Menu
Pilnā versija

Nenopietnā rotaļa

Jānis Erlats · 23.06.2022. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vasaras saulgrieži ir laiks, kad pati daba uz brÄ«di sastingst, lai ceļu pretÄ« gaismai mainÄ«tu uz ceļu pretim tumsai. Attieksme pret gaismu un tumsu ir bÅ«tiska katra cilvÄ“ka dzÄ«ves sastāvdaļa, tā ietekmÄ“ ne tikai viņa ikdienas ritmu, bet arÄ« uzskatus. To, ka pašÄ dabā labās gaismas kļūst mazāk, bet sliktās tumsas vairāk, nav iespÄ“jams uztvert nopietni. NenopietnÄ«ba kļūst par bÅ«tisku LÄ«go svÄ“tku sastāvdaļu, tā tiek ne tikai atļauta, bet pat pieprasÄ«ta.

Šajā laikā Ä«paši jÅ«tÄ«gi iespÄ“jams uztvert rotaļu starp divām pretÄ“jām galÄ“jÄ«bām. Starp diviem atšÄ·irÄ«giem domāšanas tipiem, tikpat pretÄ“jiem, kā diena atšÄ·iras no nakts. Pirmais gÅ«st emocijas no informācijas vārdiskā satura, bet otrais no skaitliskās formas. Pirmo nosacÄ«ti var nosaukt par stāstÄ«tāju, otro par matemātiÄ·i.

StāstÄ«tājs matemātiÄ·i uzskata par „sausiņu”, jo matemātiÄ·a emocionālā reakcija uz stāstÄ«to ir atturÄ«ga un vÄ“sa. Tad, kad citi skaļi smejas vai ieinteresÄ“ti klausās, matemātiÄ·im ir grÅ«ti noslÄ“pt vienaldzÄ«go attieksmi pret notiekošo. Par to ir sacerÄ“tas neskaitāmas anekdotes, taču nav zināma neviena ar pretÄ“ju nozÄ«mi, - kad matemātiÄ·is uzjautrinātos, bet stāstÄ«tājs atkarÄ«bā no viņa humora uztveres justos vairāk vai mazāk apvainojies.

MatemātiÄ·a ideāls ir tÄ«ra forma un tÄ«rs saturs. Saturu veidojošais vārds piepilda formu ar saprotamÄ«bu, lÄ«dzÄ«gi kā skaņa pārtrauc klusumu, piešÄ·irot klusumam, kurā varÄ“tu bÅ«t jebkura skaņa, tikai vienu, konkrÄ“to skaņu. Formā rodas daudz jaunu domu, kuras domātājs varÄ“tu uzskatÄ«t par savām, kaut gan to Ä«stais autors ir pati forma. Tā ir kā stikla pÄ“rlÄ«te, uz kuras atkarÄ«bā no skatiena leņķa mainās nopietnā un nenopietnā, pareizā un nepareizā savstarpÄ“jās attiecÄ«bas. Tā ir gaismas rotaļa ar tumsu, no kuras matemātiÄ·is gÅ«st emocijas savai domāšanai.

MatemātiÄ·is uzskata, ka ir tikai divas darbÄ«bas ar skaitļiem – saskaitÄ«šana un reizināšana, bet atņemšana un dalÄ«šana ir atvasinājumi. ÄŒetru aritmÄ“tisko darbÄ«bu loÄ£ikā pastāv aizliegums dalÄ«t ar nulli, bet divu darbÄ«bu loÄ£ikā tāda aizlieguma nav. Ir nepareizā loÄ£ika, kas apgalvo, ka, no pieciem āboliem atņemot trÄ«s ābolus, paliek divi āboli. Un ir pareizā loÄ£ika, kas apgalvo, ka, pie diviem āboliem pieskaitot nezināmu skaitu ābolu, summā rodas pieci āboli.

MatemātiÄ·is ir pārliecināts, ka aizliegums telpu sadala uz pusÄ“m, veidojot pareizos un nepareizos uzskatus. Telpā, kurā no pieciem āboliem atņemot trÄ«s ābolus, paliek divi āboli, nav nezināmā, jo visi skaitļi ir zināmi, lÄ«dz ar to nav tÄ“zes un antitÄ“zes, kas varÄ“tu novest pie sintÄ“zes. SintÄ“ze ir nezināmais, bet nezināmā šajā telpā nav. Pareizais un nepareizais kļūst atkarÄ«gs nevis no loÄ£ikas, bet no paša domātāja attieksmes pret aizliegumu. Šajā telpā nav pareizais un nepareizais, - tajā visu var apšaubÄ«t, par visu strÄ«dÄ“ties, diskutÄ“t, pierādÄ«t un pārliecināt.

MatemātiÄ·im patÄ«k nezināmais un brÄ«vÄ«ba. Viņa domāšanas process lÄ«dzinās inženiera domāšanai, kad tiek izgudrota tehniska ierÄ«ce. No sākuma tiek iegÅ«ti dati, pÄ“c tam dati sakārtoti noteiktā sistÄ“mā. To aktivizÄ“jot, precÄ«zi tiktu paredzÄ“ta prognoze nākotnei.

MatemātiÄ·a labākais draugs ir tehniska ierÄ«ce, kas vāc datus un no tiem mÄ“Ä£ina izveidot sistÄ“mu. Citi to sauc par mākslÄ«go intelektu, bet matemātiÄ·im tāds nosaukums nepatÄ«k, jo šajos vārdos ir pārāk daudz emociju. Daudz pareizāks nosaukums ir empÄ«riskā indukcija, kas ir ne tikai precÄ«zāks, bet arÄ« estÄ“tiski skaistāks.

MatemātiÄ·a formula, kas nosaka sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu, ir maksimāli vienkārša. Iekavās tehniskā ierÄ«ce veic sistÄ“mas izveidi, ārpus iekavām varas pārstāvji to izmanto visas sabiedrÄ«bas labumam, veicot izmaiņas pareizajā un nepareizajā informācijas telpā. Ne vienmÄ“r bÅ«s iespÄ“jams izveidot sistÄ“mu, tad tā paliks cilvÄ“ciskās pasaules Ä«pašums. Tajā valdÄ«s domāšana, kas bÅ«s emociju turpinājums, un cilvÄ“ki tajā varÄ“s darboties, cenšoties bÅ«t laimÄ«gi.

MatemātiÄ·a attiecÄ«bas ar cilvÄ“kiem ir sarežģītas. StāstÄ«tāji neuztver skaitlisko formu, bet gan vārdisko saturu, kā rezultātā rodas nevajadzÄ«gi pārpratumi. StāstÄ«tājiem vispār nevajadzÄ“tu mācÄ«t zināšanas, jo tās viņi nepieciešamÄ«bas gadÄ«jumā var iegÅ«t, spiežot taustiņus, bet gan iemācÄ«t viņiem izdarÄ«t pareizo izvÄ“li, ļaujot izvÄ“lÄ“ties pareizo atbildi no daudzajām. Skolā viņiem labas atzÄ«mes liktu skolotāji, bet dzÄ«vÄ“ labu atzÄ«mi ieliktu pati dzÄ«ve.

MatemātiÄ·is jÅ«tas neierasti vidÄ“, kurā skatiens nevar atrast nevienu apstiprinājumu tam, ka Ä«sākais ceļš starp diviem punktiem ir taisne. Viņu pārņem dÄ«vaina vÄ“lme kāpt visaugstākajā kalnā un uz dabas varenÄ«bas fona izbaudÄ«t savu niecÄ«bu. Tā varÄ“tu justies stāstÄ«tājs, nokļuvis neparastā pilÄ«, cenšoties attÄ“lot sajÅ«tamo, neko neaiztiekot un neko neizdomājot, tikai apbrÄ«nojot apkārt uztveramo. Tā jÅ«tas matemātiÄ·is, cenšoties kļūt mazāks par punktu, lai viņa paša personÄ«ba netraucÄ“tu ieraudzÄ«t – un arÄ« piederÄ“t – sistÄ“mai, kas ir daudz varenāka par viņu pašu.

MatemātiÄ·is tic, ka sensenos laikos cilvÄ“ki zināja par patieso emocionālo domāšanu. Daži cenšas atdarināt to, kurš, tiecoties pÄ“c visaugstākā, pats kļuva par padevÄ«gu kalpu, citi apdzied to, kurš caur sidraba birzi gāja, ne zariņa nenolaužot, vÄ“l citi apbrÄ«no trešo tÄ“va dÄ“lu – muļķīti. IespÄ“jams, kāds dÄ«vainis sarunā ar LÄ«go nakts odu iedomāsies par kaut ko tādu, kas bÅ«s tikpat nozÄ«mÄ«gs kā tas, par ko iedomājās cilvÄ“ks, kuram uz galvas uzkrita ābols. IespÄ“jams, tas bÅ«s kāds cits simbols, taču agri vai vÄ“lu tas notiks, jo par to liecina pazÄ«mes, kas raksturÄ«gas sistÄ“mai. Atliek tikai sÄ«kums – pašiem cilvÄ“kiem tam no jauna noticÄ“t.

PriecÄ«gu lÄ«gošanu, un lai piepildās kaislÄ«gākās vÄ“lÄ“šanās!

Novērtē šo rakstu:

0
0