MÅ«su bÄ“rns, mana slimÄ«ba un nÄve
RealaIVFmamma · 27.03.2018. · Komentāri (0)NÄ“, es negribu par to domÄt, pavisam labprÄt nedomÄtu par to, kas ar mani var notikt un kad. TaÄu bez statistikas uzdrošinos apgalvot, ka cilvÄ“ki mÄ“dz nomirt pÄ“kšÅ†i, un arÄ« savu nÄvÄ“jošo slimÄ«bu neredz piezogamies. TÄpat, domÄju, neviens, kurš ir miris autoavÄrijÄ, par savas nÄves tuvošanos nav nojautis. Neviens no mums nezina, kad mÄ“s aiziesim un kÄ.
ArÄ« es kaļu plÄnus nÄkamajÄm desmitgadÄ“m, atlieku memuÄru rakstÄ«šanu uz “kaut kad pensijÄ”, manai sievai smejot, ka es jau nekad pensijÄ neaiziešu. Un tajÄ pašÄ laikÄ man ir jÄbÅ«t ļoti reÄlai un pragmatiskai. MÄ“s šodien nezinÄm, vai paspÄ“sim vÄ“l pateikt pÄ“dÄ“jos vÄrdus, pirms notiks neatgriezeniskais.
DaiļliteratÅ«ra no šÄ« stÄsta nesanÄks, jo stÄsts bÅ«s par likumu. Civillikumu.
SituÄcija Nr.1. Es nomirstu. Sieva ir sveika un vesela un pilnÄ«gi mierÄ«gi var turpinÄt rÅ«pÄ“ties par mÅ«su bÄ“rnu.
Ir variants, un tas jau vieš cerÄ«bu — Civillikuma 229.pants: “Abiem vecÄkiem ir tiesÄ«ba testamentÄ iecelt aizbildņus saviem bÄ“rniem — kÄ jau esošiem, tÄ arÄ« gaidÄmiem.”
TiktÄl izklausÄs labi, ja tulko šÄ« panta vÄrdus “abiem vecÄkiem” kÄ “jebkuram no vecÄkiem”, un, prezumÄ“jot, ka manÄ gadÄ«jumÄ, kad dzimšanas apliecÄ«bÄ ierakstÄ«ta tikai mamma, tas bÅ«tu pamats šo pantu tulkot tieši šÄdi.
230.pants pastiprina šo cerÄ«bu: “Aizbildņi, kas iecelti vecÄku testamentÄ, nekavÄ“joties jÄapstiprina bÄriņtiesai.”
Lieliski!
TaÄu tad seko Civillikuma 232.pants: “TestamentÄ ieceltos aizbildņus bÄriņtiesa var apstiprinÄt, tikai pÄrliecinÄjusies par viņu atbilstÄ«bu aizbildņa pienÄkumu pildÄ«šanai.” Un te jau ir vaļa bÄriņtiesai izpausties. PÄ“c kÄdiem kritÄ“rijiem un kÄ tiks izvÄ“rtÄ“ta atbilstÄ«ba? Kuri kritÄ“riji konkrÄ“tÄ situÄcijÄ konkrÄ“tÄ bÄriņtiesÄ bÅ«s svarÄ«gÄki par citiem? TurklÄt te mÄ“s runÄjam par mÅ«su un bÄ“rna deklarÄ“tÄs dzÄ«vesvietas bÄriņtiesu, kas jau reiz vienai no mums pateica: “Sievietei bez vÄ«ra vienai pašai adoptÄ“t? Nu, tas bÅ«s ļooooooooti sarežģīti,” ar otrÄ teikuma vÄrdu vilkšanu konkludentÄm darbÄ«bÄm pasakot: “Neceriet! AtnÄciet ar vÄ«ru, tad runÄsim!” JÄ, tas ir pret likumu, ja par to paspÄ“jÄt aizdomÄties. TÄtad šÄ« bÄriņtiesa lems, vai iecelt par aizbildni bÄ“rna otru mammu ar diezgan viegli (lai arÄ« ne obligÄti precÄ«zi un pareizi) prezumÄ“jamu seksuÄlo orientÄciju.
TajÄ pašÄ laikÄ, ja manu sievu likums atļautu dokumentÄli fiksÄ“t kÄ vecÄku, “Kad viens no vecÄkiem mirst, aizbildnÄ«ba piekrÄ«t otram bez bÄriņtiesas apstiprinÄjuma, ja bÄ“rns bija abu vecÄku kopÄ«gÄ aizgÄdÄ«bÄ” (Civillikuma 225.p.). Pieļauju, ka sazÄ«mÄ“jÄt atšÄ·irÄ«bu arÄ« bez juridiskÄm priekšzinÄšanÄm.
SituÄcija Nr.2. Es saslimstu tik ļoti, ka nevaru veikt ikdienas parÅ«pÄ“šanos par bÄ“rnu. Es esmu slimnÄ«cÄ uz Ä«sÄku vai ilgÄku laiku, vai komÄ. DzÄ«va, bet par bÄ“rnu parÅ«pÄ“ties nevaru. Testaments lÄ«dz ar to neieslÄ“dzas. Par bÄ“rnu kÄ jau katru dienu, tikai bez manis rÅ«pÄ“jas sieva. Bet iespÄ“jams, ka tajÄ laikÄ arÄ« par bÄ“rna veselÄ«bu ir jÄpieņem kÄdi lÄ“mumi, kuriem nepieciešamas formalitÄtes. Vienalga kÄdas, Ärpus ierastÄ dienas ritma un bÄ“rna Ä£imenes Ärsta, kurš mÅ«s abas pazÄ«st. Bet iedomÄsimies, ka rodas situÄcija, kad sievai Ärpus Ä£imenes Ärsta prakses varÄ“tu paprasÄ«t “kas jÅ«s esat bÄ“rnam, un kÄ to varat pierÄdÄ«t?” VecÄks. PierÄdÄ«t nevar nekÄ.
Vai šÄdiem gadÄ«jumiem ir iespÄ“jams jau laikus izsniegt pilnvaru: ja ar mani kaut kas notiek, nespÄ“ju par bÄ“rnu parÅ«pÄ“ties, nepieciešams pieņemt jebkÄdu formÄlu lÄ“mumu par bÄ“rna dzÄ«vi, dzÄ«vÄ«bu un veselÄ«bu, gribu, lai to dara tÄ un tÄ uzticÄ«bas persona?
NotÄrs: “ŠÄdiem gadÄ«jumiem risinÄjumu nav. JÅ«s jau varat rakstÄ«t, ko jÅ«s gribat, es JÅ«su paraksta Ä«stumu apliecinÄšu, bet jÅ«s taÄu saprotat, ka tam nebÅ«s nekÄda likuma spÄ“ka! Par bÄ“rna aizbildni lems bÄriņtiesa saskaÅ†Ä ar likumu, un šÄda iepriekš izteikta griba tai neko nenozÄ«mÄ“s.” „JÅ«s saprotat, ka uz jums gulsies pienÄkums pierÄdÄ«t, ka jums ir tiesÄ«bas bÅ«t par aizbildni?” viņš teica, vÄ“ršoties pie manas sievas.
Bet pierÄdÄ«t kÄ? KÄ jau pamanÄ«jÄt, savu dzÄ«vesbiedri saucu par sievu. Un ne aiz “wishful thinking” vien. Esam pirms 7 gadiem precÄ“jušÄs pilnÄ«gi legÄli un oficiÄli, citÄ valstÄ«. Vai LatvijÄ mÅ«su laulÄ«bas apliecÄ«bai ir jebkÄds spÄ“ks? NÄ“, pilnÄ«gi nekÄda. Pat iztulkotai un apliecinÄtai, kaut vai zeltÄ izkaltai.
MÄ“s labprÄt izmantotu visas iespÄ“jas, kÄdas ir heteroseksuÄliem pÄriem, un, ja tÄdas bÅ«tu, jau sen bÅ«tu nokÄrtojušas oficiÄli visu, ko vajag, lai šÄdÄs situÄcijÄs nebÅ«tu un nevarÄ“tu rasties nekÄdas šaubas par to, kurš ir bÄ“rna tuvÄkais cilvÄ“ks pÄ“c mammas. Bet LatvijÄ nav iespÄ“jams fiksÄ“t to, kas mana sieva patiesÄ«bÄ mÅ«su meitai ir — vecÄks.
Likums ir nepielÅ«dzams: “235. AizbildnÄ«ba pÄr nepilngadÄ«gajiem piekrÄ«t vispirms viņu tuvÄkajiem radiniekiem. Par tuvÄkajiem nepilngadÄ«go radiniekiem uzskatÄmi tie, kas, šiem nepilngadÄ«gajiem mirstot, bÅ«tu viņu likumiskie mantinieki.”
MÅ«su gadÄ«jumÄ tie bÅ«tu mani vecÄki, manas meitas vecvecÄki, ja tajÄ brÄ«dÄ« bÅ«tu dzÄ«vi.
“236. Ja starp nepilngadÄ«go radiniekiem neatrodas spÄ“jÄ«gi vai arÄ« ja spÄ“jÄ«gie nevar uzņemties aizbildnÄ«bu, vai ja viņus atlaiž vai atceļ no aizbildņa pienÄkumu pildÄ«šanas, kÄ arÄ« ja nepilngadÄ«gajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bÄriņtiesa no citu personu vidus.
239. Aizbildņus ieceļ ar bÄriņtiesas lÄ“mumu, pamatojoties uz personas iesniegumu, pÄ“c tam, kad izvÄ“rtÄ“ta attiecÄ«gÄs personas atbilstÄ«ba aizbildņa pienÄkumu pildÄ«šanai.”
TÄtad tikai gadÄ«jumÄ, ja mani vecÄki nebÅ«tu spÄ“jÄ«gi vai nevarÄ“tu uzņemties aizbildnÄ«bu, tikai tad, pÄ“c manas sievas iesnieguma bÄriņtiesa izvÄ“rtÄ“tu, vai viņu iecelt par aizbildni.
Bet es gribu, lai viņa jebkurÄ gadÄ«jumÄ, uzreiz ir mÅ«su bÄ“rna aizbildnis, nepÄrtraucot mazÄs pekas ikdienu un nemainot viņas mÄjas lÄ«dz apstÄkļu noskaidrošanai. Es negribu paļauties uz to, kÄ konkrÄ“tÄ brÄ«dÄ« domÄs un rÄ«kosies mani vecÄki.
Un paliek vÄ“l viens jautÄjums — kÄ bÄriņtiesa izvÄ“rtÄ“tu manas sievas atbilstÄ«bu aizbildņa pienÄkumu pildÄ«šanai? Vai ņemtu vÄ“rÄ faktu, ka bÄ“rns ir dzimis viņas klÄtbÅ«tnÄ“, ka viņa mÅ«su meitiņai nogrieza nabassaiti un pirmoreiz apģērba? Ka tieši manas sievas rokÄs mÅ«su meitiņa pavadÄ«ja savas dzÄ«ves pirmo pusstundu, kamÄ“r man aizšuva ciet vÄ“deru pÄ“c Ä·eizargrieziena. Ka no pirmÄs dienas mÄjÄs mazÄ kopÄ ar mums ir dzÄ«vojusi tieši sievai piederošÄ Ä«pašumÄ. Ka mÅ«su mÄjas, viņas mÄjas, viņas vide, gultiņa, viņas “vau vau” — tas viss formÄli pieder sievai, kura juridiski viņai ir…
ŠÄ«s visas sentimentÄlÄs detaļas vienÄ brÄ«dÄ« var kļūt ar pasaules nozÄ«mi — mÅ«su meitas pasaules. ArÄ« pie mīļajiem vecvecÄkiem tomÄ“r nav viņas mÄjas. Tur nav viņas ikdiena, tur nav klubkrÄ“sls, kurÄ viņa aizmieg uz nakti nu jau arvien biežÄk tieši sievas rokÄs, jo mani dzen prom ar “nÄ“, mamma, atÄ, atÄ, prom, atÄ, atÄ”.
Vai bÄriņtiesa tajÄ brÄ«dÄ«, kad vÄ“rtÄ“tu kritÄ“riju “par aizbildni nevar bÅ«t personas, kuru intereses acÄ«m redzami runÄ pretim svarÄ«gÄm aizbilstamÄ interesÄ“m” (Civillikuma 242.panta otrÄ daļa), neizvilktu Satversmi? Kur ir garantija, ka svaru kauss nosvÄ“rtos par labu tam, ka mazÄs dzÄ«ve turpinÄtos viņas mÄjÄs ar viņas otru vecÄku? Es gribu tieši šÄdu garantiju! Manam brÄlim, kurš pameta savu sievu ar diviem maziem, patiešÄm maziem bÄ“rniem, šÄdu garantiju likums dotu. Daudz lielÄku nekÄ man un manai sievai.
Redzat, lai nodrošinÄtos, ka mana sieva kļūst par aizbildni mÅ«su meitai, daudz vieglÄk to izdarÄ«t gadÄ«jumÄ, ja es nomirstu, nekÄ tad, ja esmu Ä«slaicÄ«gi zaudÄ“jusi rÄ«cÄ«bspÄ“ju.
Es gribu parÅ«pÄ“ties par savu bÄ“rnu pÄ“c vislabÄkÄs sirdsapziņas, nodrošinoties visiem iespÄ“jamiem gadÄ«jumiem. Bet es to nevaru. TÄdas iespÄ“jas man nav. Es vienÄ«gi varu uzrakstÄ«t, kÄ notÄrs teica, kÄdu vien papÄ«ru vÄ“los, viņš apliecinÄs paraksta Ä«stumu. Un es rakstÄ«šu. LÄ«dz ar cerÄ«bu, ka tÄds nekad nebÅ«s vajadzÄ«gs. Bet mÅ«su meitiņai ir gads. Garantija, ka nÄkamo 17 gadu laikÄ, nu, kaut vai 10 gadu laikÄ (kad varÄ“tu prasÄ«t viņas viedokli par vÄ“lamo aizbildni) nenonÄkšu slimnÄ«cÄ? Spriediet paši.
Bet es arÄ« cerÄ“šu — ja pienÄk tÄda diena, kad manai sievai kÄds prasÄ«s, kas viņa mÅ«su meitiņai ir, un viņa parÄdÄ«s manis rakstÄ«to “kaut kÄdu papÄ«ru”, uz kura notÄrs bÅ«s apliecinÄjis vien manu parakstu, viņai ticÄ“s. Viņu ciešajam apskÄvienam ticÄ“s daudz vairÄk nekÄ likuma nepielÅ«dzamajam burtam.
PÄrpublicÄ“ts no https://medium.com/@realaivfmamma