Iesaki rakstu:

Lai runātu par neliešiem un nelietÄ«bu, vispirms ir jāvienojas, ka runāsim par psihiski normāliem cilvÄ“kiem. Tātad izslÄ“gsim no diskusijas to nelietÄ«bu, ko rada dažādas cilvÄ“ku psihes patoloÄ£ijas, jo tā ir psihiatrijas kompetence.

NelietÄ«ba kā lieta par sevi dabā nepastāv. NelietÄ«ba ir morāles normām neatbilstoša cilvÄ“ka vai cilvÄ“ku grupas rÄ«cÄ«ba jeb darbÄ«ba. Savukārt morāles normas sakņojas cilvÄ“ka pasaules uzskatā. TāpÄ“c, runājot par nelietÄ«bu, nevar nerunāt par cilvÄ“ka pasaules uzskatu.

AtkarÄ«bā no pasaules uzskata cilvÄ“kus var iedalÄ«t divās grupās – ideālistos un materiālistos. Ideālisti ir cilvÄ“ki, kuri tic Augstākajam saprātam, cilvÄ“ka dvÄ“selei un pÄ“cnāves eksistencei. ŠÄ« ticÄ«ba dod jÄ“gu viņu dzÄ«vei un rada veselu virkni no tās atvasinātu ideālu, saskaņā ar kuriem tad šie cilvÄ“ki dzÄ«vo, kam kalpo un kam ir gatavi ziedot pat savu dzÄ«vÄ«bu. BÅ«tÄ«bā visa morāle un morāles normas izriet tieši no šÄ«, ideālistiskā pasaules uzskata.

Materiālismam kā pasaules uzskatam nav savu ideālu. Jo, ja atmetam visu to daiļrunÄ«bu, ar ko materiālisms maskÄ“jas, tad pāri paliek tikai drÅ«mā atziņa par nāvi kā nenovÄ“ršamu, pilnÄ«gu iznÄ«cÄ«bu un dzÄ«vi kā kaut kādu nejaušÄ«bas vai dabas untumu dotu iespÄ“ju Ä«slaicÄ«gi baudÄ«t savu eksistenci. DabÄ«gi, ka no šÄda pasaules uzskata nevar atvasināt nekādus ideālus vai izveidot morāles normas. Ja cilvÄ“ks ir tikai matÄ“rijas pikucis, kurš spÄ“j sevi un apkārtÄ“jo pasauli apzināties ar savās iznÄ«cÄ«bai nolemtajās smadzenÄ“s notiekošo bioÄ·Ä«misko reakciju palÄ«dzÄ«bu, tad viņam nav saistoši nekādi ideāli, ne morāles normas. Viņa apziņā tukša skaņa ir tādiem jÄ“dzieniem kā tauta, TÄ“vzeme, patriotisms, draudzÄ«ba, pienākums, gods, uzticÄ«ba, lÄ«dzcietÄ«ba, mÄ«lestÄ«ba.... Šie jÄ“dzieni un ideāli viņam liekas kā tādi nereāli pasaku tÄ“li, kuriem daudzi lÄ«dzcilvÄ“ki nez kādēļ tic. Saprotama lieta, ka šÄdu ticÄ«bu katrs Ä«sts materiālists uzskata par lielu muļķību, bet cilvÄ“kus ar ideālistisku pasaules uzskatu - par muļķiem.

Visos laikmetos un gadsimtos cilvÄ“ces attÄ«stÄ«bu ir virzÄ«jis ideālisms, kuru cilvÄ“kos uzturÄ“jušas dažādas reliÄ£ijas un ideālistiskas mācÄ«bas kopā ar katrā cilvÄ“kā no Dieva (vai dabas) ielikto (jeb iedzimto) morālo vÄ“rtÄ«bu apjausmu, ko mÄ“dz saukt par sirdsapziņu. Savukārt materiālisti visos laikos ir dzÄ«vojuši kā parazÄ«ti, savā labā izmantojot ideālisma radÄ«tos cilvÄ“ces progresa augļus un vairāk vai mazāk ar materiālistiskajiem apsvÄ“rumiem nomācot savu sirdsapziņu.

 Jebkuriem parazÄ«tiem, lai tie varÄ“tu sekmÄ«gi eksistÄ“t, ir jāpiemÄ“rojas apkārtÄ“jai videi. ArÄ« cilvÄ“kveidÄ«gie parazÄ«ti nevar atklāti deklarÄ“t savus ciniskos, savtÄ«gos, antihumānos mÄ“rÄ·us un uzskatus. Tādēļ viņi savā lietošanā kā aizsegu un instrumentu savtÄ«go mÄ“rÄ·u sasniegšanai pārņem gan savai materiālistiskajai bÅ«tÄ«bai svešos ideālus, gan reliÄ£iskas mācÄ«bas un morāli. Tā rodas viltus patrioti, viltus priesteri un mācÄ«tāji, viltus draugi un viltus mÄ«lÄ“tāji. Tikko rodas izdevÄ«ba un piemÄ“roti apstākļi, viņi atmet šo aizsegu un savu materiālistisko mÄ“rÄ·u un interešu vārdā nodod jebkurus pašu sludinātos ideālus, pārkāpj jebkurus pašu dotos zvÄ“restus, solÄ«jumus un slaidi uzšpļauj visiem saviem pienākumiem pret lÄ«dzcilvÄ“kiem, savu tautu un visu pasauli. Tā dzimst nelietÄ«ba.

Panākt, lai materiālisti pakļaujas morāles normām un likumiem, var tikai piespiedu kārtā. Šim nolÅ«kam katrā valstÄ« ir izveidots represÄ«vais aparāts, kurš rÅ«pÄ“jas par likumu un kārtÄ«bas ievÄ“rošanu. Tur, kur kaut kādu dabas katastrofu vai citu iemeslu dēļ šis represÄ«vais aparāts pārstāj darboties, nelietÄ«bas sit augstu vilni. Visos tādu kataklizmu skartajos rajonos sākas laupÄ«šanas, grautiņi, dedzināšanas, slepkavÄ«bas, izvarošanas. Un kas to visu dara? Ne jau no kaut kādas tālas planÄ“tas atlidojuši briesmoņi, bet tie paši vietÄ“jie iedzÄ«votāji.

ĪstenÄ«bā jebkuru materiālistu var uzskatÄ«t par potenciālu nelieti, jo viņa apziņā nav tādu ideālu un morāles normu, kuru dēļ viņš bÅ«tu gatavs ziedot savas egoistiskās tieksmes, iegribas, baudkāri, varas kāri, labklājÄ«bu vai dzÄ«vÄ«bu. Te gan jāpaskaidro, ka ne katrs, kurš sevi uzskata par materiālistu, tāds arÄ« ir. Tāpat kā ne katrs, kurš vārdos apliecina ticÄ«bu Dievam, ir ideālists. Tikai pÄ“c darbiem, pÄ“c reālas rÄ«cÄ«bas mÄ“s varam iepazÄ«t sevi un novÄ“rtÄ“t citus. Daudzi, kuri vārdos sevi dÄ“vÄ“ par tādiem, kas netic ne Dievam, ne velnam, savā rÄ«cÄ«bā tomÄ“r ir ideālisti, jo zemapziņā mÄ«tošÄ Dieva dotās sirdsapziņas balss viņos ir spÄ“cÄ«gāka par apziņā iepotÄ“to materiālismu. Un otrādi.

Jau minÄ“ju, ka cilvÄ“ces progresu un tehnoloÄ£isko attÄ«stÄ«bu visos laikos ar savu pašaizliedzÄ«bu ir virzÄ«juši cilvÄ“ki – ideālisti, bet materiālisti kā parazÄ«ti, bieži vien ar visai nelietÄ«gām metodÄ“m šÄ«s ideālistu radÄ«tās vÄ“rtÄ«bas pievākuši sev un izmantojuši savā labā. Jo vairāk kādā valstÄ« un valsts pārvaldÄ“ ir ideālistu, jo labāki apstākļi šÄ«s valsts izaugsmei un attÄ«stÄ«bai. Jo vairāk varu un ietekmi savās rokās pārņem materiālisti, jo bÄ“dÄ«gākā situācijā nonāk valsts. Domāju, ka zinātnieki pat varÄ“tu izskaitļot to procentuālo ideālistu un materiālistu attiecÄ«bu valstÄ«, ar kuru valsts izaugsme un attÄ«stÄ«ba apstājas un sākas stagnācija un regress.

KāpÄ“c sabruka PSRS? TāpÄ“c, ka šÄ« impÄ“rija par savu bija pasludinājusi komunisma ideoloÄ£iju, kas bija izveidota, materiālistisko un ateistisko pasaules uzskatu mākslÄ«gi savienojot ar no ideālisma patapinātiem ideāliem par cilvÄ“ku brālÄ«bu, vienlÄ«dzÄ«bu, tautu draudzÄ«bu, gaišo nākotni.... ŠÄda nedabÄ«ga savienÄ«ba bija nepieciešama valstiskuma un patriotisma uzturÄ“šanai tautā, jo kails materiālisms un ateisms neko vairāk par anarhiju nespÄ“tu izveidot. Taču šiem materiālismam mākslÄ«gi pievienotajiem ideāliem materiālismā nav loÄ£iska pamatojuma. (KāpÄ“c gan man jābÅ«t labam, godÄ«gam, taisnÄ«gam, ja bÅ«t sliktam, negodÄ«gam, savtÄ«gam ir izdevÄ«gāk un patÄ«kamāk?) Un arvien vairāk cilvÄ“ku, studÄ“jot komunisma sludināto mācÄ«bu, savā apziņā pieņēma materiālismu un ateismu, bet atmeta tam mākslÄ«gi pievienotos tautu draudzÄ«bas un gaišÄ nākotnes ideālus. Rezultātā materiālistu procentuālā attiecÄ«ba pret ideālistiem padomju impÄ“rijā sāka iegÅ«t arvien lielāku pārsvaru. Iestājās stagnācija. ParazÄ«tu kļuva vairāk par auglÄ«gā darba darÄ«tājiem. Bija jāmeklÄ“ risinājums.

Un risinājums tika atrasts. PSRS impÄ“rija atmeta komunisma idejas un to vietā ieviesa kapitālistiskajai saimniekošanas sistÄ“mai piemÄ“rotu, no reliÄ£ijas un naudas kulta maisÄ«juma izveidotu ideoloÄ£iju. Taču materiālisms cilvÄ“ku apziņā nekur nav pazudis. Tas tikai ir noslÄ“pies zem jaunas maskas. ArÄ« kapitālismā arvien plašÄku izplatÄ«bu visos sabiedrÄ«bas slāņos ieņem parazÄ«tiskais materiālisms un tam atbilstošais patÄ“rÄ“šanas kults, bet reliÄ£ijai arvien vairāk tiek atvÄ“lÄ“ta tikai dekoratÄ«va loma. Valstu iekšpolitikā un ārpolitikā kristÄ«gās vÄ“rtÄ«bas gan tiek pieminÄ“tas, bet reāli tās ne tuvu netiek ievÄ“rotas. NelietÄ«ba uzplaukst visdažādākajos veidos. Meli, divkosÄ«ba, liekulÄ«ba, ļaunprātÄ«ga dienesta stāvokļa izmantošana, reiderisms, negodÄ«ga konkurence, savas tautas un TÄ“vzemes interešu nodevÄ«ba, dabas resursu vieglprātÄ«ga izšÄ·Ä“rdÄ“šana un iztirgošana – visas šÄ«s nelietÄ«bas organiski izriet no materiālistiskā pasaules uzskata un materiālistiskās domāšanas.

ParazÄ«tiskajam materiālismam pārņemot valsts struktÅ«ras, veidojas situācija, kad valstÄ« nelietÄ«ba kļūst par neafišÄ“tu dzÄ«ves normu. NelietÄ«gi valstsvÄ«ri izveido valsts aparātu, kurš atbalsta un slÄ“pj viņu nelietÄ«bas. Tiek pieņemti nelietÄ«gi likumi, slÄ“gti nelietÄ«gi lÄ«gumi, uzstādÄ«tas nelietÄ«gas prasÄ«bas un izvirzÄ«ti nelietÄ«gi noteikumi tautai. Ar godÄ«gu darbu vairs nav iespÄ“jams tikt pie turÄ«bas. Izpildot pilnÄ«gi visas valsts birokrātijas izvirzÄ«tās nelietÄ«gās prasÄ«bas un noteikumus, nevar ne normāli saimniekot, ne attÄ«stÄ«t uzņēmÄ“jdarbÄ«bu. ArÄ« bankas tā vietā, lai sniegtu atbalstu un palÄ«dzÄ“tu ražotājiem, piekopj nelietÄ«gu kredÄ«tpolitiku un cenšas maksimāli iedzÄ«voties uz kredÄ«tņēmÄ“ju rÄ“Ä·ina. UzņēmÄ“jiem nākas pielietot dažādas viltÄ«bas, lai izvairÄ«tos no pārmÄ“rÄ«gās nodokļu nastas un apietu birokrātiskā aparāta izstrādātos nelietÄ«gos noteikumus un prasÄ«bas. Plaši izplatās kukuļdošana, koruptÄ«vu saišu veidošanās, shÄ“mošana, dažādas falsifikācijas, blÄ“dÄ«bas, mahinācijas. NelietÄ«ga sistÄ“ma agri vai vÄ“lu, piespiež visus lielākā, vai mazākā mÄ“rā sasmÄ“rÄ“ties un kļūt par neliešiem. Izvirzās un kļūst bagāti nevis čaklākie, godÄ«gākie, gudrākie, bet gan viltÄ«gākie, bezkaunÄ«gākie, nelietÄ«gākie. NelietÄ«ba veicina nelietÄ«bu un rada nepieciešamos apstākļus nelietÄ«bai.

Padomājiet un gandrÄ«z katras nelietÄ«bas pamatā jÅ«s atradÄ«siet divas lietas – netaisnÄ«bu un muļķību. Parasti ar nelietÄ«gas rÄ«cÄ«bas palÄ«dzÄ«bu kāds grib netaisnÄ«gi iegÅ«t to, kas viņam nemaz nepienākas. Un iegÅ«t viņš to grib, atņemot kādam citam. Cik šÄda rÄ«cÄ«ba ir muļķīga, mÄ“s varam saprast, ja palÅ«kojamies it kā no malas uz sevi un pasauli, kurā dzÄ«vojam. Tā vietā, lai, savstarpÄ“ji draudzÄ“joties un sadarbojoties viens ar otru, mÄ“s baudÄ«tu dzÄ«vi uz šÄ«s brÄ«nišÄ·Ä«gās zilās planÄ“tas, mÄ“s pieļaujam, ka mÅ«su nelietÄ«ba ar bezjÄ“dzÄ«giem kariem, savstarpÄ“jām cīņām, tuvredzÄ«giem lÄ“mumiem, egoistisku rÄ«cÄ«bu ne tikai rada mums nevajadzÄ«gas traģēdijas un ciešanas, bet arÄ« grauj un posta to brÄ«nišÄ·Ä«go pasauli, kurā dzÄ«vojam. Un kādēļ tas viss? Tikai tādēļ, ka katram materiālistam savā „vienreizÄ“jā un neatkārtojamā” dzÄ«vÄ“ gribas sagrābt pÄ“c iespÄ“jas vairāk un dzÄ«vot pÄ“c iespÄ“jas lepnāk. Un viņiem nepietiek ar vienkāršu pārticÄ«bu. Viņiem vajag vairāk un lepnāk par citiem tādiem pašiem grābÄ“jiem. Un šajās muļķīgajās sacensÄ«bās visi, pat paši nelietÄ«gākie paņēmieni viņiem liekas labi.

Jebkādiem fiziskiem konfliktiem, agresijai un kariem ir materiālistiski mÄ“rÄ·i un daba. Ideālisms pÄ“c savas bÅ«tÄ«bas nekad nav agresÄ«vs. Tam vienkārši nav iemesla tādam bÅ«t. „Bet kā tad ar tiem ideju un reliÄ£iju izraisÄ«tajiem kariem?” jÅ«s jautāsiet. Nosauciet kaut vienu iemeslu, kādēļ, piemÄ“ram, kristiešiem bÅ«tu jākaro ar musulmaņiem vai otrādi! Tāda iemesla no ideālisma viedokļa nav. Pastāv uzskats, ka reliÄ£ija sanaido tautas. Tie ir meli! ĪstenÄ«bā reliÄ£iskās atšÄ·irÄ«bas vienkārši tiek izmantotas, lai sanaidotu tautas dažādu materiālistisku mÄ“rÄ·u sasniegšanai. Kāds gan naids var bÅ«t vienam dievticÄ«gajam pret otru, kurš Dievu pielÅ«dz citādāk? Jebkuram reliÄ£iskam naidam vai fanātismam ir materiālistiska daba. Cīņa starp reliÄ£iskajiem fanātiÄ·iem nav nekas cits, kā tā pati cīņa par materiālistiskajām vÄ“rtÄ«bām – varu, slavu, ietekmi.

Lai cik pārliecināts savā materiālismā nebÅ«tu cilvÄ“ks, tomÄ“r pastrādātās nelietÄ«bas nonāk konfliktā ar viņa zemapziņā esošo morālo vÄ“rtÄ«bu apjausmu, ko mÄ“dz dÄ“vÄ“t par sirdsapziņu. Lielākā vai mazākā mÄ“rā katrs no viņiem tomÄ“r izjÅ«t šos sirdsapziņas pārmetumus. Zemapziņā viņi saprot, ka nelietÄ«ba viņus pašus pazemo, padara mazvÄ“rtÄ«gākus un nicināmākus par tiem, kas savā rÄ«cÄ«bā ir godÄ«gi, taisnÄ«gi un patiesi. Šo savu mazvÄ“rtÄ«bas sajÅ«tu viņi cenšas dažādos veidos kompensÄ“t. Viens no kompensācijas veidiem ir piemeklÄ“t savai nelietÄ«bai attaisnojumu. Cits kompensācijas veids ir lepošanās ar nelietÄ«gi panākto vai iegÅ«to pÄ“c principa „mÄ“rÄ·is attaisno lÄ«dzekļus”. VÄ“l kā kompensācijas mehānisms var kalpot godÄ«go cilvÄ“ku pazemošana vai arÄ« novilkšana lÄ«dz savam lÄ«menim, kaut kādā veidā piespiežot vai pavedinot arÄ« viņus izdarÄ«t kādu nelietÄ«bu. Apziņa, ka „arÄ« citi ir nelieši, bet es esmu veiklāks un gudrāks nelietis”, ļauj izjust pārākumu un šÄdi slāpÄ“t savas sirdsapziņas pārmetumus. Visbiežāk gan kārtÄ«gs materiālists izmanto visus šo kompensācijas veidus un paliek pilnÄ«bā kurls pret savas sirdsapziņas balsi.