Iesaki rakstu:

Globalizācijas prioritāte ir vienveidība. Kultūras prioritāte ir daudzveidība. Globalizācijas atribūti ir unifikācija, kosmopolītisms, korporatīvisms, kultūras identitātes nevajadzība un valsts suverenitātes nevajadzība. Kultūras atribūti ir visdažādākās formas daudzveidība un daudzveidības aizsardzība kopsolī ar kultūras identitātes vajadzību un valsts suverenitātes vajadzību.

Kultūras atribūtiem ir jāgarantē totāla savdabība. Katra kultūra vēlas būt totāla savdabība pati sev un totāla savdabība citu kultūru acīs. Kultūra nemīl, ja to vienādo ar kādu citu kultūru. Pieļaujama vienīgi tipoloģiskā līdzība, bet nevis semantiskā vienādība.

KultÅ«ru tipoloÄ£isko lÄ«dzÄ«bu sekmÄ“ attiecÄ«go kultÅ«ru autoru piederÄ«ba vienai rasei. Vienas rases pārstāvju kultÅ«ras ir tipoloÄ£iski lÄ«dzÄ«gas. Tam ir objektÄ«vs arguments – rases genotipiskā kopÄ«ba.

CilvÄ“ks nevar izvÄ“lÄ“ties savu vecāku rasi. KultÅ«ra nevar izvÄ“lÄ“ties savu autoru rasi. TāpÄ“c katra kultÅ«ra ir spiesta samierināties ar savu autoru rasi. Latviešu kultÅ«ra vienmÄ“r ir bijusi eiropeÄ«du rases kultÅ«ra. Ar to tai ir jāsamierinās uz mūžu mūžiem. Tā pati nevar izvÄ“lÄ“ties negroÄ«do, mongoloÄ«do vai kādu citu rasi. TāpÄ“c latviešu kultÅ«ra gribot negribot ir tipoloÄ£iski lÄ«dzÄ«ga eiropeÄ«du citām kultÅ«rām.

Taču tik tikko minÄ“tajās rindkopās pareizi ir raksturota vienÄ«gi kultÅ«ra. Globalizācija ir nepareizi raksturota. Globalizācijas prioritāte faktiski nav vienveidÄ«ba. Globalizācijas prioritāte ir vienveidÄ«ba tikai „zelta miljarda” liberālajā ideoloÄ£ijā.  ŠÄ« ideoloÄ£ija cilvÄ“ces masās cenšÄs panākt priekšstatu par globalizācijas vienveidÄ«bu. Ja globalizācija ir vienveidÄ«ba, tad cilvÄ“ces kultÅ«rām nav vÄ“rts mocÄ«ties saglabāt savu unikālo seju. CilvÄ“ces masām ir jāpārtrauc nervozÄ“t par savu identitāti un pret jebkura veida identitāti jāizturas kā pret pagātnes tramÄ«gu kaprÄ«zi. Globalizācija vienādo planÄ“tas kultÅ«ras. Globalizācija ir fatāla vienādotāja. Pret to nav vÄ“rts protestÄ“t. Liberālisms neiesaka to darÄ«t. SaprātÄ«gāk ir pakļauties fatālajai vienādotājai. Globalizācija vienalga agrāk vai vÄ“lāk vienādos visas kultÅ«ras.

Tādu priekšstatu, lÅ«k, vÄ“las panākt liberālisms.Tā mÄ“rÄ·is ir saglabāt uz planÄ“tas Rietumu hegemoniju, kuras komandieris ir ASV. Bet hegemoniju var visÄ“rtāk saglabāt tad, ja visi dzÄ«vo atbilstoši Rietumu dzÄ«ves standartiem un brÄ«vprātÄ«gi atsakās no savdabÄ«bas un patstāvÄ«bas. TāpÄ“c cilvÄ“cei tiek iestāstÄ«ts par vienveidÄ«bu.

Liberālā ideoloÄ£ija apzināti ignorÄ“ planÄ“tas reālo daudzveidÄ«bu. Liberālās ideoloÄ£ijas saimniekiem ir vajadzÄ«gs, lai visi dzÄ«votu saskaņā ar viņu diktÄ“tajiem noteikumiem. To prasÄ«bas tiek nomaskÄ“tas ar abstrakto jÄ“dzienu „globalizācija”. Zemtekstā tas nozÄ«mÄ“ nacionālās valsts suverenitātes zākāšanu, dolāra planetāro kundzÄ«bu, vietÄ“jo finanšu un ekonomisko tirgotavu atvÄ“ršanu Rietumu naudai un precÄ“m, dažādu viltÄ«gu partnerÄ«bas lÄ«gumu noslÄ“gšanu, planÄ“tas viena stratÄ“Ä£iskā komandpunkta valdÄ«šanu.

Saprotams, globalizācijas jēdzienam var būt ne tikai ideoloģiskā slodze. Ikviens cilvēks jēdzienu var izmantot visdažādākajās apziņas refleksijās, ja to centrā ir planetārās parādības. Tādas parādības var būt visdažādākās gan materiālajā sfērā, gan garīgajā sfērā. Globalizācijas daudzveidība ir ļoti raiba.

JÄ“dziens „globalizācija” ir vÄ“sturiski jauns jÄ“dziens. Tas kļuva populārs pirms dažiem gadu desmitiem. JÄ“dziens ir atvasināts no daudz senāka vārda „globāls”. Jau sen cilvÄ“ki par globālu dÄ“vÄ“ja kaut ko tādu, kas attiecās uz visu pasauli un ir visaptverošs pasaules mÄ“rogā. PiemÄ“ram, pasaules karš, pasaules globālās problÄ“mas Å«dens un pārtikas apgādÄ“.

Visjaunākajos laikos apspriež ne tik daudz statiskas globālas izpausmes. Visjaunākajos laikos galvenokārt apspriež globālos procesus – dažādu artefaktu (cilvÄ“ka darinājumu) planetāro izplatÄ«bu. CilvÄ“ki ir masveidā sākuši domāt un rÄ«koties planetārā mÄ“rogā. PiemÄ“ram, demogrāfijas un migrācijas jomā. ArÄ« liberālisms ir planetārā mÄ“roga misionārs. Pārdomāti nomaskÄ“jies Ä£eopolitiskais misionārs. 

Globalizācijas atribÅ«ts ir daudzu lÄ«dz galam nesaprastais multikulturālisms. Multikulturālisms ir kultÅ«ru polifonijas identitāte un šÄ«s identitātes ideoloÄ£ija. Tātad globāla akcija. Multikulturālismā atspoguļojās cilvÄ“ces pašsaglabāšanās instinkts. RespektÄ«vi, vÄ“lÄ“šanās izdzÄ«vot smagos polietniskajos apstākļos, kad katrs etnoss fanātiski sargā savu identitāti. Tas apgrÅ«tina etnisko lÄ«dzāspastāvÄ“šanu, kā arÄ« bremzÄ“ solidaritāti starpetniskajās attiecÄ«bās. Tādā vÄ“sturiskajā situācijā ir vajadzÄ«ga jauna morālā, psiholoÄ£iskā, zinātniskā, politiskā un ideoloÄ£iskā pieeja. ŠÄ« jaunā pieeja ir multikulturālisms.

Par multikulturālismu ne tikai Latvijas sabiedrībā ir nožēlojami pelēcīga neskaidrība. Nožēlojami pelēcīgo neskaidrību sistemātiski baro veselā saprāta lejupslīde un masu cilvēku mentalitātes sociāli politiskās varenības pieaugums. Bezprātīgie un aprobežotie politiķi, ierēdņi, žurnālisti, pseidozinātnieki kropļo multikulturālisma skaidrojumu.

Tā, piemÄ“ram, nākas lasÄ«t, ka multikulturālisms nerisinot kultÅ«ru mijiedarbÄ«bu. Multikulturālisms paredzot dažādu kultÅ«ru lÄ«dzāspastāvÄ“šanu, bet nevis mijiedarbÄ«bu. LÄ«dzāspastāvÄ“šana daudziem šovinistiski sakarsÄ“tiem prātiem nepatÄ«k. Viņi vÄ“las mijiedarbÄ«bu. Praktiski tas nozÄ«mÄ“ - asimilāciju. Šovinistiski sakarsÄ“tie prāti klusÄ«bā sapņo par asimilāciju. Viņu ieskatā maksimālais, ko multikulturālisms spÄ“jot etnopolitikā, esot tolerances veicināšana. Bet tā nav taisnÄ«ba.

Multikulturālismam var bÅ«t milzÄ«ga loma kultÅ«ru mijiedarbÄ«bā. Taču vispirms ir jāvienojas par mijiedarbÄ«bas definÄ«ciju. Šovinistiski sakarsÄ“tajiem prātiem mijiedarbÄ«ba ir politiskā spiediena rezultāts, izpildot valdÄ«bas lÄ“mumus. 

Kā zināms, voluntāri uzspiesta griba nekad neko labu nav panākusi. Visbiežāk ir panākusi neapmierinātÄ«bu un atklātu pretestÄ«bu. Tas katrā ziņā attiecās arÄ« uz politiskās varas uzspiesto kultÅ«ru mijiedarbÄ«bu. Cita lieta ir organiski evolucionÄ“joša mijiedarbÄ«ba, dabiskās nepieciešamÄ«bas un brÄ«vprātÄ«gi veikta mijiedarbÄ«ba, bet nevis politiskās varas uzspiestā mijiedarbÄ«ba, ko mÅ«sdienās ne reti dÄ“vÄ“ par „integrāciju”. ArÄ« Latvijā ir vairākas „integrācijas programmas”. To uzmuldÄ“šana ir finansiāli izdevÄ«gs pasākums. „Integrācijas” aizsegā var sadalÄ«t miljonus.

Ä»oti bÅ«tisks ir viens moments. Multikulturālisma likteni nenosaka vienÄ«gi attiecÄ«gās zemes pamattautas etnopolitika. Multikulturālisma liktenis ir manāmi atkarÄ«gs no attiecÄ«gās zemes cittautiešu diasporām. Proti, no katras diasporas sirds skaidrÄ«bas un prāta gudrÄ«bas.

Diasporai ir divi uzdevumi. Diasporas uzdevums ir etnokulturālās identitātes saglabāšana un adaptācija dzÄ«ves vidÄ“, panākot abu uzdevumu harmonisku realizāciju.

Diasporas kultÅ«ra ir divu kultÅ«ru sintÄ“ze - dzÄ«ves vides un savas kultÅ«ras sintÄ“ze. Daudziem diasporas pārstāvjiem ir divas dzimtenes; mazā un lielā dzimtene, reālā un vÄ“sturiskā dzimtene. Ja cilvÄ“ks ir tālu prom no dzimtenes, tad viņš sāk vairāk cienÄ«t un mÄ«lÄ“t savu kultÅ«ru. Tas noteikti ir jāzina un jāņem vÄ“rā etnopolitikas autoriem. Bet tas vÄ“l nav bÅ«tiskākais.

BÅ«tiskākais ir tas, ka diasporas eksistences nosacÄ«jumus ļoti lielā mÄ“rā ietekmÄ“ attiecÄ«gās diasporas elites politiskā un kulturoloÄ£iskā kompetence. Un, lÅ«k, šajā ziņā var bÅ«t milzÄ«gas problÄ“mas. Diasporas politiski un kulturoloÄ£iski kompetentas elites trÅ«kums var nodarÄ«t lielu postu. Tā tas ir noticis pÄ“cpadomju Latvijā. Pie mums jau no paša sākuma diasporu elites prioritātes vienmÄ“r ir bijušas „prihvatizācija” un alkatÄ«gs „bizness”. Lielajā krievu diasporā vispār neatradās elite, kura gribÄ“tu rÅ«pÄ“ties par savÄ“jiem. Krievu diasporas „kuratori” jau pašÄ sākumā kļuva ebreju politiskie karjeristi.

 Protams, katrā diasporā ir sastapti patriotiski noskaņoti cilvÄ“ki. Taču viņus vienmÄ“r nobÄ«da malā „latviešu valdošajām aprindām tuvu stāvošie” un „diasporai vÄ“rtÄ«gie” glumie pielÄ«dÄ“ji. Šo rindu autoram pÄ“diņās citÄ“tā leksika ir rÅ«gti iespiedusies atmiņā jau no aizvadÄ«tā gadsimta 80.gadu beigām, nodarbojoties ar valodas politiku un no 1993.gada ar multikulturālismu.

Faktiski multikulturālā vide ir ļoti atraktÄ«va vide. Tajā ideju translācija notiek radoši un bez ārÄ“jā spiediena. Tas aprobežotiem etnopolitiÄ·iem ļoti nepatÄ«k. Aprobežotiem etnopolitiÄ·iem patÄ«k visur iejaukties un visus komandÄ“t. AlerÄ£ija pret iejaukšanos un komandÄ“šanu ir ne tikai cilvÄ“kiem, bet arÄ« tautām un kultÅ«rām.

Tagad nepārdomāti saka, ka multikulturālisms veicinot separātismu un konfrontāciju. AtšÄ·irÄ«gu etnosu un kultÅ«ru lÄ«dzāspastāvÄ“šana esot separātisma un konfrontācijas avots. Internetā 2015.gada 17. augustā varÄ“ja lasÄ«t šÄdu teikumu: „[..]Eiropā skaita un lieluma ziņā aug savrupas reliÄ£iskas un kultÅ«ras kopienas, kas ir pretrunā ar pilsoniskās sabiedrÄ«bas ideju”.

Atkal ir jāvienojas par definÄ«ciju. Kas ir pilsoniskā sabiedrÄ«ba? Vai tik tiešÄm pilsoniskā sabiedrÄ«ba ir etniski, kulturoloÄ£iski, reliÄ£iski unificÄ“ta sabiedrÄ«ba?

Par pilsonisko sabiedrÄ«bu ir divas definÄ«cijas: liberālistu definÄ«cija un pārÄ“jo definÄ«cija. Saskaņā ar liberālisma kanoniem pilsoniskā sabiedrÄ«ba ir sociāli politiski impotenta sabiedrÄ«ba. Tā sastāv no atsevišÄ·iem (atomāriem) pilsoņiem. Viņi ir atrauti no sava etnosa, reliÄ£iskās draudzes, diasporas. Liberālisma pilsoniskajā sabiedrÄ«bā neeksistÄ“ rases identitāte un etniskā identitāte, kultÅ«ras identitāte un reliÄ£iskā identitāte. EksistÄ“ vienÄ«gi pilsoniskā identitāte.

Tātad atkal tāpat kā liberālisma viltÄ«bās ar globalizāciju  tiek dots trieciens identitātei. Tiek pieļauta vienÄ«gi pilsoniskā identitāte. Citas identitātes nav vajadzÄ«gas.

Pilsoniskā identitāte sociāli politiski ir ļoti vāja identitāte. Pilsonis ir atstāts viens pats. Visa pilsoniskā sabiedrÄ«ba ir vienpašu mehāniska summa un nekas vairāk. Pilsoniskās sabiedrÄ«bas biedri nav saistÄ«ti ar apziņu un gribu, kopÄ«giem uzskatiem un kopÄ«gām interesÄ“m. Katrs pilsonis-vienpatis ir atrauts no tautas, baznÄ«cas, diasporas.

Bet pats drÅ«mākais ir tas, ka liberālisma pilsoniskajā sabiedrÄ«bā tautas kolektÄ«vā pašidentifikācija tiek likvidÄ“ta. Nepastāv tautas kopÄ«gie ideāli un mÄ“rÄ·i. Nepastāv tautas iespÄ“ja kolektÄ«vi aizstāvÄ“t savu etnisko un kultÅ«ras identitāti, kā arÄ« valsts nacionālo suverenitāti. Liberālismā nav iespÄ“jams padzÄ«t Lielo Bandu. To nevar izdarÄ«t viens cilvÄ“ks – LR pilsonis. To var izdarÄ«t tikai kolektÄ«vs spÄ“ks. Bet kolektÄ«vs spÄ“ks pilsoniskajā sabiedrÄ«bā nespÄ“j uzdÄ«gt. No liberālisma viedokļa Latvijā ir ideāla pilsoniskā sabiedrÄ«ba. TāpÄ“c vienotās vienotÄ«bas krāsotās un nekrāsotās dāmas vienotās partijas kongresā vienoti dzied vienotas oratorijas par Lielās Bandas panākumiem.

Globālās migrācijas un demogrāfiskās pārejas uzstutÄ“tajā eiropeÄ«du nākotnÄ“ multikulturālisms ir neizbÄ“gama realitāte. Rietumu valstu etnopolitikas sekmes bÅ«s atkarÄ«gas no prasmes pielietot multikulturālisma koncepciju atbilstoši lokālajiem nosacÄ«jumiem. LÄ«dz šim tas nav izdevies, jo priekšroku guva asimilÄ“šanas mānija. ŠÄ« mānija visu izpostÄ«ja. Rietumeiropas politiskā elite, protams, tÅ«lÄ«t vainu uzvÄ“la multikulturālismam un paškritiski neatzina savu politiski stratÄ“Ä£isko izgāšanos.

Rietumu civilizācijā dažās zemÄ“s ļoti dziļas saknes ir individuālismam. Tajās liberālisma pilsoniskā sabiedrÄ«ba principā nav svešÄ·ermenis. CilvÄ“kiem patiešÄm nav liela interese ne par etnisko identitāti, ne par reliÄ£isko identitāti. LielpilsÄ“tu iedzÄ«votāji jau var nesaprast vārdu „etniskā kultÅ«ra” nozÄ«mi. Šajās zemÄ“s kauns un negods ir tam, kurš kādam jautā par viņa etnisko izcelsmi un ticÄ«bu.

Taču Rietumu civilizācijā ir zemes, kurās dominÄ“ etniski kolektÄ«vistiskās identitātes gars. Šajās zemÄ“s individuālisma gars nav impozants. CilvÄ“kiem vairāk interesÄ“ etniski kolektÄ«vistiskā identitāte nekā individuālistiski pilsoniskā identitāte. Latvieši ietilpst šajā grupā. Latviešu sirdÄ«m un prātiem tÄ«ksminoša vÄ“rtÄ«ba ir valoda, pagānisma un folkloras tradÄ«cijas, etniski nepiejaucÄ“ti kadri valsts pārvaldÄ“. Latviešiem vistuvākās ir kolektÄ«vistiskās vÄ“rtÄ«bas.

AcÄ«mredzot nākotnÄ“ viss bÅ«s atkarÄ«gs no tā, cik pareiza bÅ«s polietniskās un multikulturālās sabiedrÄ«bas stratÄ“Ä£iskā konsolidācija. Ja politiÄ·i pratÄ«s reālo daudzveidÄ«bu konsolidÄ“t visiem kopÄ«gu stratÄ“Ä£isko mÄ“rÄ·u vārdā, saglabājot etnosu un kultÅ«ru diferenci, tad dzÄ«ve ritÄ“s bez savstarpÄ“ji neuzticÄ«gas un naidÄ«gas baltkvÄ“les. Personu, sociālo spÄ“ku, intelektuālo korporāciju, ideju, koncepciju, teoriju pretstāve noteikti bÅ«s, jo lieliski piestāv multikulturālajai atraktÄ«vajai videi. Pretstāve bÅ«s, bet nebÅ«s asiņaina konfrontācija, kā tas diemžēl ir sastopams jau tagad. Ja etnopolitika bÅ«s šovinistiska, tad ir jārÄ“Ä·inās ar konfrontāciju. Jo tālāk nākotnÄ“, jo „baltajiem” konfrontācijā ar citām rasÄ“m bÅ«s arvien mazākas un mazākas izredzes kaut ko panākt savā labā. Par to atgādinās divas organiski vienotas statistikas - migrācijas statistika un demogrāfiskā statistika.