Iesaki rakstu:

Bieži no patriotiskām aprindām, Ä«paši tiem patriotiem, kuri dzÄ«vo devīžu un dogmu varā, dzirdu, ka Latvijā ir jārunā tikai latviski, ka vienmÄ“r un visur okupantiem jāsaka tas, ko par viņiem domā, un jānorāda viņu vieta, lai ko tas maksātu. Vai patriotiski noskaņotie paši tā vienmÄ“r rÄ«kojas, tas ir cits jautājums, ko es neesmu pārbaudÄ«jis, bet tas arÄ« nav tik svarÄ«gi.

Reiz pie manis dārzā ieradās lÄ«dzÄ«gi patrioti un skaļā balsÄ« stāstÄ«ja, ka okupantiem ir jābrauc dzÄ«vot uz Krieviju, kā arÄ« citādi demonstrÄ“ja savu tukšo bravÅ«ru, jo neviens tiem pretÄ« nerunāja, un viņi tā pašapmierinājās kādu laiku.

Kad pÄ“c pusgada vācu kaimiņu parakstus par savu jaunbÅ«vi, daži man atteica, piebilstot, ko tu nāc pie okupanta pÄ“c paraksta?! Ej pie saviem bļauriem, lai tie arÄ« paraksta. Bļauri noteikti teiks, labāk tad necel nemaz un labāk, ka tev nav pat mazā zemes pleÄ·Ä«ša, – galvenais, ka esi patriots. Tādos brīžos jāpiekrÄ«t, ka mÅ«su izpratnÄ“ pamatoti patriotisms, nacionālisms un cits bieži ir sinonÄ«ms vārdam idiots, kurš zāģē zaru, uz kura pats sēž.

Viņi atnāk, padižojas un aiziet, sekas atstājot man.

BÅ«vvaldÄ“ protams viss notiek latviski, un tur man latviski paskaidroja, ka jāsadzÄ«vo ar kaimiņiem, ja vÄ“lies ko celt. Tad ko darÄ«t – dzÄ«vot vai sadzÄ«vot?

Mutes virināšana

Tas attiecas ne tikai uz manu dārzu, bet uz latviešu dzÄ«vi kopumā. LoÄ£iski, ka vairums izvÄ“las nekarot katru dienu un nepārvÄ“rst savu dzÄ«vi par nebeidzamo cīņu, par nebeidzamiem konfliktiem un nesaskaņām. To jau tāpat mÅ«su dzÄ«vÄ“ pietiek. Viņi izvÄ“las samierināties un izdzÄ«vot, bet daži profesionālie revolucionāri «turpina jaukt gaisu», kaut reālu panākumu nav. Ir tikai mutes virināšana un pozÄ“šana.

Diemžēl urāpatriotiem ir grÅ«ti saprast lietu bÅ«tÄ«bu un kārtÄ«bu. Bieži pat neiespÄ“jami. Viņi nesaprot, kurš te ir galvenais un kurš te patiesÄ«bā nosaka dzÄ«ves ritmu un ne tikai to. Kurš te patiesÄ«bā diktÄ“ kādiem svÄ“tkiem bÅ«t un kādiem nebÅ«t.

LÄ«dzÄ«gi gadÄ«jumi bija, kad okupācijas laikā uz Ä«su brÄ«di tika ieņemts kāds ciems un tur pacelts brÄ«vvalsts karogs. Tam vienmÄ“r sekoja soda sankcijas un nežēlÄ«gas okupācijas karaspÄ“ka «akcijas».

GrÅ«ti domājošiem uzsveru, ka nekādas deokupācijas, dekolonizācijas un pat deboļševizācijas nav bijis un tāpÄ“c citāds rezultāts nav iespÄ“jams. ArÄ« citāda dzÄ«vošana un izdzÄ«vošana...

Prasība

Izvirzot prasÄ«bu, ka viņiem ir jāiemācās valsts valoda (ceru, ka nav jāuzsver, kuri ir viņi šÄ« teksta ietvaros), ka viņiem ir jāprot runāt un jārunā latviski, patiesÄ«bā mÄ“s piekrÄ«tam, ka viņi šeit drÄ«kst palikt un dzÄ«vot. Jo citādi kāda jÄ“ga viņiem mācÄ«ties mÅ«su valodu, ja bÅ«s jābrauc prom uz vÄ“sturisko dzimteni. Kur vÄ“l viņi šÄ«s valodas prasmes izmantos?

MÄ“s, izvirzot šÄdu «prasÄ«bu», patiesÄ«bā viņiem un sev atklāti paziņojam, ka nekādas dekolonizācijas un deokupācijas nebÅ«s, ka mÄ“s to nevÄ“lamies un ka viņi drÄ«kst šeit palikt. Ka visas mÅ«su kvÄ“lās un patriotiskās runas par latviešu valodu patiesÄ«bā atklāti demonstrÄ“, ka esam ar šÄdu stāvokli samierinājušies, pie tā pieraduši, esam pielāgojušies tajā izdzÄ«vot un neko šai ziņā negribam mainÄ«t.

LÄ«dzÄ«gi kā bija ar referendumu 90. gadu beigās par tiem nepilsoņu bÄ“rniem. Balso, par kuru variantu gribi, – vienalga ar savu balsi apstiprini, ka viņiem pienākas Latvijas pilsonÄ«ba, atšÄ·irÄ«ba tikai detaļās, kad un kā. Balso par vai pret, – vienalga, piedaloties balsošanā, tu piekrÄ«ti, ka viņi drÄ«kst šeit palikt, ka viņi ir Latvijai piederÄ«gi un tāpÄ“c viņiem pienākas pilsonÄ«ba. Kādai Latvijai, tas jau ir cits jautājums, un par to citreiz.

Procenti

Tas okupants, tas kolonists un viņu pÄ“ctecis, kurš iemācās valsts valodu, no okupanta, okupanta pÄ“cteča un kolonista, no padomju militārista kļūst par normālu un pieņemamu cilvÄ“ku, un ir tikai normāli, ka šÄdiem pastāvÄ«gajiem iedzÄ«votājiem bez pilsonÄ«bas tiek piešÄ·irta pilsonÄ«ba un atļauts piedalÄ«ties valsts pārvaldÄ“. Tā piedalÄ«šanās veikli pārtop par pārvaldi.

Vai vispār ir iespÄ“jams, ka viņi brauks prom? Es domāju, ka no simta aptaujāto vismaz deviņdesmit deviņi apgalvos, ka tas nav iespÄ“jams un tāpÄ“c mums to nevajag. Bet nav iespÄ“jams galvenokārt tāpÄ“c, ka deviņdesmit deviņi procenti pilsoņu to nemaz nevÄ“las. Iznāk – apburtais loks, bet, ja notiktu brÄ«nums un viņi vÄ“lÄ“tos, tad gan jau šÄda iespÄ“ja pavÄ“rtos, bet, kamÄ“r deviņdesmit deviņi procenti nevÄ“lÄ“sies, šÄda iespÄ“ja nebÅ«s. Dievs sargā tikai to, kas pats sargājas.

Tautsaimniecības celtnes

Manis teikto ilustrÄ“joša lÄ«dzÄ«ba: iztÄ“lojies dzÄ«vokli, kurā dzÄ«vo kādi iedzÄ«votāji. Te pÄ“kšÅ†i kāds ar kājas spÄ“rienu izgāž dzÄ«vokļa durvis, ienāk un iedzÄ«votājus iedzen virtuvÄ“, vai tie paši izbÄ«lÄ« meklÄ“ glābiņu virtuvÄ“.

Tā bija ne vienmÄ“r, Ä«paši pirmajās durvjsitÄ“ju ierašanās dienās. Tad daudzus sadzina nevis viņu virtuvÄ“s, bet lopu vagonos un čekas pagrabos un tālāk veda uz tautsaimniecÄ«bas celtnÄ“m vergot un mirt vai nošÄva tepat.

Tad dažiem atļāva no virtuves un citiem slÄ“pņiem, pat izsÅ«tÄ«juma, atgriezties kādā no dzÄ«vokļa istabām, lai tur mitinātos. Gāja gadi, un kultÅ«rneši iemācÄ«ja lietot nevis glāzÄ«tes, bet 200ml skaldÄ«tās glāzes – skaldglāzes. IemācÄ«ja ne tikai to, iemācÄ«ja svešas dziesmas, svešu valodu, svešas uzvedÄ«bas normas un atbrÄ«voja no desas, naudas, Ä«pašumiem, zemes un cita, kas viņiem bija vajadzÄ«gāks nekā mums.

Bet tad pasaulÄ“ izkusa ledi un klimats mainÄ«jās. ArÄ« dzÄ«vokļa patiesie Ä«pašnieki sasparojās un uzstāja, lai tiem atdod viņu senču Ä«pašumu. Tad dzÄ«vokļa likumÄ«gie Ä«pašnieki un nelÅ«gtie Ä«rnieki kopÄ“ji izveidoja speciālu komisiju šÄ« jautājuma izskatÄ«šanai. Komisijā tika pārstāvÄ“tas abas puses, un komisijas veidotājiem tas šÄ·ita pieņemami un taisnÄ«gi, jo arÄ« nelÅ«gtie viesi taču apmaksā komunālos pakalpojumus, un par to naudiņu apsaimniekotājs veic dažus remontus.

Komiteja nolÄ“ma, ka visi ir tiesÄ«gi dzÄ«vot tur, kur tie dzÄ«vo, un abas puses tam piekrita, jo abiem tas šÄ·ita taisnÄ«gi. Vieniem tāpÄ“c, ka tas ir viņu senču Ä«pašums un viņi kā mantinieki ir tiesÄ«gi lemt ko un kā darÄ«t, bet viņi atzina to, ka ir tiesÄ«bas arÄ« tiem otriem, kas šai Ä«pašumā ir dzimuši, jo tiem taču cita Ä«pašuma un citas dzimtenes nav. LÄ«dzÄ«gi, ja suns ir dzimis zirgu stallÄ«, tad tas drÄ«kst pretendÄ“t uz to, ka ir zirgs!

Puses vienojās, ka dzÄ«vokļa valsts valoda bÅ«s iezemiešu, tajā bÅ«s jāraksta vairums oficiālo dokumentu, piemÄ“ram, kopÄ«gas tualetes un vannas istabas apmeklÄ“šanas grafiks, kā arÄ« kurā vietā virtuvÄ“ kurš noliks savu ledusskapi. SadzÄ«vÄ“ drÄ«kstÄ“s runāt, kā vÄ“las. Tā kā durvjlauzÄ“ju pÄ“cteču bija vairāk un tie bija vitālāki, tad valsts valoda bija tikai oficiālajos dokumentos, bet realitātÄ“ saziņas valoda bija cita. Štrunts par citu valodu, bet lÄ«dz ar valodu iezemiešu dzÄ«vÄ“ ienāca arÄ« ar šo svešo valodu atnestā un ieviestā kultÅ«ra, attieksme vienam pret otru un vÄ“l citas vÄ“rtÄ«bas, kas šo sadzÄ«vošanu jÅ«tami bagātināja un padarÄ«ja daudzšÄ·autņainu.

Mīļā miera labad

Iezemieši, protams, rÄ«kojās saimniekcienÄ«gi un pat uzdrošinājās cilvÄ“ktiesÄ«bas pārkāpjošas un ierobežojošas normas pieprasÄ«t. Viņi pieprasÄ«ja, lai ienācÄ“ji mācās viņu valodu. Tu vari iedomāties, ko? Viņiem, pasaules gaismai, apgaismotājiem un atbrÄ«votājiem jāmācās kādas sÄ«kas cilts saziņas valoda. Daudzi no viņiem pret to iebilda, daži iemācÄ«jās, bet domā vÄ“l aizvien savā dzimtajā mÄ“lÄ“ un rÄ«kojas, kā tiem pieņemts.

Iezemietim ar to bija gana, jo izdevās ar visādām atrunām un divdomīgām frāzēm tomēr savu valodu iepīt dzīvokļa kopdzīves noteikumos. Daži no tiem sāka pat piesieties, ka, lūk, tur un tur, tas un tas nerunā latviski. Pat gadījās, ka atnāk kādi pārbaudītāji. Un pārbaudītāji secina, ka prot gan, nu vismaz tik, cik prasīts. Prast jau prot, bet nerunā, un ko tu viņam padarīsi?!

TomÄ“r likumÄ«gie Ä«pašnieki nolÄ“ma, ja ienācÄ“ji iemācās viņu valodu, kaut formāli, tad jau viņi drÄ«kst dzÄ«voklÄ« palikt, tāpat viņu pÄ“cteči drÄ«kst mantot no vecākiem kādu dzÄ«vokļa daļu un, ja likumÄ«gie Ä«pašnieki izdomā pārdot savu daļu, tad ienācÄ“jiem ir pirmpirkuma tiesÄ«bas.

PamatiedzÄ«votāji apsolÄ«ja rÄ“Ä·ināties ar ienācÄ“ju vajadzÄ«bām, prasÄ«bām un tiesÄ«bām. IenācÄ“jiem bÅ«tiskos jautājumos likumÄ«gais Ä«pašnieks solÄ«ja neuzlikt liegumus, proti, ja viņiem ir kas bÅ«tisks, kādi svÄ“tki, kādas tradÄ«cijas, tad likumÄ«gais iedzÄ«votājs necÄ“la traci, neiebilda, piekāpās un ļāva. Ne tikai ļāva, bet pat sāka citÄ“t VoltÄ“ru, ka  ir pat gatavi iet nāvÄ“, lai šiem šÄdas tiesÄ«bas garantÄ“tu. PamatiedzÄ«votāji piekrita visu paciest un pat gadÄ«jumā, ja tā saucamā otrā kopiena pret viņiem neizturÄ“sies tikpat toleranti, apņēmās arÄ« to paciest un ar to samierināties, un neiebilst.

Kas var bÅ«t labāks par šo – teica okupants. Tāda ir realitāte, un tur neko nevar mainÄ«t, jo deviņdesmit deviņus procentus likumÄ«go iedzÄ«votāju tas apmierina, un viņi ir pat gatavi mirt, lai tā arÄ« bÅ«tu un paliktu.

Mīļā miera labad, tā teikt, ka tik vilks paÄ“dis un kaza dzÄ«va. Ka tik nebÅ«tu jāiestājas pret kaut ko. Ka tik nebÅ«tu nekas jāaizstāv, ka tik varÄ“tu atrast kādu praktisku veidu, kā ar visu samierināties. Pacieties šai saulÄ“, gan jau tiksi paradÄ«zÄ“. Un nosodi tos, kuri nesamierinās, kuri atļaujas bÅ«t uzņēmÄ«gāki un drosmÄ«gāki.

Vienīgie un nekļūdīgie

MÄ“s katrs esam kā dievs, jo mÄ“s katrs zinām, kā ir, kad mums sāp, kā ir, kad ir karsts, kā ir, kad slāpst, kā ir, kad svÄ«st, kad mutÄ“ ir kas skābs vai rÅ«gts. MÄ“s zinām, kādas sajÅ«tas mums ir, kad saskaramies ar vÄ“ju, kad esam caurvÄ“jā, bet mÄ“s nekādi nespÄ“jam nedz iztÄ“loties, nedz zināt, kā to sajÅ«t un izgaršo citi.

MÄ“s pat nevaram pierādÄ«t, vai tie vispār sajÅ«t un tiem ir garšas kārpiņas. MÄ“s pat nevaram bÅ«t pārliecināti, vai tie citi vispār ir un tās nav kādas ilÅ«zijas vai mÅ«su fantāzijas un iztÄ“les auglis. VarbÅ«t viss, kas ir ap mums, izņemot mÅ«s pašus, ir tikai kāda prasmÄ«gi veidota hologramma, un ir iespÄ“jams, ka mums tikai liekas, ka esam, bet patiesÄ«bā arÄ« mÅ«su nav.

TāpÄ“c tie citi ir kā tādi matricveidÄ«gie virtuālajā realitātÄ“, bet varbÅ«t ka viņu nemaz nav. Bet mÄ“s esam un par to varam pārliecināties ik brÄ«di, sev iekniebjot, vai tad, kad jÅ«tam izsalkumu. TāpÄ“c mÅ«su viedokļi un spriedumi ir vienÄ«gie un pareizie. Un visi citi spriedumi un lÄ“mumi vai nu mums ir pieņemami, vai ne, bet lemjam, spriežam un rÄ«kojamies pareizi tikai mÄ“s, bet pārÄ“jie – nu kā gadās.

PatiesÄ«ba pÄ“dÄ“jā instancÄ“ esam tikai mÄ“s, un kā gan te kāds uzdrošinās ignorÄ“t mÅ«su patiesÄ«bu un nesaskaņot savu rÄ«cÄ«bu ar mums, ar pasaules nabu?!

Ko tā valdÄ«ba iedomājas, tādus likumus pieņemot? Vai viņi man pajautāja vai es to vispār gribu?  

Viss ļaunums rodas ārpus manis. VainÄ«gi ir sarkanie, zilie, zaļie, pat žīdu naudas maisi vai kādi masoni. Viss ļaunums rodas ārpus manis, bet es esmu pati labestÄ«ba. Ja kāds nezina, kā izskatās labestÄ«ba, tad palÅ«kojies uz mani, tikai neuzdrošinies iebilst, jo tad tik tu redzÄ“si, es tev rādÄ«šu sliktas domas domāt, stulbus jautājumus uzdot un pret spalvu glaudÄ«t...

Viss labais nāk no manis, un visam labajam izcelsmes vieta esmu es, un nepateicīgā pasaule nez kāpēc to nevēlas atzīt, novērtēt un man par to nav pateicīga. Mani nenovērtē!

https://www.youtube.com/watch?v=L-UWU57c3A0