Iesaki rakstu:

Šogad ir apritÄ“juši 10 gadi, kopš Latvijas Republikā ir stājies spÄ“kā likums “Par Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesÄ«bām”, un 5 gadi, kopš LabklājÄ«bas ministrija Ä«steno Eiropas SavienÄ«bas struktÅ«rfondu lÄ«dzfinansÄ“tu projektu deinstucionalizācijas (DI) jomā. Un kāpÄ“c par šo nozÄ«mÄ«go tÄ“mu runāju tieši tagad, jo 10. oktobrÄ« visā pasaulÄ“ tika atzÄ«mÄ“ta Pasaules GarÄ«gās veselÄ«bas diena.

Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesÄ«bām 19. pants paredz, ka dalÄ«bvalstis atzÄ«st, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlÄ«dzÄ«gas tiesÄ«bas dzÄ«vot sabiedrÄ«bā ar tādu pašu izvÄ“les brÄ«vÄ«bu kā citiem cilvÄ“kiem, un veic efektÄ«vus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesÄ«bu izmantošanu un pilnÄ«gu iekļaušanos un lÄ«dzdalÄ«bu sabiedrÄ«bas dzÄ«vÄ“.

Laiks paskatÄ«ties, kur mÄ“s esam, kā mums klājas ar vispārzināma cilvÄ“ktiesÄ«bu pamatprincipa, kas paģēr - visi cilvÄ“ki piedzimst vienlÄ«dzÄ«gi cieņā un tiesÄ«bās un ikvienai dzÄ«vÄ«bai ir vienāda vÄ“rtÄ«ba - Ä«stenošanu. Vai Latvijas valsts ikvienam cilvÄ“kam ar invaliditāti nodrošina vienlÄ«dzÄ«bas tiesÄ«bas dzÄ«vot sabiedrÄ«bā?

Ne pirmo reizi esmu skaļi paudis asus vārdus par atbildÄ«go valsts institÅ«ciju bezdarbÄ«bu vismazāk aizsargāto personu tiesÄ«bu nodrošināšanā. Jau 2013. gadā savā Ziņojumā “Par Valsts sociālās aprÅ«pes centriem pilngadÄ«gām personām ar garÄ«ga rakstura traucÄ“jumiem” vÄ“rsu uzmanÄ«bu uz valsts sociālās aprÅ«pes centros esošajiem vispārÄ“jiem sadzÄ«ves apstākļiem, kas bija atzÄ«stami par klientu individuālajām vajadzÄ«bām neatbilstošajiem, pilnvÄ“rtÄ«gas sociālās aprÅ«pes un sociālās rehabilitācijas trÅ«kumiem un privātās dzÄ«ves neaizskaramÄ«bas pārkāpumiem un uz ikviena klienta tiesÄ«bām dzÄ«vot sabiedrÄ«bā.

Vairāki secinājumi un rekomendācijas vistiešÄkajā veidā norādÄ«ja uz ilgstošas sociālās aprÅ«pes un sociālās rehabilitācijas sistÄ“mas nepilnÄ«bām. Tolaik jo Ä«paši izcÄ“lu pārmÄ“rÄ«gu medikamentu lietošanu klientiem jeb, kā tautā tas tika saukts, klientu “nozāļošanu “ .

Par sociālo nozari atbildÄ«gā LabklājÄ«bas ministrija vÄ“l 2014. gadā ir pasludinājusi, ka valstÄ« tiks Ä«stenoti DI projekti, kuru laikā visi lielie valsts sociālās aprÅ«pes centri (lÄ«dz šim pastāvošÄ institucionālā aprÅ«pe) tiks aizstāti ar sabiedrÄ«bā balstÄ«tiem un Ä£imeniskai videi pietuvinātiem sociālajiem pakalpojumiem.

Ko mÄ“s redzam šodien - joprojām ir liels cilvÄ“ku skaits, kas ilgstoši dzÄ«vo lielās institÅ«cijās, un, pats satraucošÄkais, sociālās aprÅ«pes iestādÄ“s joprojām tiek ievietoti cilvÄ“ki.

Šogad visā pasaulÄ“ piedzÄ«votā pandÄ“mija ir skaidrs apliecinājums, ka tieši sociālās aprÅ«pes iestādÄ“s, kurās ievietots liels klientu skaits, ir lielāks risks masveida infekcijas izplatÄ«bai - tātad cilvÄ“ka veselÄ«bas un dzÄ«vÄ«bas apdraudÄ“jums ir krietni lielāks nekā ikvienam no mums. Latvijā pagaidām vÄ“l izdevās iztikt bez liela skaita Covid-19 upuru valsts sociālās aprÅ«pes centros (VSAC), bet cena par to arÄ« bijusi gana augsta - principā cilvÄ“ki VSACos bijuši spiesti dzÄ«vot kā cietumā, jo arÄ« tad, kad vasarā visā valsts teritorijā ierobežojumi tika bÅ«tiski mÄ«kstināti, VSACos nekas nemainÄ«jās - tur joprojām turpinās karantÄ«na, kas nozÄ«mÄ“ to, ka tiek ierobežota cilvÄ“ku brÄ«vÄ«ba, iespÄ“ja tikties ar tuviniekiem, u.tml. Un par ko viss šis - vai viņi izdarÄ«juši kādu noziegumu? NÄ“, viņu vienÄ«gais “noziegums” ir tas ka viņi IR... jā, viņi ir cilvÄ“ki ar Ä«pašÄm vajadzÄ«bām, bet tāpat cilvÄ“ki.

Nevienam nevajadzÄ“tu bÅ«t tiesÄ«bām lemt par cita cilvÄ“ka dzÄ«ves vÄ“rtÄ«bu - un Latvijas valsts ir jau pirms desmit gadiem apņēmusies nodrošināt, ka IKVIENAI personai ar invaliditāti ir tiesÄ«bas dzÄ«vot sabiedrÄ«bā.