Iesaki rakstu:

Jānis MiezÄ«tis grāmatā «BÅ«t latvietim» jautā, vai muļķis var bÅ«t labs cilvÄ“ks, un pats atbild – nÄ“. Muļķis neatšÄ·ir labu no slikta, derÄ«gu no kaitÄ«ga, tāpÄ“c nespÄ“j apzināti rÄ«koties labi, nespÄ“j pieņemt pareizus lÄ“mumus un izdarÄ«t saprātÄ«gus secinājumus.

Izglītots muļķis

Esmu saticis cilvÄ“kus, kurus varÄ“tu dÄ“vÄ“t par izglÄ«totiem muļķiem. Viņiem pat mÄ“dz bÅ«t vairākas augstākās izglÄ«tÄ«bas, viņi ir iegaumÄ“juši daudz skaitļu, uzvārdu, Ä£eogrāfisko nosaukumu, bet tas viņiem nepalÄ«dz saprast, vÄ“rtÄ“t un izdarÄ«t secinājumus, kā arÄ« pieņemt saprātÄ«gus lÄ“mumus. Brīžiem liekas, ka gÅ«tās zināšanas viņiem traucÄ“ saprast.

Ir dzirdÄ“ts un lasÄ«ts kā pie kāda vientuļnieka, kurš dzÄ«vo dziļi mežā, tuksnesÄ« vai alā pÄ“c padoma nāk monarhi, karavadoņi un citas ietekmÄ«gas tā laika personas.

Vai ir prātÄ«gi lÅ«gt padomu tam, kuram nav slavenas augstskolas diploma, tam kuram nav pieredzes valsts pārvaldÄ“? Bet, ja valdnieks ir spiests pÄ“c padoma vai skaidrojuma doties pie vientuļnieka (vÄ“sture zina daudz gadÄ«jumu, kad šis vientuļnieks ir spÄ“jis atbildÄ“t un izskaidrot to, ko nespÄ“ja augstskolu vadÄ«tāji, ko nespÄ“ja kara skolas beigušie), tad tomÄ“r tam ir kāds pamatojums. Izrādās, ka skaitļu iegaumÄ“šana, krustvārdu mÄ«klu risināšana un citi atjautÄ«bas uzdevumi no muļķības neglābj.

PiemÄ“ram, gandrÄ«z visi cilvÄ“ki atšÄ·ir krāsas, bet veidot no krāsām kādu kopainu uz audekla spÄ“j tikai retais. Un tikai retais spÄ“j to arÄ« izprast. Ir daudz tādu, kuri pat profesionāli nodarbojas ar glezniecÄ«bas vai citas mākslas nozares kritiku, jo ir iemācÄ«jušies daudzus paņēmienus, kā rakstÄ«t par to, ko nesaproti, arÄ« žurnālisti, bet, tikko uzdod precizÄ“jošu jautājumu, tā redzi, ka «speciālists» apjÅ«k.

Muļķiem var dot lasÄ«t gan BÄ«beli, gan Korānu. Viņi nespÄ“j izprast reliÄ£iju, viņi ieciklÄ“jas detaļās un kļūst par karojošiem kristiešiem vai islāmistiem. MācÄ«ba viņiem paliek nesaprasta, bet kāda rindkopa no lasÄ«tā uzmācÄ«gi dominÄ“. Tas skaidro, kur rodas islāma teroristi.

Muļķi nevar ar izglÄ«tÄ«bas palÄ«dzÄ«bu izskolot tā, lai viņš spÄ“tu uztvert lietas kopumā, viņa redzesloks aizvien bÅ«s teikuma vai rindkopas ietvarā.

Tāpēc kristietība māca, ka Bībele ir pēdējā grāmata, kura jālasa kristietim. Bībeli lasīt un studēt drīkst tad, kad ir lasīts, ko par Bībelē pausto saka par svētiem un skolotājiem atzītie.

Izlasiet Jāni Zeltamuti, un nebūs vajadzīgs lasīt Bībeli. Bībele jāstudē mācītājiem un teologiem.

Mēs taču neliekam pirmsskolas vecuma bērniem lasīt fizikas mācību grāmatas. Lai iedziļinātos Svētajos rakstos vispirms tam, ir jāsagatavojas, lasot svēto darbus.

Varbūt

Neiedziļināšos muļķības izpausmÄ“s, bet koncentrÄ“šos uz to, kur, manuprāt, muļķi rodas. Vārds «muļķis» nav lamuvārds un nav arÄ« veids, kā kādu pazemot. Var cilvÄ“kam pateikt, – tu esi muļķis, un viņš apvainosies, bet var pateikt, ka tu to ne tā saproti, un pārestÄ«bas sajÅ«tas un aizvainojuma nebÅ«s. Tad kāpÄ“c šeit tomÄ“r tik daudz šo vārdu minu? TāpÄ“c, ka tā ir vairumam saprotamāk, arÄ« muļķiem.

Es nezinu vai cilvÄ“ki tādi piedzimst. IespÄ“jams, ka cilvÄ“kiem ir vecums, kurā tiem ir jāiemācās staigāt, runāt, domāt, un, ja to tam paredzÄ“tajā vecumā neizdara, tad to vairs nevar kompensÄ“t ne ar kādiem skolu diplomiem. Uz šo jautājumu man atbildes nav, ir tikai minÄ“jumi.

Muļķis, manuprāt, ir tas, kurš nespÄ“j saskatÄ«t kopainu, un, neredzot problÄ“mu, lietu vai darbÄ«bu kopumu, viņš nespÄ“j to izvÄ“rtÄ“t un izdarÄ«t pareizus secinājumus.

Muļķis nespēj kritiski izvērtēt notikumus un informāciju, kuru viņam pasniedz. Muļķī lieliski sadzīvo gan zinātne astronomija, gan viltus zinātne astroloģija. Viņam tas viens pīpis.

Zvaigznāji

Tiem, kas lepojas ar to, ka ir muļķi, iesaku tālāk nelasīt.

Muļķis tic blēņām par zvaigznājiem un, ja tic Dievam, ir pārliecināts, ka katrai tautai ir savs Radītājs.

Zvaigznāji, kurus vÄ“rojam debesÄ«s, ir tikai uz Zemes konkrÄ“tā vietā esoša cilvÄ“ka acs projekcija. No citas vietas un no citas planÄ“tas mums ierastie zvaigznāji nav redzami, bet tur var atrast citus. Zinām taču, ka zeme nav plakana un zvaigznes debesÄ«s nav uz melna palaga izkārtoti spÄ«dekļi.

Zeme ir vairākkārt mainÄ«jusi polu atrašanās vietu, un tāpÄ“c izglÄ«totam cilvÄ“kam nopietni uztvert kādus zvaigznājus vai tiem piepulcÄ“tos cilvÄ“ku iedalÄ«jumus ir muļķība un izpratnes trÅ«kums.

Muļķiem ir nepieciešami dizaineri, modes speciālisti, ainavisti un citi speciālisti, bez kuru pakalpojumiem citi ir iemanÄ«jušies iztikt. Nav nepieciešams daudz zināšanu, lai prastu apģērbties, lai izvÄ“lÄ“tos tapešu krāsu. Tikai gaume, bet tās muļķiem parasti nav.

PÄ“rtiÄ·i

Reiz skolā skolotāja bÄ“rniem mācÄ«ja, ka cilvÄ“ks ir cÄ“lies no pÄ“rtiÄ·a. JānÄ«tis iebilda, skolotāj, jÅ«s varbÅ«t, bet es esmu cÄ“lies no saviem vecākiem! LÄ«dzÄ«gi šai skolotājai daudzi it kā garÄ«gi cilvÄ“ki pilnā nopietnÄ«bā apgalvo, ka katrai tautai ir savs radÄ«tājs. Latviešus radÄ«ja latviešu dievs, žīdus – žīdu dievs. Un citus citi dievi. NeatbildÄ“ts paliek jautājums, kurš radÄ«ja Zemi, uz kuras šie daudzo dievu radÄ«jumi dzÄ«vo. VarbÅ«t katrs dievs radÄ«ja arÄ« savu kontinentu, savu dzÄ«vesvietu paša radÄ«tām tautām? PiemÄ“ram, latviešu dievs radÄ«ja to zemes nostÅ«ri, kuru esam apvilkuši ar robežu un dÄ“vÄ“jam par Latviju, bet leišu dievs ir radÄ«jis gan pašus leišus, gan zemi, kur tiem dzÄ«vot.

Tāda dievu veidota puzle sanāk…

Apgalvot, ka ir mÅ«su dievs un jÅ«su dievs, nav gudrÄ«bas pazÄ«me. RadÄ«tājs vai nu ir, vai tā nav vispār. Un nevar bÅ«t arÄ« tā, ka vienai tautai radÄ«tājs ir, bet citi paši radās…

Muļķus bieži ievilina sektās, jo viņiem nav kritiskas domāšanas un uztveres. PÄ“c laika izrādās, ka izvÄ“lÄ“tā sekta nav Ä«sti pareiza un tiek meklÄ“ta pareizāka. Tā meklÄ“jumos cilvÄ“ks aizvien vairāk degradÄ“jas.

Ir daudz tādu, kuri var lÄ«dz sÄ«kumam aprakstÄ«t, kā darbojas kāda no kājām simtkājim, bet nespÄ“j saprast, kā tārps pārvietojas. Ir arÄ« tādi, kuri spÄ“j atšÄ·irt skaņas, bet ir maz to, kuri no šÄ«m skaņām prot veidot skaņdarbu.

Protams, lai novÄ“rtÄ“tu olas kvalitāti, nav jāprot to izdÄ“t, bet jāzina vismaz tas, kas dÄ“j olas un kāpÄ“c. Tikai muļķis var jautāt, kas bija pirmais – vista vai ola!

Pa vidu

Ne katrs, kurš ir rÄ«kojies muļķīgi, ir muļķis. Ne katrs, kurš kļūdÄ«jies, ir muļķis un ne katrs kuram ir diploms ir gudrs. KļūdÄ«ties ir cilvÄ“cÄ«gi. PatiesÄ«ba atrodas kaut kur pa vidu.

Muļķība, par kuru rakstu, ir grÅ«ti pamanāma. Lai pamanÄ«tu, jābÅ«t gana vÄ“rÄ«gam. Muļķību cilvÄ“ki ir iemācÄ«jušies slÄ“pt un maskÄ“t. Viens no veidiem, kā to maskÄ“, ir apgalvot, ka es jau tā arÄ« gribÄ“ju. Cits ar gariem monologiem un spriedelÄ“jumiem, piesaucot skaitļus, uzvārdus un vietu nosaukumus, nogurdina oponentu, lÄ«dz tas laimÄ«gs, ka ticis vaļā, un viņam vairs nav svarÄ«gi, ko muļķis gvelž.

Vai es tādus pazÄ«stu? Jā, un pat daudz. Vai viņi ir slikti cilvÄ“ki? Noteikti nÄ“. Bet tāpÄ“c, ka nespÄ“j atšÄ·irt labu no ļauna, neapzināti rÄ«kojas aplami un nodara ļaunumu citiem.

Ir teikts, ja kāds apgalvo, ka ir labs cilvÄ“ks, tad tas ir brÄ«dinājums, ka no šÄ« cilvÄ“ka ir jābÄ“g, jo viņš ar savu labestÄ«bu var tā apdedzināt, ka joki prātā nenāks.

Citām tautām ir cilvÄ“kÄ“dāji, pÅ«Ä·i, lāči un sarkanas cepurÄ«tes, kur uzšÄ·Ä“rž, aizšuj, bet mums Antiņš un dullais Dauka. Un mums visiem ir lÄ«dzÄ«gs muļķu procentuāls daudzums.

Kādreiz deviņdesmito sākumā, kad man Liepājā bija divi kioski ar draugu reiz uzjautrinājāmies, sakot, ko mēs darītu bez muļķiem? Kas tad pirktu alkoholu, cigaretes un citus draņķus? Ja visi būtu gudri mums nebūtu ienākumu.

Līdzīgi domā reliģisko sektu veidotāji, brīnumkatlu tirgotāji, matraču izplatītāji. Ko viņi darītu, ja nebūt muļķu? Kam būtu vajadzīgas daudzās televīzijas, ja nebūtu muļķu.

NoderÄ«gs muļķis, tāpat kā noderÄ«gs idiots ir mÅ«su dzÄ«ves neatņemama daļa. Idiots ir muļķa paveids, jo idiots ir cilvÄ“ks, kurš dara to, ko patiesÄ«bā negrib darÄ«t. Viņš nespÄ“j redzÄ“t kopainu un spÄ“jÄ«gs domāt tikai dienas vai dažu stundu ietvarā.

Nezinu nevienu tādu, kurš gribÄ“tu pÄ“c iespÄ“jas ātrāk saslimt un nomirt, bet, ja uzmanÄ«gi palÅ«kojamies apkārt, tad jāsecina, ka daudzi to vien dara – lai ātrāk saslimtu un nomirtu.

Strādā, lai nopirktu aliņu, cigaretes, nevajadzÄ«gu krāmu un arÄ« zāles… Aizņemas, lai aizbrauktu uz Turciju vai Ä’Ä£ipti atpÅ«sties. Kad pajautāju: kur tā piekusi, ka jāatpÅ«šas, – apjÅ«k.

Ir teikts, ka muļķība nāk pirms bojā ejas. Iespējams.

Muļķiem Ä«paši uzsveru – šis rakstiņš nav kādas reliÄ£ijas reklāma vai zombÄ“šana, nav tapis ar nolÅ«ku pazemot vai aizskart. Tie ir tikai mani muļķīgie spriedelÄ“jumi par muļķību.

Ja izdevās šo izlasÄ«t un neradās naids, tad tas varÄ“tu nozÄ«mÄ“t, ka ar tevi vÄ“l galÄ«gi cauri nav un Ä«sti neatbilsti muļķu kategorijai.

Ak, jā, un galvenais, vai es pats esmu muļķis? Nezinu, to lai vÄ“rtÄ“ lasÄ«tājs, bet tas, ka esmu gana daudz rÄ«kojies, domājis un runājis muļķīgi, ir taisnÄ«ba. IespÄ“jams, ka šis rakstiņš arÄ« ir manas muļķības izpausme.