Iesaki rakstu:

Sveiciens no Tartu Universitātes klÄ«nikas! Labu brÄ«di domāju, vai rakstÄ«t, jo man nav vÄ“lÄ“šanās kasÄ«ties un gribas taču dalÄ«ties ar labām ziņām. Īsumā - veselÄ«bas stāvoklis ir svārstÄ«gs, bet no krÄ«zes, kur likās, ka spÄ“ka nav vairs itin nekam, esmu ārā.:) TomÄ“r par vienu lietu dÅ«ša kārtÄ«gi apskrÄ“jusies. Par to, kas notiek, kad no valsts apmaksātas transplantācijas un pÄ“ctransplantācijas uzraudzÄ«bas Lietuvā nonāc atpakaļ Latvijas veselÄ«bas aprÅ«pes sistÄ“mā.

12. februārÄ« tika noslÄ“gta mana pÄ“ctransplantācijas uzraudzÄ«ba Lietuvā, jo Latvijas finansÄ“tās ārstniecÄ«bas termiņš ir beidzies. Tātad jāatgriežas savas valsts veselÄ«bas aprÅ«pes sistÄ“mā. Saņemot izrakstu, tajā bija rekomendācijas par turpmāko: kontrole reizi nedēļā; ilgstoši turpinot kortikosteroÄ«du terapiju, atjaunot pretsÄ“nÄ«šu medikamentu lietošanu u.c. (VÄ“lāk sapratÄ«siet, kāpÄ“c pieminu tieši šÄ«s.)

No šodienas atrodos Tartu Universitātes slimnÄ«cas OnkohematoloÄ£ijas klÄ«nikas transplantācijas nodaļā. Pag, pag! KāpÄ“c ne Latvijā?! TāpÄ“c, ka man gadÄ«jās iekulties situācijā, kur divu klÄ«niku ārsti uzskatÄ«ja, ka nekavÄ“joties nepieciešama hospitalizācija, diemžēl neviens no tiem nav Latvijā. KāpÄ“c ne Lietuvā, kur notika transplantācija? Jo valsts manu ārstÄ“šanos tur vairs neapmaksā, savukārt no savas kabatas maksas pakalpojumi ir ļoti dārgi: ap 350 eiro par slimnÄ«cas gultasdienu, neskaitot izmeklÄ“jumus, analÄ«zes un ārstÄ“šanu.

Kā vispār tiku lÄ«dz Tartu? Kad pÄ“c izrakstÄ«šanās no Viļņas Universitātes klÄ«nikas nonācu dzimtajā OnkoloÄ£ijas centrā pie Latvijā vienÄ«gās transplantoloÄ£es-onkohematoloÄ£es, pirmkārt, viņa uzskatÄ«ja, ka pietiek ar kontroli vienreiz mÄ“nesÄ« un reaģēšanu uz akÅ«tām situācijām. Bet kā tad ar Viļņas rekomendācijām?! Skaidru atbildi tā arÄ« nesaņēmu. Nu labi, ja kas notiks, zvanÄ«šu. TomÄ“r tramÄ«gi ap sirdi kļuva. Biju pieradusi pie sava Lietuvas daktera skrupulozās pieejas, pie tā, ka reizi nedēļā vai biežāk tika regulÄ“tas zāļu devas, ņemot vÄ“rā analīžu rezultātus un meklÄ“jot lÄ«dzsvaru starp imÅ«nsupresiju, kas nepieciešama, lai novÄ“rstu konfliktu ar donoru, un vēža recidÄ«va risku, ko rada imunitātes apspiešana, kā arÄ«, lai samazinātu ietekmi uz aknām, jo zāles, ko lietoju, nav vis nekādi vitamÄ«ni. Biju pieradusi arÄ« pie tā, ka zvanÄ«t un vajadzÄ«bas gadÄ«jumā doties uz nodaļu varu jebkurā diennakts laikā. Biju tik satriekta, ka aizmirsu uzdot virkni jautājumu, ko biju sagatavojusi. Laipni lÅ«gta atpakaļ!:) PÄ“c nedēļas uz analÄ«zÄ“m aizgāju pati. Rezultāti atbilstoši situācijai, nekā traka, dzÄ«voju tālāk.

Pirmā akÅ«tā situācija rodas divas nedēļas pÄ“c vizÄ«tes Latvijā. Pagājušajā trešdienā pamostos ar “aizaugušu” kaklu: biezi, dzeltenÄ«gi aplikumi klāj rÄ«kli, mandeles un vietām arÄ« vaigu iekšpuses. PÄ“c strutainās angÄ«nas Ä«sti neizskatās, jo mandeles nav pietÅ«kušas un arÄ« temperatÅ«ras nav; mana versija - sÄ“ne. Zvanu uz slimnÄ«cu transplantoloÄ£ei, viņa saka, lai braucu uz nodaļu. BrÄ«nās, ko mana seja tā sapampusi. Saku, varbÅ«t no kortikosteroÄ«diem, kas ir daļa no imÅ«nsupresijas terapijas. Ä€rste piekrÄ«t un nolemj strauji mazināt devas. Lietuvā tas notika krietni pakāpeniskāk, bet nu labi, jābeidz salÄ«dzināt, un pašai arÄ« apnikušas šaurās rukša actiņas. SÄ“ne esot tipiska kortikosteroÄ«du blakne, turklāt nav temperatÅ«ras. Nodomāju: iepriekšÄ“jā ārsta ieteikums bija mazināt hormonus, tiklÄ«dz pāriet konflikta ar donoru izraisÄ«tie gremošanas sistÄ“mas traucÄ“jumi. Ja vizÄ«tes bÅ«tu ieteikto vienu reizi nedēļā, varbÅ«t lÄ«dz sÄ“nei nenonāktu? Labi, ko nu vairs.

Nodaļā mani uzņemt nevar - nav vietas. Uztriepes no kakla netiek paņemtas. Tiesa, es arÄ« nealkstu uzturÄ“ties slimnÄ«cā. Ä€rste izraksta nosÅ«tÄ«jumu uz asins analÄ«zÄ“m, un tieku pie plaša spektra antibiotiku receptes gadÄ«jumam, ja kļūst sliktāk. Mutes dobumu jāskalo ar sodas Å«deni un jāapstrādā ar speciālu suspensiju. Ne vārda par to, ka vajadzÄ“tu atjaunot pretsēņu tablešu terapiju, un es arÄ« neiedomājos pavaicāt. Pajokojam par kakla skalošanu un atvadāmies.

Sliktāk kļūst jau tajā pašÄ vakarā, tāpÄ“c lÅ«dzu vÄ«ram nopirkt antibiotikas. Nākamajā dienā uz analÄ«zÄ“m. Esmu šausmās par ferritÄ«nu, kas ir desmitiem reižu virs normas, un kāpÄ“c parādÄ«jušies eritroblasti? Tā kā ceturtdien un piektdien dakteres nav, sazināšanās par analīžu rezultātiem notiek caur māsiņu. KamÄ“r gaidu atbildi, ņemu talkā t.s. māti GÅ«gli un rakņājos mācÄ«bu literatÅ«rā. Jā, tādas komplikācijas mÄ“dz bÅ«t un tieši kombinācijā ar nenobriedušÄm sarkano asinsÄ·ermenÄ«šu šÅ«nām. Ar to ferritÄ«nu tomÄ“r kaut kas jādara. Uzkrājoties bojā iekšÄ“jos orgānus, bet es nevÄ“los dabÅ«t vÄ“l kādu sÄ“rgu. Tiesa, neatrodu, no kāda rādÄ«tāja jāsāk cÄ«nÄ«ties. Māsiņa atzvana un saka, ka viss esot normāli, uztraukumam nav pamata. Bet mani tomÄ“r kaut kāds Ä·irmis sāk skrubināt.

Piektdienā aizeju uz Ä£imenes ārsta praksi, jo sÄ“ne turpina augt. Divas ārstes apskata mani un - kas bÅ«tiskākais - uzklausa un atbild uz maniem jautājumiem. Par to, ko darÄ«t ar lieko dzelzi, tomÄ“r jālemj speciālistam, bet eritroblastu esot ļoti maz, iespÄ“jams, kaulu smadzenes satrakojušÄs dēļ sÄ“nes, tāpÄ“c asinÄ«s izmet negatavas šÅ«nas. SÄ“nes aplikumus iesaka tÄ«rÄ«t mehāniski ar sodas putriņā samÄ“rcÄ“tiem joda kociņiem. Kad nonāku mājās, Ä·eros pie eksekÅ«cijas. Iet grÅ«ti, vemju un raudu, bet metode darbojas.

TomÄ“r arvien vairāk mieru neliek pārdomas par to, vai tiešÄm pietiek ar plānveida kontroli 1x mÄ“nesÄ« un reaģēšanu uz akÅ«tām situācijām? Man vajag trešÄ ārsta viedokli. Latvijā alternatÄ«vu nav. Pierakstos uz konsultāciju Tartu Universitātes klÄ«nikā, kur atrodas otra Latvijai tuvākā transplantācijas nodaļa. 

Pie ārsta Tartu tieku jau šotrešdien. Daktere uzskata, ka tik neilgu laiku pÄ“c transplantācijas kontrolei jābÅ«t ik nedēļu. IepazÄ«stas ar manu vÄ“sturi un atzÄ«st, ka viņai nepietiek kompetences, lai strādātu ar manu gadÄ«jumu, bet sola runāt ar transplantācijas nodaļas vadÄ«tāju - varbÅ«t viņš varÄ“tu mani konsultÄ“t. AnalÄ«zes tomÄ“r paņem, bet pie vizÄ«tes cenas nepieskaita, lai gan iepriekš tiku brÄ«dināta, ka par tām jāmaksā atsevišÄ·i. Vakar zvana par ļoti augstu iekaisuma marÄ·ieri - bez vilcināšanās nepieciešams doties uz slimnÄ«cu. VisprātÄ«gāk bÅ«tu RÄ«gā vai Viļņā, turklāt pÄ“dÄ“jā mani zina vislabāk, bet teorÄ“tiski uzņemt var arÄ« Tartu. Taču tad viņai jārunā ar nodaļas vadÄ«tāju.

ZibenÄ«gi sakrāmÄ“ju slimnÄ«cas somu un zvanu uz LOC transplantācijas nodaļu savai ārstei. Izstāstu par analÄ«zÄ“m. Sarkana seja, sāpoša mugura. TemperatÅ«ras nav? NÄ“, nav. Mugura sāpot dēļ straujās hormonu mazināšanas, seja sarkana dēļ konflikta ar donoru. Palielina kortikosteroÄ«du devu (2x lielākā devā, nekā pirms mazināšanas) un pirmdien lai aizeju uz analÄ«zÄ“m. Ja bÅ«s sliktāk, skatÄ«simies, ko darÄ«t. Par likšanu slimnÄ«cā ne vārda. Lai zvanu, ja parādās temperatÅ«ra. PamatÄ«gi apjÅ«ku, jo tādu reakciju nekādi neesmu gaidÄ«jusi. Atvadāmies, un saruna beidzas.

Atkal zvanu uz Igauniju. Prasu, varbÅ«t varu gaidÄ«t lÄ«dz pirmdienai, kad paredzÄ“tas analÄ«zes, jo temperatÅ«ras taču nav. Atbilde ir “nÄ“” - pagājuši tikai trÄ«s ar pusi mÄ“neši pÄ“c transplantācijas. SÄ“ne var bÅ«t “ieklÄ«dusi” arÄ« iekšÄ“jos orgānos, un tad tā var nodarÄ«t posta lietas. Tikpat labi var bÅ«t bakteriāla infekcija. Jautāju, vai to iespÄ“jams noskaidrot ar ambulatori veicamām analÄ«zÄ“m. NÄ“, vajadzÄ«gi asins uzsÄ“jumi. Iesaka atsākt dzert pretsēņu zāles, noskaidro, kādas antibiotikas man ir mājās, un nozÄ«mÄ“ to lietošanu. 

Daktere mudina sazināties ar savu Lietuvas ārstu, varbÅ«t Viļņas klÄ«nika mani var uzņemt. Lai gan nu jau gribas raudāt, saņemos un zvanu. Viedoklis ir identisks: ar tādām analÄ«zÄ“m jābrauc uz slimnÄ«cu, neskatoties uz to, nav temperatÅ«ras. Nekādas gaidÄ«šanas lÄ«dz pirmdienai! FerritÄ«ns neesot šodienas problÄ“ma, bet ar to bÅ«s jāstrādā. Ä€rsts izstāsta, ka Lietuvā ārstÄ“ties bÅ«tu ļoti, ļoti dārgi, simtos tÅ«kstošos. Bet es jebkurā laikā varot viņam zvanÄ«t. Par to esmu no sirds pateicÄ«ga. JÅ«tu, ka dakterim tiešÄm rÅ«p, kas ar mani notiek, lai gan viņš par to nesaņem neko citu kā tikai manu sirsnÄ«go un patieso “Paldies!”

Pabeigusi sarunu domāju: vai tiešÄm tagad bÅ«tu vÄ“lreiz jāzvana Latvijas ārstei un jāsaka, ka vispār jau ar tādiem rādÄ«tājiem vajadzÄ«ga hospitalizācija?! Vai man bÅ«tu jāmāca pieredzÄ“jušu speciālisti, kas viņai jādara, un jāsaka, ka kontrole vienu reizi mÄ“nesÄ« nav pietiekama? Viņa taču lasÄ«ja Viļņas klÄ«nikas rekomendācijas! VarbÅ«t pie mums neapmaksā analÄ«zes un vizÄ«tes, bet tad to varÄ“tu pateikt! Un galu galā - kurš no mums ir ārsts? Ne jau es! Man nav spÄ“ka pierunāt, lai mani liek slimnÄ«cā, un negribas arÄ« meklÄ“t “galus”, lai “apgaismošanu” veiktu kāds cits. Turklāt tam vienkārši nav laika. TomÄ“r sadarbÄ«bu ar ārsti nevÄ“los pārtraukt. Tikšu ārā no slimnÄ«cas, tad centÄ«šos aprunāties un vienoties, kā varÄ“tu notikt Igaunijas ārsta iesaiste. Apzinos, ka diez vai varÄ“šu atļauties braukt uz Tartu katru nedēļu un nepieciešamÄ«bas gadÄ«jumā stacionāru aprÅ«pi saņemt tur.

PÄ“kšÅ†i sajÅ«tos nenormāli, nenormāli nogurusi un bÄ“dÄ«ga. KrÅ«tÄ«s tāds smagums, ka grÅ«ti elpot. Uz brÄ«di nolaižas rokas. Bet runa taču ir par manu vienÄ«go veselÄ«bu un dzÄ«vi! 3 gadus cÄ«nÄ«ties ar akÅ«tu leikÄ“miju, izturÄ“t mokošas sāpes, neskaitāmus Ä·Ä«mijterapijas kursus, transplantāciju, bet pÄ“c tam aizlaist visu renstelÄ“? Jā, neviens nezina iznākumu, bet es taču gribu dzÄ«vot!

Tāpēc paelpoju, palūdzos, nomierinos un zvanu atkal uz Tartu. Atstāstu pēdējo sarunu, tikmēr daktere ir noskaidrojusi, ka mani var uzņemt klīnikā. Prasu ciparus: 150 eiro gultasdiena + pārējais. Dārgi, jā, bet vienalga lētāk nekā Lietuvā, un man vēl ir ziedojumu nauda (paldies, paldies, paldies!!!). Lēmumu pieņemu ātri: divi ārstu viedokļi pret vienu, skaidrs rīcības plāns, un negribu eksperimentēt ar savu veselību. Jā, man nepatīk atrasties slimnīcā, tomēr vēlme atkopties un dzīvot ir stiprāka.

Nepārprotiet, nevÄ“los “uzbraukt” Latvijas vienÄ«gajai (!!!) transplantoloÄ£ei-onkohematoloÄ£ei, jo pārāk labi saprotu, ka viens nevar VISU. Nevar pat pie labākās gribas! ŠÄ« viena cilvÄ“ka pārziņā ir gan tie, kam transplantācija ir procesā, gan pÄ“ctransplantācijas pacienti. Ambulatorās pieņemšanas un darbs stacionārā. Turklāt tā ir universitātes klÄ«nika, tātad, visticamāk, ar studentiem arÄ«.

Nesakiet: nu, tad lai nestrādā vispār! Mīļie, mums jau tā trÅ«kst onkohematologu! PamÄ“Ä£iniet pierakstÄ«ties uz konsultāciju! Tādā gadÄ«jumā pacienti, kas nevar atļauties ārstÄ“šanos ārpus Latvijas, vispār paliktu bez palÄ«dzÄ«bas. TāpÄ“c DAKTERI LIKSIM MIERÄ€! Savu sāpi izsÅ«dzÄ“ju, risinājumu atradu. Turpināšu iet uz konsultācijām arÄ« pie viņas - gan jau pa visiem tiksim galā.;)

Taču par vienu gan skaļi jābļauj veselÄ«bas ministres Ilzes Viņķeles un valdÄ«bas virzienā: radiet beidzot normālu medicÄ«nas sistÄ“mu, no kuras mediÄ·i nebÄ“g prom, nav pārslogoti, rezultātā kļūstot nevÄ“rÄ«gi, un nesaņem padarÄ«tajam neatbilstošu naudu! Kur studenti ir motivÄ“ti apgÅ«t specialitātes, kurās trÅ«kst strādājošo, un māsas un viņu palÄ«gi neturas uz plika entuziasma. SistÄ“mu, kurā pacientam nav jāizstudÄ“ medicÄ«na, lai saņemtu pienācÄ«gu aprÅ«pi, sistÄ“mu, kurā viņam ir balsstiesÄ«bas, sistÄ“mu, kas ir orientÄ“ta uz to, lai cilvÄ“ks izveseļotos, nevis paliktu tās klients visu atlikušo dzÄ«vi. SistÄ“mu, nevis lupatu deÄ·i!

Valsts iegulda milzÄ«gus lÄ«dzekļus transplantācijā, un par to no sirds esmu pateicÄ«ga. Bet pÄ“c tam es atgriežos Latvijas veselÄ«bas aprÅ«pes sistÄ“mā, kur priekšÄ ir bedre. Ja man nebÅ«tu tik lielas dzÄ«votgribas un cīņasspara, ja nebÅ«tu pateicoties draugiem saziedoto lÄ«dzekļu, ja es aktÄ«vi neiesaistÄ«tos savā ārstÄ“šanā, tad cik liela varbÅ«tÄ«ba nekļūt par mūžīgo valsts apmaksāto veselÄ«bas aprÅ«pes pakalpojumu patÄ“rÄ“tāju (labākajā gadÄ«jumā)? Nerunājot par cilvÄ“ciskajiem aspektiem, bet kaut vai no ekonomiskā viedokļa: vai tad valsts nav ieinteresÄ“ta, lai es izveseļotos, atgrieztos darba tirgÅ«, lai man vairs nevajadzÄ“tu maksāt invaliditātes pabalstu, bet es maksātu nodokļus un lai par transplantāciju iztÄ“rÄ“tā nauda nebÅ«tu izmesta vÄ“jā? Un kā tad ar runām par to, ka ambulatorā ārstÄ“šana izmaksā lÄ“tāk, nekā stacionārs?

P.S. Tagad esmu Tartu slimnÄ«cā, ārstÄ“jošais ārsts, jau minÄ“tais nodaļas vadÄ«tājs, - jauks, smaidÄ«gs dakteris, ar kuru izrunāju visus neskaidros jautājumus. Viņaprāt, ja kontrole ir reizi mÄ“nesÄ«, tad faktiski tās nav vispār… Igaunijā pÄ“c iziešanas no slimnÄ«cas transplantÄ“tie pacienti reizi nedēļā tiek pārbaudÄ«ti pusgada garumā! ApskatÄ«ja manu sarkano seju un konstatÄ“ja, ka tie nav konflikta ar donora izraisÄ«ti izsitumi (kā telefoniski izlÄ“ma Latvijā), bet gan ilgstošÄs kortikosteroÄ«du lietošanas blaknes. Uz manu komentāru par Latvijas medicÄ«nas sistÄ“mas Ä«patnÄ«bām pasmaidÄ«ja un teica: “Zinām, zinām par jÅ«su sistÄ“mu - sistÄ“mas nav.”

P.P.S. Patlaban, protams, vÄ“l nezinu, kāds bÅ«s slimnÄ«cas rÄ“Ä·ins. Domāju, ka to varÄ“šu samaksāt. Bet skaidrs arÄ« tas, ka bÅ«tu tikai saprātÄ«gi turpināt uzraudzÄ«bu Tartu klÄ«nikā, un tas, protams, radÄ«s izmaksas. VizÄ«tes cena ir 50 eiro + izmeklÄ“jumi un analÄ«zes. Nu, un ceļa izdevumi. Ideāli bÅ«tu tos atlikušos 2.5 mÄ“nešus lÄ«dz pusgadam pÄ“c transplantācijas braukt uz kontroli ik nedēļu. TāpÄ“c gribu lÅ«gt: ja vien jums ir kāda iespÄ“ja palÄ«dzÄ“t man izveseļoties un atgriezties normālā dzÄ«vÄ“, nevis muļļāties Latvijas medicÄ«nas bedrÄ“, bÅ«šu pateicÄ«ga, ja varÄ“siet ziedot uz manu bankas vai PayPal kontu.

Bankas konts - LV15HABA0551014613767

Pārpublicēts no Facebook