Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

NÄ“, es negribu par to domāt, pavisam labprāt nedomātu par to, kas ar mani var notikt un kad. Taču bez statistikas uzdrošinos apgalvot, ka cilvÄ“ki mÄ“dz nomirt pÄ“kšÅ†i, un arÄ« savu nāvÄ“jošo slimÄ«bu neredz piezogamies. Tāpat, domāju, neviens, kurš ir miris autoavārijā, par savas nāves tuvošanos nav nojautis. Neviens no mums nezina, kad mÄ“s aiziesim un kā.

ArÄ« es kaļu plānus nākamajām desmitgadÄ“m, atlieku memuāru rakstÄ«šanu uz “kaut kad pensijā”, manai sievai smejot, ka es jau nekad pensijā neaiziešu. Un tajā pašÄ laikā man ir jābÅ«t ļoti reālai un pragmatiskai. MÄ“s šodien nezinām, vai paspÄ“sim vÄ“l pateikt pÄ“dÄ“jos vārdus, pirms notiks neatgriezeniskais.

DaiļliteratÅ«ra no šÄ« stāsta nesanāks, jo stāsts bÅ«s par likumu. Civillikumu.

Situācija Nr.1. Es nomirstu. Sieva ir sveika un vesela un pilnīgi mierīgi var turpināt rūpēties par mūsu bērnu.

Ir variants, un tas jau vieš cerÄ«bu — Civillikuma 229.pants: “Abiem vecākiem ir tiesÄ«ba testamentā iecelt aizbildņus saviem bÄ“rniem — kā jau esošiem, tā arÄ« gaidāmiem.”

Tiktāl izklausās labi, ja tulko šÄ« panta vārdus “abiem vecākiem” kā “jebkuram no vecākiem”, un, prezumÄ“jot, ka manā gadÄ«jumā, kad dzimšanas apliecÄ«bā ierakstÄ«ta tikai mamma, tas bÅ«tu pamats šo pantu tulkot tieši šÄdi.

230.pants pastiprina šo cerÄ«bu: “Aizbildņi, kas iecelti vecāku testamentā, nekavÄ“joties jāapstiprina bāriņtiesai.”

Lieliski!

Taču tad seko Civillikuma 232.pants: “Testamentā ieceltos aizbildņus bāriņtiesa var apstiprināt, tikai pārliecinājusies par viņu atbilstÄ«bu aizbildņa pienākumu pildÄ«šanai.” Un te jau ir vaļa bāriņtiesai izpausties. PÄ“c kādiem kritÄ“rijiem un kā tiks izvÄ“rtÄ“ta atbilstÄ«ba? Kuri kritÄ“riji konkrÄ“tā situācijā konkrÄ“tā bāriņtiesā bÅ«s svarÄ«gāki par citiem? Turklāt te mÄ“s runājam par mÅ«su un bÄ“rna deklarÄ“tās dzÄ«vesvietas bāriņtiesu, kas jau reiz vienai no mums pateica: “Sievietei bez vÄ«ra vienai pašai adoptÄ“t? Nu, tas bÅ«s ļooooooooti sarežģīti,” ar otrā teikuma vārdu vilkšanu konkludentām darbÄ«bām pasakot: “Neceriet! Atnāciet ar vÄ«ru, tad runāsim!” Jā, tas ir pret likumu, ja par to paspÄ“jāt aizdomāties. Tātad šÄ« bāriņtiesa lems, vai iecelt par aizbildni bÄ“rna otru mammu ar diezgan viegli (lai arÄ« ne obligāti precÄ«zi un pareizi) prezumÄ“jamu seksuālo orientāciju.

Tajā pašÄ laikā, ja manu sievu likums atļautu dokumentāli fiksÄ“t kā vecāku, “Kad viens no vecākiem mirst, aizbildnÄ«ba piekrÄ«t otram bez bāriņtiesas apstiprinājuma, ja bÄ“rns bija abu vecāku kopÄ«gā aizgādÄ«bā” (Civillikuma 225.p.). Pieļauju, ka sazÄ«mÄ“jāt atšÄ·irÄ«bu arÄ« bez juridiskām priekšzināšanām.

Situācija Nr.2. Es saslimstu tik ļoti, ka nevaru veikt ikdienas parÅ«pÄ“šanos par bÄ“rnu. Es esmu slimnÄ«cā uz Ä«sāku vai ilgāku laiku, vai komā. DzÄ«va, bet par bÄ“rnu parÅ«pÄ“ties nevaru. Testaments lÄ«dz ar to neieslÄ“dzas. Par bÄ“rnu kā jau katru dienu, tikai bez manis rÅ«pÄ“jas sieva. Bet iespÄ“jams, ka tajā laikā arÄ« par bÄ“rna veselÄ«bu ir jāpieņem kādi lÄ“mumi, kuriem nepieciešamas formalitātes. Vienalga kādas, ārpus ierastā dienas ritma un bÄ“rna Ä£imenes ārsta, kurš mÅ«s abas pazÄ«st. Bet iedomāsimies, ka rodas situācija, kad sievai ārpus Ä£imenes ārsta prakses varÄ“tu paprasÄ«t “kas jÅ«s esat bÄ“rnam, un kā to varat pierādÄ«t?” Vecāks. PierādÄ«t nevar nekā.

Vai šÄdiem gadÄ«jumiem ir iespÄ“jams jau laikus izsniegt pilnvaru: ja ar mani kaut kas notiek, nespÄ“ju par bÄ“rnu parÅ«pÄ“ties, nepieciešams pieņemt jebkādu formālu lÄ“mumu par bÄ“rna dzÄ«vi, dzÄ«vÄ«bu un veselÄ«bu, gribu, lai to dara tā un tā uzticÄ«bas persona?

Notārs: “ŠÄdiem gadÄ«jumiem risinājumu nav. JÅ«s jau varat rakstÄ«t, ko jÅ«s gribat, es JÅ«su paraksta Ä«stumu apliecināšu, bet jÅ«s taču saprotat, ka tam nebÅ«s nekāda likuma spÄ“ka! Par bÄ“rna aizbildni lems bāriņtiesa saskaņā ar likumu, un šÄda iepriekš izteikta griba tai neko nenozÄ«mÄ“s.” „JÅ«s saprotat, ka uz jums gulsies pienākums pierādÄ«t, ka jums ir tiesÄ«bas bÅ«t par aizbildni?” viņš teica, vÄ“ršoties pie manas sievas.

Bet pierādÄ«t kā? Kā jau pamanÄ«jāt, savu dzÄ«vesbiedri saucu par sievu. Un ne aiz “wishful thinking” vien. Esam pirms 7 gadiem precÄ“jušÄs pilnÄ«gi legāli un oficiāli, citā valstÄ«. Vai Latvijā mÅ«su laulÄ«bas apliecÄ«bai ir jebkāds spÄ“ks? NÄ“, pilnÄ«gi nekāda. Pat iztulkotai un apliecinātai, kaut vai zeltā izkaltai.

MÄ“s labprāt izmantotu visas iespÄ“jas, kādas ir heteroseksuāliem pāriem, un, ja tādas bÅ«tu, jau sen bÅ«tu nokārtojušas oficiāli visu, ko vajag, lai šÄdās situācijās nebÅ«tu un nevarÄ“tu rasties nekādas šaubas par to, kurš ir bÄ“rna tuvākais cilvÄ“ks pÄ“c mammas. Bet Latvijā nav iespÄ“jams fiksÄ“t to, kas mana sieva patiesÄ«bā mÅ«su meitai ir — vecāks.

Likums ir nepielÅ«dzams: “235. AizbildnÄ«ba pār nepilngadÄ«gajiem piekrÄ«t vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem. Par tuvākajiem nepilngadÄ«go radiniekiem uzskatāmi tie, kas, šiem nepilngadÄ«gajiem mirstot, bÅ«tu viņu likumiskie mantinieki.”

Mūsu gadījumā tie būtu mani vecāki, manas meitas vecvecāki, ja tajā brīdī būtu dzīvi.

“236. Ja starp nepilngadÄ«go radiniekiem neatrodas spÄ“jÄ«gi vai arÄ« ja spÄ“jÄ«gie nevar uzņemties aizbildnÄ«bu, vai ja viņus atlaiž vai atceļ no aizbildņa pienākumu pildÄ«šanas, kā arÄ« ja nepilngadÄ«gajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus.

239. Aizbildņus ieceļ ar bāriņtiesas lÄ“mumu, pamatojoties uz personas iesniegumu, pÄ“c tam, kad izvÄ“rtÄ“ta attiecÄ«gās personas atbilstÄ«ba aizbildņa pienākumu pildÄ«šanai.”

Tātad tikai gadījumā, ja mani vecāki nebūtu spējīgi vai nevarētu uzņemties aizbildnību, tikai tad, pēc manas sievas iesnieguma bāriņtiesa izvērtētu, vai viņu iecelt par aizbildni.

Bet es gribu, lai viņa jebkurā gadÄ«jumā, uzreiz ir mÅ«su bÄ“rna aizbildnis, nepārtraucot mazās pekas ikdienu un nemainot viņas mājas lÄ«dz apstākļu noskaidrošanai. Es negribu paļauties uz to, kā konkrÄ“tā brÄ«dÄ« domās un rÄ«kosies mani vecāki.

Un paliek vÄ“l viens jautājums — kā bāriņtiesa izvÄ“rtÄ“tu manas sievas atbilstÄ«bu aizbildņa pienākumu pildÄ«šanai? Vai ņemtu vÄ“rā faktu, ka bÄ“rns ir dzimis viņas klātbÅ«tnÄ“, ka viņa mÅ«su meitiņai nogrieza nabassaiti un pirmoreiz apģērba? Ka tieši manas sievas rokās mÅ«su meitiņa pavadÄ«ja savas dzÄ«ves pirmo pusstundu, kamÄ“r man aizšuva ciet vÄ“deru pÄ“c Ä·eizargrieziena. Ka no pirmās dienas mājās mazā kopā ar mums ir dzÄ«vojusi tieši sievai piederošÄ Ä«pašumā. Ka mÅ«su mājas, viņas mājas, viņas vide, gultiņa, viņas “vau vau” — tas viss formāli pieder sievai, kura juridiski viņai ir…

ŠÄ«s visas sentimentālās detaļas vienā brÄ«dÄ« var kļūt ar pasaules nozÄ«mi — mÅ«su meitas pasaules. ArÄ« pie mīļajiem vecvecākiem tomÄ“r nav viņas mājas. Tur nav viņas ikdiena, tur nav klubkrÄ“sls, kurā viņa aizmieg uz nakti nu jau arvien biežāk tieši sievas rokās, jo mani dzen prom ar “nÄ“, mamma, atā, atā, prom, atā, atā”.

Vai bāriņtiesa tajā brÄ«dÄ«, kad vÄ“rtÄ“tu kritÄ“riju “par aizbildni nevar bÅ«t personas, kuru intereses acÄ«m redzami runā pretim svarÄ«gām aizbilstamā interesÄ“m” (Civillikuma 242.panta otrā daļa), neizvilktu Satversmi? Kur ir garantija, ka svaru kauss nosvÄ“rtos par labu tam, ka mazās dzÄ«ve turpinātos viņas mājās ar viņas otru vecāku? Es gribu tieši šÄdu garantiju! Manam brālim, kurš pameta savu sievu ar diviem maziem, patiešÄm maziem bÄ“rniem, šÄdu garantiju likums dotu. Daudz lielāku nekā man un manai sievai.

Redzat, lai nodrošinātos, ka mana sieva kļūst par aizbildni mÅ«su meitai, daudz vieglāk to izdarÄ«t gadÄ«jumā, ja es nomirstu, nekā tad, ja esmu Ä«slaicÄ«gi zaudÄ“jusi rÄ«cÄ«bspÄ“ju.

Es gribu parÅ«pÄ“ties par savu bÄ“rnu pÄ“c vislabākās sirdsapziņas, nodrošinoties visiem iespÄ“jamiem gadÄ«jumiem. Bet es to nevaru. Tādas iespÄ“jas man nav. Es vienÄ«gi varu uzrakstÄ«t, kā notārs teica, kādu vien papÄ«ru vÄ“los, viņš apliecinās paraksta Ä«stumu. Un es rakstÄ«šu. LÄ«dz ar cerÄ«bu, ka tāds nekad nebÅ«s vajadzÄ«gs. Bet mÅ«su meitiņai ir gads. Garantija, ka nākamo 17 gadu laikā, nu, kaut vai 10 gadu laikā (kad varÄ“tu prasÄ«t viņas viedokli par vÄ“lamo aizbildni) nenonākšu slimnÄ«cā? Spriediet paši.

Bet es arÄ« cerÄ“šu — ja pienāk tāda diena, kad manai sievai kāds prasÄ«s, kas viņa mÅ«su meitiņai ir, un viņa parādÄ«s manis rakstÄ«to “kaut kādu papÄ«ru”, uz kura notārs bÅ«s apliecinājis vien manu parakstu, viņai ticÄ“s. Viņu ciešajam apskāvienam ticÄ“s daudz vairāk nekā likuma nepielÅ«dzamajam burtam.

Pārpublicēts no https://medium.com/@realaivfmamma

Novērtē šo rakstu:

0
0