Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kaut arÄ« ziņas par ASV vadÄ«tās NATO operācijas kaunpilno politisko un militāro sagrāvi Afganistānā divdesmit gadu karā pret starptautiski atzÄ«to teroristisko organizāciju TALIBAN ir pazudušas no vadošo pasaules mediju pirmajām lapaspusÄ“m, notikumi Afganistānā joprojām ir viena no svarÄ«gākajām Ä£eopolitiskām aktualitātÄ“m arÄ« Latvijai. Īpaši jau tāpÄ“c, ka daudzi mÅ«su latviešu karavÄ«ri ir zaudÄ“juši savas dzÄ«vÄ«bas šajā zemÄ“, karojot gan Padomju armijas, gan NATO valstu spÄ“ku sastāvā. Ir arÄ« tādi, kuri pabijuši abos karos.

Minhenes drošÄ«bas konferences vadÄ«tājs un bijušais Vācijas vÄ“stnieks ASV Volfgangs Išingers pavÄ“stÄ«jis, ka Afganistānai jākļūst par svarÄ«gu mācÄ«bu Eiropas SavienÄ«bai (ES) ilgtermiņa perspektÄ«vā [1].

Minhenes drošÄ«bas konferences vadÄ«tājs un bijušais Vācijas vÄ“stnieks ASV Volfgangs Išingers pavÄ“stÄ«jis, ka Afganistānai jākļūst par svarÄ«gu mācÄ«bu Eiropas SavienÄ«bai (ES) ilgtermiņa perspektÄ«vā
GrÅ«ti iebilst Vācijas vÄ“stniekam, bet vai tiešÄm mÄ“s gÅ«sim vÄ“sturisko mācÄ«bu tagad, ja lÄ«dz šim neesam spÄ“juši to gÅ«t, kaut arÄ« “mācÄ«bu” nav trÅ«cis?
Kādus secinājumus no šÄ« kara Afganistānā gÅ«s Rietumu politiÄ·i, to mÄ“s gan jau redzÄ“sim, bet mums svarÄ«gāk ir tas, kā uz notikumiem Afganistānā reaģēs mÅ«su valsts politiÄ·i un sabiedrÄ«ba ne tikai publiskajā retorikā, bet arÄ« praktiskajā darbÄ«bā attiecÄ«bā uz mÅ«su valsts drošÄ«bu.
MÅ«su NeatkarÄ«bas kara vadÄ«tājs un Latvijas armijas komandieris Ä£enerālis PÄ“teris Radziņš bez savām izcilajām militārām zināšanām un prasmÄ“m bija nozÄ«mÄ«gs Ä£eopolitikas militārais analÄ«tiÄ·is, kurš spÄ“ja tÅ«lÄ«t pÄ“c NeatkarÄ«bas kara savos darbos paredzÄ“t lielos notikumus, kas satricināja pasauli 1939.gadā. Tajā laikā reti kurš politiÄ·is viņā ieklausÄ«jās, jo nespÄ“ja pieņemt, ka cilvÄ“ce pÄ“c divdesmit gadiem sarÄ«kos nākošo pasaules lielo karu.
Šajā rakstā pieskaršos dažām Ä£enerāļa PÄ“tera Radziņa atziņām un tam, kā tās ir reflektÄ“jušas notikumos Afganistānā mÅ«sdienās.

GrÅ«ti iebilst Vācijas vÄ“stniekam, bet vai tiešÄm mÄ“s gÅ«sim vÄ“sturisko mācÄ«bu tagad, ja lÄ«dz šim neesam spÄ“juši to gÅ«t, kaut arÄ« “mācÄ«bu” nav trÅ«cis?

Kādus secinājumus no šÄ« kara Afganistānā gÅ«s Rietumu politiÄ·i, to mÄ“s gan jau redzÄ“sim, bet mums svarÄ«gāk ir tas, kā uz notikumiem Afganistānā reaģēs mÅ«su valsts politiÄ·i un sabiedrÄ«ba ne tikai publiskajā retorikā, bet arÄ« praktiskajā darbÄ«bā attiecÄ«bā uz mÅ«su valsts drošÄ«bu.

MÅ«su NeatkarÄ«bas kara vadÄ«tājs un Latvijas armijas komandieris Ä£enerālis PÄ“teris Radziņš bez savām izcilajām militārām zināšanām un prasmÄ“m bija nozÄ«mÄ«gs Ä£eopolitikas militārais analÄ«tiÄ·is, kurš spÄ“ja tÅ«lÄ«t pÄ“c NeatkarÄ«bas kara savos darbos paredzÄ“t lielos notikumus, kas satricināja pasauli 1939.gadā. Tajā laikā reti kurš politiÄ·is viņā ieklausÄ«jās, jo nespÄ“ja pieņemt, ka cilvÄ“ce pÄ“c divdesmit gadiem sarÄ«kos nākošo pasaules lielo karu.

Šajā rakstā pieskaršos dažām Ä£enerāļa PÄ“tera Radziņa atziņām un tam, kā tās ir reflektÄ“jušas notikumos Afganistānā mÅ«sdienās.

Par pasaules politiku

Ä¢enerālis PÄ“teris Radziņš: “Pasaules politikā patiesÄ«ba un taisnÄ«gums nespÄ“lÄ“ nekādu lomu, tāpat arÄ« labdarÄ«ba un citas kādas jÅ«tas, bet noteicošÄ loma tajā ir vienÄ«gi spÄ“kam un pašlabumam: ikviens dara tikai to, kas viņam nes labumu, ja tikai to ar savām spÄ“jām var paveikt, rÄ“Ä·inoties pie tam kā ar acumirkļa apstākļiem, tā arÄ« ar nākotnÄ“ paredzamiem gadÄ«jumiem un apstākļiem.”[2]

MÅ«su valsts drošÄ«bas pamatā ir NATO piektais pants, kura izpildi mums faktiski garantÄ“ ASV, kurai savukārt ir vadošÄ un noteicošÄ lomā NATO valstu alianse. Piektais pants mÅ«su politiÄ·iem un arÄ« daļai sabiedrÄ«bai rada bezrÅ«pÄ«gu ilÅ«ziju, ka “labdarÄ«ba un citas jÅ«tas nes labumu”.

Nevar noliegt, ka ASV ārpolitikā ir kādu laiku pastāvÄ“jis ideālisms, bez kura diez vai mÄ“s tiktu uzņemti NATO. TomÄ“r iepriekšÄ“jā prezidenta paziņojums “Amerika vispirms” un pašreizÄ“jā prezidenta nevÄ“lÄ“šanās turpmāk pildÄ«t “starptautiskā policista” lomu liecina par to, ka ASV pamazām no “labdarÄ«bas” atsakās.

PÄ“c AL QAEDA lÄ«dera Osama bin Ladena nogalināšanas 2011.gadā ASV politiskās dienas kārtÄ«bā tika aktualizÄ“ts jautājums par ASV armijas izvešanu no Afganistānas. TomÄ“r tikai pÄ“c desmit gadiem ASV armija tika izvesta. PašreizÄ“jais ASV valsts prezidents nolÄ“ma, ka demokrātijas ieviešana Afganistāna ir kļuvusi pārāk dārga, un deva savai armijai pavÄ“li Ä«sā termiņā atstāt Afganistānu.

Viņa politiskajā retorikā izskanÄ“ja rÅ«pes par tiem, kuri noticÄ“ja “amerikāņu vÄ“rtÄ«bām”, bet realitātÄ“ afgāņus, kuri sadarbojās ar Rietumiem, glāba ukraiņu specvienÄ«ba un ASV brÄ«vprātÄ«gie no organizācija “Pineapple Express”, kurā apvienojās atvaļinātie ASV karavÄ«ri, kas bija dienÄ“juši Afganistānā. ASV valdÄ«ba glāba tos, kuriem bija izdevies pašu spÄ“kiem, ar ukraiņu specvienÄ«bas vai ar atvaļināto ASV karavÄ«ru palÄ«dzÄ«bu iekļūt Kabulas lidostā.

ASV karaspÄ“ka izvešanas operācija pasauli pārsteidza ar savu ātrumu un talibu spÄ“ju tik Ä«sā laikā pārņemt valsti. Spriežot pÄ“c visa notiekošÄ un Rietumu reakcijas, tad arÄ« ASV savus NATO sabiedrotos nebija savlaicÄ«gi informÄ“jusi, jo tie šajā situācijā izrādÄ«ja apjukumu un negatavÄ«bu tādam notikumu pavÄ“rsienam.

Diemžēl šÄ« haotiskā Afganistānas atstāšana stipri iedragāja ASV kā uzticamas sabiedrotās reputāciju. Šajā kontekstā vajadzÄ“tu atcerÄ“ties arÄ« Budapeštas memoranda garantiju nerealizÄ“šanu attiecÄ«bā uz Ukrainas valsts teritoriālās integritātes nodrošināšanu. Protams, ka pasaule diez vai vÄ“lÄ“jās karu starp ASV un Krieviju, bet ņemot vÄ“rā to, ka šo memorandu parakstÄ«ja ASV prezidents, tad atbalsts Ukrainai varÄ“ja bÅ«t jÅ«tamāks. Jebkurā gadÄ«jumā tas nav salÄ«dzināms ar to, kas tika sniegts Afganistānai.

Pasaule dažādu faktoru ietekmÄ“ strauji mainās un ir gÅ«ti paredzÄ“t kādu ietekmi TALIBAN lielā uzvara nesÄ«s pasaulei, kā tā ietekmÄ“s ASV un arÄ« mÅ«su valsti. TomÄ“r gan mÅ«su politiÄ·iem, gan NBS Apvienotajam štābam, plānojot mÅ«su valsts aizsardzÄ«bas turpmāko stratÄ“Ä£iju, vajadzÄ“tu paredzÄ“t, ka starpvalstu “labdarÄ«bas” var arÄ« nebÅ«t.

Stipri ieteicams drošÄ«bas stiprināšanas nolÅ«kā Latvijā atjaunot obligāto militāro dienestu pÄ“c Lietuvas parauga. Neskatoties uz politiÄ·u bravurÄ«gajiem paziņojumiem, nedomāju, ka mÅ«su sabiedrÄ«ba ir gatava un spÄ“jÄ«ga patstāvÄ«gi stāties pretÄ« nākotnes iespÄ“jamajiem izaicinājumiem, ja tikai 1 %[3] tautas ir apmācÄ«ti rÄ«koties ar ieroci kaujas laukā. Ja mÄ“s paši nevÄ“lamies aizsargāt SAVU valsti, tad diez vai citi to gribÄ“s darÄ«t!

Par armijas garu

Ä¢enerālis PÄ“teris Radziņš: “Ja mÄ“s salasÄ«sim vairākus simtus vai tÅ«kstošus cilvÄ“ku, apmācÄ«sim tos kara darbÄ«bai, apbruņosim un sadalÄ«sim grupās pÄ“c karaspÄ“ka organizācijas, tad tas vÄ“l karaspÄ“ks nebÅ«s, bet tikai apbruņots ļaužu bars. Lai pÄ“dÄ“jo pārvÄ“rstu par karaspÄ“ku, ir vajadzÄ«gs ieviest viņā karaspÄ“ka garu un kara disciplÄ«nu.”[4]

Patiesi, ir grÅ«ti 300 000 lielo afgāņu armiju, kuru gandrÄ«z divdesmit gadus apmācÄ«ja un apbruņoja NATO valstis, nosaukt citādāk kā par “ļaužu baru”. Interesantākais visā tajā ir tas, ka karavÄ«riem smÄ“Ä·Ä“tavās tas bija pilnÄ«gi skaidrs un afgāņu armijas straujais sabrukums viņus nepārsteidza, bet politiskajiem lÄ«deriem nez kāpÄ“c afgāņu armijas sabrukums bija liels pārsteigums.

Jautājums ir tikai, vai politiÄ·i kārtÄ“jo reizi neieklausÄ«jās armijas Ä£enerāļos vai Ä£enerāļi savas karjeras vārdā politiÄ·iem teica to, ko politiÄ·i vÄ“lÄ“jās dzirdÄ“t. Ja tas tā, tad viņus par karavÄ«riem ir grÅ«ti nosaukt un viņi ir pelnÄ«juši dziļu nicinājumu, jo, kā Ä£enerālis PÄ“teris Radziņš rakstÄ«ja, “tas nav Ä«sts karavÄ«rs, kurš dzen politiku un ne ar savām militārām spÄ“jām, bet ar veiklu politikas dzÄ«šanu cenšas taisÄ«t karadienesta karjeru, piemÄ“roties stiprāko politisko partiju ieskatiem”[5]. BÅ«tu labi, ja arÄ« Latvijas Ä£enerāļi to ņemtu vÄ“rā gan tagad, gan nākotnÄ“, ka akla izdabāšana politiÄ·iem rada smagas sekas attiecÄ«bā uz armiju, tās garu un kaujas spÄ“jām.

VÄ“l viena afgāņu armijas problÄ“ma bija tā, ka tā bija veidota kā algotņu armija, un šÄdu armiju trÅ«kums ir tajā, ka algotņi tajās dien materiālu labuma pÄ“c un ideoloÄ£iskas vai morāles vÄ“rtÄ«bas tajās ir izņēmums. Algotņi ir gatavi nogalināt par naudu, bet tie nav gatavi dēļ naudas mirt. Tā kā ASV valdÄ«ba nodrošināja finansÄ“jumu afgāņu karavÄ«ru algām un pateica, ka to vairs nedarÄ«s un papildus neatbalstÄ«s afgāņu armiju ne no gaisa, ne no zemes, tad vairāk kā skaidrs, ka šim “ļaužu baram” nebija nekādas intereses karot.

Par vadību

Ä¢enerālis PÄ“teris Radziņš: “Kauju zaudÄ“ kaujas laukā nevis tas, kuram ir lielāki zaudÄ“jumi un vai mazāks karaspÄ“ks, bet tas, kurš pirmais sāk šaubÄ«ties par uzvaru.”[6]

Tajā brÄ«dÄ«, kad virspavÄ“lnieks paziņo, ka karš ir zaudÄ“ts, tas ir zaudÄ“ts! Šo karu zaudÄ“ja ne jau armija, bet politiskā valsts vadÄ«ba. TALIBANS, kurš ir bruņots ar “kalašÅ†ikoviem”, kura karavÄ«ri pārsvarā nāk no neizglÄ«totiem zemnieku vidus un pat lasÄ«t nemāk, spÄ“ja diktÄ“t savus noteikumus varenākajai armijai pasaulÄ“ un tās valsts prezidentam.

Man nav ne mazāko šaubu par to, ka tie 2 000 ASV karavÄ«ri, kuri bija vÄ“l palikuši Afganistānā, kopā ar sabiedrotajiem spÄ“tu atvÄ“sināt TALIBANA karotāju ambÄ«cijas un normāli, ar cieņu atstāt Afganistānu, nepametot tajā savus cilvÄ“kus un tehniku. Armijai vajadzÄ“ja dod tikai pavÄ“li, bet tam nebija politiskās gribas. Karš bija zaudÄ“ts ASV valsts vadÄ«bas galvās un sirdÄ«s. Kara vÄ“sture kārtÄ“jo reizi apliecināja to, ka nav nozÄ«mes tam, cik liela un stipra armija tev ir, bet gan tam, cik liela ir tās vadÄ«bas griba un spÄ“ja cÄ«nÄ«ties par savām vÄ“rtÄ«bām.

Tieši tāpat kā mÅ«su vÄ“sturÄ“, kad 1939.gadā mums bija armija, kura, pat neskatoties uz ienaidnieka lielo pārspÄ“ku, varÄ“ja, gribÄ“ja un spÄ“ja cÄ«nÄ«ties par savu valsti, bet mums nebija valsts politiÄ·u un armijas vadÄ«bas gribas un ticÄ«bas savai armijai. Kā rezultātā mÄ“s zaudÄ“jām valsti bez neviena šÄviena, kas nospiež mÅ«s, tāpat kā vÄ“l daudzas paaudzes Amerikā nospiedÄ«s ASV armijas kaunpilnā Afganistānas atstāšana.

* atvaļināts armijas majors, partijas NS “TaisnÄ«gums” valdes loceklis

Foto: https://moderndiplomacy.eu/2021/10/16/the-taliban-afghanistan-dilemmas/


[1] https://www.sargs.lv/lv/arvalstis/2021-08-25/minhenes-drosibas-konferences-vaditajs-afganistanai-jaklust-par-svarigu-macibu

[2] Jaunākās ziņas, Nr. 176 (1920, 5. augusts).

[3] https://nra.lv/politika/303759-pabriks-x-stunda-var-pienakt-nevajag-dzivot-iluzijas.htm

[4] Latvijas kareivis, Nr. 88 (1920, 8. jÅ«nijs).

[5] Latvijas kareivis, Nr. 231 (1921, 12.oktobris).

[6] Latvijas kareivis, Nr. 231 (1920, 25.novembris).

Novērtē šo rakstu:

0
0