Iesaki rakstu:

No mājas lapas ingunaribena.lv pārpublicÄ“jam interesantu un dažādos veidos pamācošu Lienes Apines (DDD - www.fronte.lv) sarunu ar tagadÄ“jo Nacionālās apvienÄ«bas pārstāvi, Saeimas deputāti IngÅ«nu RÄ«benu.

Par tikumību

DDD: Lielu pretestÄ«bu publiskajā telpā izpelnÄ«jies priekšlikums IzglÄ«tÄ«bas likumā ieviest vārdu “tikumÄ«ba”. Latviešu tautai šis vārds nav svešs. Vai tikumÄ«ba neietilpst slavinātajās Eiropas vÄ“rtÄ«bās?

Inguna RÄ«bena: Par to, ka mÅ«sdienu sabiedrÄ«ba piedzÄ«vo daudz lielāku morālo nekā materiālo krÄ«zi, esmu runājusi jau ilgi, arÄ« savos rakstos tam pieskārusies. Ja atceraties, toreiz, kad iznāca šÄ«s bÄ“dÄ«gi slavenās KarlÄ«nas un Kārļa grāmatiņas un Amerikas vÄ“stnieks mums stāstÄ«ja par to, kādu ekonomisku pienesumu šis praida notikums dos Latvijai, es minÄ“ju, ka žēl, – esot tikai dažas nedēļas Latvijā, vÄ“stnieks domā, ka mÄ“s varÄ“tu savas vÄ“rtÄ«bas, savu morāli apmainÄ«t pret pārdesmit tÅ«kstošiem latu viesnÄ«cnieku un krodzinieku kabatās. Jau toreiz rakstā “Ä»aujiet mums palikt pie Ä«stām un patiesām vÄ“rtÄ«bām”, ko nopublicÄ“ja interneta portāls “Delfi” un kas atrodams arÄ« manā mājas lapāwww.ingunaribena.lv, runāju par to, ka materiālā krÄ«ze ir nieks, salÄ«dzinot ar morālo krÄ«zi, kādā mÄ“s dzÄ«vojam. Morale franču valodā ir tikumÄ«ba.

DDD: Tātad, jÅ«suprāt, priekšlikums – atsaukties IzglÄ«tÄ«bas likumā uz tikumÄ«bu – nāk tieši laikā?

I.R.: JÅ«nija sākumā piedalÄ«jos “Latvijas Radio 5 – Pieci.lv” DomnÄ«cas diskusijā par to, vai repam ir vieta sabiedriskajā medijā, un, ja ir – ko iesākt ar rupjÄ«bām? PatiesÄ«bā es Ä«sti nesapratu, kādā slengā tie jaunie cilvÄ“ki sarunājas. Tā nav ne latviešu, ne angļu valoda – tā ir tāda valoda, kurai man drÄ«z bÅ«s vajadzÄ«gs tulks, kāds jaunietis, kurš var pastāstÄ«t, par ko tur vispār runā.

Kad pie manis un mana frakcijas biedra EdvÄ«na Šnores vÄ“rsās mÅ«su kolÄ“Ä£e JÅ«lija Stepaņenko ar jautājumu, vai mÄ“s bÅ«tu ar mieru atbalstÄ«t viņas priekšlikumu IzglÄ«tÄ«bas likumā ielikt jÄ“dzienu “tikumÄ«ba”, man nebija ilgi jādomā. AbsolÅ«ti negaidÄ«ta un pārsteidzoša bija panika un viļņošanās, ko radÄ«ja dažas organizācijas. Kā minÄ“ju savā runā Saeimā un pÄ“c tam Delfos nopublicÄ“tajā rakstā “TikumÄ«bas rÄ“gs pār Latviju”, nebiju gaidÄ«jusi, ka vārds tikumÄ«ba nelielā sabiedrÄ«bas daļā radÄ«s tik skaļu vÄ“tru un satraukumu. Rezultātā mÄ“s apjÄ“dzām, ka acÄ«mredzot patiesÄ«bā stāsts ir pavisam par ko citu nekā to, ko mÄ“s sapratām ar vārdu tikumÄ«ba. Un arÄ« prezidentu debatÄ“s – ja atceraties, LNT tika uzdots jautājums par vÄ“lmi IzglÄ«tÄ«bas likumā ietvert jÄ“dzienu tikumÄ«ba. VienÄ«gais, kurš uztvÄ“ra šo domu lÄ«dzÄ«gi mums, bija Egils Levits, viņš teica, ka tikumÄ«ba ir ārkārtÄ«gi bÅ«tisks jÄ“dziens, jo tas nozÄ«mÄ“ arÄ« maksāt nodokļus, nebÅ«t korumpÄ“tam un visplašÄkajā vārda nozÄ«mÄ“ tikumÄ«ba izpaužas visās dzÄ«ves sfÄ“rās.

DDD: Manuprāt, tikumÄ«bas jÄ“dziena pretinieku vājums visspilgtāk izpaudās mirklÄ«, kad tos, kuri atbalsta rÅ«pes par tikumÄ«bu, nosauca par Maskavas pakalpiņiem.

I.R.: Kad sākās vulgārā, primitÄ«vā apsaukšanās par putinistiem un iešanu Krievijas pavadā, atbildÄ“ju, ka Krievijas politika un vardarbÄ«gā Ukrainas okupācija vistiešÄkajā veidā saistās ar tikumÄ«bu, precÄ«zāk – ar tās trÅ«kumu. Pārsteidz, ka cilvÄ“ki par šo jÄ“dzienu var domāt tik šauri, klišejiskās robežās un reducÄ“t tikumÄ«bu vien uz jautājumiem no jostas vietas uz leju.

DDD: Tas parāda to, ka cilvÄ“ki, kuri brÅ«k jums virsÅ«, tieši tā arÄ« domā. Ne velti ir teiciens – katrs spriež pÄ“c sevis.

I.R.: Katrs uz jebkuru tekstu projicÄ“ pats sevi un saprot tik, cik spÄ“j saprast.

DDD: Tad droši vien arÄ« tie bļāvieni, ka tikumÄ«bas jÄ“dziena ieviešana ir vārda brÄ«vÄ«bas ierobežošana, demokrātijas ierobežošana, liek domāt, ka viņi paši to visu ierobežo?

I.R.: Tieši tik primitÄ«vi vulgāri un skumji laikam arÄ« ir.

Tukšas čaulas bez satura

DDD: KāpÄ“c, jÅ«suprāt, pazudusi latviešu nacionālajā kultÅ«rā daudzinātā tikumÄ«ba? No vienas puses tiek popularizÄ“ti visādi nacionālie svÄ“tki, gadskārtu svinÄ“šana, bet no otras – patiesa nacionālisma izpausme tiek apkarota.

Inguna RÄ«bena: Šis laiks ir tāds formāls, ārÄ“js – tādas čaulas lÄ«menÄ«, neiedziļinoties, neaizejot lÄ«dz bÅ«tÄ«bai un saturam. Lai gan ir manāmi soļi arÄ« pretÄ“jā virzienā.

Nesen kolÄ“Ä£is Ivars BrÄ«vers iedeva paskatÄ«ties “Latvijas etnokultÅ«ras centra” veidotu filmu par jauniešiem, kas atjauno mÅ«su seno amatu prasmes, interesÄ“jas par mÅ«su vissenāko vÄ“sturi, izcelsmi, par senajām ciltÄ«m un tām vÄ“stures parādÄ«bām, kas radÄ«jušas Latviju tās vislabākajā nozÄ«mÄ“. Tas bija patÄ«kams pārsteigums, ka ir jaunieši, kas par ko tādu vispār interesÄ“jas un lietas labā arÄ« ko dara.

Savukārt, paskatoties, kas notiek publiskajā telpā, un paviesojoties Latvijas Radio-5, kas ir sabiedriskā medija jauniešu radiostacija (mÄ“rÄ·auditorija – jaunieši no 15 lÄ«dz 30 gadiem), paklausoties valodu un dzirdot pārraides ar bezgalÄ«go seksa un vaļības klātbÅ«tni, pārņem izmisums. Degradācijas process ir patÄ«kams un viegls.

DDD: ...bet sekas atbaidoši riebÄ«gas.

I.R.: Un tas viss skan sabiedriskajā medijā, kura uzturÄ“šanai izmanto arÄ« manus maksātos nodokļus!

VÄ“l vairāk – tas domāts manas tautas jauniešiem, kuriem tas vairs nav ne Ä«paši pārsteidzošs, ne neparasts. Laiku pa laikam ielÅ«kojoties presÄ“ un žurnālos, kas domāti padsmitniekiem – izņemot seksu un pārÄ“jās tÄ“mas zem jostas vietas, nekas cits vispār netiek apskatÄ«ts.

DDD: Bet kāpÄ“c tas tā notiek? Kam tas ir izdevÄ«gi? KāpÄ“c tādām lietām nauda atrodas, pat no valsts budžeta, bet...

I.R.: ... lai uzņemtu filmu “DvÄ“seļu putenis”, naudas nav.

DDD: Jā, par lietām, kas ir patiesi nepieciešamas mÅ«su tautas izdzÄ«vošanai, tās dvÄ“seles attÄ«stÄ«bai pat runāt nedrÄ«kst, nerunājot par to, ka kāds iedotu naudu. Vai tiešÄm jÅ«su kolÄ“Ä£i Saeimā nesaprot, cik svarÄ«gi pretoties morālajai degradācijai?

I.R.: Daudzi tiešÄm nesaprot. CilvÄ“ki savā attÄ«stÄ«bā ir dažādi. Ir cilvÄ“ki, kuri, tÄ“laini izsakoties, iet pirmajā klasÄ“, trešajā klasÄ“, piektajā klasÄ“, un dažs labs varbÅ«t ticis lÄ«dz devÄ«tajai. Kad runā devÄ«tās klases skolnieki, tad ceturtā klase taisa lielu ļembastu, jo viņiem tas vienkārši nav saprotams. Pati esmu izaudzinājusi četrus bÄ“rnus, zinu, ka diemžēl nav iespÄ“jams nolikt pirmās klases bÄ“rnu pamatstājā sev priekšÄ un 24 stundu laikā, pat stāstot visgudrāko un labāko, nevar nevienu tÅ«lÄ«t nākamajā dienā sÅ«tÄ«t uz piekto klasi. Tās izmaiņas nav tik ātri veicamas.

Par prezidentu netika ievÄ“lÄ“ts Egils Levits. Neko sliktu negribu teikt par Raimondu VÄ“joni, kuru pazÄ«stu no 2002. gada – abi bijām ministri vienā valdÄ«bā, bet Levits bÅ«tu pieteicis citu garÄ«guma latiņu.

DDD: Starp citu, vai, jÅ«suprāt, iznākums bÅ«tu cits, ja prezidentu vÄ“lÄ“tu tauta?

I.R.: Parlamentu arÄ« galu galā ievÄ“l tauta. Varam diskutÄ“t – tautai vai parlamentam vajag vÄ“lÄ“t prezidentu, bet patiesÄ«bā tā ir tāda divpakāpju vÄ“lÄ“šanu sistÄ“ma, un tiklab tauta tad var arÄ« skatÄ«ties, kādus deputātus tā ievÄ“l Saeimā.

Pirmklasnieki taisa brēku...

DDD: Aivars Garda bieži vien, lai raksturotu cilvÄ“ka apziņas attÄ«stÄ«bas procesu, izmanto salÄ«dzinājumu ar klasÄ“m, kuru tikko pieminÄ“jāt arÄ« jÅ«s. ProblÄ“ma jau ir tajā, ka tie trešklasnieki iedomājas, ka ir gudrāki par tiem, kuri iet devÄ«tajā klasÄ“.

Inguna RÄ«bena: Ir jau demokrātijas laiks, un saprotu, ka nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, bet neņemos apgalvot, ka šai sistÄ“mai pieder manas absolÅ«tās simpātijas. Negribu izcelt sevi un teikt, ka esmu tikusi lÄ«dz tai devÄ«tajai klasei – katrā gadÄ«jumā ir cilvÄ“ki, kuru priekšÄ jÅ«tos maza un…

DDD: JÅ«s apzināties, ka ir gudrāki par jums?

I.R.: Jā. Man vienmÄ“r ir bijis svarÄ«gi ieraudzÄ«t savu Ä«sto vietu. Ja vien man ir bijusi iespÄ“ja kādus procesus vadÄ«t, esmu pulcinājusi ap sevi iespÄ“jami gudrākus cilvÄ“kus. MÄ“Ä£inu dzÄ«vot saskaņā ar lielo trÄ«svienÄ«bu – Ceļš, PatiesÄ«ba, DzÄ«vÄ«ba. Saprotu, ka absolÅ«tajai PatiesÄ«bai mÄ“s varam tikai mÄ“Ä£ināt tuvoties, bet pilnÄ«bā sasniegt to nevaram. Varam vien censties pÄ“c iespÄ“jas patiesāk novÄ“rtÄ“t, izvÄ“rtÄ“t, rÄ«koties. Tas ved pie tā, ko saucama par godÄ«gumu.

DDD: Šis ir tāds laiks, kad pie teikšanas ir nevis tie gudrākie un godÄ«gākie, bet skaļākie un nekaunÄ«gākie.

I.R.: Paldies Dievam, ne visur.

DDD: Domātājs nesteigsies ieņemt kādu amatu, nepajautājot sev, vai es spÄ“šu to pildÄ«t, vai manas prasmes, zināšanas bÅ«s pietiekamas. Savukārt kāds, kurš varbÅ«t pat lasÄ«t neprot, nekautrÄ“jas uzņemties atbildÄ«bu par atombumbu.

I.R.: Daļēji to nodemonstrÄ“ja iepriekšÄ“jā Saeima, kur ienāca Zatlers ar savu partiju. Tā retrospektÄ«vi paskatoties – kad ienācu Saeimā, un man pÅ«rā jau bija ne tikai RÄ«gas 800-gade, kas bija liels un komplicÄ“ts projekts, bet arÄ« kultÅ«ras ministres amats, man piedāvāja vadÄ«t komisiju; bijÄ«gi teicu, ka nevaru, jo nevienu dienu parlamentā neesmu strādājusi, ka Ä«sti nezinu, kā lietas notiek, kādas ir tradÄ«cijas u.tml. TurpretÄ« jaunie, kuri ienāca 11. Saeimā, nekautrÄ“jās cÄ«nÄ«ties par amatiem. Viņiem, protams, ir savas ambÄ«cijas, un nenoliedzu, ka jaunieši ir gudri, zina valodas, ar datoru vispār rÄ«kojas kā dievi, salÄ«dzinot ar manu paaudzi, bet nenovÄ“rtÄ“t pieredzi man liekas muļķīgi un nepareizi.

Viens ir salasÄ«ties dažādas gudrÄ«bas, bet otrs – dzÄ«vÄ“ pieredzÄ“t, kā šÄ«s vÄ“rtÄ«bas darbojas, klÅ«pot, krÄ«tot un kāpjot, tā skola ir pavisam cita. TāpÄ“c vienmÄ“r ir patÄ«kami kontaktÄ“ties ar cilvÄ“kiem no Austrumiem, jo tur valda cieņa pret pieredzi un gadiem. Interesanti, ka Taivānas parlamenta pārstāvji, piemÄ“ram, viesojoties IzglÄ«tÄ«bas komisijā, sāk iepazÄ«stināšanas rituālu nevis ar amatā augstāko, bet ar gados vecāko. Eiropas un Rietumu civilizācijā pastāvošais mūžīgās jaunÄ«bas un seksÄ«guma kults vÄ“rtÄ«bas degradÄ“.

Patiesa brīvība ir atbildība

DDD: Skolas ir spilgts piemÄ“rs, kā degradÄ“jies skolotāja jÄ“dziens – cieņa pret skolotāju ir zudusi, uzvaru svin nekaunÄ«ba un visatļautÄ«ba, kas slÄ“pjas aiz absurdām tiesÄ«bām, ignorÄ“jot jebkādus pienākumus.

Inguna RÄ«bena: MÅ«su laikā ir nojaukta jelkāda veida subordinācija – objektÄ«va un subjektÄ«va. Es saprotu, ka politiÄ·i un valsts vara ir sadarÄ«juši daudz nekrietnÄ«bu, un lÄ«dz ar to, jÄ“dziens “parlamenta deputāts” vai “ministrs” sabiedrÄ«bā ne vienmÄ“r tiek uztverts ar godu un cieņu. Bet tas, ka vairs netiek godāti vecāki, skolotāji liecina par totālu vÄ“rtÄ«bu devalvāciju. ŠÄ« pārspÄ«lÄ“tā visatļautÄ«ba degradÄ“ jebkādas vÄ“rtÄ«bas. Manuprāt, patiesas brÄ«vÄ«bas vietā stājusies visatļautÄ«ba, kas nav viens un tas pats. Atkal jāpiemin diskusija “Latvijas Radio 5” studijā. Komentāri pÄ“c raidÄ«juma bija ļoti primitÄ«vi un sekli.

LÄ«dzÄ«bai minÄ“šu reizi, kad abi ar arhitektu Gunāru Birkertu, braukdami no Liepājas, kur bijām Liepājas koncertzāles projekta žūrijā, diskutÄ“jām par Nacionālo bibliotÄ“ku. Kaut arÄ« mans viedoklis par viņa projektÄ“tās Ä“kas arhitektÅ«ru atšÄ·Ä«rās (abi esam arhitekti), tomÄ“r man pat neienāca prātā, ka tas varÄ“tu bÅ«t augstāks vai vÄ“rtÄ«gāks, jo manai paaudzei ir iemācÄ«ta cieņa pret sirmu galvu.

Zivs pūst no galvas...

DDD: Runājot par tikumÄ«bu, jÅ«s pieminÄ“jāt prezidentu, liekot saprast, ka prezidentam ir liela ietekme sabiedrÄ«bas morāles celšanā vai gremdÄ“šanā. Atminos Vairas VÄ«Ä·es-Freibergas laiku, kad sākās praidi. Prezidentei televÄ«zijā tika atgādināts, ko Mozus teicis par homoseksuālismu, ka tas ir nāves grÄ“ks. Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga uz to vÄ«zdegunÄ«gi atbildÄ“ja, ka tāds uzskats esot novecojis. Vai piekrÄ«tat, ka šÄda prezidentes nostāja, morāle ļoti kaitÄ“ja mÅ«su tautas garÄ«gajai attÄ«stÄ«bai, morālei?

Inguna RÄ«bena: AcÄ«mredzot sabiedrÄ«bas slāņi, kuros apgrozās prezidentes kundze, zina kaut ko vairāk par ierindas cilvÄ“kiem. Pirms dažiem gadiem Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga svinÄ“ja 75 gadu jubileju, un žurnālā “Sestdiena” bija publicÄ“ta liela intervija ar viņu. Šo faktu atceros tādēļ, ka tieši ap to laiku manas draugu Ä£imenes puisÄ«tis, kuram bija 5 gadi, atnācis mājās no bÄ“rnudārza, teica savai vecaimammai, kas arÄ« ir prezidentes kundzes vecumā: “Ome, vai tu zini, ka tikai Latvija ir tāda valsts, kur jāprecas vÄ«rietim ar sievieti, visur citur pasaulÄ“ var precÄ“ties kas ar ko grib.” Tad ome, kā jau gados vecāks cilvÄ“ks, bija ļoti pārsteigta un aprāja savu mazdÄ“lu, lai tādas muļķības nerunā. Savukārt, kad intervijā prezidentes kundzei tika jautāts, vai viņai patiktu, ja viņu ar kungu sauktu par vecvecāku Nr. 1 un vecvecāku Nr. 2, prezidentes kundze nemaz nebija pārsteigta par šo jautājumu un atbildÄ“ja, ka tā tas pasaulÄ“ notiekot – viss plÅ«st, viss mainās, kaut kādi apstākļi koncentrÄ“jas, un lietas, kuras agrāk esam saukuši vienādi, sākam saukt citādāk, utt.

DDD: Bet tieši šÄda iecietÄ«ga attieksme pret nenormālām parādÄ«bām grauj sabiedrÄ«bas morāli! Tad cik tālu nonāksim – vai tas, ka teikšu: “VÄ«rietis un sieviete,” – bÅ«s kaut kāds apvainojums?

I.R.: Nesen jau Delfos varÄ“ja lasÄ«t, ka Zviedrijā ir pieņemts trešais personas vietniekvārds nekatrā dzimtÄ“ – “viņš” un “viņa” vietā. Savulaik katoļu arhibÄ«skaps Zbigņevs Stankevičs, brÄ«dinot sabiedrÄ«bu, to nosauca par tuvojošos trešo totalitārismu. Latvijā cilvÄ“ki tikai tagad pamazām sāk saprast, cik spÄ“cÄ«gs ir degradÄ“jošo “vÄ“rtÄ«bu” lobisms. Parlamentā šis spiediens kļūst aizvien jaudÄ«gāks, un gadu no gada pieņemas spÄ“kā.

DDD: Bet kā izturÄ“t šo degradÄ“jošo spiedienu, kā pretoties, ko cilvÄ“kam darÄ«t? Pa RÄ«gas ielām staigā praidisti no visas Eiropas un lielās ar savu dzÄ«vesveidu. Neesmu dzirdÄ“jusi, ka kāds normāli, dabiski orientÄ“ts cilvÄ“ks lielÄ«tos ar savu dzÄ«vesveidu.

I.R.: Man bÅ«tu iebildumi arÄ« pret heteroseksuāliem cilvÄ“kiem, ja viņi izietu ielās, uzkrÄ«tošÄ veidā piedauzÄ«gos tÄ“rpos demonstrÄ“jot savu seksualitāti, un vÄ“l Ä«paši pievÄ“ršot bÄ“rnu uzmanÄ«bu. MÅ«su laikam ir sajucis un saputrojies viss – publiskais ar intÄ«mo, brÄ«vÄ«ba ar visatļautÄ«bu, labais ar ļauno.

„Teikšu to pašu – turÄ“ties!”

DDD: Daži mÅ«su lasÄ«tāji pat ar asarām acÄ«s jautā – ko darÄ«t, vai tiešÄm bÅ«s vÄ“l sliktāk? Kā izdzÄ«vot cilvÄ“kam šajā laikā? Vai nolaist rokas?

Inguna RÄ«bena: Nolaist rokas gan nevajadzÄ“tu. Bet patiess ir Jurgas Ivanauskaites citÄ“tais no budistu grāmatām, ka tad, kad Kalijuga tuvosies savam norietam, aizvien vairāk cilvÄ“ku kļūs par barbariem, un tad, kad visi bÅ«s kļuvuši par barbariem, bÅ«s pienācis šim civilizācijas esÄ«bas posmam gals, un mÄ“s ar vienu soli bÅ«sim tuvāk Maitreijai –laikam, kas iemieso mÄ«lestÄ«bu un lÄ«dzcietÄ«bu.

DDD: DzÄ«vās Ä’tikas MācÄ«bā jau teikts, ka bÅ«s tik slikti, ka pat suns riebumā novÄ“rsÄ«sies...

I.R.: Kad Dievs gāja nopostÄ«t Sodomu un Gomoru par netiklÄ«bu, izvirtÄ«bu, meliem un liekulÄ«bu, pa ceļam Viņš satika Ä€brahamu, kas teica: “Mīļais Dievs, Tu iesi nopostÄ«t šÄ«s pilsÄ“tas kopā ar visiem taisniem un godÄ«giem cilvÄ“kiem, kas tur dzÄ«vo?” Bet Dievs saka Ä€brahamam: “Atrodi man piecdesmit taisnus cilvÄ“kus.” Ä€brahams meklÄ“. Sākumā piecdesmit, tad četrdesmit, trÄ«sdesmit, divdesmit. NespÄ“dams atrast, viņš jautā Dievam: “Dievs, ja es desmit taisnus cilvÄ“kus atradÄ«šu, tu mainÄ«si savus lielos plānus un nenopostÄ«si šÄ«s pilsÄ“tas?” Dievs atbild: “Atrodi tos desmit.” Kā mÄ“s zinām – neatrada pat desmit, tikai vienu – Latu, kuru izveda ārā no pilsÄ“tas, un Sodoma un Gomora tika nopostÄ«tas.

Šo stāstu man pirms desmitās Saeimas vÄ“lÄ“šanām izstāstÄ«ja mans draugs – mācÄ«tājs, kuru nejauši satiku uz ielas. Uz jautājumu “kā klājas?”, atbildÄ“ju: “Slikti klājas, es neko nevaru ietekmÄ“t, neko nevaru izdarÄ«t, tam, ko es runāju, nav nekādas nozÄ«mes, kļūst tikai sliktāk. Un tie ir mani pÄ“dÄ“jie mūža jaudÄ«gākie gadi, kad tiešÄm varÄ“tu vÄ“l ko izdarÄ«t.” Viņš klausÄ«jās, smaidÄ«ja un teica, ka laikam ilgi neesmu lasÄ«jusi Pirmo Mozus grāmatu – un izstāstÄ«ja šo lÄ«dzÄ«bu.

Pat, ja tu neko nevari ietekmÄ“t, pietiek, ka tu esi un turies pie noteiktām vÄ“rtÄ«bām un principiem. Un, ja jÅ«s man jautājat, ko teikt cilvÄ“kiem, ko viņiem darÄ«t, tad teikšu to pašu – turÄ“ties! KamÄ“r mÄ“s vÄ“l desmit Latvijā esam, tikmÄ“r mÅ«s nesagaida Sodomas un Gomoras liktenis.

Vulgārais vairākums uzspiež savu

Inguna RÄ«bena: Brīžiem domāju, ka daudz mazāk jÄ“gas ir ar šo visu netiklÄ«bu un ļaunumu (teikšu pat – nāves kultÅ«ru) cÄ«nÄ«ties. Tas ir mazāk auglÄ«gi nekā vienkārši apliecināt patiesas vÄ“rtÄ«bas. Kā man tÄ“vs kādreiz teica: “Nevajag ar to cÄ«nÄ«ties, labāk dari kaut ko dzÄ«vi apliecinošu – iestādi koku, iemāci mazbÄ“rnam tautasdziesmu, nopļauj zālāju, uzkul debesmannu utt., netÄ“rÄ“ bezgalÄ«gi laiku un nezaudÄ“ enerÄ£iju.” To, starp citu, varu teikt arÄ« sev. ŠobrÄ«d sniedzu pamācÄ«bas, bet, bÅ«dama emocionāls cilvÄ“ks, bieži nedēļas beigās esmu enerģētiski tik iztÄ“rÄ“jusies, ka jÅ«tos kā FÄ“nikss pelnos. PalÄ«dz atrašanās klusumā, dabā un Ä£imenes vidÅ«.

Pirms vairākiem gadiem kādā LauksaimniecÄ«bas ministrijas konferencÄ“ tika parādÄ«ta diagramma, ka 2050. gadā uz pasaules jau bÅ«s 9,1 miljards iedzÄ«votāju, un nepieciešamÄ«ba pÄ“c pārtikas pieaugs par septiņdesmit procentiem. Tā sauktās nāves kultÅ«ras – izvirtÄ«bas, narkomānijas, homoseksuālisma – neierobežota reklāma, farmācijas bizness, saindÄ“ta pārtika... liekas, kāds gluži pragmātiski nodarbojas ar cilvÄ“ku skaita samazināšanu...

VarÄ“tu pārtikas un resursu jautājumu risināt inteliÄ£entāk, mācot cilvÄ“kus dzÄ«vot pieticÄ«gāk. Daudzi jau tagad spiesti dzÄ«vot pieticÄ«gi, bet, vai tie trÄ«s procenti, kuriem pieder deviņdesmit septiņi procenti visas pasaules bagātÄ«bas, vairs maz ir spÄ“jÄ«gi samazināt savu patÄ“riņu, dzÄ«vot pieticÄ«gāk, lai kaut kā solidarizÄ“tos ar planÄ“tas iedzÄ«votājiem? Tāpat varÄ“tu teikt par Rietumu civilizāciju kopumā. Vai, izmetot maizi, kas vairs nav pirmā svaiguma, spÄ“jam iet atpakaļ pieticÄ«bas virzienā? IespÄ“jams, jā – ir dažādas kustÄ«bas un indivÄ«di, kas šo ceļu kaut kā iezÄ«mÄ“ un demonstrÄ“ sabiedrÄ«bai, bet vulgārais, nedomājošais vairākums uzspiež savu. Kurš uzvarÄ“s – ej nu sazini.

Gaismu gaidot...

DDD: Kā jau runājām iepriekš, uzvarÄ“s Gaisma, atnākot Maitreijai. Tikai mums ir jāparāda sava nostāja, apzināti jāizvÄ“las labais vai ļaunais. MÄ“s esam atbildÄ«gi, pirmkārt, lai mÅ«su domas un darbi nekaitÄ“tu, bet palÄ«dzÄ“tu Baltajai BrālÄ«bai.

Inguna RÄ«bena: Nesen iegādājos Harija Tumana brÄ«nišÄ·Ä«go grāmatu “Varoņi un varonÄ«ba Senajā GrieÄ·ijā”. MÅ«su laiks ir tehnoloÄ£iski unikāls – ar visiem i-foniem, datoriem un citiem rÄ«kiem. Bet cilvÄ“ka apziņas lÄ«menÄ« patiesÄ«bā gadu tÅ«kstošos nav mainÄ«jies pilnÄ«gi nekas. Ar ko varonis atšÄ·iras no verga? Varoņiem bez savas kailās dzÄ«vÄ«bas ir vÄ“l kāda cita, augstāka vÄ“rtÄ«ba, kuras dēļ viņi ir gatavi iet nāvÄ“. Bet vergi melos, zags, nodos, pārdos – darÄ«s visu, lai tikai saglabātu pliko dzÄ«vÄ«bu.

DDD: Ir izvÄ“le…

I.R.: IzvÄ“le ir mÅ«su ziņā, bet dievi mÅ«s vÄ“ro un lemj likteņus. Tik vienkārši: dari, kas jādara – notiks, kam jānotiek. Sekot sirdsapziņai, lai varÄ“tu mierÄ«gi stāties mūžības priekšÄ.

IepriekšÄ“jais gadsimts mums ir atņēmis varoņus. TÄ“lnieks Gļebs Panteļejevs nesen mierināja: “Ko tu tā pārdzÄ«vo varoņu neesamÄ«bu? Tas varbÅ«t ir labi – ir tāds vergu laiks, kas nodrošina tautas ataudzi.” ArÄ« mÅ«su tautas dziesmās: “Kad atnāca grÅ«ti laiki, ar migliņu piesedzos.” PatiesÄ«bā tas ir gudri – piesegties, lai izdzÄ«votu, lÄ«dz tautas dzÄ«vais spÄ“ks atjaunojas.

DDD: Imanta nevaid miris, bet tikai apburts kluss…

I.R.: Jā. ArÄ« Imants Ziedonis teica, ka jāpaiet laikam, lai tauta atzeltu. MÄ“s pastāvam tik bezgala senā vÄ“sturÄ“, un, ja vÄ“l aizvien, ejot cauri visiem smagajiem laikiem, esam saglabājušies, tas kaut ko nozÄ«mÄ“. Skumji par šo laiku, par degradÄ“tajām vÄ“rtÄ«bām. TomÄ“r ir cerÄ«ba, ka mÄ“s tās Ä£enÄ“tiski, kaut kādā DNS koda lÄ«menÄ« nododam no paaudzes paaudzÄ“.

DDD: Tātad, jÅ«suprāt, nacionālā, latviskā identitāte tomÄ“r ir ļoti svarÄ«ga – neaicināsiet no tās atteikties un iekļauties globālajos procesos?

I.R.: Saprotu jÅ«su ironiju... Latviju var glābt nacionālā identitāte. Mums tā ir mÅ«zikā un dziesmās kodÄ“ta. Atceros, padomju laikos reiz Dailes teātrÄ« visa zāle piecÄ“lās kājās un dziedāja “PÅ«t, vÄ“jiņi”. Tajā mirklÄ« pa Ä·ermeni gāja skudriņas, likās – var atdot dzÄ«vÄ«bu par Latviju.

Savulaik ArhitektÅ«ras fakultātÄ“ studentiem lÅ«dzu nosaukt tās Ä“kas un objektus, kuros, viņuprāt, iemiesota mÅ«su identitāte. Jaunieši minÄ“ja Brāļu kapus, BrÄ«vÄ«bas pieminekli, Doma baznÄ«cu (lai gan cik tur latviskuma, drÄ«zāk jau tā atspoguļo tās kultÅ«ras, kas mums pāri gājušas), jÅ«gendstila RÄ«gu, Latvijas lauku viensÄ“tas u.tml. Un, lai cik grÄ“cÄ«gi arÄ« arhitektei nebÅ«tu tā teikt, domāju – pat ja nebÅ«tu neviena no šiem objektiem, man liekas, mÄ“s kā tauta pastāvÄ“tu. Gadu simtiem zem svešÄm varām dzÄ«vojot, esam varÄ“juši iznest no paaudzes paaudzÄ“ tikai to, kas tika nodots no mutes mutÄ“, runājot un dziedot.

Citām tautām ir atšÄ·irÄ«gi. Ja atceraties, poļi pÄ“c Otrā pasaules kara pa akmenim, pa gabaliņam karaļa pili salika kopā – viņiem acÄ«mredzot tā identitāte ieprogrammÄ“ta citādāka. KamÄ“r šÄ« Ä“ka stāv kā Polijas varenÄ«bas simbols, poļi kā tauta pastāv.

Par ko ir jārunā mākslai?

Inguna RÄ«bena: Man, protams, ir prieks, ka mÄ“s gatavojamies skolÄ“nu DziesmusvÄ“tkiem, ka mums ir lielie Dziesmu un deju svÄ“tki, man ir prieks, ka iepriekšÄ“jā sasaukumā izdevās panākt, lai svÄ“tku noslÄ“guma diena reizi piecos gados beidzot bÅ«tu valsts svÄ“tku diena starp mÅ«su daudzajām bÄ“du, sÄ“ru un piemiņas dienām. Savukārt skumji ir tas, ka Latvijas Radio un Radio-5 jauniešiem tikpat kā neskan tautasdziesmas, kas bezgala dziļi uzrunā dvÄ“seli. No bÄ“rnÄ«bas visspilgtāk atceros mirkļus, kad man dziedāja dziesmas. Stāstu to savai vedeklai, ka svarÄ«gāk par visu ir bÄ“rniem dziedāt dziesmas – ar vārdiem tā racionāli nemaz nevar aprakstÄ«t, cik dziļi un emocionāli tas ietiecas zemapziņā.

DDD: Atceros mācÄ«tāju Kārli Zuiku, kurš par pÄ“dÄ“jiem DziesmusvÄ“tkiem teica – es uz DziesmusvÄ“tkiem vairs neiešu, tur nav ko klausÄ«ties, viens vienÄ«gs murgs, nevis dziesmas! Vai, jÅ«suprāt, tā arÄ« nav apzināta rÄ«cÄ«ba, lai vājinātu latviešu tautas garu?

I.R.: JÅ«s runājat par daudzajiem jaundarbiem. Mums ir vajadzÄ«gi komponisti, un, lai viņu bÅ«tu, valstij jādod arÄ« pasÅ«tÄ«jumi. Vai tiem jāatvÄ“l tik liels laiks DziesmusvÄ“tkos, riskÄ“jot sagādāt cilvÄ“kiem vilšanos? Tam jābÅ«t Ä«paši izsvÄ“rtam un izvÄ“rtÄ“tam…

DDD: Protams, vajag attÄ«stÄ«ties, vajag ļaut jaunām vÄ“smām ienākt kultÅ«rā, bet vai visu varam tik nekritiski pieņemt? Mākslai vajadzÄ“tu cilvÄ“kos audzināt skaistuma izjÅ«tu, spÄ“ju atšÄ·irt labo no ļaunā, bet, manuprāt, notiek pretÄ“jais – skaistuma izjÅ«ta tiek degradÄ“ta.

I.R.: Par ko ir jārunā mākslai? Senā grieÄ·u trÄ«svienÄ«ba – patiesais, labais un skaistais. Ne velti 2003. gadā, bÅ«dama kultÅ«ras ministre, atļāvos pārtraukt Latvijas lÄ«dzdalÄ«bu VenÄ“cijas biennālÄ“. Tas bija neredzÄ“ts gadÄ«jums. Protams, saņēmu visas iespÄ“jamās kritikas un vÄ“rtÄ“jumu, ka nekad vairs tāds negants cilvÄ“ks nekļūs par kultÅ«ras ministru. Daudz pateicÄ«gāk ir kalpot nozarei, nevis iestāties par vÄ“rtÄ«bām.

DDD: Kas tad notika?

I.R.: Toreiz VenÄ“cijas biennāles konkursā bija vinnÄ“jusi grupa, kuras mākslinieciskais “lielums” bija – nolaist no vÄ“nas asinis, sajaukt tās ar miltiem, Grindeksā saražot kapsulas un San Marko laukumā VenÄ“cijā tās izbarot baložiem. Mazlietiņ vulgarizÄ“ju, bet principā tā. Protams, mÅ«sdienās kultÅ«ras ministrs nedrÄ«kst cenzÄ“t mākslu – svÄ“ta lieta. Bija jāatrod lÄ«dzekļi, kā šo bezgalÄ«go naudas Ä·Ä“zÄ«šanu izbeigt. Konkursam bija pieteikušÄs tikai divas vai trÄ«s grupas, tātad viens no diviem – vai nu Latvijā nav nekāda interese par lÄ«dzdalÄ«bu VenÄ“cijas biennālÄ“, vai arÄ« nav bijusi pieejama informācija. Ja tā, kāpÄ“c tÄ“rÄ“t milzu summu vienam projektam?

DDD: Skumji skatÄ«ties, kas šobrÄ«d notiek KultÅ«ras ministrijā. Saprotu, ka nevÄ“laties atklāti kritizÄ“t ministri, kas nāk no jÅ«su partijas, tomÄ“r apgalvot, ka viss ir lieliski, nebÅ«tu godÄ«gi no jÅ«su puses.

I.R.: Ja nozarÄ“ valda ārkārtÄ«gs klusums un miers, tad visiem ir pa spalvai. Ministre labi ierakstās starptautiskā apritÄ“ un visumā ir analÄ«tisks, gudrs, loÄ£isks, konstruktÄ«vs cilvÄ“ks. NovÄ“lu Dacei laiku ministres amatā, lai kļūtu par nozares vektoru, vÄ“rtÄ«bu virzÄ«tāju.

DDD: PatiešÄm – KultÅ«ras ministrijai vajadzÄ“tu bÅ«t nacionālās identitātes uzturÄ“tājai, idejas virzÄ«tājai! Protams, tas mÅ«sdienu situācijā radÄ«tu vienu skandālu pÄ“c otra, bet tā bÅ«tu patiesās kultÅ«ras uzdevuma Ä«stenošana dzÄ«vÄ“.

I.R.: Jau 2003. gadā kādā kino apaļajā galdā uzdrošinājos vaicāt, kāpÄ“c mums, nodzÄ«vojušiem divpadsmit gadus savā neatkarÄ«gā valstÄ«, nav neviena nacionāli nozÄ«mÄ«ga daiļdarba ekranizÄ“juma? Toreiz avÄ«ze “Diena” mani izsmÄ“rÄ“ja gar sienu – ka visādi politiskie ielikteņi un ministri sāks diktÄ“t, par ko jābÅ«t filmām. VÄ“lāk radās Ä’Ä·a un Graubas “RÄ«gas sargi” un “Baigā vasara” – mazāk mākslinieciski kvalitatÄ«vas, tomÄ“r cilvÄ“ku atbalsts šÄ«m filmām bija grandiozs! SavlaicÄ«gi domājot par valsts gadsimta jubileju un nespÄ“jot panākt Nacionālā kino centra ieklausÄ«šanos, parlaments centru apgāja un piešÄ·Ä«ra lÄ«dzekļus, lai varÄ“tu uzsākt filmas “DvÄ“seļu putenis” pÄ“c Aleksandra GrÄ«na romāna motÄ«viem veidošanu. Tā ir procesā.

Lai būtu pleca sajūta!

DDD: Latviešiem nav nācijas izjÅ«tas – cilvÄ“ki vispirms domā par savu personÄ«go labumu, tautas intereses noliekot otrajā vai pat kādā vÄ“l tālākā plānā. Starp citu, vai jÅ«s nepārsteidz ačgārnā reakcija vai adekvātas reakcijas trÅ«kums uz to, kas notiek Ukrainā? Protams, ir jānosoda Krievija par tās agresiju Ukrainā, bet nedrÄ«kst nedomāt, cik bÄ«stamā situācijā atrodamies paši. PolitiÄ·i runā par kaut kādiem mistiskiem zaļiem cilvÄ“ciņiem, kuri varÄ“tu ienākt arÄ« Latvijā, aizmirstot, ka viņi jau sen te ir.

Inguna RÄ«bena: Es patiesÄ«bā par to esmu runājusi ne reizi vien – gan LestenÄ“, gan 2012. gada martā “Latvijas AvÄ«zÄ“” rakstā “Par vÄ“sturi un valsti”. Tā atkal ir ne gluži bibliska, bet sena, fundamentāla patiesÄ«ba: ja vÄ“sture vai kādi lieli dzÄ«ves notikumi (tautas, indivÄ«da), iepriekšÄ“jo paaudžu domas, darbi un gaitas netiek patiesÄ«bas gaismā izvÄ“rtÄ“ti, tad vÄ“sture mÄ“dz atkārtoties – gan mÅ«su individuālajās dzÄ«vÄ“s, gan arÄ« tautas dzÄ«vÄ“. Ja no situācijas, ko liktenis lÄ“mis piedzÄ«vot, nav izdarÄ«ti vajadzÄ«gie secinājumi, tad tā mÄ“dz atkārtoties.

PÄ“c neatkarÄ«bas atjaunošanas mums bija tik daudz vajadzÄ«bu no pasaules, pirmkārt, jau visāda veida materiālo vajadzÄ«bu, ka visā “krāšÅ†umā” izpaudās mÅ«su pazemÄ«gais kalpa gars. Laikā, kad biju kultÅ«ras ministre, notika arÄ« Lestenes Brāļu kapu atklāšana. NominÄ“ju to kā valstiski svarÄ«gu pasākumu – kā gan citādāk uztvert otru lielāko Brāļu kapu atklāšanu Latvijā 60 gadus pÄ“c kara! Eiropai Otrais pasaules karš ir holokausts, Krievijai tā ir lielā uzvara, un pa starpu esam mÄ“s ar savu vÄ“sturi. Tieši šie 25 gadi mums tika doti, lai to izrunātu. PiekrÄ«tu Rainim: “Tiks piedots tev, ja nevarÄ“ji, bet mūžam ne, ja negribÄ“ji.” MÄ“s pat neesam gribÄ“juši paši izprast, kur nu vÄ“l citiem izskaidrot, savas tautas un valsts vÄ“sturi. Dažam labam ārlietu ministram esmu jautājusi – kāpÄ“c mÄ“s neskaidrojam savu un visu Austrumeiropas vÄ“sturi pasaulei? Esam no divām lielvarām pārstaigāti un sabradāti. Viens ārlietu ministrs man atteica – vÄ“stnieki jau paši nezina šo vÄ“sturi, jo viņi tikai padomju skolās gājuši.

Ja bÅ«tu piespieduši pasauli ieklausÄ«ties, tad, pilnÄ«gi iespÄ“jams, bÅ«tu piespieduši arÄ« Krieviju kā PSRS mantinieci pārvÄ“rtÄ“t savus noziegumus. IespÄ“jams, visa pasaule tagad dzÄ«votu ar pilnÄ«gi citu Krieviju. AtsevišÄ·i ņemot, to nevarÄ“ja ne Latvija, ne Igaunija, ne Lietuva, ne Polija, bet kopā mÄ“s to bÅ«tu varÄ“juši, ja vien bÅ«tu gribÄ“juši.

Lietuviešiem ir brÄ«nišÄ·Ä«ga filma “Ekskursante” par Otro pasaules karu, igauņiem tikko bija filma “1944”, kurā trÄ«sdesmit sekunžu laikā pasaka, kāpÄ“c bija vajadzÄ«gs leÄ£ions. Skumji, ka Latvijā nebija nekādas intereses par šo filmu, Igaunijā tai bija ļoti augsts novÄ“rtÄ“jums.

DDD: Jā, nebija informācijas. Jārunā taču par visu ko – par to, kā RinkÄ“vičs lepojas, par divkopienu valsti, par toleranci, bet ne par svarÄ«gāko un bÅ«tiskāko, kas veido tautas apziņu.

I.R.: Tagad arÄ« es reti kāpju tribÄ«nÄ“, lai runātu – esmu radošs cilvÄ“ks, bet nogurusi, redzot vienu un to pašu, vienu un to pašu, un tas kuÄ£is attālinās, nevis pietuvinās. Visas šÄ«s lietas ir izrunātas lÄ«dz apnicÄ«bai, lÄ«dz bezgalÄ«bai.

DDD: Bet ir jārunā – atkal un atkal, lai tie, kuri domā tāpat kā jÅ«s, nejustos vientuļi. CilvÄ“kiem ir jāsaprot, ka domāt taisnÄ«gi, vÄ“lÄ“ties taisnÄ«guma atjaunošanu ir pareizi.

I.R.: Jā, dzirdot, ka arÄ« citi domā tāpat, rodas pleca sajÅ«ta un saproti, ka neesi viens.

Foto no nra.lv