Iesaki rakstu:

Manā dzÄ«vÄ“ bijušas smagas un ļoti smagas dienas, bet ar tik skarbu nosodÄ«jumu, ar visbriesmÄ«gāko motÄ«vu un plānu piedÄ“vÄ“šanu manai personai šodien mani sit tā, kā vÄ“l nekad. Esmu kļuvis par nodevÄ“ju.

LÄ«dz šim gan es pats, gan apkārtÄ“jie cilvÄ“ki uzskatÄ«ja, ka esmu labs cilvÄ“ks, uzticams draugs, harizmātisks mācÄ«tājs, mÄ«lošs vÄ«rs, gādÄ«gs tÄ“vs un dÄ“ls, kā arÄ« patriotisks šÄ«s valsts pilsonis… Un tad mani uzaicināja piedalÄ«ties Saeimas vÄ“lÄ“šanās. Kļūt par Valsts prezidenta amata kandidātu.

Mani uzaicināja partija, kura jau vairākās vÄ“lÄ“šanās pÄ“c kārtas iegÅ«st vÄ“lÄ“tāju balsu vairākumu, bet kuru neiesaista valdošajā koalÄ«cijā, jo šÄ«, lÅ«k, esot “krievu partija”. Protams, man kā Ä«stenam latvietim ir jābÅ«t ļoti nopietnai un pārliecinošai motivācijai, lai sadarbotos tieši ar šo komandu.

VÄ“rojot valdošÄs koalÄ«cijas darbÄ«bu pÄ“dÄ“jo gadu laikā, jāatzÄ«st, ka tajā ieguldÄ«ts arÄ« daudzu godprātÄ«gu politiÄ·u un ierÄ“dņu rÅ«pÄ«gs un smags darbs, - viņu pienesumu mÅ«su valsts labā nevÄ“los noniecināt. Taču kopÄ«gās varas politikas rezultātā mÅ«su valsts ir nožēlojamā finansiālajā, politiskajā un arÄ« morālajā stāvoklÄ«. Dažu koalÄ«cijas politiÄ·u nemainÄ«gais sauklis, kas attaisno jebko, joprojām aicina sekot viņiem, lai kādi viņi bÅ«tu, lai ko viņi darÄ«tu, - tikai “nedraudzÄ“jieties ar krieviem”! Te gan es gribÄ“tu precizÄ“t – pie “krieviem” tiek pieskaitÄ«ti visi, kas saziņai izmanto krievu valodu: ukraiņi, ebreji, baltkrievi, moldāvi, poļi, kazahi – tas ir, visi, kas nav “mÄ“s”.

Savukārt “Saskaņā” esmu iepazinies ar cilvÄ“kiem, kuriem ir svarÄ«ga mÅ«su valsts nākotne. Šajā partijā ir latvieši un arÄ« citu tautÄ«bu pārstāvji, kuri cits ar citu sarunājas latviešu valodā. Man kā cilvÄ“kam ar mācÄ«tāja pieredzi vienmÄ“r ir bijis svarÄ«gi veidot dialogu gan ar “savÄ“jiem”, gan ar “svešajiem”. Es uzskatu, ka, uzaicinot mani, šÄ« partija vÄ“las paplašināt savu idejisko platformu, piesaistot domājošu, darboties gribošu un varošu Latvijas inteliÄ£enci, pie kuras pieskaitu arÄ« sevi. Tā kā es patiesi un no sirds vÄ“los, lai zemÄ“, kuru es mÄ«lu, situācija mainÄ«tos uz labo pusi (cilvÄ“ki, kuri mani patiešÄm pazÄ«st, var apliecināt, ka es neliekuļoju), es pieņēmu šÄ«s partijas uzaicinājumu piedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanās.

Bet, tikko šÄ« ziņa kļuva publiska, mana lÄ«dzšinÄ“jās dzÄ«ves pasaule gandrÄ«z vai sabruka. Vienā mirklÄ« es daudziem kļuvu par nodevÄ“ju, un tikai slinkais nav iemetis man ar akmeni. ArÄ« es pats sāku “nomÄ“tāt sevi ar akmeņiem”. PÄ“dÄ“jās nedēļas ir bijušas pārdzÄ«vojumu pilnas arÄ« manai mīļotajai sievai Martai, kura, dzirdot apkārtÄ“jo cilvÄ“ku viedokļus un bieži vien nosodÄ«jumu, baidās par to, ka cilvÄ“ki mani nekad vairs nesapratÄ«s, jo es “grasos pārdot Latviju”.

Es kļuvu par nodevÄ“ju daudziem latviešiem, jo es esot nodevis Latvijas neatkarÄ«bas ideālus – Latvijas okupācijas atzÄ«šanu un latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu. Es esot ielÄ«dis netÄ«rajā politikā, kas nepiederas inteliÄ£entam cilvÄ“kam. AcÄ«mredzot mani tik dārgi vai lÄ“ti nopirkuši, ka es esot padevies kārdinājumam.

Bet es vienmÄ“r esmu atzinis un turpinu atzÄ«t Latvijas okupāciju. Es palieku pie tā, ka tikai latviešu valodai ir jābÅ«t Latvijas valsts valodai. Un par to zina ne tikai “Saskaņa”. PasaulÄ“ pastāv dažādi uzskati un politiskās pārliecÄ«bas, dažādas nostājas vienā vai otrā jautājumā, tomÄ“r tas netraucÄ“ cilvÄ“kiem strādāt kopā. Tieši atšÄ·irÄ«ga pasaules uztvere paver jaunu perspektÄ«vu dialogam, kurš ir iesācies un, es ticu, nesÄ«s labus rezultātus.

Es arÄ« uzskatu, ka bÄ«stami nav tas, ka valsts pārvaldÄ“ ir dažādu tautÄ«bu cilvÄ“ki, bet gan tas, ka mÅ«su valsts ir dziļi korumpÄ“ta. Korupcijai nav ne nacionālās, ne politiskās piederÄ«bas. Katrs, kurš ir korumpÄ“ts, var kļūt par šantāžas objektu, lÄ«dz ar to viņam vairs nav savas politiskās brÄ«vÄ«bas. PašvaldÄ«bu lÄ«menÄ« korupcija galvenokārt rada nesaimniecisku rÄ«cÄ«bu. Nacionālajā lÄ«menÄ« tā rada risku valsts drošÄ«bai. MÅ«su kopÄ«gais uzdevums ir izskaust korupciju un veicināt piederÄ«bas sajÅ«tu Latvijai visiem, arÄ« “krievvalodÄ«gajiem” iedzÄ«votājiem. Abi jautājumi ir mÅ«su nacionālās drošÄ«bas jautājumi. Manuprāt, viena no vissliktākajām kombinācijām valsts pārvaldÄ“ ir korumpÄ“tas varas partijas un liela sabiedrÄ«bas daļa, kas dzÄ«vo ar atstumtÄ«bas sajÅ«tu.

Esmu kļuvis par nodevÄ“ju daļai savu garÄ«go skolotāju un daļai baznÄ«cas – cilvÄ“kiem, kurus es ļoti cienu. Kādi uzskata, ka iesaistÄ«šanās politikā jau pati par sevi ir “netÄ«ra lieta”, vÄ“l jo vairāk - sadarbÄ«ba ar opozÄ«cijas partiju. Citi uzskata, ka tā ir Ä«sta nodevÄ«ba pret ticÄ«ga cilvÄ“ka ceļu, kuru es eju jau daudzus gadus.

Bet es uzskatu, ka politiku netÄ«ru padara cilvÄ“ki, kuri darbojas tajā ar netÄ«riem nolÅ«kiem. NedrÄ«kst bÅ«t tā, ka savtÄ«gu politisku motÄ«vu dēļ tiek iedragāta valsts finanšu sektora reputācija, sagrauti biznesi, slÄ“gti restorāni, rÅ«pnÄ«cas, cilvÄ“ki paliek bez darba vai pat tiek apcietināti. Es ticu, ka es spÄ“šu šo politiku padarÄ«t tÄ«rāku kaut vai par vienu cilvÄ“ku – sevi. Par citiem es atbildÄ“t nevaru, bet par sevi – varu. Protams, es apzinos, ka neesmu vienÄ«gais, kas pÄ“c labākās sirdsapziņas piedalās vÄ“lÄ“šanās. Esmu gandarÄ«ts par katru valstiski domājošu cilvÄ“ku, kas godprātÄ«gi piedalās Latvijas politikā - neatkarÄ«gi no viņa partijas piederÄ«bas. Tādi cilvÄ“ki pilnÄ«gi noteikti nepieciešami gan valdošajā koalÄ«cijā, gan opozÄ«cijā.

Kad sapratu, ka cilvÄ“ki, kurus es mÄ«lu, cienu un kuru viedokli augstu vÄ“rtÄ“ju, nostājušies pret mani, es pats sajutos kā nodevÄ“js. Ir ļoti sāpÄ«gi to apzināties, - it kā es bÅ«tu piekrāpis Ä£imeni, draugus, domubiedrus, visus, kuri mani pazÄ«st un kuri mani nezina nemaz. Kā gan tā noticis, ka vienā mirklÄ« tik daudz ļaužu nosprieduši, ka esmu atkāpies no saviem principiem? Vai arÄ« ir pārliecināti, ka manÄ« pÄ“kšÅ†i pamodusies varaskāre? Vai nolÄ“muši, ka esmu nopirkts, ievilkts tÄ«klos vai apmānÄ«ts kā nesaprātÄ«gs bÄ“rns?

SajÅ«toties kā nodevÄ“js, es nobijos un uz mirkli gribÄ“ju atteikties no piedalÄ«šanās vÄ“lÄ“šanās. VÄ“l jo vairāk tāpÄ“c, ka radās arÄ« personÄ«gi iemesli. NeslÄ“pšu, ka manÄ« parādÄ«jās arÄ« tÄ«ri dzÄ«vnieciskas bailes par to, ka valstÄ«, kurā plaukst un zeļ korupcija, cilvÄ“ku, kurš nāk ar atvÄ“rtu sirdi un atļaujas pacelt balsi, var viegli apvainot kādā pārkāpumā, uzpÅ«st skandālu, apkaunot, iznÄ«cinot viņa personÄ«go dzÄ«vi, kā tas jau ne reizi ir noticis. Man bail, ka tie, kuri nolems, ka mana personÄ«ba varÄ“tu nostiprināt “svešu” partiju, atradÄ«s veidu, kā mani nomelnot vai iznÄ«cināt. Šis baiļu veids robežojas ar mazdÅ«šÄ«bu. Es sāku sev jautāt: “Vai es varÄ“šu?” “Vai es izturÄ“šu?” “Vai tas ir mans ceļš?” “Vai es nododu pats sevi?”

Un tad kaut kas mainÄ«jās. Es atguvu ticÄ«bu, ka mans un mÅ«su kopÄ«gais ceļš var nebÅ«t veltÄ«gs. Katrs, kurš lasÄ«jis ievÄ“rojamu cilvÄ“ku biogrāfijas, vÄ“stures hronikas, pÄ“tÄ«jis cilvÄ“ces attÄ«stÄ«bas procesus, noteikti ir ievÄ“rojis, ka ļoti bieži cilvÄ“ks, kurš uzsāk iet savu, viņam skaidri saprotamu ceļu, sastopas ar pretestÄ«bu ne tikai no apkārtÄ“jās sabiedrÄ«bas, bet pat no saviem tuvākajiem, jo viņi taču “zina”, kāds tu esi, ko no tevis sagaidÄ«t, ko tu vari vai nevari. Par spÄ«ti - vai pateicoties - šÄdai pretestÄ«bai, ceļš ved tālāk.

Manā dzÄ«vÄ“ ir bijušas gan virsotnes, gan sāpÄ«gas traģēdijas. TrÄ«sdesmit trÄ«s gadu vecumā es kļuvu par bÄ«skapu. Sekoja piepildÄ«ts, lai arÄ« bieži vien grÅ«ts laiks mācÄ«tāja un bÄ«skapa darbā. Šim posmam noslÄ“dzoties, apzinājos, ka turpmāk man jādara kaut kas vismaz tikpat svarÄ«gs. Un savos 44 gados es esmu pieņēmis jaunu izaicinājumu - kalpot cilvÄ“kiem ne tikai draudzÄ“ un konfesijā, bet kalpot visiem cilvÄ“kiem šajā valstÄ«. PolitiÄ·is ir tautas kalps. Viņš ir atbildÄ«gs par savas zemes labklājÄ«bu, un to māca arÄ« mana ticÄ«ba.

Es redzu, kā jaunajiem mācÄ«tājiem mirdz acis, tāpat kā tās savulaik mirdzÄ“ja man. Es vÄ“los bÅ«t noderÄ«gs tur, kur manas acis atkal mirdzÄ“s. Acis mirdz tikai tad, kad tu dari kaut ko ļoti vajadzÄ«gu cilvÄ“kiem, kad vari atklāt ko jaunu, vari palÄ«dzÄ“t daudziem, kuriem tas nepieciešams. Un kurš gan teicis, ka šim ceļam jābÅ«t rozÄ“m kaisÄ«tam? Kurš teicis, ka visiem tevi uzreiz jāsaprot un jāatbalsta? VarbÅ«t tik daudzi man tuvi cilvÄ“ki ir pret manu izvÄ“li, jo inteliÄ£ence cenšas sevi “nesasmÄ“rÄ“t” ar politiku? Un varbÅ«t vÄ“lme palikt “tÄ«riem” kaut daļēji ir iemesls tam, ka mÅ«su valsts struktÅ«ru centrā ir netÄ«ra politisko atkritumu kaudze, kurā cenšas ierāpties cilvÄ“ki, kas nav pret nodarbošanos ar “šmucÄ«gām lietām”?

MÅ«su valsts arvien dziļāk grimst problÄ“mās, un gaišÄ nākotne kļūst arvien grÅ«tāk saskatāma. Tāpat kā mÅ«su bÄ“rni, kuri aizbÄ“g arvien tālāk un uzreiz pÄ“c skolas pabeigšanas. AizbÄ“g no mÅ«su zemes, kuru tik ļoti mÄ«lam, bet kurā neredzam nekādas nākotnes perspektÄ«vas. Bet mÄ“s, tik gudri un izglÄ«toti cilvÄ“ki, apspriežam, nosodām, visu saprotam jau no ziņu virsrakstiem, zinām visu labāk par visiem, bet – nepiedalāmies.

ES PIEDALĪŠOS. Varat arÄ« turpmāk uzskatÄ«t mani par nodevÄ“ju.

Viss jaunais vienmÄ“r ir nelaikā. VienmÄ“r nepietiek pieredzes, atbalsta vai vÄ“l kaut kā. Bet šis ir mans ceļš. Es to sajÅ«tu un turpināšu iet pa šo ceļu. Varat saukt mani, kā gribat, - ES PIEDALOS! Es iešu tik ilgi, cik spÄ“šu un cik man pietiks spÄ“ka. Un kas bÅ«s tālāk - tas ir tikai Dieva rokās.

Man ir sapnis par Latviju, kurā mÄ“s visi neatkarÄ«gi no tautÄ«bas jÅ«tamies piederÄ«gi, neapdraudÄ“ti, neapsÅ«dzÄ“ti un neatstumti. Man ir sapnis par Latviju, kurai visi no sirds dodam labāko, ko spÄ“jam. Man ir sapnis par Latviju, kurai jaunā simtgade kļūs par patiešÄm jaunu laikmetu.

Es pateicos visiem, kas, ticot maniem patiesajiem nolÅ«kiem, pauduši savu atbalstu. Es pateicos visiem, kas labu nodomu vadÄ«ti un bez apmelojumiem pauduši savas bažas un saskatÄ«juši politisko procesu riskus. Es pateicos arÄ« visiem, kas pauduši savas šaubas un emocijas, vÄ“rtÄ“jot manus lÄ“mumus, un ticu, ka arÄ« viņi vÄ“l Latvijai visu to labāko.