Iesaki rakstu:

Vai pamanÄ«jāt, cik viegli un dabiski kara laikā ir Ukrainas pilsoņus saukt par ukraiņiem? NeatkarÄ«gi no tā, vai viņu Ä£imenes valoda ir ukraiņu, baltkrievu vai krievu, neatkarÄ«gi no tā, vai konkrÄ“tā ukraiņa saknes iestiepjas mÅ«sdienu Krievijas vai Baltkrievijas teritorijā, neatkarÄ«gi no tā, vai šÄ« konkrÄ“tā ukraiņa vecāki sevi uzskatÄ«ja par ukraiņiem, krieviem, ebrejiem vai pat korejiešiem, neatkarÄ«gi no tā, kurai pareizticÄ«go baznÄ«cai šis ukrainis sevi pieskaita.

Pat neatkarÄ«gi no tā, kāda lingvistiskā vai etniskā identitāte ir personiski svarÄ«ga konkrÄ“tajam ukrainim. Proti, cik viegli un dabiski šajās dienās ir bijis pieņemt, ka "ukrainis" – tā ir primāri pilsoniska, nevis etniska kategorija?

Un, ja tā, vai mÄ“s lÄ«dzÄ«gi lietojam arÄ« vārdu "latvietis"? Primāri ar to apzÄ«mÄ“jot Latvijas pilsoņus, valstspiederÄ«gos un tikai pÄ“c tam – kultÅ«ras vai etniskās iezÄ«mes?

Mani novÄ“rojumi liecina, ka noteiktai Latvijas sabiedrÄ«bas daļai, sevišÄ·i jaunākajās paaudzÄ“s, tieši šÄda ir vārda "latvietis" pirmā un galvenā nozÄ«me, bet uzdrošinos apgalvot, ka tas vÄ“l ne tuvu nav Latvijas sabiedrÄ«bas vairākums.

KastÄ«šu domāšana

AtšÄ·irÄ«bas pilsonisko, etnisko, lingvistisko apzÄ«mÄ“jumu lietošanā – "latvietis", "krievs", "krievvalodÄ«gais", "krieviski runājošais", "ukrainis", "baltkrievs" – nav kaut kas neparasts, tās kara gaismā tikai spilgtāk izgaismojās. AtzÄ«šos, ka, runājot par "latviešiem" un "krieviem", katru no šiem vārdiem lietoju vismaz trijās dažādās nozÄ«mÄ“s atkarÄ«bā no piesaukšanas konteksta.

Tā nav kļūda vai vieglprātÄ«ba. Vārdi ir aptuvens, trÅ«cÄ«gs realitātes pietuvinājums, vārdam var vienlaikus bÅ«t vairākas nozÄ«mes, kur katra tiecas aprakstÄ«t atšÄ·irÄ«gu realitātes šÄ·autni. Centieni šÄdos apstākļos noteikt vienu ekskluzÄ«vu un nemaināmu vārda nozÄ«mi nenes labumu, tie kaitÄ“ – padara mÅ«s akliem pret tiem realitātes elementiem, kas ekskluzÄ«vi definÄ“tās vārdu nozÄ«mÄ“s neiekļaujas. Dažus vārdus labāk turÄ“t nozÄ«mju ziņā plašus un jaunām nozÄ«mÄ“m atvÄ“rtus.

PiemÄ“rs. Iedomājieties, ka esat piedzimis Ä£imenÄ“, kur vecāki runā latviešu un krievu valodā, senāki senči ir runājuši latgaliski, baltkrieviski un ukrainiski. Ko šÄdā kontekstā nozÄ«mÄ“ etniski identificÄ“ties, "izvÄ“lÄ“ties" savu tautÄ«bu? Latvijas sabiedrÄ«bas vairākumam ekskluzÄ«vas etniskās kategorijas spiedÄ«s kā nepiemÄ“rota izmÄ“ra kurpes – lai identificÄ“tos ar kaut ko vienu, ekskluzÄ«vu, no savas identitātes jāizdzÄ“š poļu vecmāmiņas vai baltkrievu vectÄ“tiņa saknes, aiz iekavām jāatstāj grÅ«ti definÄ“jamie Latgales radi, jāmarginalizÄ“ viena no Ä£imenes valodām.

Kā vārdā?

PapildinošÄs identitātes

AlternatÄ«va bÅ«tu domāt par etniskajām identitātÄ“m kā savstarpÄ“ji papildinošÄm un bagātinošÄm. Proti, tas ir normāli, ka latvietim ir krievu un ukraiņu saknes vai daļa senču runājuši jidišÄ, bet otra daļa – latgaliski. Tas ir netipiski, bet arÄ« normāli, ja latvietim ir tumša, no Ä’Ä£iptes senču lÄ«nijas iegÅ«ta ādas krāsa vai aziātiski sejas vaibsti. DaudzÄ“jādā ziņā tā pat ir bagātÄ«ba un spÄ“ks – nereti cilvÄ“ki, kuriem rÅ«p viņu saknes, vairāk interesÄ“jas par attiecÄ«gajām sabiedrÄ«bām, nepaliek vienaldzÄ«gi tad, ja viņu senču dzimtajās vietās notiek nelaime, ļauj cilvÄ“ciskai solidaritātei biežāk pārkāpt Ä£eogrāfiskās valstu robežas.

Dzimtas vÄ“stures elementu akcentÄ“šana ir personiska izvÄ“le, kur nevienam citam nebÅ«tu jājaucas. Katrs cilvÄ“ks pats izvÄ“las, vai, ko un kad akcentÄ“t – viengad "pielaikojot" sev vecvecmāmiņas lÄ«bisko identitāti, citgad atklājot un dodoties pÄ“tÄ«t vecvectÄ“tiņa poļu saknes.

Dinamiskās identitātes

Etniskās identitātes ne tikai nav ekskluzÄ«vas, tās nav arÄ« statiskas – tās katru dienu mainās, mums ikdienas notikumu dunoņā šÄ«s pārmaiņas visbiežāk nemanot.

Šodienas Ukraina sniedz iespÄ“ju Ä«pašÄ paātrinājumā paraudzÄ«ties uz identitāšu maiņu. Raksturojumam kādas nesenas socioloÄ£iskas aptaujas dati: 2021. gada jÅ«lijā 41% Ukrainas iedzÄ«votāju piekrita apgalvojumam, ka ukraiņi un krievi ir viena tauta. 2022. gada aprÄ«lÄ«, pÄ“c iebrukuma, šÄda apgalvojuma piekritÄ“ji bija palikuši tikai 8% (apgalvojumam nepiekrÄ«tot 91% no Ukrainas iedzÄ«votājiem [1])!

Lai sevi etniski vai nacionāli pozicionÄ“tu, cilvÄ“kam vajadzÄ«gi naratÄ«vi, parasti mÄ«tiem apvÄ«ti stāsti par tautu vÄ“sturi. Tā arÄ« šodienas Ukrainā karš Ä«paši izgaismojis konfliktu starp diviem konfliktÄ“jošiem stāstiem, kas abi tiecas izskaidrot Ukrainu un ukraiņus.

Ja Vladimira Putina koncepcijā ukraiņi nav Ä«sta nācija, bet gan nomaldÄ«jušies krievi, tad ukraiņi paši nešaubās par savu savdabÄ«gumu – gan vÄ“sturiski, gan it sevišÄ·i mÅ«sdienās, kad Ukrainas nācija sevi apraksta caur eiropeiskuma, demokrātijas, tiesiskuma atribÅ«tiem.

IespÄ“jams, ka spilgtākais šo konfliktÄ“jošo stāstu attÄ“lojums aplÅ«kojams pirms dažiem gadiem veidotajā humoristiskajā seriālā "Tautas kalps", kur vienā no epizodÄ“m [2] Ukrainas prezidents (starp citu, šo lomu atveido pašreizÄ“jais Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis), aizdomājoties par iespÄ“jām apkarot korupciju, sastopas ar 16. gadsimta Krievijas tirāna Ivana Bargā rÄ“gu. Tikšanās laikā Ivans Bargais nespÄ“j saprast, kādēļ Ukrainas prezidents, krievu cars bÅ«dams, nepiekrÄ«t korumpantus sasÄ“dināt uz mietiem vai nocirst viņiem galvas. Ivanam Bargajam nav skaidrs arÄ« tas, kādēļ šis "Kijevas kņazs" sevi dÄ“vÄ“ par kaut kādas Ukrainas prezidentu, nav pateicÄ«gs par Ivana vÄ“lmi nākt "brāļus" atbrÄ«vot no poļiem un lietuviešiem un vÄ“las doties pa savu ceļu uz Eiropu.

Ja šobrÄ«d ukraiņiem ir skaidrs, kurp viņi dodas, un ir iezÄ«mÄ“jies ukraiņu nākotnes vektors, tad stāstā par ukraiņu pagātni konsenss ir tikai daļējs. Tur mijiedarbojas, dažkārt konkurÄ“ divi naratÄ«vi. Populārākais ir nostiprināts Ukrainas himnā – proti, par ukraiņu identitātes un vÄ“stures sasaisti ar brÄ«vÄ«bu mÄ«lošajiem kazaku kaujiniekiem. Otrs populārākais, bet sabiedrÄ«bas uztverÄ“ ne tik viennozÄ«mÄ«gs naratÄ«vs ļautu Ukrainai konkurÄ“t ar Krieviju par patieso Kijevas Krievzemes mantinieces statusu. ŠÄdas vÄ“stures analoÄ£ijas mÅ«sdienu Krieviju pārvÄ“rstu par Moskoviju, mongoļu "Zelta Ordas" turpinātāju.

LÄ«dzÄ«gi, pat ja lÄ“nāki, etnisko un nacionālo identitāšu veidošanās, transformāciju un pārkombinÄ“šanās procesi notiek visiem, arÄ« latviešiem. Laika ritÄ“jums ir nepielÅ«dzams, pat šÄ·ietami senatnÄ«gajiem apzÄ«mÄ“jumiem laika zobs pamaina saturu.

Latvijas sabiedrÄ«bai šajā ziņā Ä«paši interesants ir Valsts prezidenta mÄ“Ä£inājums papildus latviskajai identitātei nostiprināt (atjaunot? ieviest?) "vÄ“sturisko zemju" identitātes. Vai šÄ« ideja iedzÄ«vosies vai ne, ir mazā mÄ“rā atkarÄ«gs no tā, cik spÄ“cÄ«gas un Ä«stas tās bijušas pagātnÄ“, bet gan no tā, vai pietiekamam skaitam mÅ«sdienu cilvÄ“ku šÄda papildu identitāte(s) šÄ·itÄ«s viņa paša 21. gadsimta dzÄ«vei pievilcÄ«ga un iederÄ«ga. ŠÄdā nozÄ«mÄ“ pagātne pārkonstruÄ“jas atbilstoši mÅ«sdienu cilvÄ“ka izvÄ“lÄ“m.

Pilsoniskās nācijas stiprināšana

Pilsoniskā nācija ir ideja par nāciju, kas apvieno kādas valsts pilsoņus, šÄ«s valsts pilsoniskās dzÄ«ves dalÄ«bniekus. NeatkarÄ«gi no viņu senču etniskās izcelsmes.

Ukrainā pilsoniskās nācijas ideja un izpausmes bija spÄ“cÄ«gas vÄ“l pirms Krievijas šÄ«gada iebrukuma – sabiedriskajās diskusijās un valsts pārvaldÄ«šanā Ukrainas sabiedrÄ«ba piedalās visā tās etniskajā daudzveidÄ«bā. Lai par to pārliecinātos, pietiek iepazÄ«ties ar Ukrainas lÄ«deru biogrāfijām.

Karš Ukrainas sabiedrÄ«bu kā pilsonisku nāciju saliedÄ“jis vÄ“l vairāk. SaliedÄ“jis caur bruņotu pretošanos Putina Krievijas centieniem ukraiņus pakļaut, kā arÄ« caur ukraiņu vÄ“lmi ciešÄk integrÄ“ties Eiropas valstu saimÄ“ un apliecināt demokrātijā, brÄ«vÄ«bās balstÄ«tās vÄ“rtÄ«bas.

Latvijas kursam ir gan paralÄ“les, gan atšÄ·irÄ«bas ar Ukrainu.

Latvijā integrācijas jeb sabiedrÄ«bas saliedÄ“šanas politikā (šos vārdus šeit lietošu kā sinonÄ«mus, lai gan ir vismaz trÄ«s veidi, kā tos nošÄ·irt!) bijuši divi elementi. Publiski redzamākie ir centieni strādāt ar mÅ«su sabiedrÄ«bā jutÄ«gajiem valodas un atmiņu jautājumiem, stiprinot latviešu valodas nozÄ«mi un cenšoties Latvijas sabiedrÄ«bā izveidot lielāku konsensu vÄ“sturisko notikumu interpretācijā. Vairāk fonā notiek mÄ“Ä£inājumi uzsvaru likt uz kopÄ«gajām vÄ“rtÄ«bām, kas ir vÄ“sturiski mazāk jutÄ«gas, – pieÄ·eršanos Latvijai, demokrātiskajām vÄ“rtÄ«bām un pilsoniskumu, sabiedrÄ«bas kopdarbÄ«bu, sociālajām saiknÄ“m un solidaritāti, cilvÄ“ktiesÄ«bām un cilvÄ“ka cieņu.

Integrācijas/sabiedrÄ«bas saliedÄ“šanas centienu rezultāts ir atkarÄ«gs no tā, vai un kas tajos piedalās. Lielākais šÄ·Ä“rslis Latvijas pilsoniskās nācijas saliedÄ“šanas kursam ir tas, ka sabiedrÄ«bai kopÄ«gu jautājumu apspriešanā un risināšanā maz iesaistÄ«ti tie Latvijas iedzÄ«votāji, kuri neatbilst šiem parametriem – caurmÄ“rā augsti izglÄ«toti, RÄ«gā vai citās lielākajās pilsÄ“tās dzÄ«vojoši cilvÄ“ki, kuri Ä£imenÄ“s runā latviski un kuriem ir vidÄ“ji vai augsti ienākumi.

Īpaši izteikti publiskajās diskusijās trÅ«kst Latvijas cilvÄ“ku, kuru Ä£imenes valoda ir krievu. Ja tā sauktie "maneļi" (diskusijā piedalās tikai vÄ«rieši) ir vizuāli viegli pamanāmi, tad cik bieži sev piefiksÄ“jam to, ka valsts nozÄ«mes sabiedriskajās diskusijās trÅ«kst cilvÄ“ku, kuru dzimtā vai Ä£imenes valoda nav latviešu valoda?

Tas lÄ«dz šim nav ticis uzskatÄ«ts par valsts lÄ«meņa problÄ“mu: sak, ja grib pievienoties, šÄ·Ä“ršÄ¼us neliksim, bet principā tÄ«ri labi varam bez "krieviem" arÄ« iztikt. IespÄ“jams, ka miera apstākļos patiešÄm arÄ« var iztikt, bet krÄ«zÄ“s šÄdai attieksmei ir raksturÄ«gi atspÄ“lÄ“ties. AtcerÄ“simies pagājušo gadu, kad izrādÄ«jās, ka neviens nezina, kā Covid-19 informācijai, tai skaitā par vakcināciju, sasniegt un uzrunāt krieviski runājošos seniorus. Un kā gan citādi – šÄ« Latvijas sabiedrÄ«bas grupa, tās pieredze, struktÅ«ra, domāšanas veids valsts nozÄ«mes sabiedriskajās diskusijās lÄ«dz šim bijusi gandrÄ«z pilnÄ«gi neredzama.

ŠÄdi izskaidrojams apjukums, pat neliela paranoja šobrÄ«d, Krievijai iebrÅ«kot Ukrainā. PÄ“kšÅ†i dienas kārtÄ«bā ir jautājumi: "Nez, ko domā Latvijas krievi? Ko viņi darÄ«tu lÄ«dzÄ«gā situācijā? Un kur viņus vispār atrast, lai to noskaidrotu?" ŠÄdu jautājumu bÅ«tu daudz mazāk tad, ja cilvÄ“ki, kuriem dzimtā vai Ä£imenes valoda ir krievu valoda, bÅ«tu bijuši publiski redzami – samÄ“rÄ«gi viņu skaitam sabiedrÄ«bā. LÄ«dzÄ«gi, kā tas bija pirmskara Ukrainā.

Neredzamie krievi nav vienÄ«gais Latvijas sabiedrÄ«bas akluma punkts. LÄ«dzÄ«ga publiskās redzamÄ«bas problÄ“ma ir cilvÄ“kiem ar zemiem ienākumiem un lauku iedzÄ«votājiem. Viņi publiskajās diskusijās ir aklajā zonā lÄ«dz brÄ«dim, kad sabiedrÄ«bas publiskākā daļa pÄ“kšÅ†i viņos uztver draudu: piemÄ“ram, pamanot strauji pieaugošus kādas agresÄ«vi populistiskas partijas reitingus.

ŠÄ«s nav triviāli risināmas problÄ“mas. Ar grÅ«tÄ«bām sabiedriskajās diskusijās iesaistÄ«t tādu sabiedrisko grupu pārstāvjus, kuri dažādu iemeslu dēļ ir pilsoniski apātiski, cÄ«nās pat valstis ar Ä«paši dziļām demokrātijas tradÄ«cijām. Ne velti pasaulÄ“ šobrÄ«d tik populāras ir tā sauktās deliberatÄ«vās metodes, kuras apspriežu veidotājus metodoloÄ£iski spiež veidot tādus dalÄ«bnieku sastāvus, lai daudzmaz korekti bÅ«tu pārstāvÄ“tas visas sabiedrÄ«bā nozÄ«mÄ«gās grupas.

ŠÄdi rÄ«koties ir jāgrib. Nevis nolemtÄ«ba, bet problÄ“mas nesaskatÄ«šana ir tā, kas Latvijas sabiedrÄ«bā dažas grupas padara sociāli neredzamas. Pilsoniska nācija paliks vien teorÄ“tiska konstrukcija tad, ja ārpus tās veidošanas un iedzÄ«vināšanas paliks tik liela daļa no mÅ«su sabiedrÄ«bas.

[1] SocioloÄ£isko pÄ“tÄ«jumu skat. šeit (9. lpp.) https://ratinggroup.ua/files/ratinggroup/reg_files/rg_ua_1200_ua_042022_v____i_press.pdf

[2] Epizodi var apskatÄ«t šeit (krievu valodā): https://www.youtube.com/watch?v=iA7VsQ9ndOI

* DomnÄ«cas "Providus" direktore un vadošÄ pÄ“tniece, kura specializÄ“jas pārvaldes un demokrātijas stiprināšanas jautājumos. Aizraujas ar eklektiskām idejām, kas ļauj labāk saprast sevi un sabiedrÄ«bu.