Iesaki rakstu:

BiedrÄ«bas “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesÅ«tÄ«jis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD.

Visdārgākā lieta pasaulÄ“…

DDD: ŠÄ« gada centrā ir ne tikai Latvijas simtgade, bet tikko aizvadÄ«tās 13. Saeimas vÄ“lÄ“šanas. Droši vien vÄ“l kādu laiku vÄ“lÄ“šanas un to iznākums bÅ«s cilvÄ“ku sarunu un plašsaziņas lÄ«dzekļu sižetu centrālais temats. Kā tu skaties uz šo procesu, kādas emocijas tev izraisa šÄ« lielā noņemšanās…?

Leonards Inkins: Nožēlu.

DDD: Kādēļ?

L.I.: TāpÄ“c, ka man žēl to cilvÄ“ku. Visdārgākā lieta pasaulÄ“ ir muļķība. KāpÄ“c? TāpÄ“c, ka par to ir visdārgāk jāmaksā. Muļķību mums visapkārt ir daudz – vÄ“lÄ“šanas nav vienÄ«gā, bet viena no pÄ“dÄ“jā pusgada ievÄ“rojamākām muļķībām. Tā ir kaut kāda apsÄ“stÄ«ba, kam grÅ«ti atrast vārdus, lai apzÄ«mÄ“tu.

DDD: Man gribÄ“tos zināt tavus argumentus, kādēļ tu vÄ“lÄ“šanas sauc par muļķību?

L.I.: Tad man jāpatin filma mazliet atpakaļ. Negribu nosaukt vārdā šo cilvÄ“ku (viņš ir viens no “DDD” lasÄ«tājiem), bet 1999. vai 2000. gadā viņš bija pie manis birojā, Peldu ielā. MÄ“s runājām par vÄ“lÄ“šanām. Es tad arÄ« daudzos jautājumos biju naivs, bet tik daudz prāta man pietika, lai pajautātu: “Klausies, tu soli: es izdarÄ«šu to, piešÄ·iršu to, atcelšu to, mainÄ«šu to, – vai tu saproti, ka, lai jebkuras darbÄ«bas likumdošanas lÄ«menÄ« izdarÄ«tu, tev ir vajadzÄ«ga 51 balss parlamentā? Tev to nav (un pat tad, pirms padsmit gadiem, nebija nekādu cerÄ«bu, ka bÅ«s)...” ArÄ« tad nebija cerÄ«bu iegÅ«t pat divdesmit vai trÄ«sdesmit vietas Saeimā, vārdu sakot – bezcerÄ«gs pasākums.

Toreiz viņam teicu: “Tu taču esi pieskaitāms cilvÄ“ks, pie pilna prāta – vai saproti, ka tas nav Ä«stenojams tādā veidā, kā tu to gribi izdarÄ«t? UzrakstÄ«t programmu ar zelta burtiem uz krÄ«tpapÄ«ra un gaidÄ«t, ka visa tauta tev kritÄ«s ap kaklu. Tā nebÅ«s. Labākajā gadÄ«jumā, ko tu šÄdā veidā vari izdarÄ«t, ja paveiksies, sev un vÄ“l kaut kādiem nodrošināt ap 5 lÄ«dz 10 darbavietas. Vari pieņemt deputātu palÄ«gus u.tml., imitÄ“t darbÄ«bu, lai labi dzÄ«votu. Bet reāli ne tautai, ne valstij tu šÄdi neko bÅ«tiski labu izdarÄ«t nevari.

Un galvenais – lai tu šÄ«s piecas vai desmit vietas Saeimā dabÅ«tu, vai esi parÄ“Ä·inājis, cik tam ir vajadzÄ«gs naudas? CilvÄ“ki jau nezina, ka tu esi un kandidÄ“. Cik vajag naudas, lai tu varÄ“tu pārspÄ“t un pārkliegt tos, kam ir nauda? Tie jebkurā gadÄ«jumā ir miljoni.”

Viņš saminstinājās un piekrita – nu jā, tā jau ir. Nepaiet ne piecas minÅ«tes, kad atkal – ja esi solÄ«jis, tad jāsaņemas, jāmÄ“Ä£ina, ja ne šoreiz... utt. Tolaik lecu gaisā, biju sašutis un mÄ“Ä£ināju viņu pārliecināt. Esmu mainÄ«jies, tādēļ tagad man vienkārši žēl šo cilvÄ“ku. Ir pagājuši gandrÄ«z divdesmit gadi, panākumu nav. Vai tiešÄm viņi nespÄ“j izvÄ“rtÄ“t un secināt?

VÄ“lÄ“tāju loks ar katru gadu paliek krieviskāks uz “naturalizÄ“to” un arÄ« aizbraukušo latviešu rÄ“Ä·ina. Ja kādreiz bija cerÄ«ba ar vÄ“lÄ“šanām Latviju padarÄ«t latvisku, tad tagad arÄ« šÄ« naivā cerÄ«ba ir mirusi.

Balso par tiem, kuri piekrāps

DDD: Tu ar nožēlu runā par tiem, kuri kandidē, kuri ir sarakstos?

Leonards Inkins: Jā.

DDD: Bet kā ir ar to otro pusi – tiem, kuri iet un balso?

L.I.: BriesmÄ«gi. LasÄ«tājiem nepatiks tas, ko domāju un teikšu. Esmu šo jautājumu pÄ“tÄ«jis. VÄ“lÄ“tājs apzināti meklÄ“ tādus, kuri viņu piekrāpj. Viņš zemapziņā vai pusapziņā pat jÅ«t un saprot, ka viņu piekrāps, tomÄ“r viņš tādus meklÄ“ un par tādiem arÄ« balso. Nezinu, kas tas ir par fenomenu, varbÅ«t vajag disertāciju par to rakstÄ«t, bet tā tas notiek. Lai gan cilvÄ“ki redz, ka kandidāts nav patiess, ka melo, bet viņi tieši tāpÄ“c par viņu nobalso.

DDD: Kāpēc?

L.I.: Nu, lÅ«k, tas jau ir disertācijas temats. CilvÄ“ks meklÄ“, kas viņu piekrāps. Un tas nav tikai vÄ“lÄ“šanās, bet vispār tā notiek.

DDD: Lai pēc tam būtu ko vainot?

L.I.: Nu, diezin vai tas ir tik vienkārši. CilvÄ“ks meklÄ“, kas viņu piekrāps darbā, kas viņu piekrāps uzņēmÄ“jdarbÄ«bā, meklÄ“, kas viņu piekrāps loterijā – viņš visu laiku to meklÄ“. Skaidrs, ka spēļu nami ir izveidoti, lai gÅ«tu peļņu šo namu Ä«pašnieki. Šie nami nav veidoti tā, lai peļņu gÅ«tu “pacienti”, kuri tur nāk spÄ“lÄ“t. To jebkurš pat ar piecu klašu izglÄ«tÄ«bu saprot, bet tik un tā cilvÄ“ki iet un spÄ“lÄ“...

Kolektīvs stulbums, kas radies, summējoties vairākām individuālām aplamībām, ir pārņēmis cilvēkus Latvijā.

DDD: AtkarÄ«ba ir slimÄ«ba. Vai vÄ“lies pateikt, ka cilvÄ“ks, kurš kā vÄ“lÄ“tājs iet un balso, arÄ« ir slims…

L.I.: Tā ir apmātÄ«ba. Var teikt, ka labāk vispār nepiedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanās, jo tas ir tāpat, kā iet uz spēļu namiem – skaidri zināms, ka zaudÄ“si. Bet varbÅ«t varam diplomātiski vienoties par mazliet citādu atbildi uz šo jautājumu. Labāk, protams, bÅ«tu neiet, bet var sākt arÄ« ar to, ka nepiešÄ·irt tam tik lielu nozÄ«mi.

DDD: Tu uzskati, ka mÅ«su sabiedrÄ«ba ir tik sliktā stāvoklÄ«, ka tā nespÄ“s pat saprast, ka nevajag iet uz vÄ“lÄ“šanām? Vai tiešÄm cilvÄ“ki ir tik ļoti degradÄ“jušies, ka pat spÄ“ja nepiešÄ·irt šim procesam pārāk lielu nozÄ«mi, bÅ«tu jau daudz prasÄ«ts?

L.I.: Ja runā kopumā kā par vidÄ“jām temperatÅ«rām slimnÄ«cā, tad latvietis nespÄ“j samierināties ar domu, ka viņš šajā valstÄ« (manuprāt, arÄ« pasaulÄ“) neko nevar ietekmÄ“t. Viņš ir skatÄ«jies bezgala daudz filmu, lasÄ«jis grāmatas, kur teikts, ka arÄ« viens ir karotājs, bet realitātÄ“ mÄ“s neko nevaram ietekmÄ“t. Un ne tikai vÄ“lÄ“tāji, arÄ« ministrs, prezidents, deputāts, – nevienam no viņiem nav nekādu mehānismu, ar kuru palÄ«dzÄ«bu viņi spÄ“tu vienpersoniski kaut ko ietekmÄ“t un mainÄ«t.

Lavīnu nevar apturēt

DDD: Bet kas tad virza tos procesus? Es nerunāju par pārpasaulÄ«go – runāju par fizisko pasauli: vara, naudas sadale u.tml. Kurš to virza pasaulÄ“?

Leonards Inkins: Iedomāsimies – no kalna nāk lejā akmeņu, ledus gabalu, visādu drazu lavÄ«nu. Nav saprātÄ«gi, nav gudri spriedelÄ“t un analizÄ“t, kurš tur kuru pastumj, lai ātrāk noripotu lejā. Tas ir dabisks process, kas notiek pats par sevi, ko nevar ne ietekmÄ“t, ne apturÄ“t, ne mainÄ«t. Tā ir tāda abstrakta lieta, ko grÅ«ti saprast.

PiemÄ“ram – valsts. Tai ir savs karogs, tā rÄ«kojas, slÄ“dz miera lÄ«gumus – tā pastāv, bet tajā pašÄ laikā tās nav. Valsti nevar iesÅ«dzÄ“t tiesā – valsts vietā atbild Tieslietu ministrija. Nav tādas Ä“kas, nav tādas adreses un kabineta numura, kur dzÄ«vo valsts, kur vari atnākt un pateikt tai, ko tu par to domā, un saņemt atbildi. Valsts veidojas tieši tāpat, kā šie birstošie akmeņi slÄ«d no kalna lejā, – no dažādu grupÄ“jumu rÄ«cÄ«bas, no indivÄ«du rÄ«cÄ«bas. Un tieši no tā, kā katrs šajā lavÄ«nā uzvedas, ir atkarÄ«gs, kā lavÄ«na birst.

DDD: Šis gan ir pretrunā tam, ka neviens neko nevar izdarÄ«t. Ja ikviena rÄ«cÄ«ba veido daļu no visa, tad ikviens arÄ« var ietekmÄ“t un ir atbildÄ«gs par visu.

L.I.: Tava loÄ£ika ir pareiza. Bet ir tāda lieta kā teorija un prakse. Teorijā jau viss ir pareizi. Tu jau vari kaut ko par 0,002 miligramiem ietekmÄ“t, bet kopainu tas nemaina. LavÄ«na nāk un iznÄ«cina visu, ko pa ceļam sastop. CilvÄ“ciņš teorÄ“tiski var izrÄ“Ä·ināt, cik daudz pie 0,000 miligramiem viņš ir ietekmÄ“jis kaut kādu procesu, bet, ja lode lido, tie 0,000... to nenovirzÄ«s citā virzienā. VarbÅ«t netrāpÄ«s acÄ«, bet trāpÄ«s degunā. TrāpÄ«s! Rezultāts bÅ«s nāve. Tātad cilvÄ“ka ietekme ir niecÄ«ga. Gadās (vÄ“sturiski), ka vienam cilvÄ“kam vai grupai ir bijusi izšÄ·iroša ietekme, bet tā notiek reti. PiemÄ“ram, tÅ«kstošu gadu laikā Ä“ka saplaisā, paliek ļoti trausla un pietiek ar vienu bÄ“rna kājas spÄ“rienu, lai tā sabruktu. Bet tas notiek reizi 3 vai 13 tÅ«kstošos gadu.

Daudz ir dzirdÄ“ts, ka nedrÄ«kst padoties, ka Å«dens pat akmenÄ« rievu izskalo un zāle cauri asfaltam izlaužas. Bet šie un lÄ«dzÄ«gie stāsti ir tikai daiļrunÄ«ba. Mazs cinÄ«tis lielu vezumu gāž tikai tad, ja atrodas Ä«stajā vietā un laikā. Ja neprecizitāte ir kaut par desmit laika vai attāluma vienÄ«bām, tad cinÄ«tis nekādi neietekmÄ“ vezuma gaitu.

DDD: Tu atkal runā pretrunās... Ja šobrÄ«d konkrÄ“tā rÄ«cÄ«ba neko nemaina, tad vÄ“lāk – tuvākā vai tālākā nākotnÄ“ – tā var kļūt par izšÄ·irošu spÄ“ku kādā notikumā.

L.I.: Bet cilvÄ“ki grib dzÄ«vot tikai šodien. Viņi nevÄ“las paciesties, lai labi dzÄ«votu ViņsaulÄ“.

DDD: Atgriežoties pie vÄ“lÄ“šanām. Savā laikrakstā gandrÄ«z pirms katrām vÄ“lÄ“šanām esam mÄ“Ä£inājuši skaidrot, cik absurdi ir piedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanās gan kā deputātu kandidātam, gan vÄ“lÄ“tājam. Tā ir spÄ“le ar iezÄ«mÄ“tām kārtÄ«m, tādēļ vislabāk bÅ«tu tajā vispār nepiedalÄ«ties – neiet vÄ“lÄ“t.

L.I.: (Ar ironisku smaidu) Bet tā ir jÅ«su “kļūda”. Neturpiniet to. Tādā veidā jÅ«s negÅ«stat atbalstu. JÅ«s sakāt taisnÄ«bu, bet cilvÄ“ks negrib to dzirdÄ“t – un novÄ“ršas. CilvÄ“ki nevÄ“las tÄ“rÄ“t naudu, lai nopirktu spoguli, kurā viņi sevi ierauga patiesā gaismā.

Patiesie lietu kārtotāji

Leonards Inkins: Bet, ja no abstrakcijas pāriesim pie realitātes, tad realitāte ir ļoti vienkārša. Tā izriet no loÄ£iskas lietu kārtÄ«bas. Latvijā ir kādi 5 vai 7 cilvÄ“ki, kuru ietekme ir nevis 0,0001 gramu, bet gan kaut kādu 10 kg apmÄ“rā, ja pārvÄ“ršam to mÄ“rvienÄ«bās. Viņiem ietekme ir lielāka. Šie cilvÄ“ki, lai vairotu savu labklājÄ«bu, satiekas, padzer kafiju, uzspÄ“lÄ“ tenisu un vienojas – sadala nozares, teritorijas, vajadzÄ«bas gadÄ«jumā apvieno spÄ“kus un dzÄ«vo, kā uzskata par vajadzÄ«gu.

Protams, savā starpā arÄ« strÄ«das – viņi nav ne radi, ne draugi, bet partneri, kuri veic konkrÄ“tus darÄ«jumus. UzskatÄ«sim to par Ä«sto parlamentu, kas skaitliski ir mazs, bet patiešÄm ietekmÄ«gs.

Zem viņiem ir palÄ«gi, kaut kādi šoferÄ«ši u.c., kuriem no galda kāda drupača nokrÄ«t. Domāju, daudz viņu nav, jo tad, ja viņu bÅ«tu pārāk daudz, situācija var kļūt nevadāma.

Tas ir Ä«stais parlaments, par kuriem neviens nerunā, laikrakstos par viņiem neraksta – it kā viņu nebÅ«tu.

DDD: Neviens pat nezina, kas tie ir par cilvēkiem?

L.I.: Zina, visi politikā ieinteresÄ“tie cilvÄ“ki zina, bet ieteikts (un viņi paši zina) par tādām lietām nerunāt, izlikties par muļķiem brÄ«dÄ«, kad jautā.

DDD: Izlikties par muļķiem un tēlot, ka pieņem lēmumus.

L.I.: Jā. Bet minÄ“tajam parlamentam ir izpildinstitÅ«cija, ko varÄ“tu nosaukt par ministru kabinetu. ŠÄ« patiesā dažu cilvÄ“ku parlamenta ministru kabinets ir žurnālisti, deputāti, ministri – visi tie, par kuriem domājam, ka viņi pieņem lÄ“mumus. PatiesÄ«bā viņi ir tikai izpildÄ«tāji. Un, ko tie daži ar lielo ietekmi nolemj, to skrien tautai iestāstÄ«t, pareizā mÄ“rcÄ“ profesionāli pasniegt – žurnālisti. Partijas noformulÄ“, pieskaņo šÄ«s vajadzÄ«bas partijas programmai.

DDD: Pie tiem pareizā kursa veidotājiem droši vien ir jāpieskaita arÄ« visāda veida eksperti, sociologi...

L.I.: Jā, daudz, visa banda, to visu var skaitÄ«t klāt. Viņi apkalpo dažus varenos, par to viņiem labi maksā, par to piever acis, ja viņi sagrÄ“ko vai pārkāpj likumu. Viņi ir tie, kas iestāsta vÄ“lÄ“tājam, ka “nu ir pÄ“dÄ“jā reize, ja ne tagad, tad vairs nekad; krievi nāk, latvieši iet, viss bÅ«s pagalam” utt., u.tjp.  

DDD: Ja runājam par okupantiem jeb ārÄ“jiem ienaidniekiem, tad viņi jau ir atnākuši un ir šeit pārāk ilgi uzturÄ“jušies...

L.I.: Man jau labāk patiktu, ja teiktu, ka okupanti iet.

DDD: Jā, ka viņi beidzot aiziet.

L.I.: Vienalga, uz kurieni...

DDD: Un prom.

L.I.: Un prom (smejas). Aptuveni tā. Žurnālisti, politiÄ·i, visādi sabiedriskie darboņi iestāsta, regulāri pilinot katru brÄ«di – laikrakstos, datorprogrammās, televÄ«zijas raidÄ«jumos, ziņās – kā narkomānam regulāru devu, turot pie šÄ¼irces visu laiku, neļaujot attapties. CilvÄ“kus, vienkāršo tautu tā apmāj, ka viņi kļūst par nožēlojamu aitu baru. Ir, protams, arÄ« gudri, apÄ·Ä“rÄ«gi cilvÄ“ki, kuri saprot, kas notiek.

Ä€dolfs Hitlers patiešÄm gribÄ“ja saviem tautiešiem labu darÄ«t. Viņš bija gudrs un saprata, ka, ja viņš saviem tautiešiem teiks patiesÄ«bu, darÄ«s labu, tautieši viņu padzÄ«s un viņā neieklausÄ«sies. Kā kārtÄ«gs dakteris viņš zināja, ka pacients ir jāpiekrāpj, lai varÄ“tu viņu ārstÄ“t. Un to viņš arÄ« darÄ«ja. Pacients, sajutis, ka viņam kļūst labāk, ka kļūst veselāks – bezdarba nav, nabadzÄ«bas nav, sāka dievināt dakteri, sāka pārvÄ“rtÄ“t viņa spÄ“jas, prasmes utt. Tas noveda pie drausmÄ«gas nelaimes.

LÄ«dzÄ«gi bija Itālijā un citās valstÄ«s. Mums kā biedrÄ«bai “Latvietis”, arÄ« jums – ja gribat, lai jums bÅ«tu daudz lasÄ«tāju, daudz atbalstÄ«tāju –, ir jāpieņem tas morālais lÄ“mums, jāizšÄ·iras par lasÄ«tāju krāpšanu…

DDD: Vai pareizi saprotu, ka, lai gūtu atbalstu, mums jāpieņem lēmums neteikt taisnību, melot cilvēkiem?

L.I.: Jā. Krāpt, mānÄ«t, manipulÄ“t – kā kurā brÄ«dÄ« vajag. CilvÄ“kiem ir jāsaka tas, ko viņi grib dzirdÄ“t, – un viņi bÅ«s priecÄ«gi, viņi klausÄ«s, atbalstÄ«s...

Kod, kurā pirkstā gribi…

DDD: Tad sanāk, ka mums ir modernā verdzÄ«ba un šie vÄ“lÄ“tāji, kuri kā apmāti iet un balso, bÅ«tÄ«bā ir gara vergi – viņi ir atkarÄ«gi no domas, ka viņi kaut ko ietekmÄ“?

Leonards Inkins: Es domāju, ka visi neiet, lai ietekmētu. Mēdz teikt, ka žīds kompānijas pēc pakārās. Kompānijas pēc arī aiziet.

DDD: Bet kas ir labāk – iet balsot vai tomÄ“r neiet?

L.I.: Ne viens, ne otrs nav labi, jo tam nav nozīmes. Visu tāpat izlemj tie daži ietekmīgie cilvēki. Kod kurā pirkstā gribi, vienalga sāp.

DDD: Vienalga, ej vai neej?

L.I.: Tieši tā, jo notiks, kā šie “septiņi” izlems. CilvÄ“ki dzÄ«vo ilÅ«zijās, ka kaut ko ietekmÄ“. Šo ilÅ«ziju vajag iznÄ«cināt, pasakot rÅ«gto patiesÄ«bu, ka viņi, ejot uz vÄ“lÄ“šanām, ir lÄ«dzvainÄ«gi notiekošajā. Ja cilvÄ“ks neietu, arÄ« bÅ«tu lÄ«dzvainÄ«gs… Vienalga vainÄ«gs.

DDD: Bet mazākā mÄ“rā…

L.I.: Jā, var jau stāstÄ«t, ka esmu mazliet mazāk vainÄ«gs; tikai drusciņ stāvoklÄ«…

DDD: Nu, tad jau man nav izvÄ“les – vienÄ«gi jānomirst.

L.I.: NÄ“. Tev ir jāsamierinās ar to, ka tu dzÄ«vo pasaulÄ“, kurā tautai un valstij svarÄ«gos jautājums izlemj bez tavas piekrišanas, kaut vai tu esi vai neesi.

SvarÄ«gi, kā cilvÄ“ks argumentÄ“ savu neiešanu uz vÄ“lÄ“šanām. Vai tāpÄ“c, ka apzinies, ka tam nav nekādas jÄ“gas un ar tevi manipulÄ“, vai neej vienkārši tāpÄ“c – eh, kāpÄ“c man tur iet.

DDD: NÄ“, laikraksts “DDD” vienmÄ“r ir pamatojis neiešanu uz vÄ“lÄ“šanām ne jau tādēļ, ka bÅ«tu jāļaujas slinkumam, bet gan tāpÄ“c, ka vÄ“lÄ“šanas ir liela mÄ“roga manipulÄ“šana, krāpšanās.

L.I.: Bet, neejot uz vÄ“lÄ“šanām, tu šo manipulÄ“šanu neapturi. Pat ja uz vÄ“lÄ“šanām aizies tikai vÄ“lÄ“šanu komisija, ar to pietiks, lai vÄ“lÄ“šanas bÅ«tu notikušas.

Ir valstis, kurām ir mazliet citādāka konstrukcija. Valstis parasti lÄ«dz vÄ“rtÄ«gām un labām lietām ir nonākušas asiņainu notikumu rezultātā. Jo visās tautās iegÅ«tās labklājÄ«bas ir, izcÄ«nÄ«tas ar asinÄ«m, nevis ar pļāpāšanu. LÄ«dz ar to ir sabiedrÄ«bas, kurās vÄ“lÄ“šanām ir mazāka vai lielāka nozÄ«me. Ir sabiedrÄ«bas, kuras jau pÄ“c bÅ«tÄ«bas ir agresÄ«vākas, kas nepieļauj netaisnÄ«gumu, strauji iebilstot un reaģējot. Bet mÄ“s tādi neesam – esam stipri pieradināti.