Iesaki rakstu:

2018.gada 17. jÅ«lijā portāls „Delfi” publicÄ“ja svarÄ«gu informāciju: „Ministru kabinets otrdien apstiprināja KultÅ«ras ministrijas (KM) izstrādāto "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrÄ«bas un integrācijas politikas plānu 2019. – 2020. gadam”. Plāna Ä«stenošanai paredzÄ“tais valsts budžeta finansÄ“jums 2019. gadā ir 14 773 795 eiro, bet 2020. gadā – 7 081 376 eiro. Dažādu pasākumu Ä«stenošanai nākamajos divos gados papildu nepieciešams rast vÄ“l 4 021 103 eiro, savukārt no 2021. gada turpmāk ik gadu nozares politikas Ä«stenošanai bÅ«šot nepieciešams paredzÄ“t 2 572 684 eiro”.

SvarÄ«gā informācija nepiesaistÄ«ja lasÄ«tāju uzmanÄ«bu. Redakcijas tekstu papildināja tikai 31 komentārs (1 reÄ£istrÄ“ts, 30 anonÄ«mi). Runa ir par 25 876 274 eiro iztÄ“rÄ“šanu turpmākajos divos gados no tautas naudas maka. Tas ir žēl, ka tauta ir kļuvusi tik inerta attieksmÄ“ pret savu naudu.

Par laimi nedaudzajos komentāros prāvās summas izlietošanas nelietderÄ«ba ir pareizi saskatÄ«ta. No anonÄ«mās „Margaretas” komentāra esejas virsrakstā izmantoju spilgto apzÄ«mÄ“jumu „nacionālās aptaurÄ“tÄ«bas kumoss”. Ä»oti precÄ«zi viss pateikts citā anonÄ«mā komentārā: „ŠÄdos projektos vieglāk nozagt naudu, jo tas nav tik vienkārši aprÄ“Ä·ināms, un pārbaudāms. Naudiņa tiks trallināta nost uz nebÄ“du. Ja naudu iegulda ekonomikā, tad visu var sarÄ“Ä·ināt, bet kultÅ«ra ir garÄ«ga lieta, kuru nevar tā vienkārši aprÄ“Ä·ināt skaitļos un ciparos, un te nu iespÄ“jas naudu šÄ·Ä“rdÄ“t ir ļoti lielas. Cik pievienotās vÄ“rtÄ«bas bÅ«s, tas ir jautājums? Tie, kas ir piebāzuši pilnas kabatas ar naudu, tagad grib sevi izklaidÄ“t. Ko tauta Ä“dÄ«s, tas viņus neinteresÄ“”.

Tā patiešÄm, maigi sakot, ir naudiņas notrallināšana. Turklāt tā turpinās 30 gadus, un gals šai trallināšanai nav redzams. Tas viss, kas 30 gados ir iztÄ“rÄ“ts „integrācijai”, „pilsoniskai sabiedrÄ«bai”, „nacionālai identitātei”, faktiski ir lielākā zagšana pÄ“c vislielākās zagšanas saimnieciskajā sfÄ“rā. PÄ“cpadomju gados, protams, visgrandiozākā zagšana ir ekonomikā. Tai pienākas pirmā vieta. Taču otrā vieta pienākas zagšanai, to atrunājot ar „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrÄ«bu”, „nacionālo identitāti”. Šajā sfÄ“rā 30 gados nozagtais tuvojas miljardam. Ja konkrÄ“ti varÄ“tu saskaitÄ«t valsts un pašvaldÄ«bu budžeta, starptautisko fondu, ES fondu, Sorosa un citu ārzemju labdaru privāto fondu, Nila Muižnieka „centru” darbÄ«bai piešÄ·irto amerikāņu speciālo dienestu, ASV Valsts sekretariāta, ārzemju vÄ“stniecÄ«bu piešÄ·irtos dolārus, tad 30 gados kopÄ“jā summa noteikti sasniegtu miljardu.

CitÄ“tajā komentārā paskaidrota neiespÄ“jamÄ«ba garÄ«gajos projektos konstatÄ“t zagšanu. Tas ir pilnÄ«gi pareizi. VÄ“l tikai jāņem vÄ“rā, ka projekti ir tumsonÄ«bas apliecinājums. PÄ“c PSRS sabrukuma tÅ«lÄ«t pie mums viss ap „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrÄ«bu”, „nacionālo identitāti” bija pārklāts ar agresÄ«vu tumsonÄ«bu. Jau no paša sākuma „integrāciju”, „pilsonisko sabiedrÄ«bu”, „nacionālo identitāti” komandÄ“ja obskuranti – cilvÄ“ki ar agresÄ«vi naidÄ«gu izturÄ“šanos pret profesionālām zināšanām, profesionālo kompetenci, teorijām, koncepcijām un zinātni vispār. Tādi mÅ«su galvenie „integratori” kā Aldermane, Demakova, Ä’lerte, Melnbārde sabiedrÄ«bā ir slaveni ar vispusÄ«gu agresÄ«vo tumsonÄ«bu. Visus šos gadus slavenajām dāmām pa vidu maisÄ«jās tikai viens gados nobriedis vÄ«rietis – Leo Dribins (1931).

Tas ir veikls kungs. Padomju laikā viņš strādāja LKP CK Partijas vÄ“stures institÅ«tā. PÄ“cpadomju laikā izmanÄ«gi iekārtojās Maijas KÅ«les diriģētajā LU Filosofijas un socioloÄ£ijas institÅ«tā. Šodien viņu internetā prezentÄ“ kā lielāko speciālistu sabiedrÄ«bas integrācijas jautājumos, kaut gan visi viņa rakstÄ«tie teksti virspusÄ“ji grozās ap ebreju gaitām Latvijā. Viņš lepni saka: „Es neslÄ“pju, ka padomju laikā biju konformists un kalpoju padomju ideoloÄ£ijai.”

AcÄ«gi cilvÄ“ku pazinÄ“ji konformismu (pielÄ«šanu varai) uzskata par neārstÄ“jamu kaiti. Konformists vienmÄ“r paliek konformists jebkuros apstākļos. Dribina kungs pilnā mÄ“rā atbilst tādam uzskatam. PÄ“cpadomju laikā viņš sāka cÄ«tÄ«gi kalpot valdošajai neoliberālisma ideoloÄ£ijai. Dribins no vietÄ“jā akadÄ“miskā slāņa, kā man zināms, vienÄ«gais izsmejoši vÄ“rsies pret žurnālu „Kabinets”, kura publikācijās tiek skaudri atmaskota LR valdošÄs kliÄ·es noziedzÄ«ba, neoliberālisma un postmodernisma šausmÄ«gā ietekme uz sabiedrÄ«bas apziņu. „Kabineta” autorus viņš nosauc par „antikultÅ«ras” izplatÄ«tājiem. Aldermane un pārÄ“jās „integratores” viņu pacieš daudzus gadus tāpÄ“c, ka Dribina kungs neuzvedas kā Ä«sts zinātnieks. Turklāt ir vajadzÄ«gs kāds glumjš laizÄ«tājs, kurš regulāri avīžrakstos „zinātniski” nolaiza mÅ«su kolosālos panākumus sabiedrÄ«bas integrācijā, pilsoniskās sabiedrÄ«bas veidošanā un nacionālās identitātes atsvaidzināšanā. Slavenās „integratores” pašas rakstÄ«t nav spÄ“jÄ«gas.

Esejas lasÄ«tāji varÄ“ja ievÄ“rot nesakarÄ«go dokumenta nosaukumu „Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrÄ«bas un integrācijas politikas (!?) plāns 2019. – 2020. gadam”. Tas ir slavenās „integratores” kultÅ«ras ministres Melnbārdes kundzes obskurantisks panākums. NesakarÄ«bas iemesls ir tumsonÄ«ba. „Politikai” nevar bÅ«t plāns ne gadam, ne diviem gadiem vai simts gadiem. IzglÄ«totiem cilvÄ“kiem politika ir principu sistÄ“ma, bet nevis konkrÄ“tu pasākumu virkne.

AizvadÄ«tajos 30 gados vispretÄ«gākā tumsonÄ«ba ir dominÄ“jusi attiecÄ«go fenomenu izpratnÄ“. Atceros, savā laikā 90.gados ar Aldermanes kundzi vispār nebija vÄ“rts runāt par to, kāda ir zinātniskā attieksme pret sociālo integrāciju, etnisko integrāciju, nacionālo integrāciju. Kundze lieliski prata katru nopietnu diskusiju pārvÄ“rst seklā čalošanā par kaut kādiem desmitās šÄ·iras sÄ«kumiem. Viņai bija apskaužams talants visu momentā primitivizÄ“t un vulgarizÄ“t. Nebija vÄ“rts izteikties par to, kā ir jārÄ«kojas, ja patiešÄm vÄ“lamies kaut ko pozitÄ«vu panākt sabiedrÄ«bas integrÄ“šanā un konsolidÄ“šanā. Integrācija, pilsoniskā sabiedrÄ«ba, nacionālā identitāte priekš mums bija jaunas parādÄ«bas. Padomju vara nemitÄ«gi rÅ«pÄ“jās par sabiedrÄ«bas garÄ«go seju. Taču padomju varas pieeja Padomju SavienÄ«bā bija citādāka nekā Rietumu zemÄ“s, no kurām mums vajadzÄ“ja mācÄ«ties, ja patiešÄm gribÄ“jām kaut ko labu panākt polietnisko un interkulturālo attiecÄ«bu jomā.

Valsts iedzÄ«votāju integrācija (apvienošana vienā veselumā) un pilsoniskās sabiedrÄ«bas konsolidācija (pavalstnieku saliedÄ“šana kopÄ«giem mÄ“rÄ·iem) ir psiholoÄ£isks process. Savukārt nacionālā identitāte ir specifiska garÄ«gā struktÅ«ra. Tā nav saistÄ«ta ar noteiktu laiku un to nevar piesaistÄ«t (iekļaut ministrijas plānā) noteiktiem gadiem. Nacionālā identitāte nav laika varā, bet ir kaut kas mūžīgs, kas tiek mantots no vienas paaudzes uz otru paaudzi. Nacionālā identitāte vÄ“sturiski mainās. Bet tas nonotiek saskaņā ar plānu un tā realizācijai paredzÄ“tajiem miljoniem.

Neapšaubāmi, psiholoÄ£iskie procesi mÄ“dz bÅ«t politiskā menedžmenta objekts, balstoties uz ideoloÄ£isko audzināšanu. Valsts var mÄ“rÄ·tiecÄ«gi integrÄ“t un konsolidÄ“t savus iedzÄ«votājus. Tas ir normāli. Tam ir vajadzÄ«ga nauda un specifiski adekvāti pasākumi. ArÄ« tas ir normāli. Nenormāls ir vienÄ«gi tumsoniskais pieņēmums, ka integrācija un konsolidācija ir panākama tikai ar naudu un skaisti nosauktiem pasākumiem.

Katras valsts iedzÄ«votāju integrācijā un konsolidācijā visu izšÄ·ir valsts kopÄ“jais fons, kopÄ“jais lÄ«menis, kopÄ“jā kārtÄ«ba, kuru raksturojam ar tādiem vārdiem kā reputācija, cieņa, uzticamÄ«ba, drošÄ«bas sajÅ«ta. Lai gÅ«tu panākumus integrācijā un konsolidācijā, nepieciešama ir ticÄ«ba nākotnei, uzticÄ«ba attiecÄ«gās zemes pamattautai, valstij, politiskajai iekārtai, inteliÄ£encei, varas elitei. JābÅ«t ir stingrai pārliecÄ«bai par integrācijas un konsolidācijas patiesajiem nolÅ«kiem, centienu godÄ«gumu, morālo cÄ“lumu, sociālo atbildÄ«bu. Dolāru vai eiro miljons neko nepanāks, ja integrācija un konsolidācija patiesÄ«bā ir primitÄ«va imitācija un naudas noziedzÄ«ga sadalÄ«šana. Par integrāciju un konsolidāciju nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstÄ« vispār nav vÄ“rts sapņot. Aldermane faktiski pareizi darÄ«ja, priekšroku dodot seklai čalošanai. Nopietnām diskusijām nevarÄ“ja bÅ«t kaut kāda praktiskā vÄ“rtÄ«ba noziegumu brÄ«vÄ«bas aplaimotajā Latvijas Republikā.

30 gados miljards ir godÄ«gi iztÄ“rÄ“ts. Bet kas ir mainÄ«jies uz labo pusi? Ä€rzemÄ“s Latviju joprojām apsaukā par nacistu zemi. Naids pret „krieviem”, „Kremli”, „Putinu” tautas spogulÄ« interneta anonÄ«majos komentāros un privātajos saitos nav mazinājies. HistÄ“riskā rusofobiskā paranoja ir acÄ«mredzama „Saskaņas” gānÄ«šanā. Parlamenta deputāti visu laiku tautu biedÄ“ ar „informācijas draudiem”. Tātad Latvijas tauta neuzticas vietÄ“jai informācijai. Aiz restÄ“m jau mÄ“nešiem ilgi tur ne visai gudro un ne visai godÄ«go krievu vÄ«ru Gapoņenko. Tātad no viņa baidās. Tātad viens cilvÄ“ks var iedragāt mÅ«su superdārgo „integrāciju” un „pilsonisko sabiedrÄ«bu”. Un galvenais: vai tad Latvijā vairs nav divkopienu sabiedrÄ«ba?

Bet viss nav tik slikti! Latvijas sabiedrÄ«bā noteikti dziļi integrÄ“jušies ir laventi, esterkini, suharenkovi, fiļi, no Ukrainas Latvijā ieklÄ«dušais Daugavpils valdnieks recidÄ«vists GušÄins. Par integrācijas etalonu var izsludināt RÅ«dolfu Meroni. Par pilsoniskās sabiedrÄ«bas aktÄ«vo klātbÅ«tni uzskatāmi liecina pilsoņu neatlaidÄ«gā interese par 25 876 274 eiro izlietošanu no tautas naudas maka. Bet par izmaiņām nacionālajā identitātÄ“ liecina homoseksuālisma masveidÄ«gā atbalstÄ«šana „praida” laikā un politiskajās organizācijās pirms Saeimas vÄ“lÄ“šanām 6.oktobrÄ«. Viss nav tik slikti!