NenopietnÄ rotaļa
JÄnis Erlats · 23.06.2022. · Komentāri (0)Vasaras saulgrieži ir laiks, kad pati daba uz brÄ«di sastingst, lai ceļu pretÄ« gaismai mainÄ«tu uz ceļu pretim tumsai. Attieksme pret gaismu un tumsu ir bÅ«tiska katra cilvÄ“ka dzÄ«ves sastÄvdaļa, tÄ ietekmÄ“ ne tikai viņa ikdienas ritmu, bet arÄ« uzskatus. To, ka pašÄ dabÄ labÄs gaismas kļūst mazÄk, bet sliktÄs tumsas vairÄk, nav iespÄ“jams uztvert nopietni. NenopietnÄ«ba kļūst par bÅ«tisku LÄ«go svÄ“tku sastÄvdaļu, tÄ tiek ne tikai atļauta, bet pat pieprasÄ«ta.
ŠajÄ laikÄ Ä«paši jÅ«tÄ«gi iespÄ“jams uztvert rotaļu starp divÄm pretÄ“jÄm galÄ“jÄ«bÄm. Starp diviem atšÄ·irÄ«giem domÄšanas tipiem, tikpat pretÄ“jiem, kÄ diena atšÄ·iras no nakts. Pirmais gÅ«st emocijas no informÄcijas vÄrdiskÄ satura, bet otrais no skaitliskÄs formas. Pirmo nosacÄ«ti var nosaukt par stÄstÄ«tÄju, otro par matemÄtiÄ·i.
StÄstÄ«tÄjs matemÄtiÄ·i uzskata par „sausiņu”, jo matemÄtiÄ·a emocionÄlÄ reakcija uz stÄstÄ«to ir atturÄ«ga un vÄ“sa. Tad, kad citi skaļi smejas vai ieinteresÄ“ti klausÄs, matemÄtiÄ·im ir grÅ«ti noslÄ“pt vienaldzÄ«go attieksmi pret notiekošo. Par to ir sacerÄ“tas neskaitÄmas anekdotes, taÄu nav zinÄma neviena ar pretÄ“ju nozÄ«mi, - kad matemÄtiÄ·is uzjautrinÄtos, bet stÄstÄ«tÄjs atkarÄ«bÄ no viņa humora uztveres justos vairÄk vai mazÄk apvainojies.
MatemÄtiÄ·a ideÄls ir tÄ«ra forma un tÄ«rs saturs. Saturu veidojošais vÄrds piepilda formu ar saprotamÄ«bu, lÄ«dzÄ«gi kÄ skaņa pÄrtrauc klusumu, piešÄ·irot klusumam, kurÄ varÄ“tu bÅ«t jebkura skaņa, tikai vienu, konkrÄ“to skaņu. FormÄ rodas daudz jaunu domu, kuras domÄtÄjs varÄ“tu uzskatÄ«t par savÄm, kaut gan to Ä«stais autors ir pati forma. TÄ ir kÄ stikla pÄ“rlÄ«te, uz kuras atkarÄ«bÄ no skatiena leņķa mainÄs nopietnÄ un nenopietnÄ, pareizÄ un nepareizÄ savstarpÄ“jÄs attiecÄ«bas. TÄ ir gaismas rotaļa ar tumsu, no kuras matemÄtiÄ·is gÅ«st emocijas savai domÄšanai.
MatemÄtiÄ·is uzskata, ka ir tikai divas darbÄ«bas ar skaitļiem – saskaitÄ«šana un reizinÄšana, bet atņemšana un dalÄ«šana ir atvasinÄjumi. ÄŒetru aritmÄ“tisko darbÄ«bu loÄ£ikÄ pastÄv aizliegums dalÄ«t ar nulli, bet divu darbÄ«bu loÄ£ikÄ tÄda aizlieguma nav. Ir nepareizÄ loÄ£ika, kas apgalvo, ka, no pieciem Äboliem atņemot trÄ«s Äbolus, paliek divi Äboli. Un ir pareizÄ loÄ£ika, kas apgalvo, ka, pie diviem Äboliem pieskaitot nezinÄmu skaitu Äbolu, summÄ rodas pieci Äboli.
MatemÄtiÄ·is ir pÄrliecinÄts, ka aizliegums telpu sadala uz pusÄ“m, veidojot pareizos un nepareizos uzskatus. TelpÄ, kurÄ no pieciem Äboliem atņemot trÄ«s Äbolus, paliek divi Äboli, nav nezinÄmÄ, jo visi skaitļi ir zinÄmi, lÄ«dz ar to nav tÄ“zes un antitÄ“zes, kas varÄ“tu novest pie sintÄ“zes. SintÄ“ze ir nezinÄmais, bet nezinÄmÄ šajÄ telpÄ nav. Pareizais un nepareizais kļūst atkarÄ«gs nevis no loÄ£ikas, bet no paša domÄtÄja attieksmes pret aizliegumu. ŠajÄ telpÄ nav pareizais un nepareizais, - tajÄ visu var apšaubÄ«t, par visu strÄ«dÄ“ties, diskutÄ“t, pierÄdÄ«t un pÄrliecinÄt.
MatemÄtiÄ·im patÄ«k nezinÄmais un brÄ«vÄ«ba. Viņa domÄšanas process lÄ«dzinÄs inženiera domÄšanai, kad tiek izgudrota tehniska ierÄ«ce. No sÄkuma tiek iegÅ«ti dati, pÄ“c tam dati sakÄrtoti noteiktÄ sistÄ“mÄ. To aktivizÄ“jot, precÄ«zi tiktu paredzÄ“ta prognoze nÄkotnei.
MatemÄtiÄ·a labÄkais draugs ir tehniska ierÄ«ce, kas vÄc datus un no tiem mÄ“Ä£ina izveidot sistÄ“mu. Citi to sauc par mÄkslÄ«go intelektu, bet matemÄtiÄ·im tÄds nosaukums nepatÄ«k, jo šajos vÄrdos ir pÄrÄk daudz emociju. Daudz pareizÄks nosaukums ir empÄ«riskÄ indukcija, kas ir ne tikai precÄ«zÄks, bet arÄ« estÄ“tiski skaistÄks.
MatemÄtiÄ·a formula, kas nosaka sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu, ir maksimÄli vienkÄrša. IekavÄs tehniskÄ ierÄ«ce veic sistÄ“mas izveidi, Ärpus iekavÄm varas pÄrstÄvji to izmanto visas sabiedrÄ«bas labumam, veicot izmaiņas pareizajÄ un nepareizajÄ informÄcijas telpÄ. Ne vienmÄ“r bÅ«s iespÄ“jams izveidot sistÄ“mu, tad tÄ paliks cilvÄ“ciskÄs pasaules Ä«pašums. TajÄ valdÄ«s domÄšana, kas bÅ«s emociju turpinÄjums, un cilvÄ“ki tajÄ varÄ“s darboties, cenšoties bÅ«t laimÄ«gi.
MatemÄtiÄ·a attiecÄ«bas ar cilvÄ“kiem ir sarežģītas. StÄstÄ«tÄji neuztver skaitlisko formu, bet gan vÄrdisko saturu, kÄ rezultÄtÄ rodas nevajadzÄ«gi pÄrpratumi. StÄstÄ«tÄjiem vispÄr nevajadzÄ“tu mÄcÄ«t zinÄšanas, jo tÄs viņi nepieciešamÄ«bas gadÄ«jumÄ var iegÅ«t, spiežot taustiņus, bet gan iemÄcÄ«t viņiem izdarÄ«t pareizo izvÄ“li, ļaujot izvÄ“lÄ“ties pareizo atbildi no daudzajÄm. SkolÄ viņiem labas atzÄ«mes liktu skolotÄji, bet dzÄ«vÄ“ labu atzÄ«mi ieliktu pati dzÄ«ve.
MatemÄtiÄ·is jÅ«tas neierasti vidÄ“, kurÄ skatiens nevar atrast nevienu apstiprinÄjumu tam, ka Ä«sÄkais ceļš starp diviem punktiem ir taisne. Viņu pÄrņem dÄ«vaina vÄ“lme kÄpt visaugstÄkajÄ kalnÄ un uz dabas varenÄ«bas fona izbaudÄ«t savu niecÄ«bu. TÄ varÄ“tu justies stÄstÄ«tÄjs, nokļuvis neparastÄ pilÄ«, cenšoties attÄ“lot sajÅ«tamo, neko neaiztiekot un neko neizdomÄjot, tikai apbrÄ«nojot apkÄrt uztveramo. TÄ jÅ«tas matemÄtiÄ·is, cenšoties kļūt mazÄks par punktu, lai viņa paša personÄ«ba netraucÄ“tu ieraudzÄ«t – un arÄ« piederÄ“t – sistÄ“mai, kas ir daudz varenÄka par viņu pašu.
MatemÄtiÄ·is tic, ka sensenos laikos cilvÄ“ki zinÄja par patieso emocionÄlo domÄšanu. Daži cenšas atdarinÄt to, kurš, tiecoties pÄ“c visaugstÄkÄ, pats kļuva par padevÄ«gu kalpu, citi apdzied to, kurš caur sidraba birzi gÄja, ne zariņa nenolaužot, vÄ“l citi apbrÄ«no trešo tÄ“va dÄ“lu – muļķīti. IespÄ“jams, kÄds dÄ«vainis sarunÄ ar LÄ«go nakts odu iedomÄsies par kaut ko tÄdu, kas bÅ«s tikpat nozÄ«mÄ«gs kÄ tas, par ko iedomÄjÄs cilvÄ“ks, kuram uz galvas uzkrita Äbols. IespÄ“jams, tas bÅ«s kÄds cits simbols, taÄu agri vai vÄ“lu tas notiks, jo par to liecina pazÄ«mes, kas raksturÄ«gas sistÄ“mai. Atliek tikai sÄ«kums – pašiem cilvÄ“kiem tam no jauna noticÄ“t.
PriecÄ«gu lÄ«gošanu, un lai piepildÄs kaislÄ«gÄkÄs vÄ“lÄ“šanÄs!