Iesaki rakstu:

Šo nerakstÄ«ju un nepublicÄ“ju pirms devÄ«tā maija un devÄ«tajā. Dažām dienām bija jāpaiet, lai ir objektÄ«vāks redzÄ“jums un iespÄ“jams skats ne tikai no iekšas, bet arÄ« no malas. Man bija nepieciešamas dažas dienas pārdomām.

Pirms kāda laika kādas valsts prezidents jautāja sev un citiem: kas es esmu...?

Var šÄ·ist, ka tas ir mazsvarÄ«gs jautājums, kas esmu es, kas ir tie citi un ko tie ziemā Ä“d. Bet tā var šÄ·ist, tikai pavirši palÅ«kojoties šai virzienā. PatiesÄ«bā šai jautājumā sÄ«kumu nav. Te viss ir svarÄ«gi, jo pavirša attieksme rada asiņainas sekas, daudz ciešanu un netaisnÄ«bu.

Dzīres

9. maijs jeb uzvaras dienas svinÄ«bas no svinÄ«bām un piemiņas jau sen ir pārtapis par uzvarÄ“tāju pašidentifikācijas rituālu. Pat par dzÄ«rÄ“m. Tā tālredzÄ«gi bija ieplānojusi padomju valsts vadÄ«ba. Viņi zināja, ka nekādas uzvaras nav un ka tie, kurus uzvarÄ“ja, tomÄ“r dzÄ«vo labāk.

Padomju varai var daudz ko pārmest, bet tā rÄ«kojās tālredzÄ«gi, prata veidot nākotni. TālredzÄ«gi tika izveidots Kalna Karabahas konflikts un citi. TālredzÄ«gi tika radÄ«ta Krimas piederÄ«bas «problÄ“ma». Šo uzskaiti varÄ“tu turpināt vÄ“l ilgi, un vienalga kāda no bumbām ar laika degli paliks neminÄ“ta.

Padomju cilvÄ“kam pÄ“c Padomju SavienÄ«bas izjukšanas ir nepieciešama identifikācija. Katrs mÄ“s gribam, lai mums ir kāda valstiskā piederÄ«ba, piederÄ«ba Ä£imenei. MÄ“s visi vÄ“lamies, lai mÅ«su bÄ“rni ir un paliek tikai mÅ«su bÄ“rni. MÄ“s saviem bÄ“rniem piešÄ·iram vārdus, tiem atļauju neprasot un citādi nesaskaņojot, jo tie taču ir mÅ«su bÄ“rni. ArÄ« dzÄ«vÄ«bu mÄ“s viņiem dodam, jo mÄ“s šai ziņā esam radÄ«tāji ar mazo burtu.

Daudz ir runāts par tautām, par to, kas tām raksturÄ«gs, kāda uzvedÄ«ba tām piemÄ«t. Kādu mÅ«ziku un dziesmas šÄ« tauta ir radÄ«jusi. Bet vai tas ir nemainÄ«gi?

Kas kopīgs?

Padomāsim, kas kopÄ«gs ir Spartas laika grieÄ·im ar šodienas grieÄ·i? Kas kopÄ«gs Romas impÄ“rijas pilsonim un šodienas itālim? Tikai un vienÄ«gi tas, ka viņi dzÄ«vo aptuveni vienā un tai pašÄ vietā. Ä’dieni šobrÄ«d ir citi, uzvedÄ«bas normas citas, citas dejas un dziesmas. Pat izskats ir citāds. Šo varam attiecināt uz vairumu tautu pasaulÄ“.

Tas nozÄ«mÄ“, ka tautas, kā arÄ« to valodas nemitÄ«gi mainās. Parasti šÄ«s maiņas notiek dažādu vardarbÄ«bu rezultātā, un tur, kur vardarbÄ«bas ir bijis mazāk, arÄ« izmaiņas konkrÄ“tu tautu šai ziņā ir mazāk skārušas. Tur, kur dabas apstākļu vai Ä£eogrāfiskā izvietojuma dēļ kāda teritorija ir iekārojamāka, vardarbÄ«bas ir bijis ļoti daudz. Šodienas angļi nespÄ“tu saprast, ko runāja šÄ«s salas iemÄ«tnieki pirms kādiem tÅ«kstoš gadiem. Daudzi no britiem pat nespÄ“j saprast vÄ“l nesen dzÄ«vojušu un rakstÄ«jušu ŠekspÄ«ru.

Kas esam?

Turpinot šo domu, ja pajautāsim poļiem, kas ir polis, iespÄ“jams, ka atbilde bÅ«s aptuveni šÄda – poļi ir tie, kas ir katoļi un Ä£imenÄ“ runā poliski. Ja jautāsim gruzÄ«niem, tad, viņuprāt, gruzÄ«ni ir carienes Tamāras un Dāvida pÄ“cteči. Francūži ir Lielās franču revolÅ«cijas pÄ“cteči un impÄ“rijas mantinieki. Amerikāņi ir Amerikas revolÅ«cijas un NeatkarÄ«bas kara bÄ“rni.

Katrai tautai un nācijai ir kāds vēsturisks pavērsiens, no kura tā skaita savu identifikāciju. Visiem ir kāds atskaites punkts. Tā var būt arī Saules kauja, bet jebkurā gadījumā tas ir kāds būtisks notikums tautas dzīvē, kāds būtisks pavērsiens.

Ja jautāsim padomju cilvÄ“kam, kaut Padomju SavienÄ«bas formāli vairs nav, kas jÅ«s esat, atbilde bÅ«s vienkārša: mÄ“s bijām Lielās oktobra revolÅ«cijas bÄ“rni, un nu mÄ“s esam tie, kuri 1945. gada 9. maijā sakāva fašismu un atbrÄ«voja Eiropu no brÅ«nā mÄ“ra. AtbrÄ«voja pusi Eiropas, un cilvÄ“cei par to mums ir jābÅ«t pateicÄ«gai.

Uzvarētāji

Viss, kas bija lÄ«dz 1945. gada 9. maijam, tiek uzskatÄ«ts par juku laikiem, par padomju tautas veidošanos posmu. Notikumi pÄ“c šÄ« datuma jau ir atskaites punkts tam, ka padomju cilvÄ“ks tiek pārdÄ“vÄ“ts par krievu nāciju. PamÄ“Ä£iniet ielÅ«koties, kāda zināma krieva radurakstos. Vienam senči bÅ«s kalmiki, citam kaukāzieši, vÄ“l citam somi vai karēļi, bÅ«s arÄ« pa kādam vācietim. Šodien viņi sevi sauc par krieviem un jÅ«tas piederÄ«gi krievu nācijai. Viņi klausās krievu mÅ«ziku, Ä“d, kā viņi domā, krievu Ä“dienus un pÄ“c Maskavas kremļa pulksteņa sagaida jauno un pavada veco gadu.

Viņuprāt, krievi ir tie, kuri uzvarēja, tātad uzvarētāji. Uzvarētāju nācija. Liels gods ir piederēt uzvarētāju nācijai.

Ja padomju nācija sāka veidoties 1917. gadā, tad krievu nācija sāka veidoties 1945. gadā. Nāciju vieno kopīgas vērtības un kopīgs ienaidnieks. Pie ienaidniekiem piederam arī mēs, tāpēc neesiet naivi, nepieradināsiet!

Glorifikācija

Ja pieņemam, ka viņi ir pašu izdomātas uzvaras bÄ“rni, tad tas izskaidro militārismu, tieksmi glābt cilvÄ“ci, palÄ«dzÄ“t nelÅ«gtiem. Tas izskaidro un pamato uzvaras glorifikāciju un mazgadÄ«gu bÄ“rnu ekspluatāciju un izmantošanu uzvaras kulta propagandā.

Viņi neslÄ“pj, ka var atkātot! Ko atkārtot? RadÄ«t jaunu identitāti atbilstoši laikmetam. Uzdrošinos apgalvot, ka šÄ« nācija pārdzimst ik pa laikam, kad ir pakļautas kārtÄ“jās teritorijas un tur dzÄ«vojošie iznÄ«cināti vai pārkrievoti, tad veidojas jauna identitāte.

Latvieši

Ja tā ir patiesÄ«ba, tad arÄ« latviešiem ir vairāki datumi, pÄ“c kuriem veidojas latviešu identitāte. Kurš datums ir tas, kurš veido šodienas latvieti? 14. jÅ«nijs, 17. jÅ«nijs, 25. marts vai 1. jÅ«lijs, vai Astoņpadsmitais novembris?

Ir teikts, ka tu esi tas, ko tu Ä“d. Daudziem latviešiem latviešu nacionālajos svÄ“tkos Jāņos un LÄ«go mīļš ir latviešu «nacionālais Ä“diens» – šašliks, ikdienā par latviešu Ä“dieniem ir kļuvuši soļanka, rasoļņiks, pelmenis un kartupelis frÄ« ar kečupu. ArÄ« pica.

Izvēle

Kas mÄ“s esam, jeb ko par sevi domājam? Kas un kādi vÄ“lamies bÅ«t, nosaka, ko darām un darÄ«sim. MÄ“s paši izvÄ“lamies, kas mums ir labi, derÄ«gi un kas kaitÄ«gs un nevÄ“lams.

Bieži, ienākot veikalā, domājam, ka paši izvÄ“lamies, ko pirkt, bet patiesÄ«bā mums jau sen ir iestāstÄ«ts, kas ir jāpÄ“rk. Vai to, kas mÄ“s esam un kurš datums veido šodienas latvieti, izvÄ“lamies mÄ“s, jeb to jau kāds cits mums nelabvÄ“lÄ«gs spÄ“ks ir mums iestāstÄ«jis?

Runā, ka esam vergu tauta, septiņsimt gadus vergojuši vāciešiem, runā arÄ«, ka esam LāčplÄ“ša, streļķu un leÄ£ionāru pÄ“cteči. Katrs mÄ“s varam izvÄ“lÄ“ties, kas vÄ“lamies bÅ«t, un atbilstoši savai izvÄ“lei dziedāt, dejot, izvÄ“lÄ“ties Ä“dienus un pasaules skatÄ«jumu.