Iesaki rakstu:

Dažreiz kāda problÄ“ma tiek aktualizÄ“ta, pateicoties šÄ·ietami nejaušam atgadÄ«jumam. Tā šoreiz notika ar bÄ“dÄ«gi slaveno lÅ«šu mātes nošaušanu. Tā kā neesmu ne veÄ£etārietis, ne vegāns, un arÄ« savā dzÄ«vÄ“ pašrocÄ«gi ir nācies nogalināt dzÄ«vniekus un putnus, atļaušos izteikt savu viedokli jautājumā par medÄ«bām un to “Ä“tiku”.

Pirms daudziem gadiem pajautāju savam septiņgadīgajam dēlam:

- Klau, vai tu gribētu, kad izaugsi, kļūt par mednieku?

- Nē, negribētu.

- Kādēļ? - es jutos ieinteresēts.

- MAN NEPATĪK NOGALINÄ€T!...- viņš paskaidroja.

ŠÄ·iet, šeit slÄ“pjas visa mÅ«sdienu medÄ«bu problÄ“ma. MedÄ«bas un dzÄ«vnieku nogalināšana no dzÄ«ves nepieciešamÄ«bas ir kļuvusi par izpriecu, sākusi patikt. Un tas ir amorāli.

Es nesaskatu neko sliktu, ka cilvÄ“ki Ä“d gaļu, valkā ādas kurpes un jostas. Tā ir iekārtota pasaule – lai vieni dzÄ«votu, citiem ir jāmirst. Tā ir arÄ« dabā – vieni pārtiek no otriem. MÄ“s nevaram pret to iebilst.

VeÄ£etāriešu un vegānu uzskati ir ļoti šauri, un to realizÄ“šana dzÄ«vÄ“ nolemtu iznÄ«cÄ«bai lielāko daļu ziemeļu iedzÄ«votāju, kuriem gaļa un zivis ir vienÄ«gais vai vismaz galvenais uzturs. Esmu bijis ziemeļos, redzÄ“jis un runājis ar šiem cilvÄ“kiem. Skarbajā klimatā vispiemÄ“rotākāis ir apģērbs, darināts no dzÄ«vnieku ādām. Kājās – untas no suņādām vÄ«riešiem vai pimas no ziemeļbriežu ādām sievietÄ“m, mugurā – ziemeļbrieža ādas apģērbs ar kapuci. Viņiem nav iespÄ“jas izaudzÄ“t kokvilnu un uzadÄ«t vai uztamborÄ“t kaut ko mugurā velkamu. ArÄ« aitu vilna nav saražojama. Augļu nav, dārzeņu nav. Tādēļ šÄdos apstākļos sludināt veÄ£etārismu izskatās visai absurdi. Tāpat – aizliegt medÄ«bas vai dzÄ«vnieku kaušanu.

Cita lieta – siltās zemes. PiemÄ“ram, Indijā, sevišÄ·i tās karstākajās daļās, kur gaisa temperatÅ«ra reti kad noslÄ«d zem divdesmit grādiem un cilvÄ“ks var izdzÄ«vot pat bez pajumtes un apģērba (tur ir pat reliÄ£ijas novirziens, kas sludina galÄ“ju askÄ“zi, tajā skaitā pilnÄ«gu atteikšanos no apģērba), veÄ£etārisms ir pilnÄ«gi pieņemama vai pat ieteicama lieta. Ja Indijā pliks cilvÄ“ks var dzÄ«vot uz ielas, pārtiekot no augu valsts pārtikas, tad aiz polārā loka tas nav iespÄ“jams. TādÄ“jādi radikāla veÄ£etārisma sludināšana faktiski pielÄ«dzināma genocÄ«dam pret visām tālu no ekvatora dzÄ«vojošÄm tautām.

Bet – atgriežamies pie medÄ«bām mÅ«su platuma grādos. Jāteic, ka ir pasaulÄ“ saglabājušÄs vietas, kur pamatiedzÄ«votājiem medÄ«bas ir izdzÄ«vošanas jautājums. Šovasar atgriezos no AustrumsibÄ«rijas, kur tikos ar vairākiem vietÄ“jiem iedzÄ«votājiem, kuru iztikas avots ir medÄ«bas, ogošana un zveja.

- Taiga mūs baro, - viņi atzīst.

Tik tālu viss tā kā bÅ«tu kārtÄ«bā. No morāles viedokļa, vismaz. MedÄ«bas viņiem ir diezgan smags darbs. Neviens no viņiem man nestāstÄ«ja, ka šautu zvÄ“rus IZPRIECAS DÄ’Ä». Pieļauju, ka viņi to pat nesaprastu.

Un nu esam nonākuši lÄ«dz galvenajai tÄ“mai – medÄ«bām Latvijā. Un šeit situācija ir pilnÄ«gi atšÄ·irÄ«ga.

Vairums Latvijas “mednieku” ne tikai nemedÄ« iztikai, bet ir labi materiāli situÄ“ti. MedÄ«bas, kā viņi paši atzÄ«st, nav lÄ“ts “prieks”. Daudz lÄ“tāk ir nopirkt gaļu veikalā. Tad kas ir tas, kas šos vÄ«rus, un tagad, kā izrādās, arÄ« sievas dzen mežā ar ieroci pār plecu? MÄ«lestÄ«ba pret dabu? MÄ«lestÄ«ba pret dzÄ«vniekiem? Nav, ko Ä“st? Nav, ko vilkt mugurā? Bet varbÅ«t tas ir apzinÄ«gums, kas liek “regulÄ“t” dzÄ«vnieku skaitu, atšaujot liekos? Vai rÅ«pes par zemnieku ganāmpulkiem vai sÄ“jumiem?

Jautājumi ir retoriski, jo saprotams, ka neviens no šiem iemesliem nav Ä«stais. Jo argumenti tiem par labu neiztur pat vispaviršÄko pārbaudi. Iztikas avots tas nav. Dabas mÄ«lestÄ«ba? Kādēļ gan nebaudÄ«t tieši to pašu mežu nevis ar ieroci, bet ar sēņu vai ogu grozu rokā? Bet, ja pirmatnÄ“jais medÄ«bu instinkts ir tik stiprs, var taču pielavÄ«ties un nofotografÄ“t visslÄ“ptākos dzÄ«vnieku dzÄ«ves brīžus. Un izlikt bildes sociālajos tÄ«klos. Daudziem jo daudziem cilvÄ“kiem par prieku un svÄ“tÄ«bu. Bet bÄ“rniem – par piemÄ“ru, kā cienÄ«t un mÄ«lÄ“t dabu.

Pamazām nonākam lÄ«dz atbildei. Latvijas medniekiem PATĪK NOGALINÄ€T DZĪVNIEKUS. Daži no viņiem, bagātākie, dodas pat uz Ä€friku, lai, samaksājot lielu naudu, varÄ“tu tikt pie iespÄ“jas nošaut kādu lauvu. Vai tÄ«Ä£eri. VarbÅ«t pat tādu milzi, kā zilonis.

Pēc tam var uzlikt kāju vai uzsēsties uz beigtā dzīvnieka un tikt pie ekskluzīvām fotogrāfijām, ar kurām lielīties draugu un paziņu lokā.

Stāsts nav par to, ka kādam patÄ«k šaut. Ieroči un šaušana, šÄ·iet, neatstāj vienaldzÄ«gu nevienu puiku vai vÄ«rieti. Mums visiem patÄ«k šaut. Bet mÄ“s runājam par to, cik Ä“tiski ir izvÄ“lÄ“ties šaušanai dzÄ«vos mÄ“rÄ·us. Kādēļ nevar šaut pa pudelÄ“m vai lidojošiem priekšmetiem? Kādēļ nevar piedalÄ«ties šaušanas sacensÄ«bās? Kādēļ “trāpÄ«t mÄ“rÄ·Ä«” ir sinonÄ«ms vārdam “nogalināt”. Kādēļ uz dzÄ«vniekiem un putniem jāraugās kā uz potenciāliem mÄ“rÄ·iem?

Es pazÄ«stu daudzus medniekus, un, jāatzÄ«st, lielākā viņu daļa ir tiešÄm jauki cilvÄ“ki. Bet, kā saka – katram sava uts. Un, kas saka, ka nav, - tam divas! Tieksme nogalināt dzÄ«vniekus varbÅ«t ir patrekna uts. Bet tas nenozÄ«mÄ“, ka cilvÄ“ks ir nelietis vai sadists. VarbÅ«t viņš, vienkārši nav aizdomājies, kādēļ viņš to dara un kas liek to darÄ«t. Gadās, ka pat ilggadÄ«gi mednieki kļūst par izpriecas medÄ«bu pretiniekiem. Viens tāds sarakstÄ«ja grāmatu, kura man savulaik lika aizdomāties par cilvÄ“ka un dabas attiecÄ«bām.

CilvÄ“ks uz planÄ“tas Zeme ir kā dievs. Viņam ir tāds tehnoloÄ£iskais pārākums pār visu pārÄ“jo dabu, ka nekas nespÄ“j viņa priekšÄ pastāvÄ“t. Šaujamieroči mÅ«sdienās var bÅ«t aprÄ«koti ar optiskajiem tÄ“mÄ“kļiem, citi medÄ« ar prožektoriem, citi – ar nakts tÄ“mÄ“kļiem. Citi – no džipiem, citi – no helikopteriem. Nedz dzÄ«vnieku maņas, nedz zobi, nedz ragi, nedz nagi nespÄ“j konkurÄ“t šajā tehnoloÄ£iju uzvaras gājienā. Bet...Vai tā nebÅ«s Pirra uzvara?

DzÄ«ve rāda, ka cilvÄ“ks ir ļoti slikts zemes “dievs”. Viņš ir slikts saimnieks. To pierāda daudzu jo daudzu dzÄ«vnieku sugu izzušana cilvÄ“ku darbÄ«bas rezultātā. Es nesaku, ka lÅ«ši izzudÄ«s tāpÄ“c, ka kāda sieviete nošÄva lÅ«šu māti. Es saku, ka izzudÄ«s tad, ja cilvÄ“ki neatjÄ“gsies un nemainÄ«s savu attieksmi. KamÄ“r viņi lielÄ«sies ar saviem medÄ«bu “panākumiem”, un sabiedrÄ«ba tam piekritÄ«s, nekas labs nav gaidāms. Kad viņi nepierādÄ«s savu pārākumu ar dzÄ«vnieku nogalināšanu, bet gan ar patiesu gudrÄ«bu un rÅ«pÄ“m par savu mājvietu, ko sauc par Zemi.

Tāpat arÄ« sabiedrÄ«bai, kurā ir deformÄ“jušies priekšstati par sieviešu un vÄ«riešu sociālajām un citām lomām, nav nākotnes. Šajā “lÅ«ša sāgā” bÄ“dÄ«gākais ir tas, ka sieviete demonstrÄ“ savas augstās pozÄ«cijas “sieviete” atstāšanu. Piedodiet, bet es neticu, ka sieviete, kuras hobijs ir ar ieroci plecā kopā ar večiem sirot pa mežucerÄ«bā kaut ko nošaut, var bÅ«t laba sieva, laba māte, laba priekšzÄ«me saviem bÄ“rniem. Un tā jau vairs nav tikai sievietes – šÄvÄ“jas problÄ“ma. Tā ir visas slimās sabiedrÄ«bas problÄ“ma.

NebāzÄ«sim “visu vienā maisā”. Nogalināt un nogalināt var bÅ«t divas pilnÄ«gi atšÄ·irÄ«gas lietas. Visu nosaka motÄ«vs. Stāsts ir tikai par dažu cilvÄ“ku priekšstatiem par izpriecām. Bet šÄ« smalkā robeža – kad medÄ«bas ir nepieciešamÄ«ba, bet kad – brutāla izklaide, lai paliek uz katra sirdsapziņas.