Iesaki rakstu:

Ne vienā dienā mÄ“s nonācām pie idejas par Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanu – pirms tam ilgi runājām par padomju tautu konfederāciju un republiku suverenitāti. Bet, kad bijām tikuši pie neatkarÄ«bas, tad sākām meklÄ“t iespÄ“ju iestāties citā savienÄ«bā. Par to - šis fragments no apgāda AtÄ“na izdotā L. Lapsas, S. Metuzāla un K. Jančevskas trÄ«ssÄ“jumu darba MÅ«su vÄ“sture: 1985 - 2005.

Tautas frontes pirmā programma

Kaut gan par neatkarÄ«bas ideju sākumpunktu parasti uzskata slaveno 1988. gada Radošo savienÄ«bu plÄ“numu, tomÄ“r patiesÄ«bā tajā par izstāšanos no Padomju SavienÄ«bas neviens vÄ“l i neiepÄ«kstÄ“jās. PlÄ“numa rezolÅ«cijā atrodamās frāzes vÄ“l bija diezgan miglainas, aprobežojoties ar suverenitātes pieminÄ“šanu. „Latvijas PSR lÄ«dzdalÄ«ba PSRS ekonomiskajā un sociālajā attÄ«stÄ«bā nenotiek pÄ“c suverÄ“nas valsts paritātes principa brÄ«vu valstu savienÄ«bā, un tas novedis pie tā, ka Latvijas pamatnācija – latvieši – paši savā etnogrāfiskajā teritorijā kļūst par minoritāti,” – šÄdiem vārdiem rezolÅ«cijā tika pausts uztraukums par PSRS Ä«stenoto migrācijas politiku.

Cita rezolÅ«cijas tÄ“ze gan bija jau konkrÄ“tāka un ļauj tiešÄm domāt par kaut kādiem neatkarÄ«bas idejas aizmetņiem: „Politiskās pārkārtošanās vārdā aicinām Latvijas PSR valdÄ«bu un PSRS valdÄ«bu aktÄ«vi realizÄ“t tādu politiku un diplomātiju, lai republikas statuss praksÄ“ ļautu starptautiski atzÄ«t Latviju par suverÄ“nu un nacionālu valsti padomju federācijā.”

Kā tik divdomÄ«gs statuss izpaustos praksÄ“, to gan tobrÄ«d diez vai izprata pat paši rezolÅ«cijas autori. Taču, lai izvairÄ«tos no pārmetumiem par graujošu pretpadomju darbÄ«bu, viņi rezolÅ«cijas tekstā veikli iepina atsauces uz kompartijas vÄ“sturiskajiem lÄ“mumiem. Sak, viss ir likumÄ«gi, ja jau reiz pat biedrs Mihails Gorbačovs Maskavā atbalsta šÄdas pārmaiņas: „Visu to realizÄ“jot, praktiski balstÄ«ties uz domu, kas izteikta PSKP CK tÄ“zÄ“s partijas XIX VissavienÄ«bas konferencei: „Decentralizācija un daudzu pārvaldes funkciju maksimāla nodošana vietÄ“jiem orgāniem pilnā mÄ“rā attiecas uz visām mÅ«su nacionālā valstiskuma un autonomijas formām.””

ArÄ« jaunizveidotā Latvijas Tautas fronte savas darbÄ«bas pirmajos mÄ“nešos par neatkarÄ«bu vÄ“l neteica ne vārda. Tā vietā tika spriests par padomju konfederāciju, kurā katrai republikai bÅ«tu veto tiesÄ«bas. Bet pirms konfederācijas izveidošanas bÅ«tu nepieciešams pārskatÄ«t PSRS likumus, noskaidrotu, vai tie apmierina visas republikas. PÄ“c tam tad arÄ« varÄ“tu parakstÄ«t savienÄ«bas lÄ«gumu, protams, ievÄ“rojot katras republikas vÄ“lmes. Protams, arÄ« par izstāšanos no PSRS vÄ“l netika nopietni spriests, pārsvarā LTF lÄ«deri runāja tikai par politisko un ekonomisko suverenitāti uz savienÄ«bas lÄ«guma bāzes. Tika gan domāts arÄ« par LPSR pilsonÄ«bas nodibināšanu, kurai bÅ«tu prioritāte pār PSRS pilsonÄ«bu.

Interesanti, ka vÄ“lākā PilsonÄ«bas un imigrācijas departamenta direktora (un vÄ“l vÄ“lāk no šÄ« amata atlaistā) Māra Pļavnieka vadÄ«tā LTF migrācijas problÄ“mu komisija tolaik aicināja samazināt strādājošo skaitu uzņēmumos, uzskatot, ka tas ļaus samazināt migrāciju. TomÄ“r tik un tā LTF 1. kongresā pieņemtajā programmā vÄ“l bija rodamas arÄ« Ä«steni sociālistiskas rindas: „Tagad ir radusies vÄ“sturiska iespÄ“ja atbrÄ«voties no pagātnes smagās nastas, atdzÄ«vināt sociālisma ļeņiniskos principus, veidot sabiedrÄ«bu atbilstoši tautas interesÄ“m, vajadzÄ«bām un gribai.” ŠÄ« nav vienÄ«gā vieta, kur LTF programmā pieminÄ“ts ļeņinisms. Mazliet tālāk varam lasÄ«t: „LTF iestājas par nacionālo attiecÄ«bu konstruktÄ«vu veidošanu uz ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās un lÄ«dztiesÄ«bas principiem padomju valstu savienÄ«bā.” Kā redzams, ja kāds arÄ« tobrÄ«d sapņoja par Ä«stu neatkarÄ«bu, tad par labāku tomÄ“r atzina skaļi nebļaustÄ«ties un apmierināties ar izplÅ«dušÄm runām par pašnoteikšanos ļeņinisma garā.

Tiesa, tajā pašÄ LTF programmā gan pavÄ«dÄ“ja arÄ« daži punkti, kas mazliet kontrastÄ“ja ar runām par draudzÄ«go tautu savienÄ«bu. PiemÄ“ram, ekonomikas sadaļā varam lasÄ«t, lÅ«k, ko: „Ekonomiski suverÄ“nas republikas kompetencÄ“ ir organizÄ“t banku darbÄ«bu un naudas apriti, ieviest pašai savu valÅ«tu.” Tepat gan piebilsts, ka kopÄ«gā PSRS valÅ«ta tomÄ“r ir un paliek rubļi. Jāņem arÄ« vÄ“rā, ka tolaik savu valÅ«tu vairāk uzskatÄ«ja par ieroci, ar kura palÄ«dzÄ«bu padarÄ«t deficÄ«tās preces nepieejamas pircÄ“jiem no citām republikām, nevis par neatkarÄ«gas valsts simbolu. Diezgan skaidri savas valÅ«tas ieviešanas mÄ“rÄ·us tolaik izskaidroja Ministru Padomes priekšsÄ“dÄ“tājs Vilnis EdvÄ«ns Bresis: „Tās ieviešanas mÄ“rÄ·is – republikas iedzÄ«votāju ekonomisko interešu aizsardzÄ«ba jautājumos par to preču resursu patÄ“riņu, kuri paliek republikas rÄ«cÄ«bā pÄ“c starprepublikāniskās preču apmaiņas.” Īsāk sakot – preces, kas nonākušas Latvijas veikalos, ir domātas tikai Latvijas iedzÄ«votājiem, un iebraucÄ“jiem mÄ“s tās par rubļiem nepārdosim.

 

Tautas frontes otrā programma

LÅ«zums notika 1989. gada pavasarÄ«, kad vārds „neatkarÄ«ba” vairs nebija tabu. Tiesa, kā tagad atminas Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, „laikā kad Vācijas apvienošanās bija dienas kārtÄ«bā, Gorbačovs bija baigais favorÄ«ts, un viss, ko mÄ“s dzirdÄ“jām, bija: „NešÅ«pojiet, zÄ“ni, Gorbačova laivu!” Šo frāzi mums atkārtoja visos kabinetos. Gorbačovs bija svarÄ«gs”…

Un vienalga – pirmoreiz kurss uz neatkarÄ«bas atgÅ«šanu tika pasludināts jau LTF Domes valdes aicinājumā 1989. gada 31. maijā: „LTF Domes valde izvirza apspriešanai visās Latvijas Tautas frontes grupās un nodaļās mÅ«su tautai vitāli svarÄ«gu jautājumu: par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnÄ«gu politisko un ekonomisko neatkarÄ«bu. (..) MÅ«su neatliekamais uzdevums ir panākt, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes 16. jÅ«nija sesija pieņem deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti un labojumus LPSR KonstitÅ«cijā par Latvijas PSR Ä«pašuma tiesÄ«bām un PSRS likumu ratifikāciju, lai Latvijas PSR Augstākā Padome nekavÄ“joties pieņemtu likumu par Latvijas ekonomisko patstāvÄ«bu.” Kursa maiņu LTF vadÄ«ba skaidroja ar Maskavas arvien pieaugošo spiedienu uz republikām, nevairoties pat no brutāla spÄ“ka lietošanas – te tika atgādināts par nesen notikušo slaktiņu Tbilisi, kur armija izdzenāja demonstrantus. Īsi sakot – tādā savienÄ«bā mums nav ko meklÄ“t, tādēļ mÄ“s sākam cīņu par izstāšanos no PSRS.

Taču nemaz tik viegli LTF paziņojums netapa, un nevarÄ“tu arÄ« teikt, ka tas bÅ«tu pieņemts lielā vienprātÄ«bā. Ja varam ticÄ“t Ivaram Godmanim, tad paziņojums tapis, pateicoties viņam pašam un toreizÄ“jam Latvijas Universitātes VÄ“stures un filozofijas katedras dekānam Jurim Rozenvaldam, kuri pÄ“c LTF 1. kongresa uzrakstÄ«juši Latvijas attÄ«stÄ«bas koncepciju. „Un, kad mÄ“s uzrakstÄ«jām vārdus „pilnÄ«ga valstiska neatkarÄ«ba”, kļuva skaidrs, kas tas vairs nav nekāds pārejas periods. MÄ“s pamatÄ«gi domājām, vai tas tomÄ“r nav pārāk ass pavÄ“rsiens? TomÄ“r tekstu nemainÄ«jām,” vÄ“lāk stāstÄ«ja I. Godmanis. Koncepcijas variantu atbalstÄ«jis arÄ« LTF valdes priekšsÄ“dÄ“tājs PÄ“teris LaÄ·is, un beigās tas izgājis cauri arÄ« valdei, par spÄ«ti dažu tās locekļu ieteikumiem vārdu „neatkarÄ«ba” aizstāt ar „suverenitāti”.

Tautas frontes otrajā programmā, kas tapa 1989. gada septembrÄ«, jau viss bija pateikts maksimāli skaidri – izvirzÄ«ts mÄ“rÄ·is atjaunot Latvijas valstisko neatkarÄ«bu, radot demokrātisku parlamentāru republiku, un pieprasÄ«ts atzÄ«t par nelikumÄ«gām 1940. gadā okupācijas karaspÄ“ka klātbÅ«tnÄ“ notikušÄs vÄ“lÄ“šanas, kuru rezultātā Latvija nonāca PSRS sastāvā. Starp citu, diezgan savdabÄ«ga bija Maskavas atbildes reakcija – PSRS aizsardzÄ«bas ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavÄ“li, ar kuru kara katedras beigušos un rezerves virsnieka pakāpes saņēmušos LTF vadÄ«tājus degradÄ“ja par ierindniekiem. Diez vai daudz bija tādu, kas par to pārdzÄ«voja…

LTF attieksme nu bija skaidra, taču ko par nule izsludināto kursu uz pilnÄ«gu neatkarÄ«bu teica vietÄ“jie komunisti un, galu galā, vienkāršÄ tauta? 1989. gadā notikušÄs sabiedriskās aptaujas liecināja, ka gada vidÅ« (tātad drÄ«z pÄ“c LTF paziņojuma) brÄ«vvalsts ideju atbalstÄ«ja 55 procenti latviešu un tikai 9 procenti cittautiešu. VÄ“l pÄ“c gada aina jau bija krietni mainÄ«jusies – par neatkarÄ«bu bija 85 procenti latviešu un 26 procenti nelatviešu. Bet 1991. gadā veiktajā aptaujā par Latvijas neatkarÄ«bu, kurā piedalÄ«jās 87 procenti Latvijas iedzÄ«votāju, 73 procenti nobalsoja par neatkarÄ«bu.

Komunistu attieksme pret ātru izstāšanos no PSRS bija krietni rezervÄ“tāka. PiemÄ“ram, par vienu no progresÄ«vākajiem nacionālkomunistiem uzskatÄ«tais Anatolijs Gorbunovs vÄ“l 1990. gada sākumā norādÄ«ja: „Nevar runāt par saprātÄ«gu attÄ«stÄ«bas ceļu, ja Latvija nekavÄ“joties izstājas no PSRS.” Domas viņš nebija mainÄ«jis arÄ« 1990. gada 4. maija priekšvakarā, vÄ“l arvien iestājoties par lÄ“nu un apdomÄ«gu ceļu uz valstiskumu. LÅ«k, ko vienu dienu pirms NeatkarÄ«bas deklarācijas pieņemšanas jaunievÄ“lÄ“tās Augstākās Padomes pirmajā sÄ“dÄ“ teica tās jaunais priekšsÄ“dÄ“tājs A. Gorbunovs: „Šodien neviena sabiedriskā organizācija tā neizvirza jautājumu, ka tÅ«lÄ«t jāiziet no Padomju SavienÄ«bas. Šodien ir jāatjauno valstiskums, un šis atjaunošanas ceļš, kā jums jau teicu, ved no republikas uz valstu savienÄ«bu.”

Tādēļ liekas visai loÄ£iski, ka Augstākā Padome, kurā nebÅ«t nebija tikai LTF ideju aizstāvji vien, 1989. gada vasarā nāca klajā ar ārkārtÄ«gi diplomātisku dokumentu, kas vÄ“sturÄ“ palicis kā Deklarācija par Latvijas suverenitāti. Principā tā bija tā pati deklarācija, ko pieņemt aicināja Tautas fronte, tikai maigāk formulÄ“ta. Te pagaidām par neatkarÄ«bu netika runāts, toties bija sniegts paskaidrojums, kādēļ tad latviešiem pastāvošÄ lietu kārtÄ«ba neliekas sirdij tuva: „Staļinisms un tam sekojošais administratÄ«vi komandÄ“jošais totalitārisms noveda pie Latvijas ekonomikas un kultÅ«ras pagrimuma, kā arÄ« ekoloÄ£iskās krÄ«zes, deformÄ“ja nacionālās attiecÄ«bas un devalvÄ“ja vispārcilvÄ“ciskās vÄ“rtÄ«bas.”

Tādēļ parlaments pasludināja, ka turpmāk „Latvijas PSR attÄ«stÄ«ba notiek reālas valstiskas suverenitātes apstākļos šÄs suverenitātes valstiski tiesiskajā un starptautiski tiesiskajā izpratnÄ“”. Republikas tālākais statuss Padomju SavienÄ«bā nosakāms ar lÄ«gumattiecÄ«bu palÄ«dzÄ«bu, bet zeme un tās dzÄ«les turpmāk bÅ«s tikai republikas Ä«pašums, par kuru Maskavai nebÅ«s nekādas teikšanas. Šis punkts bija Ä«paši bÅ«tisks, jo var uzskatÄ«t, ka tas bija tajā pat laikā pieņemtā Latvijas PSR ekonomiskās patstāvÄ«bas projekta pamatā. Turpmāk par Latvijā esošÄ Ä«pašuma izmantošanu teorÄ“tiski (praksÄ“ gan daudzi uzņēmumi un teritorijas palika savienÄ«bas pakļautÄ«bā) varÄ“ja lemt vietÄ“jās iestādes.

Neatkarības deklarācija

Deklarācija par suverenitāti aktuāla bija tikai nepilnu gadu, jo 1990. gada maijā, darbu sākot jaunā sasaukuma Augstākajai Padomei, kurā lielu daļu veidoja Tautas frontes izvirzÄ«tie deputāti, nekavÄ“joties tika pieņemta NeatkarÄ«bas deklarācija, kas jau pavisam nepārprotami nosprauda kursu uz pilnÄ«gas neatkarÄ«bas atgÅ«šanu, nevis divdomÄ«gu eksistenci PSRS sastāvā. Tiesa, ar pārejas periodu, kuram teorÄ“tiski it kā vajadzÄ“ja ilgt divus gadus. Diez vai daudz bija deputātu, kuri spÄ“ja iedomāties, ka jau pÄ“c gada viņi varÄ“s pieņemt deklarāciju par reālu Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

NeatkarÄ«bas deklarāciju, kā vÄ“lāk stāstÄ«ja viens to tās autoriem Aleksandrs Kiršteins, rakstÄ«juši Romāns ApsÄ«tis, Rolands Rikards, Andrejs Krastiņš, Egils Levits un viņš pats. „Tad vÄ“l turpinājās strÄ«di: atjaunot tikai četrus pantus no vecās KonstitÅ«cijas vai arÄ« visu? Bija varianti, kas paredzÄ“ja uzreiz visu pantu atjaunošanu. Jo, piemÄ“ram, Lietuva iztika bez kaut kāda pārejas perioda. Taču bija arÄ« cita Lietuvas pieredze – tur Gorbačovs ieviesa kaut ko lÄ«dzÄ«gu ekonomiskajai blokādei,” vÄ“lāk atminÄ“jās A. Kiršteins. Īpaši interesants bija viens no argumentiem, ko par labu NeatkarÄ«bas deklarācijas pieņemšanai minÄ“ja A. Krastiņš: ja reiz Padomju SavienÄ«ba aicina Latviju noslÄ“gt konfederācijas lÄ«gumu (šÄds priekšlikums bija izskanÄ“jis konsultāciju laikā Maskavā), tad bÅ«tÄ«bā Kremlis atzÄ«st Latvijas neatkarÄ«bu, jo konfederācijā apvienoties taču var tikai neatkarÄ«gas valstis.

Interesanta ir kāda epizode: kad darbs pie deklarācijas teksta jau bija sācies, tad, kā atceras E. Levits, procesam pieslÄ“gušies arÄ« Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš. PÄ“dÄ“jais tolaik bija Latvijas Universitātes partijas komitejas sekretārs, tādēļ domubiedru grupas sanāksmes piedāvāja rÄ«kot partkoma telpās. Paradoksāli, taču var teikt, ka NeatkarÄ«bas deklarācija tapa partijas komitejas telpās. Pašam E. Levitam gan, starp citu, nebija lemts pielikt deklarācijas tekstam punktu, jo Ä«si pirms tās pieņemšanas, 30. aprÄ«lÄ«, viņu kā Vācijas pilsoni no Latvijas izraidÄ«ja padomju varas iestādes.

Savukārt Dainis Īvāns deklarācijas tapšanu atminas šÄdiem vārdiem: „Bija vairāki deklarācijas varianti. MÄ“s centāmies konsultÄ“ties ar Rietumu latviešiem. SevišÄ·i svarÄ«gi tas bija dialogā ar radikālākām organizācijām. Rietumu latviešus viņi vairāk klausÄ«jās. Beigās nonācām pie secinājuma, ka pieņemsim galvenās tÄ“zes un ka Egils Levits uzrakstÄ«s pamattekstu. PÄ“c tam viņa teksts tika pārveidots lÄ«dz nepazÄ«šanai. Oficiālā deklarācijas apspriešana ne tikai frontÄ“, bet arÄ« AP Tautas frontes frakcijā pirms pirmās sesijas, man liekas, notika astoņas reizes. Protams, katram ģēnijam tur bija kas ko labot. ReizÄ“m bija sajÅ«ta, ka deklarāciju vispār nepieņems. Jo torpedÄ“ja no visām pusÄ“m. Zināmā mÄ“rā noteikumus 11. martā nodiktÄ“ja leiši. Viņi paziņoja par it kā pilnÄ«gu aiziešanu no Padomju SavienÄ«bas. Reāli jau viņi neaizgāja... Tā rezultātā mÅ«sÄ“jiem bija gan doma, ka vajadzÄ“tu pieņemt maksimālo leišu variantu, gan doma – nav jÄ“gas deklarÄ“t, ka esi jau neatkarÄ«ga de iure un de facto valsts, kad Ä«stenÄ«bā tāda neesi. TāpÄ“c ilgās diskusijās radās slavenais pārejas periods, kad pieņem Satversmi un to, izņemot četrus galvenos pantus, aptur.”

Ja atgriežamies pie deklarācijas satura, tad rezultātā gala lÄ“mums bija par labu četriem vecās KonstitÅ«cijas pantiem, taču arÄ« šÄdam variantam Augstākajā PadomÄ“ netrÅ«ka oponentu. Tā kompartijas lÄ«deris Alfreds Rubiks klausÄ«tājus biedÄ“ja ne tikai ar briestošajiem starpnacionālajiem konfliktiem, bet arÄ« ar gaidāmo ekonomisko krahu, kas Latviju gaidot pÄ“c izstāšanās no PSRS: „NeatkarÄ«ba bez piepildÄ«juma ar konkrÄ“tu un pilnÄ«gi reālu politisko ekonomisko un starptautisko saturu ir fikcija, kas var nest vienÄ«gi nelaimi un nabadzÄ«bu. LÄ“mums, kas pieņemts bez skaidrām prognozÄ“m par gaidāmajām sekām var pilnÄ«gi sagraut ekonomiku, kura jau tā ir krÄ«zes stāvoklÄ«.” Un vispār – Latvijas neatkarÄ«ba apdraudÄ“šot mieru un stabilitāti ne tikai PSRS rietumos, bet arÄ« Ziemeļeiropā.

Savukārt Daugavpils pārstāvis V. Žarkovs draudÄ“ja ar referendumu DaugavpilÄ«, pÄ“c kura daugavpilieši varÄ“tu izlemt palikt PSRS sastāvā. Draudiem gan nebija cerÄ“tā efekta, tāpat kā mÄ“Ä£inājumiem deklarācijas pieņemšanu atlikt vai pat sarÄ«kot tai veltÄ«tu referendumu. Viens no pÄ“dÄ“jiem runātājiem, kas centās balsojumu pÄ“dÄ“jā brÄ«dÄ« nobremzÄ“t, bija deputāts LeonÄ«ds Kurdjumovs, – viņš jautājuma izskatÄ«šanu centās apturÄ“t, apelÄ“jot pat pie kuņģa darbÄ«bas ietekmes uz smadzenÄ“m: „MÄ“s vÄ“l neesam paspÄ“juši sagremot pusdienas, ar kurām mÅ«s pabaroja pirms trim stundām, kad jau pieņemam pÄ“dÄ“jo piecdesmit gadu laikā kardinālāko lÄ“mumu mÅ«su republikas dzÄ«vÄ“.” Tā tomÄ“r palika saucÄ“ja balss tuksnesÄ«, un deklarācija par lielu prieku pie parlamenta Ä“kas gaidošajam pÅ«lim tika pieņemta.

Interesanti, ka mazliet vÄ“lāk komunistu nostāja kļuva mazliet pielaidÄ«gāka, un 1990. gada nogalÄ“ Latvijas Komunistiskā partija, ko tobrÄ«d jau vadÄ«ja A. Rubiks, savā programmiskajā paziņojumā jau atļāvās tomÄ“r ieminÄ“ties par republikas patstāvÄ«bu. Tiesa, tikai par ekonomisko patstāvÄ«bu, ar to saprotot aktÄ«vu ekonomisko sakaru uzturÄ“šanu ar citām PSRS republikām uz savstarpÄ“ja izdevÄ«guma pamata.

No gaisa nokritusī brīvība

Ja NeatkarÄ«bas deklarācijas pieņemšana Augstākās Padomes deputātiem prasÄ«ja ilgas debates un strÄ«dus, tad ar dokumentu, kas Latviju pasludināja par reāli neatkarÄ«gu valsti, gāja kā pa sviestu. Pie tā gan bija vainojami ārÄ“ji apstākļi un daži biedri Maskavā, kuri 1991. gada augustā bija sadomājuši sarÄ«kot puču. 21. augustā, kad vÄ“l nebija Ä«stas skaidrÄ«bas, vai pučisti tiešÄm cietuši sakāvi, Augstākā Padome triecientempā pieņēma likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. BrÄ«dis bija tam ļoti piemÄ“rots, jo, kā kolÄ“Ä£iem paskaidroja A. Krastiņš, puča dēļ Maskavā vairs nefunkcionÄ“ konstitucionālās valsts varas struktÅ«ras, kā rezultātā Latvijai vairs nav ar ko risināt sarunas par neatkarÄ«bas atgÅ«šanu. Un, ja nav ar ko runāt, tad neatkarÄ«ba jāpasludina pašiem.

Dokuments tapa tik spontāni, ka brÄ«dÄ«, kad deputātiem vajadzÄ“ja sākt tā izskatÄ«šanu, atklājās, ka ne visi ir saņēmuši pa teksta eksemplāram, tādēļ debates nācās atlikt uz stundas ceturksni. Lietas bÅ«tÄ«bu gan tas nemainÄ«ja, jo sevišÄ·i iebildumi pret likuma tekstu tik un tā neizskanÄ“ja, Ä«paši jau pÄ“c tam, kad deputāts Indulis BÄ“rziņš tautas priekšstāvjus paskubināja ar ziņu, ka blakus esošajā Doma laukumā parādÄ«jušÄs pučistiem uzticÄ«gas armijas vienÄ«bas ar tankiem. Apgalvojums gan vÄ“lāk izrādÄ«jās nepatiess (informācija par pučistu gaitām augusta dienās vispār bija ārkārtÄ«gi pretrunÄ«ga, un pat cilvÄ“kiem, kas atradās notikumu epicentrā, bija pagrÅ«ti saprast, kas tad Ä«sti notiek un ar ko viss varÄ“tu beigties). Toties efekts bija panākts – jau pÄ“c brīža deputāti bija gatavi balsot, un, ja kāds vÄ“l šaubÄ«jās, tad viņu pasteidzināja sÄ“des vadÄ«tājs A. Krastiņš: „Likumu šodien pieņemam steidzami. Man liekas, kolÄ“Ä£i dzird kādu rÅ«koņu, kas tuvojas Augstākajai Padomei. Tā ka es aicinu balsot par šo konstitucionālo likumu otrajā lasÄ«jumā un kopumā.” Deputāti tā arÄ« izdarÄ«ja un ar 111 balsÄ«m „par” un 13 „pret” pasludināja Latviju par neatkarÄ«gu republiku.

Galu galā neko daudz viņiem lasÄ«t arÄ« nemaz nevajadzÄ“ja, jo likums par valstisko neatkarÄ«bu sastāvÄ“ja tikai no četriem pantiem: pirmais Latviju pasludināja par neatkarÄ«gu demokrātisku republiku, kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme; otrais atcÄ“la NeatkarÄ«bas deklarācijas noteikto pārejas periodu; trešais noteica, ka lÄ«dz Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu realizÄ“ Augstākā Padome, bet ceturtais paziņoja, ka likums stājas spÄ“kā tā pasludināšanas brÄ«dÄ«. Un fakts, ka tanki, kuru Doma laukumā nemaz nebija, lÄ«dz Augstākajai Padomei tā arÄ« neatbrauca, tomÄ“r nemazina deputātu nopelnus – šis tomÄ“r bija viens no retajiem gadÄ«jumiem Latvijas jaunāko laiku vÄ“sturÄ“, kad tautas priekšstāvjiem bija nepieciešama drosme, spiežot balsošanas pogas. Jāņem vÄ“rā, ka simtprocentÄ«gas pārliecÄ«bas par to, ka pučs ir izgāzies, tobrÄ«d nebija, tādēļ balsotājiem par neatkarÄ«bu tiešÄm bija pamats bažīties par savu drošÄ«bu.

Un ko tad tālāk?

Taču vienlaikus jau pašÄ deviņdesmito gadu sākumā aizvien dzirdamākas kļuva runas par to, ka viena pati jau Latvija neiztiks – jāmeklÄ“ jauni draugi un pirmām kārtām jau Ä«stas drošÄ«bas garanti, kas tolaik šÄ·iet nesalÄ«dzināmi svarÄ«gāki par iekļaušanos kaut kādās vienotās ekonomiskajās struktÅ«rās un jaunu tirgu nodrošināšanu savai produkcijai.

„Tas laiks bija saistÄ«ts ar pārdomām, kādēļ Latvijas pirmā brÄ«vvalsts zaudÄ“ja brÄ«vÄ«bu. Toreiz bija skaidrs, ka viens no iemesliem bija tas, ka Latvija bija palikusi viena, tā bija nodota no abām pusÄ“m. Manuprāt, NATO, kas daudzu gadu garumā bija bremzÄ“jis PSRS ekspansiju Rietumeiropas teritorijā, bija pirmais vārds, kas nāca prātā. Ja PSRS bija visa negatÄ«vā iemiesojums, tad bija vajadzÄ«gs jaudÄ«gs pozitÄ«vais pretmets. Un NATO bija tas pretmets. Tas notika dabiski un pašsaprotami. Eiropas SavienÄ«ba arÄ« dabiski nāca klāt. Ä¢eogrāfiskā identifikācija un daudzu gadu apvainojums, ka mÄ“s neesam Eiropa... lÄ«dz pat referendumam galvenais sauklis bija: „Beidziet uzdot mums muļķīgu jautājumu! MÄ“s vienmÄ“r esam bijusi Eiropa. MÄ“s jau esam Eiropā!” Tie bija absolÅ«ti neticami mÄ“rÄ·i, bet tie bija tikpat neticami kā PSRS sabrukums. Šie mÄ“rÄ·i bija salÄ«dzināmi pÄ“c savas ticamÄ«bas vai neticamÄ«bas pakāpes. No otras puses, tie nebija procesa mÄ“rÄ·i, tie bija mÄ“rÄ·i, kuriem ir redzams gala rezultāts. Tautas labklājÄ«ba patiesÄ«bā ir process, un neviens nevar pateikt to brÄ«di, kad ir sasniegta tautas labklājÄ«ba. Tas bija ārkārtÄ«gi izdevÄ«gi gan no iekšpolitiskā, gan no ārpolitiskā viedokļa,” daudzus gadus vÄ“lāk vÄ“rtÄ“ja sociologs Aigars Freimanis.

„Es faktiski neatceros tādu gadÄ«jumu, kad mÅ«su politiÄ·u vidÅ« bÅ«tu bijušas domstarpÄ«bas par to, vai centrs priekš mums bÅ«s Maskavā vai BriselÄ“. Runa ir tikai un vienÄ«gi par Eiropu. ŠobrÄ«d vispār bÅ«tu diezgan neapdomÄ«gi un nepopulāri, ja politiÄ·is, kurš uzskata, ka ir nopietns politiÄ·is, iedrošinātos atklāti teikt „nÄ“” Eiropas SavienÄ«bai,” – tā savukārt savos deviņdesmito gadu vidus memuāros izteicās Māris Gailis. Un tiešÄm – solis pa solim, un jau pÄ“c pāris gadiem tÄ“ze par Latvijas virzÄ«bu uz Eiropu un pasaules struktÅ«rām bija gandrÄ«z vai vispārpieņemta.

Ar to gan reizÄ“m tika saprastas visdažādākās lietas, – bijušais komunists un Tautas dzejnieks, Atmodas laika tautas vadonis, pÄ“cāk pirmais Latvijas vÄ“stnieks Krievijā Jānis Peters jau 1993. gadā presÄ“ atļāvās nedaudz paironizÄ“t: „”Iekļūt Eiropā” tagad skan apmÄ“ram tāpat kā savā laikā uzraksti uz sienām „Lai dzÄ«vo komunisms!” u.tml. Acs neredz, auss nedzird, tikai kāds ārzemnieks pabrÄ«nās. Jaunā ideoloÄ£iskā konjunktÅ«ra jau stingri iesÄ“dusies galvās. (..) Ierastais trafarets „Latvija ir tilts” ir nodrāzts šablons, jo tikai retais latvietis ir gatavs atzÄ«t, ka eksistÄ“ pavisam četras debesspuses un divas puslodes.”

Vienā ziņā virzÄ«ba uz iekļaušanos pasaules struktÅ«rās veicās gana labi – tik labi, ka, kā rāda Ä€rlietu ministrijas informācija, 2005. gadā Latvijas valstiskās struktÅ«ras maksāja biedra naudas jau aptuveni divos simtos visdažādāko starptautisko organizāciju un struktÅ«ru, no ANO un Pasaules veselÄ«bas organizācijas lÄ«dz Eiropas MaksātnespÄ“jas asociācijai un Pirkstu nospiedumu biedrÄ«bai. Taču visā, kas skar nopietnas lietas un pirmām kārtām jau valstiskās drošÄ«bas jautājumus, pirmie neatkarÄ«bas gadi bija vienu vienÄ«gu sarÅ«gtinājumu pilni – rietumvalstis gan bija gatavas uz dažādiem diplomātiskiem solÄ«jumiem un pārrunām, taču ne daudz vairāk.

VÄ“lākais Latvijas Ä€rpolitikas institÅ«ta direktors Atis Lejiņš 1993. gadā skumji atzina: „Militārā palÄ«dzÄ«ba, kas eventuāli sāka pienākt no dažādām Rietumu valstÄ«m, ir tik pieticÄ«ga, ka to tikai nosacÄ«ti var par tādu dÄ“vÄ“t, un tur neietilpst ieroči. (..) Rietumu valstis ir izvirzÄ«jušas Latvijai Ä«stu ieroču embargo…” Tiesa, jau lÄ«dz 1996. gada rudenim Latvija parakstÄ«ja militārās sadarbÄ«bas lÄ«gumus ar 11 valstÄ«m, taču nekādu praktisku labumu stobru un munÄ«cijas izskatā tie Ä«sti nenesa. Savukārt pirmais Latvijas ārlietu ministrs J. Jurkāns 1993. gada beigās (tobrÄ«d jau gadu kā demisionÄ“jis) tikpat skumji konstatÄ“ja: „Uzskatot Latvijas iesaistÄ«šanu NATO par vienÄ«go Latvijas drošÄ«bas garantu, Valdis Birkavs atzÄ«st, ka „izšÄ·iroša šajā jautājumā bÅ«s pašas NATO nostāja”. Taču tā jau sen ir zināma – sadarbÄ«ba, nevis lÄ«dzdalÄ«ba. Bez drošÄ«bas garantijām.”

Situāciju vÄ“l sarežģīja apstāklis, ka Latvija ne tolaik, ne vÄ“l daudzus gadus vÄ“lāk tā arÄ« nespÄ“ja izstrādāt un apstiprināt pārdomātu un skaidru ārpolitikas koncepciju. LÄ«dz ar to neviens gan Ä«sti nestrÄ«dÄ“jās, ka vajadzÄ“tu virzÄ«ties uz Eiropu un pasaules drošÄ«bas struktÅ«rām, toties jautājums par to, kādām Ä«sti bÅ«tu jābÅ«t attiecÄ«bām ar Krieviju, mulsināja vai visus Latvijas likteņa lÄ“mÄ“jus. Mulsums un pretrunas valsts augstāko amatpersonu vidÅ« bija tik pamatÄ«gi, ka tas pats J. Jurkāns tajā pašÄ 1993. gadā konstatÄ“ja acÄ«mredzamo: „Prezidents Guntis Ulmanis savukārt uzskata, ka attiecÄ«bām ar Krieviju jākļūst par Latvijas ārpolitikas prioritāti. Dabiski, ka rodas jautājums, kurš tad Ä«sti nosaka Latvijas ārpolitikas koncepciju? Un cik Latvijai ir ārpolitikas koncepciju – viena kopÄ“ja, vai arÄ« prezidentam sava, premjeram sava un varbÅ«t vÄ“l kādam sava.” Savukārt 1996. gada martā ārlietu ministrs V. Birkavs pat publiski pauda savu neviltoto sašutumu – pieci ministri, lÅ«k, esot pieprasÄ«juši daudzkārtÄ“jās diplomātiskās vÄ«zas uz Krieviju.

Taču soli pa solÄ«tim Latvija tomÄ“r čāpoja Rietumu virzienā: jau 1992. gadā J. Jurkāns parakstÄ«ja tirdzniecÄ«bas sadarbÄ«bas lÄ«gumu ar Eiropas SavienÄ«bu un tagad atzÄ«st – lÄ«dz 1993. gadam dalÄ«ba NATO vÄ“l neesot oficiāli tikusi minÄ“ta kā Latvijas mÄ“rÄ·is, bet ES – tā gan. 1994. gada jÅ«lijā premjers V. Birkavs parakstÄ«ja lÄ«gumu par brÄ«vo tirdzniecÄ«bu un ar tirdzniecÄ«bu saistÄ«tiem jautājumiem ar ES, Eiropas Atomenerģētikas savienÄ«bu un Eiropas Ogļu un tÄ“rauda savienÄ«bu, bet NATO Ä£enerālsekretāra vietniekam Serdžo Balančīno vienlaikus iesniedza Latvijas prezentācijas dokumentu programmai PartnerattiecÄ«bas mieram, kas bija pirmais solÄ«tis ceļā uz NATO, un vienlaikus publiski paziņoja: „Tagad tikai savtÄ«ba, politiska tuvredzÄ«ba vai nodevÄ«ba var mÅ«s atraut no Eiropas. Par reformu un Latvijas neatkarÄ«bas garantu ir kļuvusi Eiropas SavienÄ«ba.”

Īsti jau tā, protams, nebija, un daudz reālistiskāk situāciju 1994. gada beigās vÄ“rtÄ“ja Valsts prezidents G. Ulmanis: „Rietumvalstis ir mÅ«s zināmā mÄ“rā pieņēmušas.” Taču fakts – 1995. gada oktobra beigās Eiropas SavienÄ«bas ārlietu ministru padome oficiāli pieņēma Latvijas pieteikumu iestājai ES vÄ“l pirms Igaunijas un Lietuvas, 1996. gada aprÄ«lÄ« RÄ«gā ieradās NATO Ä£enerālsekretārs Havjers Solana, tajā pašÄ gadā Latvijas vads jau piedalÄ«jās IFOR miera uzturÄ“šanas misijā Bosnijā, nule par Ä«pašu uzdevumu ministru Eiropas SavienÄ«bas lietās ieceltajam Aleksandram Kiršteinam ļaujot lepni apliecināt – Latvija no drošÄ«bas patÄ“rÄ“tājas kļuvusi par drošÄ«bas uzturÄ“tāju, bet aizsardzÄ«bas ministram Andrejam Krastiņam kopā ar G. Ulmani un V. Birkavu – rudens pusÄ“ jau pieņemt darbÄ«bas programmu par pasākumiem, kas veicami, lai paaugstinātu Latvijas gatavÄ«bu iestājai NATO.

Merkantilās atklāsmes

1996. gads Latvijas virzÄ«bā uz Eiropu bija bÅ«tisks ar vÄ“l kādu vÄ“lākajos gados ārkārtÄ«gi nozÄ«mÄ«gu atklāsmi – bijušais labvakarietis un toreizÄ“jais Saeimas Eiropas lietu komisijas loceklis EdvÄ«ns InkÄ“ns pirmoreiz skaļi ierunājās par to, ka Latvijai no ES galu galā tiks daudz jo daudz naudas: „Ar kādiem argumentiem eiromīļi pārliecinās eiroskeptiÄ·us par labu vienotai Eiropai. Tiekšanos uz ES mÄ“s galvenokārt pamatojam ar Latvijas drošÄ«bas apsvÄ“rumiem, jo garantijas valsts neatkarÄ«bai, protams, ir visvÄ“lamākais, ko mums varÄ“tu dot iekļaušanās šajā savienÄ«bā. Taču, runājot par ieguvumiem ekonomikai, sākas Ä«sti latviska kautrÄ“šanās. Mums it kā kauns teikt kailo patiesÄ«bu – Latvija rÄ“Ä·inās ar ES naudu, Latvijai neiztikt bez ES naudas.”

TaisnÄ«bas labad gan jāpiebilst, ka E. InkÄ“ns ar stāstu par to, kā „tikko Latvija bÅ«s ES locekle, sociālā aizsardzÄ«ba pirmā saņems tās naudu”, vienlaikus aizsāka vÄ“l citu – pasaku stāstÄ«šanas tradÄ«ciju par Eiropas naudu, kas laimÄ«gus un turÄ«gus padarÄ«s vai visus Latvijas iedzÄ«votājus. Tā, protams, nenotika, lai gan tālākie notikumi parādÄ«ja, ka finansiāli iestāšanās ES Latvijai tiešÄm nāk par labu: divos gados pÄ“c Latvijas iestāšanās savienÄ«bā no dažādiem ES fondiem tika saņemts gandrÄ«z miljards latu, pretÄ« samaksājot ES budžetā tikai nepilnus 140 miljonus, turklāt arÄ« sakārtojās likumdošana, pieauga subsÄ«dijas lauksaimniekiem, pārtikas produkcijas eksports uz ES pārsniedza importu, parādÄ«jās iespÄ“jas legāli strādāt vairākās citās ES valstÄ«s, lai gan vienlaikus pamatÄ«gi pieauga cenas un inflācija, vismaz 50 tÅ«kstoši latviešu devās darbā uz ārzemÄ“m, bet pašmāju zemnieki nonāca krietni neizdevÄ«gākā stāvoklÄ« nekā viņu kolÄ“Ä£i no vecajām ES dalÄ«bvalstÄ«m. 

Taču 1996. gadā tas viss vÄ“l bija priekšÄ, savukārt deviņdesmito gadu otrā puse atnesa pāris citas bÅ«tiskas atklāsmes. Pirmā – G. Ulmanis publiski paziņoja: „BÅ«t vai nebÅ«t Latvijai Eiropas SavienÄ«bā, to noteiks referendums”, savukārt socioloÄ£iskās aptaujas parādÄ«ja, ka tauta nebÅ«t nav tik eiropeiski noskaņota, kā varÄ“tu domāt: kamÄ“r 1998. gada martā atklātÄ«bā nonāca dati, ka 48% Latvijas iedzÄ«votāju uzskata – Latvijai jāstājas ES, apmÄ“ram tajā pašÄ laikā veikta Eurobarometer aptauja rādÄ«ja, ka tik labās domās par ES ir tikai ceturtā daļa Latvijas iedzÄ«votāju. Savukārt otrā atklāsme – Latvijas izredzes uz drÄ«zu iestāšanos ES un NATO nebÅ«t nav tik rožainas, kā tas daudziem šÄ·itis. Lai gan 1995. gadā V. Birkavs kā iespÄ“jamo iestāšanās termiņu ES minÄ“ja 5–10 gadus, 1997. gada jÅ«nijā 15 savienÄ«bas valstu premjeri un ārlietu ministri Amsterdamā vienojās, ka lÄ«dz 2001. gadam ES uzņems ne vairāk kā piecas valstis, kuru vidÅ« Latvijas acÄ«mredzot nebÅ«s. VÄ“l vairāk – 1997. gada vasarā izrādÄ«jās, ka Eiropas Komisijas viedoklis par Latvijas gatavÄ«bu iestājai ne tuvu nav tik pozitÄ«vs, kā ticis gaidÄ«ts, un politiÄ·u aprindās sākās pamatÄ«ga vainÄ«go meklÄ“šana (lai gan, piemÄ“ram, Saeimas priekšsÄ“dÄ“tāja, par Valsts prezidenti tā arÄ« nekļuvusÄ« Ilga Kreituse jau gadu iepriekš skaļi sauca, ka Eiropai nedrÄ«kstot slÄ“pt reālo situāciju Latvijā).

Savukārt iestāšanās NATO tobrÄ«d šÄ·ita vÄ“l nereālāka – un situācija bÅ«tiski nemainÄ«jās lÄ«dz pat 2001. gada 11. septembrim, kad reizÄ“ ar situāciju pasaulÄ“ strauji mainÄ«jās arÄ« Latvijas izredzes apmaiņā pret gabaliņu savas suverenitātes iemantot jaunus drošÄ«bas un stabilitātes garantus. „1993. gadā es biju NATO mÄ«tnÄ“ un uzdevu jautājumu – kad mÄ“s bÅ«sim NATO? Man atbildÄ“ja – nekad! Es prasÄ«ju – tad mÄ“s vÄ“l ilgi bÅ«sim buferzonā starp austrumiem un rietumiem? Uz to man NATO Ä£enerālis neko neatbildÄ“ja. Protams, ka lielā mÄ“rā situāciju mainÄ«ja 11. septembris,” tagad teic, piemÄ“ram, bijušais iekšlietu ministrs un premjera biedrs Ziedonis ÄŒevers.