir nozÄ«me, jo viss, kas notiek ar un ap mums, ir saistÄ«ts ar katra indivÄ«da Ceļu. Ceļu uz Mājām. Un teksti, lai arÄ« nespÄ“j dot atbildes, reizÄ“m spÄ“j dot pieturas punktus, kas nav maz. Īpaši tad, ja var samanÄ«t dažādu kultÅ«ru sakrālo tekstu kopÄ“ji veidoto ornamentu, kurā acÄ«mredzami pirmsākums un vÄ“stÄ«jums ir viens kopÄ“js; atšÄ·iras tikai simboli un to jÄ“ga.