Iesaki rakstu:

Jau pavisam drÄ«z – 26. janvārÄ« atzÄ«mÄ“sim simt gadus kopš Latvijas de iure atzÄ«šanas, un tas ir bÅ«tisks pagrieziena punkts mÅ«su vÄ“sturÄ“ un attiecÄ«gi arÄ« Latvijas simtgades svinÄ«bu izskaņā. VisbÅ«tiskākā, protams, ir Latvijas neatkarÄ«bas proklamÄ“šanas simtgade, arÄ« Latvijas armijas simtgade, Latvijas ārlietu dienesta simtgade un citas.

2019. gadā atzÄ«mÄ“ta arÄ« Latvijas armijas lielākās un svarÄ«gākās uzvaras simtgade – 1919. gada 11. novembrÄ« izcÄ«nÄ«tā uzvara pār Bermonta komandÄ“to vācu un krievu armiju RÄ«gā, atbrÄ«vojot Pārdaugavu. Tas bija lielākais jaundibinātās Latvijas armijas panākums NeatkarÄ«bas kara laikā, teju vai tiešÄ veidā simboliski manifestÄ“jot Pumpura eposa LāčplÄ“sis kulminācijas notikumu – izšÄ·irošo cīņu ar vācu Melno bruņinieku Daugavas krastos.

Ikvienas nācijas apziņā simtgades ir simboliskas robežšÄ·irtnes, kas liek novÄ“rtÄ“t ne tikai pagātnes mācÄ«bas un svarÄ«go, kas paveikts, bet arÄ« vÄ“rst svaigu skatu uz Latvijas nākotni, uz iespÄ“ju nospraust jaunus mÄ“rÄ·us turpmākajiem gadiem. Nesen esam arÄ« pārkāpuši citu robežšÄ·irtni – Latvija brÄ«va un neatkarÄ«ga ir bijusi ilgāk, nekā tā bijusi pakļauta okupācijas varām. TāpÄ“c ir vÄ“rts nedaudz parunāt par mÅ«su vÄ“sturi un to, kā atjaunot patieso nozÄ«mi kādai Ä«pašai Latvijas valsts dibinātāju izveidotai vietai, kuras mÄ“rÄ·is bija pieminÄ“t un godināt Latvijas uzvaras un brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus. Par Uzvaras parku.

Kontekstam – vÄ“sturiski hronoloÄ£iska atkāpe par Uzvaras parku Pārdaugavā.

Uzvaras parka izveide tika sākta 1909. gadā, veidojot to kā ainavu parku, un 1910. gadā tur tika atklāts PÄ“tera parks par godu PÄ“terim I, tā atzÄ«mÄ“jot divsimt gadus kopš Latvijas teritorijas pakļaušanas cariskajai Krievijai. PÄ“c Latvijas proklamÄ“šanas un BrÄ«vÄ«bas cīņās izkarotās neatkarÄ«bas 1923. gadā parks iegÅ«st Uzvaras parka nosaukumu un garu, tādÄ“jādi godinot Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspÄ“ku, ar kuru vissÄ«vākās cīņas tika izcÄ«nÄ«tas tieši Pārdaugavā.

Starpkaru periodā parkā un tam piegulošajos laukumos tika rÄ«kotas Latvijas armijas militārās parādes, 1936. gadā tika pieņemts Ä«pašs likums par Uzvaras laukuma izbÅ«vi RÄ«gā, bet 1938. gadā speciāli izbÅ«vÄ“tā estrādÄ“ notika IX VispārÄ“jie Dziesmu svÄ“tki. Īsi pirms Otrā pasaules kara aprises ieguva plāni parkā izbÅ«vÄ“t laukumu parādÄ“m un masu pasākumiem, 60 metrus augstu torni ar svÄ“tnÄ«cu tautas varoņu piemiņai un citas monumentālas bÅ«ves. Šos plānus pārrāva Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija.

Uzvaras parks arÄ« ir pÄ“dÄ“jā zināmā publiskā nāvessoda izpildes vieta Latvijā, PSRS okupācijas varai izpildot nāvessodu septiņām vācu militārpersonām 1946. gada 3. februārÄ«. 1961. gadā ar RÄ«gas pašvaldÄ«bas lÄ“mumu Uzvaras laukumu pārdÄ“vÄ“ja par PSKP XXII kongresa parku, un 1963. gadā tika apstiprināta parka attÄ«stÄ«bas koncepcija, ietverot izklaides un sporta infrastruktÅ«ru, bet jau sešdesmito gadu beigās plānus atzina par nelietderÄ«giem.

Ideja par monumentālas bÅ«ves izveidi Uzvaras parka teritorijā radās 1975. gadā kontekstā ar Padomju SavienÄ«bā izvÄ“rsto t.s. Lielā TÄ“vijas kara atceres pasākumu ideoloÄ£iskās propagandas kampaņu.

Jāsaprot, ka vieta Uzvaras parkā netika izvÄ“lÄ“ta nejauši, bet gan ar apziņu par šÄ«s vietas nozÄ«mi sabiedrÄ«bā – okupācijas vara tiecās asimilÄ“t Uzvaras parka sākotnÄ“jo ideju un veltÄ«jumu brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājiem, ietÄ“rpjot to padomju ideoloÄ£ijas un propagandas ietvarā.

Rezultātā 1985. gada 5. novembrÄ« atklāja estÄ“tiski visai trafaretu un kā šodien, tā tolaik pretrunÄ«gi vÄ“rtÄ“tu monumentu, ar kuru simboliski tiecās nostiprināt padomju režīma klātbÅ«tni Latvijā – pieminekli padomju armijas karavÄ«riem – padomju Latvijas un RÄ«gas atbrÄ«votājiem no vācu fašistiskajiem iebrucÄ“jiem (turpmāk – Uzvaras monuments). Šo nosaukumu neatkarÄ«gās Latvijas gados publiskās komunikācijas lietojumā leÄ£itimizÄ“jusi arÄ« RÄ«gas pašvaldÄ«ba, lai gan, piemÄ“ram, zemesgrāmatā tas dÄ“vÄ“ts par “Uzvaras parka monumentu”.

Padomju okupācijas laikā Ä«stenotās pieminekļu politikas uzdevums bija pārrakstÄ«t sabiedrÄ«bas atmiņu, gan nojaucot režīma ideoloÄ£ijai nepieņemamus objektus, gan ceļot šo ideoloÄ£iju ilustrÄ“jošus pieminekļus, Ä«pašu nozÄ«mi piešÄ·irot memoriālajiem ansambļiem. PÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanas, atkārtoti nostiprinot teritorijas zemesgabala Ä«pašumtiesÄ«bas uz pašvaldÄ«bas vārda, Uzvaras monuments kā arhitektoniska bÅ«ve nekur nav reÄ£istrÄ“ta – ir tikai zem tās atrodošÄ zeme ar kadastra numuru un piebildi (nedefinÄ“jot to kā apgrÅ«tinājumu), ka uz šÄ« zemes gabala atrodas ‘’Uzvaras parka monuments’’.

Latvijas vÄ“sture nav melnbalta, tā ir sarežģīta, un Uzvaras monumenta apkārtne ir vide, kas kļuvusi par daļu no mÅ«sdienu Krievijas Ä«stenotās revizionistiskās vÄ“stures politikas, kas spilgti izgaismojusies un tikusi mÄ“rÄ·tiecÄ«gi vÄ“rsta ne tikai uz Latvijas publisko telpu, bet arÄ« starptautiskajā vidÄ“. Krievija šÄdi tiecas nostiprināt savu ietekmi teritorijās, kas Aukstā kara laikā bija PSRS okupÄ“tas teritorijas vai tās satelÄ«tvalstis.

Šim nolÅ«kam tiek plaši izmantota retorika par PSRS uzvaru pār nacismu Otrajā pasaules karā – tā tiek izmantota kā instruments krievvalodÄ«go mobilizÄ“šanai un pakļaušanai tā sauktajai “krievu pasaules” interpretācijai par vÄ“sturi, gan arÄ« Latvijas valsts iedzÄ«votāju demoralizÄ“šanai, tā sÄ“jot skepsi un neticÄ«bu savai valstij un tiecoties veidot atsevišÄ·u kolektÄ«vo identitāti, tādu, kurā pieņemami 9. maijā Uzvaras monumenta pakājÄ“ svinÄ“t “uzvaras dienu”.

Latvijai svÄ“tku dienas Otrā pasaules kara kontekstā nav. Nevienam nevar aizliegt pieminÄ“t savus senčus, un pieminami ir arÄ« to Latvijas mÅ«sdienu pilsoņu senči, kam tobrÄ«d nebija sakara ar Latviju, – karavÄ«ri paliek karavÄ«ri un traģēdija ir traģēdija. Bet piemiņas dienā piemin kritušos, nevis vicina uzvaras karogus.

MÅ«sdienās Uzvaras monuments ir kļuvis par katalizatoru postpadomju nostalÄ£ijai Krievijas mediju ietekmÄ“ dzÄ«vojošajai nelielajai sabiedrÄ«bas daļai, savukārt lielākā daļa to uztver kā padomju okupācijas simbolu. ŠÄ«m diskusijām ir neizbÄ“gams emocionāls un traÄ£isks fons, ko apstiprina objektÄ«vi rādÄ«tāji – Latvija Otrā pasaules kara dēļ zaudÄ“ja ap 600 000 cilvÄ“ku jeb gandrÄ«z trešdaļu valsts iedzÄ«votāju (skaitlis ietver sevÄ« gan karā kritušos, gan abu okupācijas režīmu represÄ“tos, gan tos, kas bija spiesti doties bÄ“gļu gaitās, un citus).

PievÄ“ršoties šodienai, vÄ“sturei, atmiņai un kultÅ«ras pieminekļiem, jāatzÄ«st, ka lielais jautājums – ko darÄ«t ar Uzvaras monumentu – regulāri jau gadiem ticis mÄ“tāts kā karsts kartupelis, vācot balsis un organizÄ“jot kampaņas par un pret monumentu.

Aicinājumi “kaut kā” rÄ«koties ar Uzvaras monumentu un citiem padomju okupācijas laikā uzceltajiem pieminekļiem izskan bieži, un lÄ«dz šim, pÄ“c sākotnÄ“jā “uzplaiksnÄ«juma” sabiedriskajā dienaskārtÄ«bā jautājums ātri vien nonāca organizāciju, politiÄ·u un mediju nepadarÄ«to darbu atvilktnÄ“s.

KāpÄ“c tā? Jo ir bijis skaidrs, ka šÄ« jautājuma risināšanā ir jāmeklÄ“ kompromisi, ir jāapsver jautājumi, ko gribÄ“tos aizmirst – un daudz Ä“rtāk tomÄ“r ir pacelt karogu un cÄ«nÄ«ties, pat ja tas ir bezmÄ“rÄ·Ä«gi. Uzvaras monumenta statuss un atrašanās Pārdaugavā ir sensitÄ«vs, sakāpinātas emocijas un paceltas balsis izsaucošs temats, un, ja neiedziļinās jautājuma juridiskajos, politiskajos un šodienas realitāšu lÄ«kločos, iešana uz kompromisu var šÄ·ist kā padošanās vai vājums. Laiks pārtraukt šo “tradÄ«ciju” un paņemt Uzvaras parka nākotni atpakaļ mÅ«su rokās, jā, caur kompromisu rašanu. MÄ“dz taču arÄ« pusnopietni teikt, ka vislabākais rÄ«cÄ«bas variants ir tas, ar kuru neviena no pusÄ“m lÄ«dz galam nav apmierināta!

Atgriežoties pie iedzÄ«votāju iniciatÄ«vām – vairākus gadus pÄ“c kārtas arÄ« saņemtas iedzÄ«votāju iniciatÄ«vas, no kurām nesenākā – “Par Uzvaras pieminekļa demontāžu” – tika iesniegta Saeimā un pirmo reizi nonāca lÄ«dz skatÄ«šanai komisijās – Saeimas Ä€rlietu un IzglÄ«tÄ«bas, kultÅ«ras un zinātnes komisijās, kas, starp citu, ir visai rets gadÄ«jums – ka vienu jautājumu nodod uzreiz divām komisijām, nenosakot par likumprojektu atbildÄ«go komisiju.

Tas tāpÄ“c, ka Uzvaras monumenta pastāvÄ“šana ir juridiskas, kultÅ«rvÄ“sturiskas un reizÄ“ politiskas dabas jautājums. Saeimas IzglÄ«tÄ«bas, kultÅ«ras un zinātnes komisijas dalÄ«bnieki, kā arÄ« pieaicinātie eksperti bija teju vienisprātis, ka piemineklis padomju armijai esošÄ veidolā palikt nevar. Nacionālās kultÅ«ras mantojuma pārvalde IzglÄ«tÄ«bas, kultÅ«ras un zinātnes komisiju informÄ“ja, ka objekts nekvalificÄ“jas valsts aizsargājama kultÅ«ras pieminekļa statusam – tas nav uzbÅ«vÄ“ts vietā, kas saistÄ«tos ar vÄ“sturiskajiem notikumiem kam tas veltÄ«ts. Kā iepriekš minÄ“ts, objektam juridiski nav saimnieka un skaidri definÄ“ta nosaukuma.

Ä€rlietu komisijas pārziņā bija jautājumi, kas saistÄ«ti ar Latvijas saistÄ«bām attiecÄ«bā uz Uzvaras monumentu. Ir skaidrs, ka monumenta spridzināšana vai nojaukšana arÄ« nav tas virziens, kurā vajadzÄ“tu skatÄ«ties. Latvija ir uzņēmusies ļoti konkrÄ“tas saistÄ«bas, kas attiecas arÄ« uz Uzvaras monumentu. PrecÄ«zāk, ir runa par vienošanos ar Krieviju par padomju armijas izvešanu no Latvijas, proti, 1994. gada 30. aprīļa “Vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzÄ«vojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu Ä£imenes locekļu sociālo aizsardzÄ«bu”, kuras 13. pants paredz: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo bÅ«vju un karavÄ«ru masu apbedÄ«juma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā.”

Lai gan 1994. gada lÄ«guma tekstā nekur nav minÄ“ts nedz Uzvaras monuments, nedz arÄ« paskaidrots, kas tiek saprasts ar vārdiem “memoriālās bÅ«ves”, lÄ«dzšinÄ“jā diplomātiskajā sarakstÄ“ ar Krieviju par šo bÅ«vi runāts kā par lÄ«guma subjektu – tas ir, kopš divām 1997. un 1998. gada notām, vienu no Krievijas puses un otru – no Latvijas Ä€rlietu ministrijas puses, caur šo saraksti apstiprinot, ka Uzvaras monuments ir 1994. gada lÄ«guma subjekts. KāpÄ“c? TāpÄ“c, ka šÄdās situācijās saskaņā ar 1969. gada VÄ«nes konvencijas par starptautisko lÄ«gumu tiesÄ«bām 31. un 32. pantu, lÄ«gumslÄ“dzÄ“jas puses, lai izprastu vienošanās teksta jÄ“gu, tiesÄ«gas izmantot jebkuras savstarpÄ“jas vienošanās un dokumentus, kurām abas puses piekrÄ«t.

Latvija vienmÄ“r ir apzinājusies, cik bÅ«tiskas ir starptautiskās normas, un par pašsaprotamu goda lietu ir uzskatÄ«jusi savu saistÄ«bu pildÄ«šanu. Patiesi nedomāju, ka Uzvaras monumenta jautājumā – pat varÄ“tu teikt, ka jo Ä«paši šajā jautājumā – mums bÅ«tu jāseko Krievijas sliktajam paraugam, klaji ignorÄ“jot savas starptautiskās saistÄ«bas un normas. Vienlaikus jāsaprot, ka mÅ«su saistÄ«bas attiecas tikai uz pašu monumentu – obelisku un pieminekļu ansambli, bet ne uz visu Uzvaras parku. Mums ir iespÄ“ja, atsakoties no fiziskas nojaukšanas, Uzvaras monumentu ja ne simboliski “nojaukt”, tad vismaz noteikti nepārprotami demonstrÄ“t, ka šis nav Latvijas piemineklis.

Vieta ap Uzvaras monumentu – visa parka daļa – ir jāveido par totalitāro režīmu upuru memoriālu. Tā nepārprotami jādara pilsÄ“tas iedzÄ«votājiem un visiem zināma kā okupācijas vieta, nodrošinot informāciju, ka Latvijā divas reizes bijusi padomju un vienu reizi nacistiskās Vācijas okupÄ“ta.

VarÄ“tu pat teikt, ka šis monuments – agresÄ«vas un valsti okupÄ“jošas lielvaras celts piemineklis – zināmā mÄ“rā var arÄ« parādÄ«t latviešu tautas spÄ“ku, jo demonstrÄ“, ka šai tautai izdevies pārdzÄ«vot okupācijas režīma represijas. ŠÄ« monumenta klātesamÄ«bu varam uzskatÄ«t par Latvijas vÄ“stures liecÄ«bu – un mÄ“s taču vÄ“lamies, lai gan vietÄ“jā, gan starptautiskā lÄ«menÄ« citi zinātu un cienÄ«tu mÅ«su sarežģīto vÄ“sturi.

Jāsaprot, ka vissvarÄ«gākais patiesÄ«bā ir nevis tas, vai Pārdaugavas ainavā arÄ« turpmāk bÅ«s šis Uzvaras monuments, bet gan tas, “kas cilvÄ“kiem galvā” jeb tas, kāda ir viņu izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem un okupāciju. Latvijas valstij ir iespÄ“ja paust savu attieksmi pret Uzvaras monumentu, un ir iespÄ“ja, sagaidot 2023. gadā Uzvaras parka izveides simtgadi, atjaunot parka patieso mÄ“rÄ·i un bÅ«tÄ«bu – vietu, kur godināt un pieminÄ“t, un svinÄ“t mÅ«su uzvaras un visus mÅ«su brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus.

Ä»oti bÅ«tiski ir izglÄ«tot sabiedrÄ«bu. Pastāv vairākas tÄ“zes, kas ir nozÄ«mÄ«gas Latvijas valsts eksistencei, un tās ir nepieciešams nostiprināt. Sākot ar okupācijas faktu – Latvijas neatkarÄ«ba tika vardarbÄ«gi sagrauta divu lielvaru savstarpÄ“jās politiskās dalÄ«šanas ietvaros. Jā, šodienas Latvijas sabiedriskajā telpā nevajadzÄ“tu bÅ«t ne Ä»eņinam, ne Staļinam, ne Hitleram vai citiem okupācijas varu simbolizÄ“jošiem, to ideju glorificÄ“jošiem un slavinošiem tÄ“lniecÄ«bas darbiem.

To vieta ir muzeju krātuvÄ“s, Ä«paši veidotās teritorijās, pilsÄ“tvidÄ“, kuros šiem mākslas darbiem tiek piešÄ·irts jauns konteksts, skaidrota to tapšanas vÄ“sture un nozÄ«me. PašreizÄ“jā veidolā – bez paskaidrojuma, itin kā brÄ«vās Latvijas stāstu atspoguļojošs monuments, tas ir okupācijas varas atstāts svešÄ·ermenis, Ä·Ä«lis, pat augonis, kurš turpina šÄ·elt Latvijas sabiedrÄ«bu. Tas jāievieto kontekstā, atspoguļojot konkrÄ“tā perioda ietekmi uz Latviju un tās iedzÄ«votājiem, tai skaitā okupācijas režīma Ä«stenotos noziegumus pret cilvÄ“ci, kurus Ä«stenoja arÄ« Uzvaras monumentā glorificÄ“tā padomju armija.

To iespējams paveikt caur pirmās brīvvalsts laika Uzvaras parka/laukuma koncepcijas mērķu un redzējuma realizāciju, atjaunojot Uzvaras laukuma Latvijas valstiskumam būtisko simbolisko jēgu un vietu. Uzvaras parks galvaspilsētā tika nodēvēts un neatkarīgās Latvijas laikā iekārtots par godu Latvijas armijas nozīmīgajai uzvarai pār Bermonta karaspēku.

Konceptuāli iespÄ“jams Uzvaras parku veidot kā stāstÄ«jumu par visām uzvarām un visiem brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājiem par Latviju un Uzvaras monumentu un tā apkārtni veidot kā sava laikmeta – okupācijas gadu – liecÄ«bu un šÄ« perioda ideoloÄ£iskajos uzstādÄ«jumos balstÄ«tu atspoguļojumu, šo apkārtni veltot totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā totalitāro režīmu upuru memoriālu, kurā skaidrotas Latvijas vÄ“stures skumjākās lappuses, un kādu periodu simbolizÄ“ Uzvaras monuments.

Tas darāms ar likuma palÄ«dzÄ«bu. Pavisam nesen Saeima pieņēma likumu par BrÄ«vÄ«bas pieminekli un RÄ«gas Brāļu kapiem, lai noteikti šo pieminekļu uzturÄ“šanas, izmantošanas, apsaimniekošanas un finansÄ“šanas kārtÄ«bu un citus ar to saistÄ«tos jautājumus, kā arÄ« uzvedÄ«bas noteikumus attiecÄ«gajās teritorijās. LÄ«dzÄ«gā veidā nepieciešams likumā nostiprināt Uzvaras parku un tā attÄ«stÄ«bas koncepciju nākotnei. Ar šo likumprojektu, pilnvÄ“rtÄ«gi izvÄ“rtÄ“t un sakārtot Uzvaras parka juridiski tiesisko statusu, veicot nepieciešamos ierakstus valsts reÄ£istros un sakārtojot citas nepieciešamās juridiskās formalitātes, lai nodrošinātu iespÄ“ju veikt tālākas darbÄ«bas un lÄ“mumus par Uzvaras parka attÄ«stÄ«bu.

Kā iepriekš rakstā minÄ“ts, ar Uzvaras monumentu neko nav iespÄ“jams darÄ«t – visu apkārtÄ“jo teritoriju mÄ“s veltām totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā memoriālu.

Ar šÄdu likumprojektu bÅ«tu iespÄ“jams atjaunot 1923. gadā definÄ“tā “Uzvaras parka” bÅ«tÄ«bu, kurā tiek godināti un pieminÄ“ti Latvijas brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tāji, kā arÄ« veicināt konfliktÄ“jošÄs pagātnes izpratnes sabiedrÄ«bā mazināšanos, parkā ietilpstošÄ monumenta ievietošanu Latvijas vÄ“stures kontekstā un lai skaidri parādÄ«tu padomju totalitārā režīma noziegumus. Uzvaras parks jau pašlaik sadalās trÄ«s daļās (skatÄ«t attÄ“lu) – vienā pusÄ“ bÅ«tu godināmi nacionālās pretošanās kustÄ«bas dalÄ«bnieki – partizāni, mežabrāļi, disidenti –, otrā – brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tāji, tā atjaunojot patieso Uzvaras parka veidošanas nozÄ«mi, arÄ« mÅ«su sabiedrotie, kas NeatkarÄ«bas karā palÄ«dzÄ“ja mums izkarot neatkarÄ«bu. Kā norādÄ«jis Valsts prezidents Egils Levits: “Latvijas valstiskuma otrā gadsimta sākumā ir nepieciešams sabiedrÄ«bas sociālajā atmiņā atgÅ«t zināšanas par Latvijas patriotu pretošanos okupācijas režīmiem un godināt mÅ«su varoņus, kuri uzturÄ“ja dzÄ«vu Latvijas tautas prasÄ«bu pÄ“c savas valsts un neatkarÄ«bas visos okupācijas gados.” Un trešÄ daļa, kā minÄ“ts iepriekš, veltÄ«ta totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā memoriālu, arÄ« vÄ“sturiski izglÄ«tojošu vidi. Atbalsts šim redzÄ“jumam ir saņemts no Valsts prezidenta, ārlietu, kultÅ«ras un aizsardzÄ«bas ministriem.

Tā bÅ«tu paskatÄ«šanās pašiem sev un mÅ«su vÄ“sturei, un šodienai, acÄ«s, un ar lepnumu un pašapziņu definÄ“jot, caur monumentālo mākslu – šodienas un vÄ“sturisko – Latvijas valstiskuma nepārtrauktÄ«bas uzturÄ“šanu abu totalitāro okupācijas režīmu laikā un aicinājums apzināties, ka neatkarÄ«ga un demokrātiska Latvija ir jāsargā arÄ« šodien. Un simtgadi pÄ“c Uzvaras parka izveides atzÄ«mÄ“t patiesi uzvaru atspoguļojošÄ vidÄ“ RÄ«gas sirdÄ«.