Menu
Pilnā versija

Mums izdevās

Viesturs Ķerus · 18.12.2017. · Komentāri (44)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Ko mantojusi es no senčiem saviem?/Ne titulus, ne zelta gredzenus,/Vien viņu egles, ozoli un kļavas/Pār mana mūža ceļiem vÄ“jā zuz. (Ä€rija Elksne "Mans mantojums") "Kad vÄ«ri mani grib saraudināt, viņi uzdzied šo dziesmu," reiz man teica pensionÄ“tais mežkopis Jānis Počs.

Par to, kā gandrÄ«z pirms gada tikos ar Jāni Poču, esmu jau rakstÄ«jis iepriekš (šeit), bet tā arÄ« Ä«sti neesmu pastāstÄ«jis, kāpÄ“c viņš aicināja mani uz sarunu. ŠÄ·iet, tagad tam ir Ä«stais brÄ«dis.

Kā vÄ“lākas sarunas lika noprast, iemesls, kāpÄ“c tiku aicināts uz tikšanos, varÄ“ja bÅ«t mans raksts "Vai Latvijai lemts kļūt par izcirtumu lielvalsti?", kurā izteicu aizdomas, ka tiekam gatavoti intensÄ«vākai Latvijas mežu izciršanai. VÄ“lāk, pÄ“toši samiedzis acis, Jānis teica: "Es nesaprotu, kā jÅ«s, cilvÄ“ks bez speciālas izglÄ«tÄ«bas, esat tik precÄ«zi sapratis problÄ“mas sakni."

Bet pirmoreiz tikāmies pie Centrāltirgus. Jānis sÄ“dÄ“ja savā mašÄ«nā un klÄ“pÄ« turÄ“ja ne tikai savas grāmatas, kuras bija iecerÄ“jis man uzdāvināt, bet arÄ« mapÄ«ti ar avīžu izgriezumiem. Izgriezumu kaudzÄ«tes virspusÄ“ bija Dagņa Dubrovska raksts "Meža kanoni jāmaina!". Un Jānis bija nikns! Rādot rakstu, viņš teica: "Redziet, tas vajadzÄ«gs, lai varÄ“tu teikt, ka zinātnieki tā ieteikuši!" Bet mÅ«su sarunu viņš noslÄ“dza, sakot, ka tauta esot jāceļ kājās. Esot jāstāsta, kas notiek.

Taču Jānis Počs nebija vienÄ«gais, ko satrauca virziens, kādā iet Latvijas mežu apsaimniekošana. Kāds cits mežkopis (ko nepazÄ«stu, tāpÄ“c vārdā šoreiz nesaukšu) rakstÄ«ja vÄ“stulÄ“ Latvijas TelevÄ«zijai: "Taču vienreiz vismaz valsts vadÄ«bai jānāk pie prāta, ka nedrÄ«kst cirst nepieaugušus kokus. Tās priežu audzes, kuras tika iestādÄ«tas pagājušajā gadu simtenÄ« 60. un 70. gados, nevar atļaut nocirst. PÄ“c sešdesmit gadiem bÅ«s pieaugušas audzes, un meža apsaimniekošana aiziet pareizas apsaimniekošanas ritmā. Mums taču jādomā par nākotni." Bet vÄ“stuli noslÄ“dza ar vārdiem: "Pirmkārt, tas nav godÄ«gi, un, otrkārt, tie, kas to mežu iestādÄ«ja sešdesmit gadus atpakaļ, domāja par nākotnes koku, nevis lai kāds atnāktu un izvarotu mežu!"

PÄ“c dažiem mÄ“nešiem tapa skaidrs, ka veco mežkopju un manas bažas bija pamatotas - ZemkopÄ«bas ministrija nāca klajā ar ideju par grozÄ«jumiem koku ciršanas noteikumos (lasÄ«t šeit). "Tauta jāceļ kājās!" atkal teica Jānis Počs un cÄ“lās kājās arÄ« pats, rakstot atklātu vÄ“stuli zemkopÄ«bas ministram Jānim DÅ«klavam un aicinot neatbalstÄ«t noteikumu grozÄ«jumus (vÄ“stule lasāma šeit).

JāatzÄ«st, es nebiju pārliecināts, ka tāda šÄ·ietami tehniska lieta kā galvenās cirtes caurmÄ“rs liks tautai celties kājās, lai gan bija skaidrs, ka šie grozÄ«jumi ir liels drauds Latvijas mežiem, kā to bija sapratuši mežkopÄ«bā izglÄ«toti vÄ«ri. TomÄ“r tad, kad vairākas vides organizācijas un privātpersonas lika galvas un spÄ“kus kopā un radās iniciatÄ«va ar skarbi ironisko nosaukumu "100 kailcirtes Latvijas simtgadei", tauta galu galā saprata, ka runa ir ne tikai par dzeņiem un melno stārÄ·i, kam vajag resnus kokus, bet par mums visiem. Un tauta cÄ“lās kājās. Vairāk nekā 4500 cilvÄ“ku parakstÄ«ja petÄ«ciju pret noteikumu grozÄ«jumiem.

ArÄ« noteikumu virzÄ«tāji, kas sākumā mÅ«su iebildumus bija ierastajā kārtÄ«bā ignorÄ“juši, kļuva arvien tramÄ«gāki, un argumentus par noteikumiem arvien biežāk (it Ä«paši publiskajā telpā) aizstāja emocionālām frāzÄ“m piesātināti argumenti pret tiem, kas atļaujas iebilst pret grozÄ«jumiem, salÄ«dzinot mÅ«s pat ar fašistiem. Tika nosprausta frontes lÄ«nija, kur vienā pusÄ“ ir meža Ä«pašnieki, bet otrā - "zaļās" organizācijas (tieši tā - pÄ“diņās). TomÄ“r mÅ«su pusÄ“ bija ne tikai cilvÄ“ki, kas ar meža nozari nav saistÄ«ti un saka: "Ja rÄ«kosiet piketu, es bÅ«šu klāt!", bet arÄ« meža Ä«pašnieki ("Katram saprātÄ«gam cilvÄ“kam ir skaidrs, ka šie grozÄ«jumi nav pieņemami," komentÄ“ja kāds no viņiem) un mežkopji ("LÅ«dzu, dariet visu iespÄ“jamo, lai nepieļautu šos grozÄ«jumus!").

Neapšaubāmi liela nozÄ«me bija arÄ« tam, ka pienācis laiks, kad politiskajām partijām interesÄ“ sabiedrÄ«bas viedoklis, - laiks pirms vÄ“lÄ“šanām. Turklāt arÄ« VARAM un Tieslietu ministrija iebilda pret noteikumu grozÄ«jumu tālāku virzÄ«bu. Ja vides organizācijām varÄ“tu pārbrist pāri, kā tas darÄ«ts iepriekš,  tad ministriju iebildumi ir cita lieta. ZemkopÄ«bas ministrija saprata, ka grozÄ«jumi tomÄ“r šoreiz neies cauri, un atsauca grozÄ«jumus, publiski to paziņot ļaujot Latvijas Meža Ä«pašnieku biedrÄ«bai (lasÄ«t šeit).

ŠobrÄ«d tauta ir uzvarÄ“jusi. Protams, nemānÄ«sim sevi ar pārlieku optimismu. Kādā publikācijā anonÄ«ms meža Ä«pašnieku pārstāvis jau norādÄ«jis, ka pie noteikumu grozÄ«jumiem atgriezÄ«sies pÄ“c vÄ“lÄ“šanām (lasÄ«t šeit). LÄ«dz tam varam bÅ«t gatavi intensÄ«vai nomelnošanas kampaņai pret vides organizācijām. Jauni argumenti par labu noteikumu grozÄ«jumiem lÄ«dz vÄ“lÄ“šanām jau neradÄ«sies, tāpÄ“c loÄ£iski ir koncentrÄ“ties uz to, lai vienkārši mÄ“Ä£inātu nostumt malā un sabiedrÄ«bas acÄ«s par neuzticamiem padarÄ«t tos, kas iebilst pret grozÄ«jumiem. Bet pagaidām varam ievilkt elpu un piesprādzÄ“ties, gatavojoties turpmākajam.

Kā es tagad gribÄ“tu atceļā uz mājām iegriezties pie Jāņa Poča BabÄ«tÄ“, Meža ielā un teikt: "Jāni, mums izdevās! Es nebiju pārliecināts, ka mums izdosies, es zinu, ka atelpa ir Ä«slaicÄ«ga, bet mums izdevās!" Bet tagad pie Jāņa Poča ir jābrauc nevis uz BabÄ«ti, bet uz Salaspils kapiem. "Citi baidās runāt vai jau zem velÄ“nas," viņš man teica pirms gada, un tagad pats pievienojies tiem aizgājušajiem mežkopjiem, kuru atstātais mantojums redzams mums visapkārt. Bet kopā mums izdevās.

Un kad jÅ«s mani projām aiznesÄ«siet/Un baltā smilšu kalnā atstāsiet,/Es reizÄ“m atnākšu uz brÄ«di Ä«su,/Lai redzÄ“tu, kā mani koki zied.

Pārpublicēts no http://vkerus.blogspot.com

Novērtē šo rakstu:

0
0