Iesaki rakstu:

„Nekādas attiecÄ«bas man nebija ar VDK,” – tā nu jau bijušais Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš apgalvoja Latvijas TelevÄ«zijā, kad viņš tika minÄ“ts kā Valsts prezidenta kandidāts. Tagad, kad no „čekas maisiem” ir „izbirusi” arÄ« Auziņa „stukača” kartiņa, melÄ«gais zinātnieks-ziņotājs apjomÄ«gā rakstu darbā ar nosaukumu „Maniem draugiem un kolÄ“Ä£iem, kam ir tiesÄ«bas zināt” nācis klajā ar izvÄ“rstu versiju par savu sadarbÄ«bu ar Valsts drošÄ«bas komiteju, tagad jau apgalvojot nevis to, ka viņam ar VDK „nebija nekādas attiecÄ«bas”, bet tikai to, ka nevienu lÄ«dzcilvÄ“ku nodevis neesot, - publicÄ“jam šo jauno stāstu pilnÄ«bā

Droši vien mums visiem - Latvijas sabiedrÄ«bai - vislabāk bÅ«tu, ja čekas maisu saturs bÅ«tu ticis publiskots uzreiz, kad tie nonāca neatkarÄ«bu atguvušas valsts institÅ«ciju rokās. Tagad daudzi no tiem, kuru vārdus atrodam šajos maisos, vairs nevar neko izstāstÄ«t tā vienkāršÄ iemesla dēļ, ka viņi jau ir aizsaulÄ“.

Bet palikuši viņu bÄ“rni, mazbÄ“rni, citi cilvÄ“ki, kuri viņus pazinuši. Viņiem ir tiesÄ«bas zināt, kas patiešÄm ir un kas nav noticis. VÄ“l jo vairāk tādēļ, ka mÅ«su rÄ«cÄ«bā ir tikai Valsts drošÄ«bas komitejas kartotÄ“ka, kas nejauj uzzināt neko vairāk kā vienÄ«gi cilvÄ“ku vārdus. Tā nepasaka, kādos apstākļos un kāpÄ“c cilvÄ“ki nonāca šajā kartotÄ“kā un ko viņi tiešam ir un ko nav darÄ«juši.

Taču, tā ka tas izdarÄ«ts netika un aicinājumiem maisus iznÄ«cināt arÄ« piekritÄ“ju nebija daudz, tad šis ir pats pÄ“dÄ“jais brÄ«dis to darÄ«t. Kad maisos esošo vairs nebÅ«s dzÄ«vajos, bÅ«tu vÄ“l daudz sliktāk, jo viņu bÄ“rniem un mazbÄ“rniem vairs nebÅ«s, kam jautāt. Pašiem maisos atrodamajiem nebÅ«s iespÄ“jams kaut ko vairāk teikt...

ArÄ« mans vārds šajā kartotÄ“ka ir atrodams. Tādēļ, izmantojot sagadÄ«šanos, ka es vÄ“l varu izstāstÄ«t, esmu nolÄ“mis to darÄ«t. Rakstu to galvenokārt savām meitām un arÄ« saviem mazbÄ“rniem. Bet, ja arÄ« kādam citam šis stāsts var noderÄ“t, ja ne vairāk, tad kā vÄ“sturiska liecÄ«ba, man nebÅ«s iebildumu, ja tas kļūs publisks. Maniem radiniekiem ir tiesÄ«bas zināt patiesÄ«bu. Tādēļ esmu nolÄ“mis rakstÄ«t visu, kā es to atceros. Neko nenogludinot. Protams, šie fakti visdrÄ«zāk nebÅ«s pārbaudāmi, un tādēļ tas paliks katra paša ziņā, vai ticÄ“t.

ŠÄ« ir mana izšÄ·iršanās un mans lÄ“mums. Zinu, ka ir cilvÄ“ki, kuri domās un teiks (ir jau teikuši) - kādēļ tev tas vajadzÄ«gs. Tiem, kuri ir tavÄ“jie, šis stāsts nemaz nav vajadzÄ«gs. Tie, kuri ir tavi nedraugi, tāpat neticÄ“s, un tas bÅ«s pamats vÄ“l vienam Ä·engu un žults aplim.

Droši vien viņiem ir taisnÄ«ba. Tad teikšu tā. Šo stāstu izstāstÄ«t varbÅ«t vissvarÄ«gāk ir man pašam. Tas ļauj noteiktā veidā sakārtot domas. VÄ“lreiz pārdomāt, kā un kas notika, un atbildÄ“t sev uz jautājumu, kādas izvÄ“les, kurā brÄ«dÄ« es esmu izdarÄ«jis. Ko ar šÄbrīža pieredzi es bÅ«tu darÄ«jis citādi, vai pieņemtu tos pašus lÄ“mumus, ko pieņēmu jaunÄ«bā.

Tā nebÅ«s taisnošanās. ArÄ« ne grÄ“ksÅ«dze. Savu izvÄ“lu un rÄ«cÄ«bas vÄ“rtÄ“jumus es atstāju to cilvÄ“ku ziņā, kuriem bÅ«s interese un pacietÄ«ba manu stāstu izlasÄ«t lÄ«dz galam.

Droši vien ir vÄ“l viens iemesls šos notikumus aprakstÄ«t. Tā ir daļa no vÄ“stures, un es ļoti ceru, ka kādreiz valsts drošÄ«bas komitejas vÄ“sturi Latvijā mÄ“s tomÄ“r mÄ“Ä£ināsim nopietni izpÄ“tÄ«t. Tad notikumu dalÄ«bnieku atmiņu stāsti var noderÄ“t. Bet var bÅ«t vÄ“l svarÄ«gāk, šis ir stāsts arÄ« to cilvÄ“ku vietā, kuri tajā laikā nonāca man lÄ«dzÄ«gas situācijās, bet tagad to vairs izstāstÄ«t nevar, vai arÄ« to stāstÄ«t viņiem ir cilvÄ“cÄ«gi pārāk grÅ«ti.

Un vÄ“l viena piezÄ«me. Man šÄ·iet, ka mÄ“s valsts drošÄ«bas komitejas varenÄ«bu, kāda tā bija divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, šodien stipri pārspÄ«lÄ“jam. Šajā laikā padomju valsts strauji tuvojās sabrukumam. Valsts institÅ«cija funkcionÄ“ja slikti un bieži darbu tikai imitÄ“ja. Domāt, ka kopÄ“ja aina bija izņēmums - Valsts drošÄ«bas komiteja, kas darbojas efektÄ«vi un profesionāli, man šÄ·iet, ir pārspÄ«lÄ“jums. To vajadzÄ“tu paturÄ“t prata.

Protams, visā pilnÄ«bā aprakstÄ«tos notikumus var saprast tikai tie, kuri paši ir dzÄ«vojuši tajā laikā. Tādu paliek aizvien mazāk, un arÄ« man nebÅ«s iespÄ“jams pagājušÄ gadsimta septiņdesmitos un astoņdesmitos gadus aprakstÄ«t detaļās. Tā kā katram pašam nāksies tos, vai nu atcerÄ“ties, vai arÄ« mÄ“Ä£ināt iedomāties pÄ“c citur - romānos vai vÄ“sturiskos pÄ“tÄ«jumos - lasÄ«ta.

Sākšu ar to, ka manā studiju laikā Latvijas UniversitātÄ“, ko tolaik sauca Latvijas Valsts universitāte, un pÄ“c studiju beigšanas strādājot turpat, bija sajuta, ka ziņotājiem mÅ«su vidÅ« vajadzÄ“tu bÅ«t. Vienkārši bÅ«tu dÄ«vaini, ja viņu nebÅ«tu. Taču vismaz manā grupā un darbavietā starp studiju biedriem un kolÄ“Ä£iem tā Ä«sti neviena nebija, par kuru mÄ“s domātu, ka viņš varÄ“tu bÅ«t ziņotājs. GodÄ«gi sakot, tas nešÄ·ita arÄ« ļoti svarÄ«gi. Bail no ziņotajiem nebija, un arÄ« sajuta, ka kāda klātbÅ«tnÄ“ bÅ«tu jāpaklusÄ“, vai nu apspriežot politiku, vai arÄ« anekdotes stāstot, nebija. Var jau bÅ«t, ka to var norakstÄ«t uz jaunÄ«bas bezrÅ«pÄ«bu, bet nebija arÄ« gadÄ«jumu, vismaz tādu, par kuriem es zinātu, ka pÄ“c izrunāšanās kādam no maniem kursabiedriem vai darba kolÄ“Ä£iem bÅ«tu sanākušas nepatikšanas ar attiecÄ«gām iestādÄ“m. Te jāsaka, ka runa ir par septiņdesmito gadu beigām un astoņdesmitajiem gadiem. Tie tālu vairs nebija Staļina laiki, par kuriem tālaika vecākajai paaudzei tiešÄm bija drÅ«mas atmiņas un dramatiski stāsti.

Tai pašÄ laikā runu, kas drošÄ«bas komitejai varÄ“tu nepatikt, manu kolÄ“Ä£u vidÅ« bija daudz. Lai viss bÅ«tu zināmā kontekstā, izstāstÄ«šu tikai vienu epizodi. Domāju, tas bija kaut kad astoņdesmito gadu pašÄ sākumā (Brežņevs vÄ“l bija dzÄ«vs). Divi mani kolÄ“Ä£i laboratorijā, kurā strādāju, slÄ“dza derÄ«bas uz kasti konjaka par to, cik ilgi noturÄ“sies un kad sabruks Padomju SavienÄ«ba. Tas bija laiks, kad vÄ“l bija Brežņevs un par tuvojošos PSRS sabrukumu nekas neliecināja. DerÄ«bas tika noslÄ“gtas. Tagad precÄ«zi neatceros, bet sabrukuma laiks, ko mans kolÄ“Ä£is pareÄ£oja, bija, šÄ·iet, divi gadi. Tie pagāja, sabrukums nepienāca, un konjaks kolektÄ«vi tika dzerts, jo derÄ«bas tika slÄ“gtas, daudziem kolÄ“Ä£iem klātesot. Vai kāds par to ziņoja? IespÄ“jams, jo diez vai varÄ“ja bÅ«t citādi. Taču mÄ“s par to nedomājām. Vismaz par sevi varu teikt droši. Seku saistÄ«ba ar drošÄ«bas komiteju vai kādām citām organizācijām nebija. Tāpat tika lasÄ«ti caur daudziem koppapÄ«riem pārdrukāti Solžeņicina romāni un citi teksti. Tā, ja drÄ«kst tā teikt, bija samÄ“ra brÄ«vdomÄ«ga fiziÄ·u ikdiena.

ArÄ« augstskolā bija Valsts drošÄ«bas komitejas nodaļa. Droši vien tā to varÄ“tu klasificÄ“t. Visi zināja, kur tā atrodas, un sauca to par pirmo daļu vai nodaļu (первый отдел). Reāla ikdienas saskarsme ar to bija, rakstot zinātniskus rakstus un iesniedzot tos redakcijā. Tam vajadzÄ“ja šÄ«s pirmās daļas atļauju vai izziņu, ka materiāls nesatur valsts noslÄ“pumu. Saņem to, cik atceros, nebija grÅ«ti. Kādam no maniem kolÄ“Ä£iem fiziÄ·iem vajadzÄ“ja uzrakstÄ«t apliecinājumu, ka nekā potenciāli slepena rakstā nav, un tad uz šÄ apliecinājuma pamata varÄ“ja iegÅ«t pirmās daļas izdotu raksta publicÄ“šanas atļauju. Parasti to sagādāt daudz laika neprasÄ«ja. Var izklausÄ«ties tā ļoti rotaļīgi, bet tā es to atceros. Esmu pārliecināts, ka pirmā daļa darÄ«ja arÄ« citas lietas, bet ar tām man saskarsmes nebija.

Pirmā reize, kad ar pirmo daļu saskāros tiešÄk, bija 198? gadā. Viļņā bija starptautiska konference fizikā. Mani skolotāji bija izlÄ“muši, ka man kā “jaunam un daudzsološam” uz šo konferenci vajadzÄ“tu braukt. Kad viss jau bija nokārtots un biļetes nopirktas, es laboratorijā saņēmu zvanu no pirmās daļas. Tiku ielÅ«gts tÅ«lÄ«t pat pie viņiem ieiet aprunāties. Atceros, ka tas mani iztrÅ«cināja ne pa jokam un biju nobijies.

Ienākot attiecÄ«gajā telpā, mani sagaidÄ«ja jauns puisis, pirmās daļas darbinieks, kuru biju iepriekš redzÄ“jis, prasot atļaujas rakstu publicÄ“šanai. Saruna nebija gara. Tagad tās saturs izklausās smieklÄ«gs, bet toreiz man smiekli nenāca nemaz. Man tika teikts apmÄ“ram tā: "Tu jau saproti, ka tai konferencÄ“ bÅ«s visādi cilvÄ“ki. ArÄ« mÅ«su valsts - PSRS - ienaidnieki. Nav izslÄ“gts, ka kāds no viņiem mÄ“Ä£inās tevi savervÄ“t, lai tu spiegotu ASV labā. Tad nu tu neatsakies, piekrÄ«ti. Bet, kad atgriezÄ«sies no komandÄ“juma, uzreiz nāc pie mums. Tad mÄ“s tev izstāstÄ«sim, ko darÄ«t tālāk.” Tā arÄ« bija visa saruna. Šajā reizÄ“ no manis nekas vairāk kā mutiska piekrišana to darÄ«t prasÄ«ts netika.

Protams, es varÄ“ju reaģēt dažādi. Taču tas, ko es atbildÄ“ju, bija - ja mani vervÄ“s, tad noteikti jums pateikšu. Man tas jau toreiz likās tāds absurda teātris. Pavisam godÄ«gi, varbÅ«tÄ«ba, ka kāds amerikānis varÄ“tu mani vervÄ“t, man likās labs spiegu romāna sižets, bet ne iespÄ“jama realitāte.

Droši vien bÅ«s lieki teikt, ka neviens rietumnieks mani ne tajā, ne arÄ« kādā citā konferencÄ“ vervÄ“jis netika un lÄ«dz ar to iet uz pirmo daļu pÄ“c konferences man nebija nepieciešamÄ«bas. Saukts arÄ« netiku.

PÄ“c zinātņu kandidāta disertācijas aizstāvÄ“šanas 1986. gada man pavÄ“rās iespÄ“ja pieteikties uz stažēšanos ārzemÄ“s. MÅ«sdienas to sauc par postdoktora studijām, un parasti tās notiek, vienojoties starp jauno doktoru un kādu pieredzÄ“jušu profesoru, kurš jauno šajā postdoktora pozÄ«cijā bÅ«tu gatavs pie sevis uzņemt. Padomju laikā tā bija ministrijas izvÄ“le, kuram stažēšanos atļaut un kuram ne. ArÄ« valstis, uz kuram bija iespÄ“jams braukt, izvÄ“lÄ“jas ministrijas ārzemju daļa. Bija tāda institÅ«cija.

Un tā nu es 1987. gada uzzināju, ka ir iespējams pieteikties, lai stažētos Ķīnas Tautas Republikā. Nevienu zinātnieku tur nepazinu, bet, papētot zinātniskos žurnālus, atradu vienu pētnieku grupu Pekinā - Pekinas Universitātē, kas nodarbojas ar man tuviem pētījumiem. Ātri uzrakstīju iesniegumu ministrijai.

Tas nonāca izskatÄ«šanā ministrija. Tad arÄ« viss pa Ä«stam sākās. Pie manis universitātÄ“ kādu dienu ienāca jauns cilvÄ“ks. Tajā laikā man jau bija atsevišÄ·s kabinets. Viņš tajā ienāca un, kā atceros, ar zināmu pārākuma un varas apziņu sejā parādÄ«ja man savu drošÄ«bas komitejas darbinieka apliecÄ«bu.

Cik atceros, tad nekāda garāka saruna tajā brÄ«dÄ« nenotika. Es tiku aicināts satikties vÄ“lāk. Interesanti, ka mÅ«su sarunas tālāk nekad nenotika universitātÄ“ vai drošÄ«bas komitejas telpās. Tās bija kafejnÄ«cā vai parkā.

Nākamajā tikšanas reizÄ“ man tika piedāvāts sadarboties ar drošÄ«bas komiteju. Lai arÄ« ŠÄª saruna notika pirms trÄ«sdesmit gadiem, to atceros skaidri. Laikam jau tādēļ, ka tā bija izšÄ·iršanās. Un tā nebija vienkārša. Man tika piedāvāts sadarboties ar drošÄ«bas komitejas ārÄ“jas izlÅ«košanas daļu. Tas bija skaidri izteikts priekšnoteikums, ļai mana stažēšanās tiktu apstiprināta. Kā man jau mÅ«sdienās teica Totalitārisma seku dokumentÄ“šanas centrā, reÄ£istrācijas kartÄ«tÄ“ noradÄ«tais daļas numurs ļauj atšifrÄ“t, kura daļa bija vervÄ“tāja. Kā tagad atceros, vervÄ“tājs man teica - mÄ“s nerakstÄ«sim, ka tu piekrÄ«ti sadarboties (сотрудничать). RakstÄ«sim, ka tu piekrÄ«ti palÄ«dzÄ“t (помогать). Tad arÄ« šis tika noformÄ“ts, un man tika piešÄ·irts pseidonÄ«ms Nils. Kā atceros, ideja par to radās no asociācijas ar dāņu fiziÄ·i, vienu no kvantu mehānikas pamatlicÄ“jiem — Nilu Boru. Tas arÄ« ir Valsts drošÄ«bas komitejas arhÄ«vā atrodamās manas kartÄ«tes aizpildÄ«šanas laiks - 1987. gada vasara. ŠÄ« saruna, kā man šÄ·iet, liecina, ka ne tikai man bija liela izšÄ·iršanās pieņemt šo lÄ“mumu un piekrist piedāvājumam, bet arÄ« mans vervÄ“tājs saprata šo situāciju un mÄ“Ä£ināja mana lÄ“muma parakstÄ«t dokumentu cilvÄ“cisko smagumu mÄ«kstināt, izvÄ“loties vārdus ar zināmām nozÄ«mes niansÄ“m.

TÅ«lÄ«t pÄ“c šÄ«s sarunas ministrijā tika pieņemts pozitÄ«vs lÄ“mums par manu stažēšanos Pekinas UniversitātÄ“, Ķīnā. PÄ“c paris mÄ“nešiem es jau biju Pekinā.

Cik zinu no sarunām ar ekspertiem par šo laiku, šÄda notikumu secÄ«ba un šÄda procedÅ«ra bija standarts, lai ko arÄ« teiktu tie, kuri apgalvo, ka kartotÄ“kā nonākuši, paši to nezinot. Protams, apgalvot, ka nav bijušas nestandarta situācijas, nevar neviens, bet pamata drošÄ«bas komiteja instrukcijas ievÄ“roja. Cita lieta, ka informācijas Latvija ir ļoti maz un nekā daudz vairāk par kartotÄ“ku nav. LÄ«dz ar to salÄ«dzinoši daudzie tiesu procesi, kuros kartÄ«šu Ä«pašnieki ir lÅ«guši tiesu pārbaudÄ«t sadarbÄ«bas fakta pierādāmÄ«bu, ir beigušies ar spriedumu - fakts nav pierādāms. PretÄ“ji spriedumi ir tikai tad, ja vervÄ“tājs ir dzÄ«vs, dzÄ«vo Latvijā un tiesā apliecina, ka viņš ir attiecÄ«go personu vervÄ“jis. VervÄ“tāji parasti neliecina...

Katrs izvÄ“las savu ceļu. Noliegt caur tiesu kaut vai karjeras un amatu dēļ. Lai met akmeni pirmais tas, kurš bez grÄ“ka. TomÄ“r man šÄ·iet svarÄ«gi, lai mani bÄ“rni un kādreiz, kad pieaugs, arÄ« mazbÄ“rni varÄ“tu uzzināt patiesÄ«bu, ja viņiem tas šÄ·itÄ«s svarÄ«gi.

Bet atgriežoties pie tā laika. Kas no manis tika prasÄ«ts? Kā man šÄ·iet, nekas liels. PÄ“c stažēšanās Ķīnā izstāstÄ«t, kas tur interesants fizikā. Esot Ķīnā un ejot uz PSRS vÄ“stniecÄ«bu Pekinā pÄ“c vÄ“stulÄ“m no mājām, man pa reizei bija saruna ar cilvÄ“ku vÄ“stniecÄ«bā, kurš, kā saprotu, bija drošÄ«bas komitejas pārstāvis vÄ“stniecÄ«bā. ArÄ« viņš neko speciālu neprasÄ«ja. Atceros divas lietas. Pirmā bija konferences referātu tēžu krājums. Mans Ä·Ä«niešu kolÄ“Ä£is bija zinātniskā fizikas konferencÄ“, šÄ·iet, Irānā. ArÄ« tad tāpat kā tagad šÄdās konferencÄ“s pirms to sākuma tiek publicÄ“ts Ä«ss referātu tēžu krājums. Konference bija atklāta visiem, bet, protams, dažādu saprotamu iemeslu dēļ no PSRS tur neviena nebija. Tēžu krājums Pekinas Universitātes laboratorijā, kurā strādāju, bija brÄ«vi visiem pieejams. Tad nu tas vÄ“stniecÄ«bas cilvÄ“ks lÅ«dza, vai es nevaru to viņam nokopÄ“t. To arÄ« izdarÄ«ju. Man nešÄ·ita, ka daru kaut ko ļoti sliktu. ArÄ« tagad nešÄ·iet.

Otrs uzdevums man bija gadÄ«jumā, ja Pekinas Universitātes laboratorija, kurā es strādāju un kura bija loti labi apgādāta ar Rietumos ražotu aparatÅ«ru, paradÄ«tos kāds no šÄ«s aparatÅ«ras ražotājfirmas pārstāvjiem. Tad man vajadzÄ“tu uzsākt sarunu par iespÄ“ju noteiktus spektrometrus nopirkt manai universitātei RÄ«ga. Taja laikā noteiktas aparatÅ«ras pārdošanai uz PSRS bija embargo un kungam no vÄ“stniecÄ«bas bija doma, ka varbÅ«t šo embargo ir iespÄ“jams apiet, sarunājot ar firmu tieši. Šo uzdevumu es neizpildÄ«ju to vienkāršo iemeslu dēļ, ka neviens firmas pārstāvis Pekinas UniversitātÄ“ manas stažēšanās laikā neparādÄ«jās. Lieki teikt, ja šÄ«s iekārtas nopirktu, tas nebÅ«tu domātas manai laboratorijai RÄ«gā.

Starp citu, tieši Ķīnā, iespÄ“jams, situācija nonāca vistuvāk tai, kas varÄ“tu atbilst manas pirmās sarunas saturam Latvijas Universitātes pirmajā daļā. Esot Pekinas UniversitātÄ“, profesors, ar kuru kopa strādāju, iepazÄ«stināja mani ar jaunu doktorantu, kura uzdevums bija palÄ«dzÄ“t man risināt sadzÄ«ves jautājumus. PiemÄ“ram, kur vislabāk pirkt pārtiku, kur universitātÄ“ atrodas bibliotÄ“ka un tamlÄ«dzÄ«gas lietas, ar ko sastopas Ķīnā ārzemnieks, kurš nerunā Ä·Ä«niski.

Un tad kādu dienu šis jaunais puisis nejauši iepazÄ«stināja mani ar savu paziņu, jaunu un skaistu Ä·Ä«niešu meiteni. IepazÄ«stoties man, starp citu, tika teikts, ka meitene strādā Ķīnas kodolpÄ“tniecÄ«bas laboratorijā. VarbÅ«t tā arÄ« bija, bet gan mans fiziÄ·a prāts, gan intuÄ«cija teica, ka varbÅ«t šis nav tas gadÄ«jums, kad pazÄ«šanās bÅ«tu jāturpina. It Ä«paši vÄ“l uz dažu citu epizožu fona, kas Ķīnā liecināja par noteiktu uzmanÄ«bu, kas pievÄ“rsta manai personai...

ArÄ« šis stāsts par laiku astoņdesmito gadu Ķīnā, Pekinas UniversitātÄ“, ar to kolorÄ«tu, kas Ķīnā valdÄ«ja laikā, tikai desmit gadus pÄ“c kultÅ«ras revolÅ«cijas beigām, bÅ«tu uzrakstÄ«šanas vÄ“rts. Bet ne tagad.

Vai man tika prasÄ«ts ziņot par kolÄ“Ä£iem? Netika. Izņemot vienu sarunu jau RÄ«gā pÄ“c atgriešanas no Pekinas. Mans RÄ«gas pārraugs jautāja par vienu manu kolÄ“Ä£i, kurš bija pieteicies ārzemju komandÄ“jumam. ArÄ« šo sarunu atceros ļoti skaidri. Es biju satrÅ«cies par šo jautājumu, bet tomÄ“r teicu, ka mums taču bija noruna, ka man nebÅ«s jāziņo par kolÄ“Ä£iem. Man par pārsteigumu, šÄ« mana pozÄ«cija tika pieņemta. VÄ“l vairāk, mans pārraugs teica kaut ko apmÄ“ram šÄdu: Nu jā, mÄ“s jau lÄ«dz šÄdām lietām nenolaižamies." Vārdi, iespÄ“jams, nav Ä«sti precÄ«zi, bet jÄ“gu un šo, ja gribat, “elitārisma” uzsvaru atceros skaidri. Valsts drošÄ«bas komitejas pirmā nodaļa - ārÄ“jā izlÅ«košana -, no kuras nāca mans pārraugs, un piederÄ«ba kurai tika atzÄ«mÄ“ta manā uzskaites kartÄ«tÄ“, ka saprotu, sevi uzskatÄ«ja par augstāku drošÄ«bas komitejas hierarhijā. Jā, paskatÄ«jos arÄ«, ko nozÄ«mÄ“ mana kartÄ«tÄ“ atrodama atzÄ«me par trešo apakšnodaļu (отделение). Tās atšifrÄ“jums - zinātniski tehniska izlÅ«košana. Tas tad droši vien mani paglāba no iespÄ“jami sliktākiem notikumu scenārijiem.

Padomju laikā man bija vÄ“l otrs komandÄ“jums uz ārzemÄ“m, uz Kanādu - Rietumontario Universitāti Kanādas pilsÄ“tā Londona. Taču šis komandÄ“jums beidzās, Ä«sti neiesācies. PÄ“kšÅ†i RÄ«gā nomira mana māte, un es atgriezos Latvijā. Tādēļ šÄ komandÄ“juma laikā nekādi notikumi, kas atbilstu stāsta tÄ“mai, nepaspÄ“ja notikt.

Lai cik tas arÄ« bÅ«tu maz, bet pamatā tas ir viss. Ar dažu gadu nobÄ«di laikā, bet piepildÄ«jās arÄ« mana kolÄ“Ä£a pareÄ£ojums, slÄ“dzot derÄ«bas par PSRS sabrukšanu.

Kā jau teicu, katrs var pats izvÄ“lÄ“ties, vai ticÄ“t manam stāstam. PieradÄ«t es to nevaru. Un maz ticams, ka pilns drošÄ«bas komitejas arhÄ«vs, kas tika aizvests uz Maskavu, tuvākajā laikā bÅ«s pieejams Latvijā. VisdrÄ«zāk, manas dzÄ«ves laikā nebÅ«s. TomÄ“r ticu, ka kādreiz tāda iespÄ“ja radÄ«sies. VarbÅ«t mani bÄ“rni, bet varbÅ«t mazbÄ“rni, varÄ“s pārliecināties par mana stāsta detaļām.

Savu uzdevumu es redzu patiesumā. Katrs var veidot savu viedokli, vai kompromisu ar sevi un manas izvēles bija pieļaujamas.

Droši vien varu bÅ«t pateicÄ«gs liktenim par to, ka man nebija jāizdara vÄ“l nopietnākas izvÄ“les. Ja bÅ«tu bijis - kas zina, ka viss pavÄ“rstos.

Ieguvumi no iespējas strādāt ārzemēs bija lieli gan man personīgi, gan pētniecībai Latvijā, izmantojot iegūtos zinātniskos kontaktus, tos attīstot pēc PSRS sabrukuma, gan arī maniem studentiem. Bet tā jau atkal ir cita tēma. Citam stāstam.