Iesaki rakstu:

Jaunā grāmata „Viltvārdis” pietiekami skaidri liek manÄ«t, ka notikumi pirms Levitu Ä£imenes izbraukšanas no PSRS (neskaitāmās pretrunas biogrāfijās, kas liek domāt par slikti sacerÄ“tu „leÄ£endu”, paraugpieÄ·eršana melos, izlaišana no PSRS pie acÄ«mredzami fiktÄ«vas radinieces) liecina – jautājums ir tikai tas, kuru no Ä£imenes savervÄ“ja VDK. Taču jāatceras, ka pirms „Viltvārža” bija Andra GrÅ«tupa grāmata „Observators”, kas tapa laikā, kad Egils Levits tikai pavisam, pavisam paklusām cierÄ“ja uz valsts prezidenta amatu. Domāju, šajā fragmentā, kas uzrakstÄ«ts tipiskajā Andra GrÅ«tupa stiliņā, neredzamiem, bet lieliem burtiem ir rakstÄ«ts – sadarbojās, un varbÅ«t ne ar vienu „dziļās urbšanas kantori” vien.

Fragments no Andra GrÅ«tupa grāmatas „Observators”:

„Visus izbraucÄ“jus sadalÄ«ja grupās. Visupirms jau dažādas pabiras: „vaļutčiki", pagrÄ«des miljonāri, zelta šeftmaņi un spekulanti. Visi tie, kuri jauc tikai gaisu un traucÄ“ kārtÄ«bu. Tos izmeta pašus... Visus „optom" un ar joni. Lai nemaisās pa kājām un netraucÄ“ dzÄ«vot.

Otrā grupa – inteliÄ£ence. Zinātnieki, ārsti, augstskolu pasniedzÄ“ji, mākslinieki un citi garÄ«gā darba strādnieki. Tos laida negribÄ«gi. Taču ko darÄ«si? Nav labi ar citām zemÄ“m attiecÄ«bas bojāt! Lai brauc, ja jau izlÄ“muši!

Trešie - paši svarÄ«gākie. Tos sÅ«tÄ«ja uz Maskavu. VervÄ“ja, apmācÄ«ja un gatavoja. Tie veidos nākamo nelegāļu kodolu. Pirks ārzemÄ“s Ä«pašumus un dibinās uzņēmumus. Viņi gaidÄ«s, lÄ«dz dzimtene tos sauks... Tad vÄ“l kāda Ä«pašÄ grupa - disidenti. „Otkazņikus" centās izmantot. Piedāvāja vienkāršu lietu: izspiegot savus draugus un paziņas. Un tad pÄ“c zināma laika saņemt izbraukšanas atļauju. Daži padevās, bet vairākums atteicās. Tos tāpat beigās izlaida. SvarÄ«gi disidentu kustÄ«bai „nocirst galvu”... Izlaist no valsts kÅ«dÄ«tājus un gaisa jaucÄ“jus.

No RÄ«gas septiņdesmitajos gados izbrauca ap divdesmit tÅ«kstošiem ebreju. GandrÄ«z puse no pirmskara baltvācu repatriācijas apjoma. Latvija zaudÄ“ja daudz talantÄ«gu un spÄ“jÄ«gu cilvÄ“ku. Vismaz tā to deklarÄ“ja paši aizbraucÄ“ji.

Tajos gados no RÄ«gas izbrauca arÄ« Levitu Ä£imene: tÄ“vs Ionas Moisejevičs, māte - Ingeborga Janovna un vÄ“lāk pats Egils Levits. Toreiz domāja - uz neatgriešanos. Taču dzÄ«ve izrÄ«kojās citādi.

Ar ebrejiem tolaik strādāja čekas majors Pavlovskis. ŠÄ·iet, Krievijas latvietis... Bet ej tu zini! Tāds ļoti veikls un izdarÄ«gs vÄ«rs. Ačeles vien šaudÄ«jās un zibÄ“ja. Ne velti viņu nokristÄ«ja par komitejas „galveno rabÄ«nu". Majors strādāja ar daudziem izbraucÄ“jiem. VervÄ“ja uz nebÄ“du. Tikai rezultāti... Tie toreiz nebija paredzami.

IzbraucÄ“ju liktenis grÅ«ts. ArÄ« ārzemes neslinkoja. IzlÅ«kdienestiem rÅ«pe viena – aÄ£enti nav jāgaida... Tā nav Dieva dāvana. Tie enerÄ£iski jāmeklÄ“ un jāvervÄ“. Tāda, lÅ«k, dzÄ«ves filozofija.

ArÄ« izbraukšanas cena augsta. Viens otrs no aizbraucÄ“jiem skaitÄ«jās pat vairāku slepeno dienestu aÄ£ents... Visu dzÄ«vi kaut kam jāatskaitās un no kaut kā jābaidās. Te nav ko apskaust vai apbrÄ«not.

Bija arÄ« tādi ebreji, kurus vienkārši nelaida... CilvÄ“kus mocÄ«ja un spÄ«dzināja. Ne velti tajos gados atdzima vecā anekdote: čekas māja - augstākā RÄ«gā... No tās pagrabiem SibÄ«rija redzama!

Bija tāds Mihails Edelmans. Cilvēks interesants. Prata astoņas valodas. Tālbraucēju kuģu kapteinis. Savulaik beidzis jūrskolu Itālijā. Kara laiku pavadījis internēto jūrnieku nometnē Brēmenē. Vēlāk dzīvoja Rīgā.

Visu viņa Ä£imeni palaida... Bet šo, nÄ“! DzÄ«vo viens pa RÄ«gu un raksta sÅ«dzÄ«bas. ApmeklÄ“ visus disidentu saietus. CilvÄ“ks jau gados, taču padomju valsts viņu uzskata par režīmnieku. Kapteinis glabā nezin kādus tur valsts noslÄ“gumus!   

PÄ“c Ä«paša Longina Avdjukeviča norÄ«kojuma Edelmana dzÄ«voklÄ« uzstādÄ«ja noklausÄ«šanās aparatÅ«ru. No augšas kaimiņa dzÄ«vokļa ieurbās griestos un klausÄ«jās. Ko viņi tur gribÄ“ja dzirdÄ“t, grÅ«ti pateikt. Taču vilšanās liela. Edelmans katru vakaru pieņēma dāmas... Visa noklausÄ«šanās viena vienÄ«ga anekdote. Dzirdamas vien elsas un nopÅ«tas.

Tad vÄ“l kāda Ä«paša grupa ebreju! Tie paši negribÄ“ja braukt. Visā valstÄ« veidoja tā saucamās anticionistu komitejas. ArÄ« RÄ«gā tādu nodibināja. Septiņdesmitā gada trÄ«dspadsmitajā martā Latvijas televÄ«zijā uzstājās virkne ebreju. Visi „pareizie”... Tie skaļi un skaidri paziņoja: mÄ“s pilnÄ«bā atbalstām padomju valsts un partijas politiku!”