Iesaki rakstu:

2021. gada 23. aprÄ«lÄ« Londonas policija aizturÄ“ja 71 gadu veco protestantu mācÄ«tāju Džonu ŠÄ“rvudu (John Sherwood), uzlika viņam roku dzelžus un aizveda uz policijas iecirkni. Kādu bÄ«stamu noziegumu bija izdarÄ«jis šis vecais vÄ«rs? Viņš, uz saliekamām kāpnÄ«tÄ“m stāvÄ“dams, bija sludinājis garāmgājÄ“jiem, ka laulÄ«ba ir savienÄ«ba starp vÄ«rieti un sievieti un citÄ“jis BÄ«beli, konkrÄ“ti atsaucoties uz RadÄ«šanas grāmatas pirmās nodaļas vārdiem: “Dievs radÄ«ja cilvÄ“ku pÄ“c Sava tÄ“la, pÄ“c Dieva tÄ“la Viņš to radÄ«ja, vÄ«rieti un sievieti Viņš radÄ«ja.” Policisti ar brutālu spÄ“ku norāva ŠÄ“rvudu no kāpnÄ«tÄ“m, saslÄ“dza viņa rokas aiz muguras roku dzelžos, aizvilka viņu uz policijas mašÄ«nu un aizgādāja uz iecirkņa telpām.

Policijas iecirknÄ« mācÄ«tājs tika noturÄ“ts visu nakti lÄ«dz nākamajam rÄ«tam un ilgi pratināts. Pratināšanas gaitā policisti tirdÄ«ja un tincināja veco vÄ«ru par viņa personÄ«go attieksmi pret homoseksuālismu, uzdodot tādus jautājumus kā, piemÄ“ram: “Ko jÅ«s darÄ«tu, ja jÅ«su bÄ“rni izrādÄ«tos geji?” ŠÄ“rvuds uzstāja, ka nebija kurinājis naidu vai kādu aizskāris, bet tikai darÄ«jis savu tiešo darbu: sludinājis kristÄ«go ticÄ«bu un BÄ«beles patiesÄ«bas. Galu galā mācÄ«tājs tika atbrÄ«vots bez apsÅ«dzÄ«bas uzrādÄ«šanas, taču lietas materiāli tika nosÅ«tÄ«ti kroņa prokuratÅ«rai (Crown Prosecution Service), kas vÄ“l var izlemt aizvilkt viņu tiesas priekšÄ.

IzvÄ“rtÄ“jot notikušo, policijas priekšniecÄ«ba paziņoja, ka policisti esot rÄ«kojušies profesionāli un ka nekādas dienesta izmeklÄ“šanas nebÅ«šot. JāpiezÄ«mÄ“, ka ŠÄ“rvuda aizturÄ“šanas brÄ«dÄ« netālu stāvÄ“ja viens cits mācÄ«tājs, un viņam policisti paziņoja: ir temati, par kuriem sabiedriskās vietās runāt nedrÄ«kst, un paust citiem cilvÄ“kiem aizskarošus viedokļus vispār ir aizliegts.

VÄ“lreiz uzsveru un pasvÄ«troju: tas viss nav noticis ne bijušajā Padomju SavienÄ«bā, ne mÅ«sdienu Krievijā vai Baltkrievijā, ne Tadžikistānā, ne Kubā. Tas nav noticis arÄ« Džordža Orvela romāna 1984 lappusÄ“s. Tas pirms nepilna mÄ“neša ir noticis Lielbritānijā – Lielās brÄ«vÄ«bu hartas dzimtenÄ“, kas gadsimtiem ilgi ir dižojusies citu nāciju starpā kā priekšzÄ«mÄ«ga tiesiska valsts, personisko brÄ«vÄ«bu citadele un civilizācijas gaismeklis.

Kad cilvÄ“ki par mierÄ«gu savas pārliecÄ«bas paušanu tiek vajāti Maskavā, Minskā vai kādā no “trešÄs pasaules” valstÄ«m, tad tas pilnÄ«gi pamatoti izraisa starptautisku sašutumu un nosodÄ«jumu. Vienlaikus Lielbritānijā ielu sludinātāju aresti un vispār kriminālvajāšana par “nepareizu” viedokļu paušanu ir kļuvuši jau par ierastu parādÄ«bu, citās Rietumeiropas valstÄ«s arÄ« ir vÄ“rojami lÄ«dzÄ«gi notikumi, – taču par tiem sabiedriskajā telpā gandrÄ«z neviens nerunā. JāatzÄ«st, ka šajā ziņā Eiropā un Latvijā valda šokÄ“jošs dubultstandarts.

VarbÅ«t jums šÄ·iet, ka Londona no Latvijas ir pārāk tālu? Tad paraudzÄ«simies uz mums tuvāk esošu valsti – Somiju. 2021. gada aprīļa beigās Somijas Ä£enerālprokurore uzrādÄ«ja apsÅ«dzÄ«bu par “naida runu” Somijas parlamenta deputātei no KristÄ«go demokrātu partijas, bijušajai iekšlietu ministrei Peivi Resenenai (Päivi Räsänen). ŠÄ« konservatÄ«vā luterāne ir izdarÄ«jusi trÄ«s “šausmÄ«gus noziegumus”: 2004. gadā publicÄ“jusi brošÅ«ru, kas izklāsta kristÄ«go skatÄ«jumu uz laulÄ«bu un cilvÄ“ka seksualitāti, 2019. gadā atkārtojusi šo skatÄ«jumu radiointervijā un platformā Twitter nokritizÄ“jusi savas baznÄ«cas pausto atbalstu “LGBT praida” gājienam, pievienojot citātus no BÄ«beles.

Par katru no šiem “noziegumiem” Resenenai draud cietumsods lÄ«dz diviem gadiem. IzmeklÄ“šana šajā lietā bija Ä«paši ilga. Somijas tiesÄ«bsargājošÄs iestādes ar perversu, VDK cienÄ«gu uzcÄ«tÄ«bu okšÄ·erÄ“ja Resenenas publiski paustos viedokļus un pievienoja apsÅ«dzÄ«bu sarakstam arvien jaunus faktus; pÄ“c tam Resenena tika saukta uz policiju un pakļauta stundām ilgām nopratināšanām par saviem “nepareizajiem” uzskatiem. Viņai tiek inkriminÄ“ta “etniskā naida kurināšana”, – tas skan absurdi, taču Somijas tiesu praksÄ“ šis jÄ“dziens tiek iztulkots tik plaši, ka arÄ« Resenenas gadÄ«jumu var zem tā pavilkt.

Diemžēl lÄ«dzÄ«gi incidenti kaut kad drÄ«z var notikt arÄ« pie mums Latvijā, jo daži cilvÄ“ki ļoti cenšas, lai tā bÅ«tu. 2021. gada 26. aprÄ«lÄ« – divas dienas pÄ“c mācÄ«tāja Džona ŠÄ“rvuda atbrÄ«vošanas no policijas aresta telpām Londonā – septiņi Saeimas deputāti iesniedza Saeimas prezidijam izskatÄ«šanai likumprojektu par grozÄ«jumiem Latvijas Republikas Krimināllikumā (ar 6. maija balsojumu tas tika nodots komisijām). Šis projekts ievÄ“rojami paplašina iespÄ“ju saukt cilvÄ“kus pie kriminālatbildÄ«bas un sodÄ«t viņus par publiskajā telpā paustajiem viedokļiem, ja šie viedokļi iziet ārpus valdošÄs “elites” izpratnes par to, kas ir pareizs un pieļaujams.

Ä»oti Ä«si rezumÄ“jot, likumprojekts paplašina tā dÄ«vainā un ideoloÄ£iski iekrāsotā tiesÄ«bu institÅ«ta robežas, kas mÅ«sdienu tiesÄ«bpolitiskajā diskursā tiek apzÄ«mÄ“ts ar vārdkopu “naida runa” (aizguvums no angļu “hate speech”). PašÄ piedāvāto grozÄ«jumu tekstā izteiciens “naida runa” netiek lietots, taču tas vairākkārt parādās projekta anotācijā. Kā drÄ«zumā redzÄ“sim, aiz šÄ·ietami nevainÄ«giem likumprojekta formulÄ“jumiem slÄ“pjas reāli draudi Latvijas iedzÄ«votāju vārda brÄ«vÄ«bai.

Likuma pieņemšanas gadÄ«jumā ilgtermiņa sekas ir ļoti labi paredzamas: cilvÄ“ki arvien vairāk baidÄ«sies izteikties par atsevišÄ·iem sabiedriski nozÄ«mÄ«giem tematiem, praktizÄ“s pašcenzÅ«ru un tas mÅ«su sabiedrÄ«bas jau tā ne Ä«paši veselÄ«gajā gaisotnÄ“ tikai vairos vispārÄ“jo spriedzi. Īpaši apdraudÄ“ta bÅ«s reliÄ£iskās izteiksmes brÄ«vÄ«ba, un bÅ«s pavisam reālistiski arÄ« mÅ«su zemÄ“ drÄ«zumā sagaidÄ«t pirmās prāvas pret garÄ«dzniekiem un citiem ticÄ«giem cilvÄ“kiem – lÄ«dzÄ«gas ŠÄ“rvuda un Resenenas lietām.

Īpaši pievÄ“ršu uzmanÄ«bu tam, ka visā šÄ raksta tekstā vārdkopa “naida runa” ir konsekventi lietota pÄ“diņās. Tā nav nejaušÄ«ba. Ar to vÄ“los parādÄ«t, ka es principiāli neatzÄ«stu šÄ ideoloÄ£iskā konstrukta leÄ£itimitāti un, ja esmu spiesta diskusijā lietot šo terminoloÄ£iju, tad no tās norobežojos. Tas pats attiecas uz tādiem ideoloÄ£iskiem konstruktiem, kā “emocionālā vardarbÄ«ba”, “seksuālā orientācija” u. tml.

Lai ikviens saprastu, kādēļ gan minÄ“tais likumprojekts, gan jebkura lÄ«dzÄ«ga veida likumdošanas iniciatÄ«va ir bÄ«stami un nesavienojami ar patiesi brÄ«vas un demokrātiskas sabiedrÄ«bas pamatprincipiem, šo rakstu esmu veidojusi kā atbilžu sÄ“riju uz jautājumiem un iespÄ“jamajiem iebildumiem – gan par iesniegto likumprojektu, gan par “naida runas” jÄ“dzienu vispār. Skaidrs, ka, pat ja šis konkrÄ“tais projekts Saeimā netiks pieņemts, t. s. “progresÄ«vie” spÄ“ki nerimsies savos mÄ“Ä£inājumos vÄ“l vairāk ierobežot Latvijā vārda brÄ«vÄ«bu un turpinās iesniegt lÄ«dzÄ«gus priekšlikumus. Tādēļ ir jārunā nevis vienkārši par viena vai otra likumprojekta trÅ«kumiem, bet par “naida runas” jÄ“dzienu kā tādu.

Pirms sāku atbildÄ“t uz jautājumiem, izdarÄ«šu mazu piezÄ«mi. Mani kā latvieti ārkārtÄ«gi pārsteidz un sarÅ«gtina Latvijā joprojām sastopamā – es pat teiktu “valdošÄ” –  “atkritumu kastes mentalitāte”, kas ir raksturÄ«ga mazattÄ«stÄ«tām kolonizÄ“tām ciltÄ«m attiecÄ«bās ar kolonizatoriem un “kultÅ«ras nesÄ“jiem”. Par “atkritumu kastes mentalitāti” es saucu vÄ“lmi nekritiski pārņemt “metropoles” dzÄ«ves modeļus un aksesuārus, lai ciltsbrāļu acÄ«s izskatÄ«tos kā “Ä«sts civilizÄ“ts cilvÄ“ks”. PiemÄ“ram, izvilkt no atkritumu kastes “lielā baltā kunga” izmesto, saplÄ“sto un nosmÄ“rÄ“to cilindru un lepni uzstÄ«vÄ“t to sev galvā.

“Naida runas” apkarošanas jautājumā es redzu tieši šo pašu parādÄ«bu. “Naida runas” likumi ir tikuši pieņemti un nu jau labu laiku darbojas daudzās citās Rietumu pasaules valstÄ«s, un to praktiskais rezultāts ir kristālskaidrs. Tie gandrÄ«z vienmÄ“r un visur tiek piemÄ“roti tikai t. s. “ekstrÄ“mi labÄ“jo un naidpilno” viedokļu apkarošanai, – un “ekstrÄ“mi labÄ“jo un naidpilno” viedokļu klāsts pastāvÄ«gi paplašinās, ietverot sevÄ« praktiski visus konservatÄ«vai un/vai judeokristÄ«gai pasaules ainai atbilstošos viedokļus par laulÄ«bu, Ä£imeni, cilvÄ“ka seksualitāti, imigrāciju, islāmu un citiem “karstiem” tematiem. 2016. gadā britu jurists un pÄ“tnieks Pols Koulmens (Paul Coleman) publicÄ“ja grāmatu CenzÄ“ts (Censored), kurā ietvertā konkrÄ“to lietu analÄ«ze parāda šokÄ“jošu ainu: praktiski visās Eiropas valstÄ«s, kurās ir noteikta kriminālatbildÄ«ba par “naida runu”, attiecÄ«gās normas tiek izmantotas gandrÄ«z tikai tādēļ, lai apklusinātu “nepolitkorektu” viedokļu paudÄ“jus – tātad lielākoties kristiešus un konservatÄ«vi noskaņotus cilvÄ“kus.

ZÄ«mÄ«gs ir vidusmÄ“ra “naida runas noziedznieka” profils pÄ“dÄ“jo piecpadsmit gadu laikā. Tas nebÅ«t nav ar kāškrustiem notetovÄ“ts skÅ«tgalvis neonacists vai cits margināls personāžs, bet gan parasts vidusmÄ“ra sabiedrÄ«bas loceklis: Ä£imenes māte, pensionārs, kristiešu mācÄ«tājs… Pat daudzi kopumā “progresÄ«vi” noskaņoti cilvÄ“ki sāk pamazām celt trauksmi, jo atskārš, ka kaut kas nav kārtÄ«bā un ka sabiedrÄ«ba virzās kaut kāda orveliska totalitārisma virzienā. Un tieši tagad, kad pašÄs attiecÄ«gajās Rietumu valstÄ«s “naida runas” likumus un to piemÄ“rošanu sāk arvien vairāk kritizÄ“t un apšaubÄ«t to lietderÄ«gumu (vismaz to pašreizÄ“jā formā un redakcijā), mums pÄ“kšÅ†i ir jākāpj uz tā paša grābekļa un jāievieš šÄds pats regulÄ“jums Latvijā! Manuprāt, analoÄ£ija ar kolonijas iezemiešiem un “baltā kunga” atkritumos izsviesto cilindru šeit ir pilnÄ«gi precÄ«za.

Tagad pāriešu pie konkrÄ“tiem jautājumiem un atbildÄ“m.

1. jautājums: Ko tieši piedāvā grozÄ«t likumprojekta iesniedzÄ“ji un kā tas mainÄ«s pašreiz spÄ“kā esošo regulÄ“jumu? No pirmā acu uzmetiena šie grozÄ«jumi nemaz neizskatās tik dramatiski, un Krimināllikums jau tagad paredz kriminālsodus par naida kurināšanu…

Atbilde: Likumprojektā piedāvātie grozÄ«jumi galvenokārt skar Krimināllikuma 150. pantu, kura virsraksts ir “Sociālā naida un nesaticÄ«bas izraisÄ«šana”. Ir jāpaskaidro, ka naida celšana Krimināllikumā pašlaik ir sadalÄ«ta divos pantos: 78. pants nosaka kriminālatbildÄ«bu par “nacionālā, etniskā, rasu vai reliÄ£iskā naida vai nesaticÄ«bas izraisÄ«šanu” (atkarÄ«bā no kvalificÄ“jošo apstākļu esamÄ«bas vainÄ«gajam draud brÄ«vÄ«bas atņemšana uz laiku lÄ«dz trim, pieciem vai desmit gadiem), savukārt 150. pants attiecas uz “darbÄ«bu, kas vÄ“rsta uz naida vai nesaticÄ«bas izraisÄ«šanu atkarÄ«bā no personas dzimuma, vecuma, invaliditātes vai jebkuru citu pazÄ«mju dēļ” – un šeit likumdevÄ“js jau ir paredzÄ“jis daudz maigākus sodus (brÄ«vÄ«bas atņemšana lÄ«dz vienam, trim vai četriem gadiem). Turklāt 150. panta pirmā daļa paredz svarÄ«gu nosacÄ«jumu: atšÄ·irÄ«bā no nacionālā, etniskā, rasu vai reliÄ£iskā naida kurinātājiem, 150. panta piemÄ“rošanas gadÄ«jumā personu var saukt pie atbildÄ«bas tikai tad, “ja ar to radÄ«ts bÅ«tisks kaitÄ“jums”.

Ko piedāvā likumprojekta iesniedzÄ“ji? Pirmkārt, papildināt 150. panta pirmajā daļā uzskaitÄ«to pazÄ«mju sarakstu ar vārdiem “sociālā piederÄ«ba” un “seksuālā orientācija”. Tātad Krimināllikumā pirmo reizi tiks ievazāti divi ne Ä«paši skaidri jÄ“dzieni. Šeit bÅ«tu Ä«paši jājautā, kur ir “seksuālās orientācijas” jÄ“dziena semantiskās robežas. Vai ar to ir potenciāli domāts jebkurš dzimumtieksmes veids un/vai seksuālās uzvedÄ«bas modelis? Satversmes tiesa taču pavisam nesen ir skaidros vārdos pasludinājusi: “Personas dzimumuzvedÄ«bas brÄ«vÄ«ba ir aizsargājama neatkarÄ«gi no tā, kādā formā tā izpaužas vai kāda ir personas seksuālā orientācija”. Gribas jautātu: vai tas nozÄ«mÄ“, ka jauno 150. panta redakciju varÄ“s piemÄ“rot, lai sodÄ«tu par “naida un nesaticÄ«bas izraisÄ«šanu”, piemÄ“ram, pret pedofilijas piekopÄ“jiem?

Otrkārt, likumprojektā ir paredzÄ“ts izslÄ“gt pašlaik pastāvošo nosacÄ«jumu “ja ar to radÄ«ts bÅ«tisks kaitÄ“jums”. Ja šobrÄ«d, lai varÄ“tu notiesāt cilvÄ“ku pÄ“c Krimināllikuma 150. panta, apsÅ«dzÄ«bai, ir jāpierāda, ka inkriminÄ“tie vārdi vai raksti ir nodarÄ«juši bÅ«tisku kaitÄ“jumu (protams, vai tas ir “bÅ«tisks”, ir jāizvÄ“rtÄ“ tiesai), tad pÄ“c grozÄ«jumu spÄ“kā stāšanās šÄdas prasÄ«bas vairs nebÅ«s. Tātad notiesāt cilvÄ“ku par “nepareiza” viedokļa paušanu bÅ«s daudz vieglāk.

Trešais grozÄ«jums, kas ir piedāvāts likumprojektā, ir visbÄ«stamākais. Tas attiecas uz 150. panta trešo daļu, kas nosaka attiecÄ«gā noziedzÄ«gā nodarÄ«juma “kvalificÄ“tu sastāvu”, – tas ir, tas pats nodarÄ«jums tiek veikts kaut kādos Ä«pašos apstākļos, kas pastiprina nodarÄ«juma bÄ«stamÄ«bu un lÄ«dz ar to arÄ« sodu. No tā, kura 150. panta daļa tiks piemÄ“rota, ir atkarÄ«gs tiesājamā liktenis: vai viņam draud cietums uz laiku lÄ«dz vienam gadam (pirmā daļa) vai lÄ«dz četriem gadiem (trešÄ daļa).

Pašlaik trešÄ daļa nosaka sodu par “sociālā naida un nesaticÄ«bas izraisÄ«šanu”, “ja tā saistÄ«ta ar vardarbÄ«bu vai draudiem”. Likumprojekts paredz šo formulÄ“jumu aizstāt ar šÄdu -  “ja tā izdarÄ«ta, pielietojot visu veidu fizisku, seksuālu vai emocionālu vardarbÄ«bu, vai draudus”.

Kas vispār ir “emocionālā vardarbÄ«ba”, turklāt vÄ“l “visu veidu”? Vārdkopa “emocionālā vardarbÄ«ba”, manuprāt, pati par sevi ir absurda. “VardarbÄ«ba” šÄ vārda vispārpieņemtajā nozÄ«mÄ“ var bÅ«t tikai fiziska. Kliegšana, lamāšanās un apsaukāšanās, lai cik nepatÄ«kamas un nosodāmas tās nebÅ«tu, nav “vardarbÄ«ba”. Jebkurā gadÄ«jumā, “emocionālā vardarbÄ«ba” nekur nav definÄ“ta, un to var attiecināt uz ļoti plašu situāciju klāstu. PiemÄ“ram, ja garÄ«dznieks sprediÄ·Ä« vai intervijā asi iestājas pret homoseksuālo dzÄ«vesveidu un aicina tā piekopÄ“jus nožēlot grÄ“kus un mainÄ«ties, tad dažs labs adresāts var uztvert šos vārdus kā pret sevi vÄ“rstu “emocionālo vardarbÄ«bu” – un garÄ«dzniekam notiesāšanas gadÄ«jumā draudÄ“s lÄ«dz četriem gadiem cietumā.

Pašlaik Krimināllikumā esošais regulÄ“jums nebÅ«t nav optimāls. Manuprāt, tas jau tagad pieļauj pārāk plašas iespÄ“jas nesamÄ“rÄ«gi ierobežot vārda brÄ«vÄ«bu (šo jautājumu sÄ«kāk aplÅ«košu tuvāk raksta beigām). TomÄ“r piedāvātie grozÄ«jumi paredz šo iespÄ“ju klāstu paplašināt vÄ“l vairāk – tātad vÄ“l vairāk potenciāli sašaurinot cilvÄ“ku iespÄ“ju brÄ«vi izteikties.

2. jautājums: Vai tad katra sevi cienoša demokrātiska Rietumu valsts neapkaro “naida runu”,  pieņemot un piemÄ“rojot attiecÄ«gus likumus? Vai tas neietilpst Rietumu vÄ“rtÄ«bu kopumā?

Atbilde: Šeit man jÅ«s droši vien jāizbrÄ«na un jāapbÄ“dina: vÄ“sturiski “naida runas” jÄ“dziens ir Padomju SavienÄ«bas un tai pakļauto totalitāro komunistisko režīmu “garabÄ“rns”. Divi pirmie starptautiskie dokumenti, kuros pÄ“c bÅ«tÄ«bas tika iestrādāta “naida runas” ideja (nenosaucot to šajā vārdā) un no kuriem vÄ“lāk savā likumdošanā iespaidojās dažādas valstis, ir 1965. gada ANO Starptautiskā konvencija par jebkādas rasu diskriminācijas izskaušanu un 1966. gada ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesÄ«bām.

1966. gada pakta 20. panta otrā daļa nosaka: “Jebkāda rÄ«cÄ«ba, kas aizstāv nacionālo, rasu vai reliÄ£isko naidu un kÅ«da uz diskrimināciju, naidÄ«gumu vai vardarbÄ«bu, jāaizliedz ar likumu.”

Savukārt 1965. gada konvencijas 4. pants uzliek dalÄ«bvalstÄ«m pienākumu aizliegt ar likumu un sodÄ«t jebkādu rasistisku ideju izplatÄ«šanu un kÅ«dÄ«šanu uz rasu vai etnisko diskrimināciju, aizliegt šÄdas idejas propagandÄ“jošas organizācijas u. tml.

Jau minÄ“tais Pols Koulmens ir ļoti detalizÄ“ti izpÄ“tÄ«jis šo normu izstrādāšanas un pieņemšanas vÄ“sturi un izklāstÄ«jis to savā grāmatā CenzÄ“ts. VÄ“sturiskie fakti ir skaudri un nepielÅ«dzami: abi šie panti to pašreizÄ“jā redakcijā tika iebalsoti abos starptautiskajos dokumentos ar klaji nedemokrātisku režīmu vairākumu. Toreiz – pagājušÄ gadsimta 60. gados – demokrātiskās Rietumu valstis vÄ“l sargāja un turÄ“ja godā vārda brÄ«vÄ«bu un iestājās pret šÄda veida normām. Visas šÄ«s valstis atzina, ka rasisms ir sociāla problÄ“ma un amorāla parādÄ«ba, taču neuzskatÄ«ja par pieļaujamu izmantot valsts sodošo spÄ“ku ideju apkarošanai; tās piekrita kriminalizÄ“t tikai rasu naidā sakņotu kÅ«dÄ«šanu uz vardarbÄ«bu. Taču komunistiskā “fronte” neatlaidÄ«gi darbojās un galu galā panāca savu, gÅ«stot skaitlisku pārsvaru pār demokrātiskajām valstÄ«m.

Ja raugāmies tikai uz Eiropas reÄ£ionu, balsojuma rezultāti par Starptautiskā pakta 20. panta otro daļu runā paši par sevi un nekādus papildu komentārus neprasa. “Pret” balsoja Beļģija, Dānija, Somija, Francija, Islande, Īrija, Itālija, NÄ«derlande, NorvÄ“Ä£ija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste. “Par” – Albānija, Bulgārija, Baltkrievijas PSR, ÄŒehoslovākija, Ungārija, Polija, Rumānija, Ukrainas PSR, PSRS, Dienvidslāvija un… Spānija, kur tolaik valdÄ«ja Franko režīms.

VÄ“lāk Kremlis triumfÄ“joši raksturoja šo balsojumu kā lielu padomju diplomātijas panākumu. LÄ«dz ar to, ja kāds sāks jums stāstÄ«t, cik “naida runas” apkarošana esot “demokrātiska un rietumnieciska”, atgādiniet viņam par šÄ«s idejas neglÄ«to izcelsmi un paskaidrojiet, ka to ir dzemdinājusi Padomju SavienÄ«ba ar saviem rokaspuišiem.

Dzelzs priekškars jau sen ir kritis, un neviens no politiskajiem režīmiem, kas toreiz balsoja par “naida runas” kriminalizÄ“šanu, vairs nepastāv. Diemžēl nekāda attiecÄ«go konvenciju revÄ«zija pÄ“c 1991. gada nav notikusi, un abi iepriekšminÄ“tie panti – šie skandalozie Aukstā kara relikti – joprojām ir spÄ“kā un ir saistoši ANO dalÄ«bvalstÄ«m, tostarp arÄ« Latvijai.

TomÄ“r šajā sakarā ir jāatceras divas lietas. Pirmkārt, šÄ«s normas attiecas tikai uz rasu, etnisko vai reliÄ£isko naidu vai diskrimināciju; tādām kategorijām kā vecums, invaliditāte, sociālā piederÄ«ba, “seksuālā orientācija” utt. tās nemaz nav piemÄ“rojamas. Otrkārt, bÅ«sim reālisti: ja Latvija vai jebkura cita valsts savā tiesÄ«bu sistÄ“mā dos priekšroku konstitucionāli garantÄ“tai vārda brÄ«vÄ«bai un aprobežos attiecÄ«go Krimināllikuma pantu darbÄ«bu ar reālas naida kurināšanas gadÄ«jumiem un kÅ«dÄ«šanu uz vardarbÄ«bu, tad šai valstij no tā nekādas sekas neiestāsies – izņemot tipveida kritiku no attiecÄ«go ANO birokrātu puses, kādu saņem faktiski visas valstis. Domāju, ka šÄdu “nelaimi” var viegli pārdzÄ«vot.

3. jautājums: Vai “naida runas” apkarošana ilgtermiņā nepadara mÅ«su sabiedrÄ«bu mierÄ«gāku, iecietÄ«gāku un tātad veselÄ«gāku?

Atbilde: NÄ“, nekādā gadÄ«jumā – gluži otrādi. Pirmkārt, “naida runas” kriminalizÄ“šana sašaurina brÄ«vas un atklātas diskusijas iespÄ“ju sabiedrÄ«bā. Viena no galvenajām civilizÄ“tas sabiedrÄ«bas iezÄ«mÄ“m ir tas, ka problÄ“mas un konflikti tajā tiek risināti vispirms sarunu un dialoga, nevis fiziskas sadursmes (kautiņa, slaktiņa u.tml.) veidā.

Å…emot vÄ“rā “naida runas” likumu neskaidros formulÄ“jumus, cilvÄ“ki cenšas klusÄ“t un atturÄ“ties no “jÅ«tÄ«gu” tematu apspriešanas vai potenciāli aizskarošu viedokļu paušanas, jo gluži vienkārši baidās nonākt uz tiesājamo sola vai vismaz policijas iecirknÄ«. TādÄ“jādi veidojas skaidra atturoša ietekme (“chilling effect” – angļu val.) uz vārda brÄ«vÄ«bu, un cilvÄ“ku apziņā rÅ«gstošÄs neizrunātās problÄ“mas rada vispārÄ“ju aizvainojuma, aizdomu un neuzticÄ«bas gaisotni. Galu galā nav saprotams, kā šÄdu sabiedrÄ«bu var nopietni saukt par “demokrātisku”.

Otrkārt, “naida runas” kriminalizācija padara sabiedrÄ«bu “prāvnieciskāku”, jo pakļauj cilvÄ“kus pastiprinātiem izmeklÄ“šanas un tiesvedÄ«bas riskiem uz iedomātiem un bieži vien ļaunprātÄ«giem pamatiem. Tipisks piemÄ“rs: 2010. gada decembrÄ« 63 gadus vecajam austriešu pensionāram Helmutam GrÄ«zem (Helmut Griese) tika uzrādÄ«ta apsÅ«dzÄ«ba krimināllietā… par ko? Par to, ka, savu mauriņu cirpdams, viņš bija jautri jodelÄ“jis Alpu gaumÄ“ – bet kur lai cilvÄ“ks jodelÄ“, ja ne Austrijas vai Šveices Alpos? Austrijas tiesÄ«bsargājošÄs iestādes kvalificÄ“ja viņa vokālo izklaidi kā… “musulmaņu lÅ«gšanas kariÄ·Ä“šanu”, lai aizskartu viņa islāmticÄ«gos kaimiņus. Lai izvairÄ«tos no dārgas un ilgas tiesāšanās, GrÄ«ze piekrita samaksāt 700 eiro naudassodu.

Un, pat ja “naida runātāju” neizdodas formāli notiesāt un viņš beigās tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodÄ«ts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselÄ«bas zaudÄ“šanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Protams, ka šÄdu juridisku problÄ“mu draudi uztur un veicina sabiedrÄ«bā neuzticÄ“šanās gaisotni.

Visbeidzot, “naida runas” likumu neskaidrie formulÄ“jumi galu galā nozÄ«mÄ“ vienu: “naida runa” katrā konkrÄ“tā gadÄ«jumā bÅ«s tas, ko par tādu uzskatÄ«s tiesÄ«bsargājošÄs iestādes: policija, prokuratÅ«ra, tiesas. Tas savukārt nozÄ«mÄ“, ka valstij tiek piešÄ·irtas ļoti plašas pilnvaras noteikt savu pilsoņu pieļaujamās runas robežas. Bet, ja tas tā ir, tad sabiedrÄ«ba noteikti vairs nav ne brÄ«va, ne demokrātiska.

4. jautājums: Vai tad “naida runa” neizraisa konkrÄ“tus vardarbÄ«gus noziegumus pret mazāk aizsargāto mazākumgrupu locekļiem? Vai “naida runas” apkarošana nepalÄ«dz nosargāt šo cilvÄ“ku fizisko drošÄ«bu?

Atbilde: Gan Latvijas un citu Rietumu valstu sabiedriskajā telpā, gan no starptautisko organizāciju tribÄ«nÄ“m pastāvÄ«gi skan apgalvojums, ka “naida runa” novedot pie reālas vardarbÄ«bas pret attiecÄ«go grupu locekļiem; lÄ«dz ar to “naida runas” kriminalizācija esot nepieciešama viņu drošÄ«bas nosargāšanai. Daudzi uztver šo apgalvojumu kā acÄ«mredzamu un pat necenšas to apšaubÄ«t. Taču Ä«stenÄ«bā tas ir aplams. Nav absolÅ«ti neviena ar empÄ«riskiem datiem pamatota pÄ“tÄ«juma, kas šo tÄ“zi apstiprinātu. Lai to pierādÄ«tu, bÅ«tu jāpierāda divas lietas: pirmkārt, ka valstÄ«s ar liberālāku pieeju vārda brÄ«vÄ«bai ir vÄ“rojams lielāks vardarbÄ«bas un cita veida noziegumu skaits pret minoritātÄ“m, nekā valstÄ«s ar bargiem “naida runas” likumiem; otrkārt, ka pÄ“c “naida runas” likumu pieņemšanas (vai piemÄ“rojamo sodu pastiprināšanas) šÄdu noziegumu statistiskā lÄ«kne regulāri pavÄ“ršas lejup. Protams, ka nekādu šÄda veida korelāciju esamÄ«ba nav pieradÄ«ta.

Jāatgādina arÄ« tas plaši zināmais vÄ“sturiskais fakts, ka etniskā un cita veida naida celšana bija sodāma Veimāras perioda Vācijā (laikposmā no 1918. lÄ«dz 1933. gadam). Vācijas Sodu likuma (Strafgesetzbuch) 130. pants noteica par to kriminālatbildÄ«bu, un šÄ« norma tika reāli un aktÄ«vi piemÄ“rota. TomÄ“r tas nekādā ziņā netraucÄ“ja nacionālsociālistu partijai ar Hitleru priekšgalā nākt pie varas 1933. gadā, un pÄ“c tam jau nacistu režīms sāka ierobežot Vācijas pilsoņu vārda brÄ«vÄ«bu – vÄ“l bargāk un aktÄ«vāk.

5. jautājums: Vai konservatÄ«vi domājošam cilvÄ“kam tomÄ“r nebÅ«tu jāatbalsta likumi par “naida runas” apkarošanu? Tos taču var izmantot arÄ« labam mÄ“rÄ·im – piemÄ“ram, lai sodÄ«tu pret kristiešiem un konservatÄ«vajiem vÄ“rstu vārdisku uzbrukumu autorus.

Atbilde: ŠÄdu attieksmi nevaru raksturot citādi, kā “naivumu, kas robežojas ar neprātu”. Ja paraudzÄ«simies uz dažādu Eiropas valstu tiesu spriedumiem, tad redzÄ“sim, ka par “naida runu” pret kristiešiem un konservatÄ«vajiem nesoda praktiski nekad. Tas ir likumsakarÄ«gi, jo sabiedrÄ«bai tiek pastāvÄ«gi skaidrots, ka “naida runa” ir iespÄ“jama tikai pret “apspiestajām mazākumgrupām”, bet kristieši un labÄ“ju uzskatu cilvÄ“ki pie tādiem nepieder.

Ja lasÄ«tāji man netic, aicinu viņus pašus izlasÄ«t Latvijas Republikas Augstākās tiesas mājas lapā pieejamos tiesu prakses apkopojumus un starptautisko nevalstisko organizāciju sagatavotos analÄ«tiskos pārskatus. Ja vienā vai otrā valstÄ« izdodas atrast tiesas spiedumu, ar kuru kāds ir ticis notiesāts par “naida runu” pret kristiešiem un konservatÄ«vajiem, tad tas visas Eiropas mÄ“rogā ir ārkārtÄ«gi rets izņēmums. Latvijas tiesu praksÄ“ šÄdu spriedumu nav, un es neredzu nevienu racionālu apsvÄ“rumu, kādēļ mÅ«su tiesÄ«bsargājošÄs iestādes šo savu attieksmi pÄ“kšÅ†i mainÄ«tu.

6. jautājums: JÅ«s kritizÄ“jat “naida runas” likumus, bet kādu konkrÄ“tu risinājumu jÅ«s pati piedāvājat? Vai iestājaties par absolÅ«tu un neierobežotu vārda brÄ«vÄ«bu?

Atbilde: Uz šo jautājumu varu sniegt divas atbildes: “ideālistisku” un “reālistisku”. Ja raugāmies no “ideālistiskā” jeb teorÄ“tiskā viedokļa – t. i., kā es lemtu, ja man vienÄ«gajai piederÄ“tu lemšanas tiesÄ«bas un galavārds, – tad mana atbilde ir šÄda. Tā kā vārda jeb izteiksmes brÄ«vÄ«ba ir viena no patiesi brÄ«vas un veselÄ«gas sabiedrÄ«bas iezÄ«mÄ“m, personÄ«gi man vistuvākā ir Amerikas Savienoto Valstu pieeja. ASV KonstitÅ«cijas Pirmais labojums (pieņemts 1791. gadā) nosaka: “Kongress nedrÄ«kst pieņemt likumus, kas iedibina kādu reliÄ£iju vai aizliedz tās brÄ«vu piekopšanu, vai ierobežo vārda vai preses brÄ«vÄ«bu, vai cilvÄ“ku tiesÄ«bas mierÄ«gi pulcÄ“ties un vÄ“rsties pie valdÄ«bas ar petÄ«cijām par ļaunprātÄ«bu novÄ“ršanu.”

ASV Augstākā tiesa savos spriedumos ir interpretÄ“jusi šo normu ļoti liberāli, proti: valsts nedrÄ«kst vajāt vai sodÄ«t nevienu cilvÄ“ku vai organizāciju par publisku viedokļa paušanu jebkurā sabiedriski vai politiski nozÄ«mÄ«gā jautājumā, lai cik šis viedoklis bÅ«tu aizskarošs vai pat naidpilns. No ASV konstitucionālo tiesÄ«bu teorijas viedokļa tas ir absolÅ«ti nepieciešams, lai nodrošinātu brÄ«vas sabiedriskas diskusijas iespÄ“ju, – jo bez tās Ä«sta demokrātija nevar pastāvÄ“t.

Lietā Snyder v. Phelps (2011) Augstākā tiesa noformulÄ“ja to šÄdi: “Vārdiem ir spÄ“ks. Tie var pamudināt cilvÄ“kus uz rÄ«cÄ«bu, novest viņus lÄ«dz prieka vai bÄ“du asarām vai […] sagādāt lielas sāpes. [Taču] mÄ“s nevaram reaģēt uz šÄ«m sāpÄ“m, sodot runātāju. MÄ“s kā nācija esam izvÄ“lÄ“jušies citu ceļu: aizsargāt pat aizskarošu runu par sabiedriski nozÄ«mÄ«giem jautājumiem, nodrošinot to, ka publiskās debates netiek apslāpÄ“tas.”

LÄ«dz ar to “naida runas” likumi Eiropā pieņemtajā izpratnÄ“ ASV vienkārši nav iespÄ“jami, jo tie bÅ«tu pretrunā ar Pirmā labojuma burtu un garu. TomÄ“r nav patiess arÄ« dažkārt dzirdamais apgalvojums, ka “Amerikā vārda brÄ«vÄ«ba ir neierobežota”. Vārda brÄ«vÄ«ba pÄ“c savas bÅ«tÄ«bas nevar bÅ«t neierobežota. PiemÄ“ram, nevar atsaukties uz vārda brÄ«vÄ«bu, lai nesodÄ«ti izplatÄ«tu viltus ziņu par lidostā noslÄ“ptu bumbu ar laika degli vai lai nozagtu kādam rakstniekam viņa manuskriptu un izdotu to kā savÄ“jo. Tāpat ASV Augstākā tiesa jau labu laiku iepriekš ir nospriedusi, ka Pirmais labojums neaizsargā tiesÄ«bas uz tukšu un bezsaturÄ«gu lamāšanos, kas traucÄ“ sabiedrisko kārtÄ«bu.

AttiecÄ«bā uz rasistiskiem, naidÄ«giem un tamlÄ«dzÄ«giem “karstiem” izteikumiem ASV Augstākās tiesas judikatÅ«ra pagājušÄ gadsimta laikā ir nogājusi trÄ«s stadiju ceļu, katrreiz atzÄ«stot cilvÄ“kiem arvien plašÄku brÄ«vÄ«bu izteikties. Vispirms, 20. gadsimta pašÄ sākumā, Augstākā tiesa atzina valstij tiesÄ«bas apkarot runas un publikācijas, kas izraisa sabiedrÄ«bā “sliktas tendences” (“bad tendency”) (lieta U.S. ex rel. Turner v. Williams, 1904). Nedaudz vÄ“lāk izteiksmes brÄ«vÄ«bas standarts tika ievÄ“rojami paaugstināts: lai valsts varÄ“tu ierobežot vārda brÄ«vÄ«bu, attiecÄ«gajiem vārdiem bija jārada “skaidras un klātesošas briesmas” (“clear and present danger”) – piemÄ“ram, ja kāds kliedz “UgunsgrÄ“ks!” pārpildÄ«tā teātrÄ« (lieta Schenck v. United States, 1919).

Visbeidzot, 1969. gadā Augstākā tiesa deklarÄ“ja: valsts nedrÄ«kst sodÄ«t runātāju pat tad, ja viņš atklāti aicina uz vardarbÄ«bu vai likumpārkāpumiem – izņemot gadÄ«jumus, kad šÄdi aicinājumi ir vÄ“rsti uz “nenovÄ“ršamu prettiesisku darbÄ«bu” (“imminent lawless action”) un kad šÄda prettiesiska darbÄ«ba reāli draud notikt (lieta Brandenburg v. Ohio, 1969). Šis pÄ“dÄ“jais kritÄ“rijs – saukts par “Brandenburga testu” – joprojām ir spÄ“kā un nosaka ASV tiesu attieksmi pret dažāda veida “ekstrÄ“miem” izteikumiem un manifestācijām. Pielietojot “Brandenburga testu”, ASV tiesas ir atzinušas par antikonstitucionālu, piemÄ“ram, kāškrustus vicinošu neonacistu gājiena aizliegumu un pusaudža notiesāšanu par Kukluksklanam raksturÄ«go simbolisko darbÄ«bu – krusta sadedzināšanu.

VÄ“lreiz jāuzsver šÄ« fundamentālā atšÄ·irÄ«ba starp Eiropu un Ameriku. ASV tiesiskā regulÄ“juma evolÅ«cija ir notikusi liberalizācijas virzienā, aprobežojot valsts iestāžu tiesÄ«bas vajāt un sodÄ«t cilvÄ“kus par “nepareizu” viedokļu paušanu un tādÄ“jādi atzÄ«stot cilvÄ“kiem arvien plašÄku izteiksmes brÄ«vÄ«bu. Savukārt Eiropā – un Latvijā, kā mÄ“s to diemžēl redzam, – attÄ«stÄ«ba iet diametrāli pretÄ“jā virzienā: arvien vairāk ierobežojot iedzÄ«votāju vārda brÄ«vÄ«bu. Pat ja šÄ« brÄ«vÄ«ba konstitucionālā lÄ«menÄ« joprojām tiek formāli atzÄ«ta, izņēmumu klāsts kļūst arvien plašÄks, un tiesÄ«bsargājošÄs iestādes arvien vairāk tirda un vajā cilvÄ“kus par viņu paustajiem viedokļiem.

Tagad sniegšu otro atbildi – “reālistisko”. Jā, ASV konstitucionālās garantijas vārda brÄ«vÄ«bai visas pasaules mÄ“rogā ir unikālas, amerikāņi ar tām pamatoti lepojas un brÄ«vÄ«bas mÄ«lÄ“tāji visā pasaulÄ“ viņus par to pamatoti apskauž. Taču mÄ“s dzÄ«vojam Eiropā, un Eiropas valstu konstitucionālās tradÄ«cijās tik plaša vārda brÄ«vÄ«ba nekad nav bijusi paredzÄ“ta. Eiropieši (ieskaitot latviešus) vienmÄ“r ir pieļāvuši plašÄkas valsts iespÄ“jas tiesiski ierobežot naidÄ«gu un sabiedrisko mieru un kārtÄ«bu traucÄ“jošas runas un rakstus. ArÄ« Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesa ir daudzreiz atzinusi, ka valstÄ«m ir tiesÄ«bas sodÄ«t vai aizliegt šÄda veida izteiksmi – ar nosacÄ«jumu, ka attiecÄ«gais ierobežojums ir noteikts likumā, ir vÄ“rsts uz leÄ£itÄ«ma mÄ“rÄ·a sasniegšanu un ir samÄ“rÄ«gs ar šo mÄ“rÄ·i.

Tātad, ja esam reālisti, tad mums ir jāatzÄ«st, ka ASV KonstitÅ«cijas Pirmā labojuma ekvivalentu šaipus Atlantijas okeānam pārskatāmā nākotnÄ“ diez vai izdosies ieviest. Taču tas nenozÄ«mÄ“, ka mums nav jācÄ«nās par izteiksmes brÄ«vÄ«bu Eiropā un Latvijā. MÅ«su mÄ“rÄ·im ir jābÅ«t brÄ«vu un atbildÄ«gu pilsoņu sabiedrÄ«bai, kas augstu vÄ“rtÄ“ diskusiju kultÅ«ru un nebaidās atklāti un drosmÄ«gi apspriest dažādus svarÄ«gus jautājumus. LÄ«dz ar to mani konkrÄ“tie priekšlikumi ir rezumÄ“jami sešos punktos. Tos jau pirms manis ir noformulÄ“jusi starptautiskā nevalstiskā organizācija “Alliance Defending Freedom” (ADF); es tos esmu tikai pārfrazÄ“jusi un pievienojusi vienu papildu punktu. Tātad:

(1) Pamatprincipam un atskaites punktam ir jābÅ«t izteiksmes brÄ«vÄ«bai. Likuma normām, kas ievieš tiesisko atbildÄ«bu par naida kurināšanu, pÄ“c savas formas un satura skaidri jāatspoguļo ideja, ka šÄ« atbildÄ«ba ir tikai izņēmums no pamatprincipa. LÄ«dz ar to šÄ«m normām ir jābÅ«t ļoti skaidri definÄ“tām, lai izslÄ“gtu jebkādu iespÄ“ju iztulkot tās paplašināti. Likumā noteiktajām sankcijām ir jābÅ«t samÄ“rÄ«gām un saprātÄ«gām.

(2) Ja vÄ“lamies apkarot naida kurināšanu, tai ir jābÅ«t sodāmai attiecÄ«bā uz jebkuru identificÄ“jamu personu grupu. Nav pieļaujams izdalÄ«t kaut kādas privileģētas grupas, turklāt vÄ“l ieviešot to starpā “aizsargātÄ«bas” hierarhiju – piemÄ“ram, kad par vārdisku uzbrukumu krieviem vai ebrejiem soda bargi, par vārdisku uzbrukumu pensionāriem – maigāk, bet par vārdisku uzbrukumu izpletņlÄ“cÄ“jiem nesoda nemaz.

(3) Sodāmai ir jābÅ«t nevis “naida runai”, bet gan “naida kurināšanai” jeb “naida celšanai”. Tātad jāsoda ir tikai tādas runas un raksti, kas vai nu sludina vardarbÄ«bu, vai arÄ« var paredzami radÄ«t fiziskas vardarbÄ«bas draudus attiecÄ«gās grupas pārstāvjiem vai viņu mantai. Likumā nedrÄ«kstÄ“tu bÅ«t tādi neskaidri definÄ“ti un izplÅ«duši jÄ“dzieni kā, piemÄ“ram, “aicinājums uz diskrimināciju”, “nesaticÄ«bas izraisÄ«šana”, “aizskaršana” u. tml.

(4) Katrs naida kurināšanas gadÄ«jums ir izvÄ“rtÄ“jams objektÄ«vi, raugoties uz lietas objektÄ«vajiem apstākļiem un kontekstu, – nevis balstoties klausÄ«tāju subjektÄ«vajās izjÅ«tās un attieksmÄ“.

(5) NedrÄ«kst sodÄ«t par tādām runām vai rakstiem, kas nekurina naidu, bet ir vienkārši kādai iedzÄ«votāju grupai aizskaroši un nepatÄ«kami. ŠÄdi izteicieni un viedokļi ir apspriežami un neitralizÄ“jami brÄ«vā, demokrātiskā un atklātā diskusijā. Neuztraucieties: pieaugušu un nobriedušu cilvÄ“ku sabiedrÄ«ba ir spÄ“jÄ«ga tos paciest un “sagremot”.  

(6) Visas likuma normas, kas neievÄ“ro piecos iepriekšminÄ“tajos punktos noteikto augsto vārda brÄ«vÄ«bas standartu, ir grozāmas vai atceļamas.

7. jautājums: Vai ir kādi vispārīgi novērojumi vai piezīmes?

Atbilde: Ir jāsaprot, ka nupat piedāvātais likumprojekts par grozÄ«jumiem Krimināllikumā ir tikai simptoms kādai ļoti bÄ«stamai slimÄ«bai, proti, valsts centieniem aprobežot cilvÄ“ku personÄ«go brÄ«vÄ«bu arvien vairāk un vairāk. Īpaši aicinu tos cilvÄ“kus, kuriem pašlaik ir četrdesmit un vairāk gadu, atcerÄ“ties un salÄ«dzināt: kad Latvijas iedzÄ«votāju ikdienas dzÄ«ve bija brÄ«vāka no dažādiem ierobežojumiem – pirms 25 gadiem vai tagad? Un tad godÄ«gi uzdot sev jautājumu: kad šis process apstāsies un vai tas vispār apstāsies? Jo, ja tas neapstāsies, tad ir godÄ«gi jāatzÄ«st, ka mÄ“s virzāmies taisnā ceļā uz Orvela cienÄ«gu totalitārismu. Manuprāt, ir pienācis laiks celt par to trauksmi un rosināt plašu sabiedrÄ«bas diskusiju par šo ārkārtÄ«gi bÄ«stamo mÅ«su tautas attÄ«stÄ«bas vektoru.

PašÄs beigās nocitÄ“šu amerikāņu valstsvÄ«ra, trešÄ ASV prezidenta Tomasa Džefersona vārdus: “Malo periculosam libertatem quam quietam servitutem” (“Es labāk vÄ“los bÄ«stamu brÄ«vÄ«bu, nekā mierÄ«gu verdzÄ«bu”).

Pārpublicēts no telos.lv