Iesaki rakstu:

ŠobrÄ«d pasaulÄ“ visu militāro konfliktu un Ä£eopolitisko krīžu pamatā ir “civilizāciju sadursmes”. Civilizāciju veido KultÅ«ra, un attiecÄ«go KultÅ«ru nosaka etniskā, nacionālā un reliÄ£iskā identitāte. (S. P. Huntington)

"CilvÄ“ktiesÄ«bu imperiālisms” jeb “jaunā laikmeta totalitārisms”

“Karš ir sliktas politikas turpinājums," - tā teicis klasiÄ·is Von Clausewitz. Neapšaubāmi, Rietumiem ir bijusi slikta politika, kas, vispārināti runājot, ir rezultÄ“jusies daudzu un traÄ£isku kļūdu pieļaušanā. Visvairāk tas attiecas uz ārpolitiku (piem., Tuvajos Austrumos, Afganistānā, Irākā, Ä€frikā u.c.), bet tas konsekventi radÄ«ja aizvien vairāk problÄ“mu iekšpolitiski (kā to šobrÄ«d redzam LV un Eiropas SavienÄ«bas valstÄ«s). Pagrieziena punkts notika pÄ“c “dzelzs priekškara” krišanas.

Pirms aukstā kara beigām pasaule bija bipolāra, un militāro un Ä£eopolitisko lÄ«dzsvaru pasaulÄ“ uzturÄ“ja divas lielvaras; no vienas puses – PSRS un tās sabiedrotie un vasaļi kā Ķīna un Varšavas pakta valstis. No otras puses - ASV un NATO valstis, Rietumeiropa. PÄ“c aukstā kara beigām, izjÅ«kot PSRS un krÄ«tot “dzelzs priekškaram” un neatkarÄ«bu atgÅ«stot daudzām valstÄ«m Austrumeiropā un Baltijā, kā arÄ« daudzām Ä€frikas valstÄ«m “atbrÄ«vojoties no koloniālisma jÅ«ga”, pasaule kļuva multipolāra.

Uz jaunās Ä£eopolitiskās realitātes skatuves bez ASV un Krievijas parādÄ«jās Ķīna, Indija, Centrālāzija, Latīņamerika. Zuda aukstā kara relatÄ«vais militārais lÄ«dzsvars, un uz pasaules kartes parādÄ«jās vesela virkne jauno-veco valstu un to karogi - ÄŒehija, SlovÄ“nija, Slovākija, Serbija u.c. Daudz kur šo valstu neatkarÄ«bas centienus pavadÄ«ja asiņaini pilsoņu kari un militārie konflikti (Bosnija, Kosova, Serbija, Kalnu Karabaha, u.c.). Šoreiz visu karu pamatā nebija vis cīņa starp ideoloÄ£ijām un teritorijām, kā tas bija I un II Pasaules karu laikā, bet gan civilizāciju/kultÅ«ru sadursmes. Civilizāciju loma pieauga un aktÄ«vi izpaudās globālos procesos.

Visstraujāk augošÄ izplatÄ«bas ziņā bija un ir islāma civilizācija. No viduslaiku reliÄ£ijas modernizÄ“joties ar mÅ«sdienu komunikācijām, islāma izplatÄ«ba un ekspansija strauji eskalÄ“jās Eiropā. S. P. Huntington savā slavenajā grāmatā “Civilizāciju sadursme” (The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order) izsaka kādu svarÄ«gu domu, kas lielākoties tiek ignorÄ“ta un, proti, ka šajā civilizāciju sadursmÄ“ ne jau islāms ir ienaidnieks, bet gan pašu t.s. kristÄ«go Rietumu vai t.s. brÄ«vās pasaules vājums un tizlums. Pārāk ilgi arogantā un pašapmierinātā attieksme ir bijusi “Rietumi un pārÄ“jie” (“The West and the rest”), kas novedusi pie šÄ« Rietumu degradācijas un identitātes vājuma.

Ienaidnieks nenāk no ārpuses, bet veidojas iekšienÄ“. Nekādas sienas un mÅ«ri nepalÄ«dzÄ“s nosargāt, savu kultÅ«ru, identitāti, ja ienaidnieks mierÄ«gi ienāk pa vārtiem. Rietumiem pašiem ir jāatjauno sava valstiskā, nacionālā un reliÄ£iskā identitāte. To nevar panākt tikai ar politiskām deklarācijām.

PÄ“c aukstā kara beigām Rietumi sveica totalitārisma norietu. Tai pat laikā strauji sāka notikt Rietumu kristÄ«gās Ä“tikas kā morālo standartu definÄ“tājas noriets. Par šÄdu standartu surogātaizstājÄ“ju kļuvis “cilvÄ“ktiesÄ«bu totalitārais politkorektums”. SabiedrÄ«bas morālā auduma izdilšana, visatļautÄ«ba, cilvÄ“ka patikšanas un visatļautÄ«bas dominance par reliÄ£ijas standartiem “cilvÄ“ktiesÄ«bas” liek visaugstākā vÄ“rtÄ“. “BeznosacÄ«jumu tolerance” pret visu un visiem iegÅ«st kvazireliÄ£iskas aprises. Tā pamazām sociālas un morālas patoloÄ£ijas ar “klusÄ“jošÄ vairākuma” atbalstu kļūst par “normalitāti”, kas iegÅ«st politisko vairākumu un varu, kas šobrÄ«d valda Eiropas SavienÄ«bā. ŠÄ« “normalitāte” ir kļuvusi par ““Normālo” Tirāniju”. Ja kāds tai nepiekrÄ«t, pat zinātniski un filozofiski vai reliÄ£iski argumentÄ“jot savu pārliecÄ«bu, viņš dedzÄ«gi tiek saukts par cilvÄ“ku, kuram “trÅ«kst zināšanu, izglÄ«tÄ«bas vai informācijas”, “tumsoņu”, “homofobu”, “bezsirdi”, “rasistu”, “nacistu” utt.

Normālo tirānija: “cilvÄ“ktiesÄ«bu imperiālisms”

RafinÄ“tākā un “civilizÄ“tākā” veidā šis “jaunais totalitārisms” pÄ“c gara un infantili utopiskas domāšanas un pasaules uzskata atgādina pagājušÄ gadsimta monstrus - boļševistisko ļeņinismu/staļinismu un hitlerisko nacismu. Abi pÄ“dÄ“jie ar savām “uzspiedošajām (piespiedu) utopijām” un politiskajām halucinācijām 20 gs. “par taisnÄ«bu un vienlÄ«dzÄ«bu”, “brÄ«vÄ«bu”, “pret bagātajiem” utt. iznÄ«cināja simtiem miljonu cilvÄ“ku!

20 gs. dzima lielās cerÄ«bas zÄ«mÄ“ - ticÄ«ba zinātnes revolÅ«cijai radÄ«ja optimismu par “gaišo cilvÄ“ces nākotni”. Daudzi to dÄ“vÄ“ja par “saprāta laikmeta sākumu”. Patiesi, progress bija milzÄ«gs attiecÄ«bā uz medicÄ«nu, modernām tehnoloÄ£ijām, komunikācijām u.t.t. Taču diemžēl šis progress nenotika vienlaicÄ«gi ar morālo un vÄ“rtÄ«bu attÄ«stÄ«bu. Tas bija galvenais klupšanas akmens tam, kas sekoja. “Saprāta un progresa” vietā 20.gs kļuva par visasiņaināko un monstrozāko masu slepkavÄ«bu gadsimtu ar saviem diviem Pasaules kariem. (Zbigniew Brzezinski). PÄ“dÄ“jais no kuriem radÄ«ja PSRS - bezdievÄ«bas un organizÄ“tā neprāta “ļaunuma impÄ“riju”, kas turÄ“ja savā gÅ«stā Latviju vairāk kā pusgadsimtu.

Tāpat kā PSRS laikos Latvijā bija konformisti un kolaboracionisti ar “strādnieku paradÄ«zes utopisko” režīmu, tāpat tagad Latvijā ir gan politiÄ·i, gan citi “viedokļu veidotāji”, kas pieņem un samierinās ar šo “eirokomisāru” diktātu un šantāžu mums kā neatkarÄ«gai Latvijas valstij un brÄ«vai tautai.

ŠobrÄ«d mÄ“s jau varam runāt par konfliktu starp Latviju un ES vadÄ«bu. (Labi, ka tāds ir, tas nozÄ«mÄ“, ka esam dzÄ«vi kā nācija)

Konflikts - uz konfrontāciju vai konformismu ?

Konflikts/konfrontācija, ja tam ir objektÄ«vi iemesli (un tādi šobrÄ«d ir), ir lieliska iespÄ“ja rast risinājumu (conflict resolution), lai risinājuma rezultāts nāktu par labu Latvijas valsts interesÄ“m, nevis Eiropas “cilvÄ“ktiesÄ«bu imperiālismam”, kas uz “kopÄ“jā labuma altāra” upurÄ“ Latvijas valsts drošÄ«bu, suverenitāti un tautas identitāti.

Latvijas valdÄ«ba, daļa inteliÄ£ences un sabiedrÄ«bas notiekošo uzskata par kaut ko lÄ«dzÄ«gu nenovÄ“ršamai dabas katastrofai vai pasaules klimata izmaiņām, tuvojošamies cunami vilnim, kam nav jÄ“gas pretoties. Ja turpināsies kā “lÄ«dz šim” (business as usual), ļoti iespÄ“jams, ka puse Ä€frikas un arābu valstu iedzÄ«votāji “pārcelsies” uz Eiropu. (liekas neiespÄ“jami, taču tas, kas tagad notiek Eiropā, vÄ“l pāris gadus atpakaļ likās neiespÄ“jams) Nevienā vien “prominentā liberāļu” forumā tiek runāts, ka Skandināvija un Baltijas valstis ir pārāk baltas; lÄ«dzÄ«gi viedokļi izskanÄ“ja arÄ« agrāk, protams, neviens tad tam nepievÄ“rsa uzmanÄ«bu, jo Eiropas politika bija “kā lÄ«dz šim”.

Latvieši ir labestÄ«ga un pacietÄ«ga un iecietÄ«ga tauta, taču es ceru, ka ar Latviju nenotiks kā ar liberālo Zviedriju, kad, rādot TV sirdi plosošÄs bildes par bada cietÄ“jiem Ä€frikā, to atbalstam novārtā tika atstāti bÅ«tiski savas nācijas/tautas problÄ“mjautājumi. VisdrÄ«zāk, ka ES vadÄ«ba nezina par nabadzÄ«bu Latvijas laukos un mazpilsÄ“tās, par to, kas tiek atņemts grÅ«tniecÄ“m, daudzbÄ“rnu Ä£imenÄ“m. Uz kā rÄ“Ä·ina? Bet mÅ«su valdÄ«ba, cerams, to zina, vismaz braukājot priekšvÄ“lÄ“šanu kampaņās, noteikti ir pamanÄ«juši. Un samazināt finansÄ“jumu bÄ“rnudārziem, - lai kam turpmāk tiktu novirzÄ«ti lÄ«dzekļi?

Pirms lāpÄ«t pasauli, ir savs pagalms jāsaved kārtÄ«bā. PSRS “pasaules lāpÄ«šana” - kā sociālistisko revolÅ«ciju eksports, “palÄ«dzÄ«ba” Ä€frikas, Latīņamerikas valstÄ«m, Kubai, “bruņošanās sociālistisko iekarojumu nosargāšanai” - noveda lÄ«dz Padomju SavienÄ«bas sabrukumam. Tagad mums ir Eiropas SavienÄ«ba ar savu “cilvÄ“ktiesÄ«bu imperiālismu”, kura ideoloÄ£ijai iebilst sāk palikt bÄ«stami un neizdevÄ«gi. Latvijā šodien dzird: mums jāpakļaujas, jāpieņem, citādāk mums nepalÄ«dzÄ“s vai pat sodÄ«s (!).

LÄ«dzÄ«ga situācija bija vÄ“l neilgi pirms PSRS sabrukšanas, kad sabiedrÄ«bā dominÄ“ja viedokļi kā “atgÅ«t neatkarÄ«bu neiespÄ“jami”, “mÄ“s esam maza valsts”, “mÄ“s paši neko nevaram”, “mums nav spÄ“cÄ«gas armijas”, “ciet klusi!”, u.t.t. Iekšlietu ministrs Kozlovskis “pragmatiskās skumjās” pat pieļauj iespÄ“ju nebraukt uz Briseli un neaizstāvÄ“t Latvijas intereses, jo viss jau esot izlemts. Otrs skumjais ir ārlietu ministrs RinkÄ“vičs, kas uzskata, ka esam “starptautiski izolÄ“ti un palikuši vieni”.

Bāreņu sindroms un “upura mentalitāte” pārāk stipri ir ieaudusies daudzu apziņā un zemapziņā. LÅ«k, kad Latvijai ir pievÄ“rsta tāda uzmanÄ«ba, tad ir jābrauc uz Briseli un jāstājas Junkera kā Pilāta priekšÄ un ir jāsniedz gadsimta runa, aizstāvot ne tikai Latviju, bet arÄ« kristÄ«gās Eiropas vÄ“rtÄ«bas, un arÄ« jāmaina Eiropas virzÄ«ba no haosa un bezdibeņa uz savas identitātes saknÄ“m. Un to mÄ“s varam! To spÄ“ja izdarÄ«t savā laikā “mazas valsts” prezidents Vaclavs Havels (Václav Havel - Nobela prÄ“mijas laureāts), kurā ieklausÄ«jās ASV Prezidents un Romas Pāvests, kā arÄ« lielo Rietumvalstu lÄ«deri. Lehs Valensa (Lech WaÅ‚Ä™sa - vienkāršs dokeris, elektriÄ·is, vÄ“lāk arÄ« Nobela prÄ“mijas laureāts).

Latviešu brÄ«vÄ«bas cīņas! Kalpaks un citu latviešu varoņi uz vispārÄ“ja neticÄ«bas un baiļu fona paveica neiedomājamo! Lai atceramies 18. novembra Latvijas Valsts dibināšanu, ko paveica mÅ«su Satversmes tÄ“vi un valstiskuma pamatlicÄ“ji!

Latviešiem ir bijusi heroiska vÄ“sture. Šis ir vÄ“sturisks laiks, kas prasa drosmi un stipru ticÄ«bu PatiesÄ«bai. JāatbrÄ«vojas no “mazās valsts” domāšanas sindroma. Esot starptautiskā apritÄ“, esmu ievÄ“rojis, ka pat cilvÄ“ki, kas pārstāv Latvijas intereses visdažādākos forumos, visumā godam prezentÄ“jot Latviju, vienmÄ“r iesākumā piebilst “mÄ“s esam maza valsts, neliela valsts bet…”, it kā atvainojoties vai taisnojoties... Nekad neesmu dzirdÄ“jis pieminam Beļģiju (kas ir divreiz mazāka kā Latvija) vai IzraÄ“lu (kas ir trÄ«s reizes mazāka par Latviju), vai SlovÄ“niju, Lihtenšteinu (visnotaļ ietekmÄ«gā valsts Eiropā), Dāniju un citas valstis, kas vispār pieminÄ“tu vai redzÄ“tu kā problÄ“mu savas valsts teritoriālo lielumu. Galvenais ir tautas gars un pašapziņa. Tā ir katras nācijas pamatu pamats.

Eiropā šodien dominÄ“ iracionāla izvairÄ«šanās no konsekventas realitātes aptveršanas un analÄ«zes. Tie, kas “cilvÄ“ka saprātu” un “labo gribu ” liek Dieva vietā, kā likums, pÄ“c utopiskās “vienlÄ«dzÄ«bas un taisnÄ«bas paradÄ«zes zemes virsÅ«” beidz ar krÄ«zÄ“m, revolÅ«cijām, haosu. Tā visa saknes meklÄ“jamas gan individuālā, gan kolektÄ«vā utilitārismā, alkatÄ«bā, materiālismā, komfortā. “Komforts korumpÄ“, bet absolÅ«ts komforts korumpÄ“ absolÅ«ti.” Tieši šis komforts iemidzinājis Rietumus, ievedot viņus sapņainā pseidoilÅ«zijas stāvoklÄ«, domājot, ka viņi kaut kā kontrolÄ“ procesus, bet Ä«stenÄ«bā cilvÄ“ces zemākās dziņas ir tās, kas kontrolÄ“ viņus. “CilvÄ“ks grib, lai brÄ«vÄ«ba viņam pieder, bet viņš pats negrib bÅ«t brÄ«vs”, - saka Eriks Fromms savā grāmatā "IzvairÄ«šanās no brÄ«vÄ«bas" (Erich Fromm “Escape from Freedom”).

Ir laiks latviešiem atgriezties pie BrÄ«vÄ«bas saknÄ“m. “JÅ«s atzÄ«siet PatiesÄ«bu, un PatiesÄ«ba jÅ«s darÄ«s BrÄ«vus” (Jan.ev 8: 32). Ir jāsaka patiesÄ«ba, un ir jādara patiesÄ«ba, tikai tā cilvÄ“ks var bÅ«t brÄ«vs un nosargāt savu brÄ«vÄ«bu. Tas attiecas kā uz indivÄ«du, tā arÄ« uz tautu.

Tuvākajās dienās BriselÄ“ tiks pieņemti nozÄ«mÄ«gi lÄ“mumi, kas ietekmÄ“s ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas likteni. NekavÄ“joši un neatliekami ne tikai Saeimai un valdÄ«bai, bet visai sabiedrÄ«bai ir jāmobilizÄ“jas. ValdÄ«ba nedrÄ«kst “atrakstÄ«ties” par saviem lÄ“mumiem, bet gan kopā ar Latvijas tautu jābÅ«t dialogā par Ä«stermiņa un ilgtermiņa stratÄ“Ä£iju.

Protams, ka notiekošie procesi nav tikai emocionālas diskusijas par to, cik migrantus Latvijā uzņemt vai neuzņemt. Runa nav par ādas krāsu vai etniskajām un kultÅ«ru atšÄ·irÄ«bām. Runa ir par kompleksiem sociālpolitiskiem procesiem, kas izraisÄ«s vai nu “Ä£eopolitisku atmodu”, atgriežoties pie kristÄ«go Rietumu paradigmas, vai ES sabrukšanu. Ir pietiekami daudz pazÄ«mju, kas par to liecina.

Edvards LÅ«kass (Edward Lucas “The Economist”) runā par Šengenas zonas sabrukuma sākumu un “Neša lÄ«dzsvaru” - “situācijā, kur ikviens rÄ«kojas racionāli, pilnÄ«bā zinot citu spÄ“lÄ“tāju stratÄ“Ä£ijas, un kurā ikviens beigās nokļūst sliktākā stāvoklÄ«”. Racionālais “kā lÄ«dz šim” nedarbojas. “Eiropa slÄ«kst,” saka E.LÅ«kass. Jāsaprot (un tas ir visgrÅ«tāk), ka korekcijas Rietumu vājumam nenāks no tehniskiem risinājumiem vai “labo nodomu katalogiem” (diemžēl tieši uz to cer Latvijas valdÄ«ba). Tas var nākt ar jaunu paisuma vilni, kas sevÄ« nes visaptverošas pārmaiņas, izraisot Rietumu pašrefleksiju un politiskās filozofijas pārskatÄ«šanu. Un cerams, ka uz šÄ« viļņa parādÄ«sies jauni lÄ«deri, kas spÄ“s risināt konfliktus ar atšÄ·irÄ«gām civilizācijām.

Viens no konflikta risinājuma stÅ«rakmeņiem ir Konfliktu prevencija (laicÄ«ga novÄ“ršana). Tas nozÄ«mÄ“ nemitÄ«gu dialogu un arÄ« neoficiālo diplomātiju, pat ar ienaidnieku. Ne velti ir teiciens ”Turi draugus tuvu, bet ienaidniekus vÄ“l tuvāk!”. Vairāk nekā bÄ“gļu/migrantu problÄ“ma, tā ir nacionālās drošÄ«bas tÄ“ma, karš ar transnacionālo organizÄ“to noziedzÄ«bu, kas darbojas organizÄ“tāk nekā ES eirobirokrātija. Liela loma bÅ«s Latvijas specdienestiem, kas nodarbojas ar izlÅ«košanu un pretizlÅ«košanu. Visiem kariem reiz pienāk gals, un pÄ“c ilgstoša kara, nebeidzamiem upuriem beidzot sēžas pie sarunu galda. Tā, starp citu, bija Reigana administrācijas politiskā filozofija (80. gados) - nemitÄ«gs dialogs un diplomātija, pat ar saviem lielākiem pretiniekiem - kā Kremli, tā Irānu un Ķīnu….

Runājot par mazajām valstÄ«m, varam mācÄ«ties no IzraÄ“las, kas ļoti precÄ«zi un tālredzÄ«gi identificÄ“ savus ienaidniekus gan reÄ£ionālās politikas veidā, gan atsevišÄ·u paramilitāru un teroristisku grupÄ“jumu veidā. Tos neitralizÄ“ gan politiski, gan, ja nepieciešams, militāri. Jāņem vÄ“rā, ka IzraÄ“la ir padsmitu lielu arābu valstu ielenkumā, kas dara visu, lai iznÄ«cinātu IzraÄ“lu kā valsti. Latvijai bÅ«tu jāpārskata un jāstiprina sava militārā doktrÄ«na, implementÄ“jot, piemÄ“ram, Šveices modeli.

Nobeigumā - ir jāsaprot, ka, kā jau tas ir izskanÄ“jis, tā nav tikai humanitāra bÄ“gļu problÄ“ma, bet iespÄ“jama ES krÄ«ze, pat šÄ·elšanās vai izjukšana, kas, ņemot vÄ“rā notikumus Ukrainā, SÄ«rijā, uzbrukumus Charlie Hebdo, Eiropas lielpilsÄ“tu ielās, uz Eiropas valstu robežām, vistiešÄkā veidā skar Latvijas drošÄ«bu.

* bijušais iekšlietu ministrs