Iesaki rakstu:

Vispirms par odu un pÄ“c tam par odu pieturzÄ«mei. Oda ir viens no laimÄ«gākajiem žanriem ne tikai lirikā, bet visā literatÅ«rā. Oda vienmÄ“r ir bijusi cieņā. Tā tas ir nepārtraukti turpinājies, sākot no odas pamatlicÄ“ja grieÄ·a Pindara un romieša Horācija laikmeta. Oda vienmÄ“r ir atradusies literatÅ«ras žanru topā – izmantojuma augšgalā.

Oda nekad nav piemirsta un snaudusi literatÅ«ras žanru perifÄ“rijā, pacietÄ«gi gaidot savu laiku, kad tā atkal bÅ«s vajadzÄ«ga un lepni atgriezÄ«sies žanriskās hierarhijas augšgalā. LiteratÅ«ras žanru komplektā tāds liktenis ir tikai odai. Citi žanri ir bijuši spiesti samierināties ar popularitātes kāpumiem un kritumiem. Visi pārÄ“jie žanri ir izjutuši popularitātes saldumu un aizmirstÄ«bas rÅ«gtumu. VienÄ«gi oda nepārtraukti ir baudÄ«jusi popularitātes saldumu.

PiemÄ“ram, mÅ«sdienās tāds šÄ·ietami neaizvietojams žanrs kā romāns ir nonācis perifÄ“rijā. Visticamākais, romāna renesanse nav tik drÄ«z gaidāma un diezin vai vispār bÅ«s sagaidāma lÄ«dz pasaules galam. Jau tagad ir jauniešu biezs slānis, kuriem „čivinātavas” 140 zÄ«mju izlasÄ«šana sagādā galvassāpes. Latvijā pat humanitāro zinātņu studenti tagad var tikt pie augstskolas diploma, lasot vienÄ«gi „Short Message Service” šedevrus un neizlasot nevienu romānu. Ja aizvadÄ«tā gadsimta 70.gados viens franču intelektuālis izdeva ekstravagantu grāmatu par „autora nāvi” (nekautrÄ“joties saņemt autora honorāru par šo publikāciju), tad tagad var droši rakstÄ«t ekstravagantu grāmatu ne tikai par „romāna nāvi” un „literatÅ«ras nāvi”, bet arÄ« „lasÄ«tāja nāvi” eiropeÄ«du garÄ«gā pagrimuma Ä“rā.

Oda ir mākslinieciski individuālās darbÄ«bas rezultāts. Odai nav nekādas saistÄ«bas ar folkloru – tautas kolektÄ«vo jaunradi. Tas tiek ar smÄ«nu paskaidrots tāpÄ“c, ka pie mums ir sastopams unikāli obskurantisks viedoklis par literatÅ«ras izcelsmi no folkloras (šo kolosālo aplamÄ«bu iecementÄ“ja „Satori” un „RÄ«gas Laika” kanoniskais autors P.Bankovskis). Oda tāpat kā visi pārÄ“jie literatÅ«ras žanri nav cÄ“lusies no folkloras.

Oda ir augstas poÄ“tiskās kompetences un augstas stilistiskās izjÅ«tas apliecinājums strofikā un prosodijā. PseidoliriÄ·u buldurÄ“jošais verlibrs odai neder. Lai sacerÄ“tu odu, ir labi jāpārzina strofikas un prosodijas smalkumi. Citiem vārdiem sakot, dzejas ritmiski intonatÄ«vās uzbÅ«ves un pantmÄ“ru iespÄ“jas.

Odai ir patÄ“tisks stils. Tas nav viegli realizÄ“jams stils, jo pacilātÄ«ba un jÅ«sma var ātri sašÄ·obÄ«ties eksaltācijā – atbaidoši slimÄ«gos glaimos. Rakstot patÄ“tiskā stilā, jāprot harmoniski sabalansÄ“t emocionāli intelektuālo stāvokli ar kaismÄ«go saviļņotÄ«bu.

No 2004.gada oda ir katra latvieša svÄ“tākais žanrs. MinÄ“tajā gadā latvieši neatkarÄ«go valsti LR oficiāli uzdāvināja modernajam kolhozam ES, un, lÅ«k, ES himna ir vācieša FrÄ«driha Šillera 1785.gadā sacerÄ“tais daiļdarbs „Oda priekam” („Ode an die Freude”). Latvietim tagad „Oda priekam” ir oficiāli svarÄ«gāka nekā „Dievs, svÄ“tÄ« Latviju”.

MinÄ“tā oda tÅ«lÄ«t kļuva ļoti populāra, un Ludvigs van BÄ“thovens 1793.gadā tai komponÄ“ja mÅ«ziku. Eiropā „Odu priekam” nekad neaizmirsa. 1972.gadā tā kļuva Eiropas Padomes himna, bet 1985.gadā Eiropas SavienÄ«bas (tolaik – Eiropas Kopienas) himna. Latviešu valodā odu atdzejoja ApriÄ·u mācÄ«tājs vācietis K.G.Elferfelds. Tas notika 1804.gadā.

Šillers izpildÄ«ja pasÅ«tÄ«jumu. Visos laikmetos odas galvenokārt sacer saskaņā ar pasÅ«tÄ«jumu. Šilleram oda tika pasÅ«tÄ«ta DrÄ“zdenes masonu godināšanai. Šis fakts tagad izraisa amizantus sižetus  par masonu lomu Eiropā. AcÄ«mredzot tie esot bijuši vācu masonu pÄ“cteči, kuri Šillera odu izvÄ“lÄ“jās ES himnai. PatiesÄ«ba ne tik svarÄ«ga. SvarÄ«gāk ir tas, ka mÅ«sdienās sprÄ“gā pamatota ironija par Šillera teksta neatbilstÄ«bu ES politiskajai atmosfÄ“rai. NesaticÄ«ba joprojām ir lielāka nekā saticÄ«ba un lÄ«dz vispārÄ“jā „prieka templim” ir ļoti tālu. Internetā ir lasāms šÄds odas ievads: „Prieks, tu gaisma dievišÄ·Ä«gā, ParadÄ«zes lolojums! UgunÄ«gi noreibuši, TemplÄ« tavā ienākam. Tava vara atkal vieno, Kaut gan daudz kas šÄ·Ä«ra mÅ«s, Un zem taviem spārniem platiem, Visi ļaudis brāļi bÅ«s.”

Odas popularitāti veicina tās metaforiskā funkcija. Tiesa, visbiežāk ironiskā nozÄ«mÄ“, vārdu „oda” liekot pÄ“diņās. Taču vārdu „oda” izmanto ne tikai ironiskā nozÄ«mÄ“. PiemÄ“ram, RegÄ«nas Ezeras pÄ“dÄ“jais stāstu un noveļu krājums saucas „Odas skumjām”.

TomÄ“r visbiežāk vārdu „oda” metaforiski lieto pieglaimÄ«ga sacerÄ“juma izsmiešanai. Tā autors cenšas salkani izpatÄ«k, un viņš ir pielÄ«dÄ“js. Visbiežāk – pielÄ«dÄ“js politiskajai varai (karalim, caram, valdošajai partijai). Ironiski par „odu” var nosaukt pielÄ«dÄ“ja sagatavoto tekstu jebkurā lirikas vai prozas žanrā. Tekstam nav obligāti jābÅ«t odai, lai izpelnÄ«tos „odas” godu.

Teiksim, latviešu padomju literatÅ«ras sacerÄ“jumus var droši uzskatÄ«t par „odām” padomju varai, komunistiskajai partijai, padomju tautai. Kad Gorbačovs atļāva publicÄ“t „disidentisko literatÅ«ru”, latviešiem nekas nebija publicÄ“jams. Padomju laikā „rakstāmgaldam” nekas netika sacerÄ“ts. Literārā daiļrade, kuras idejiskums nesaskanÄ“ja ar PSRS valdošo ideoloÄ£iju, LPSR neeksistÄ“ja. Tika sacerÄ“ts vienÄ«gi kaut kas tāds, ko padomju cenzÅ«ra atļāva publicÄ“t. EksistÄ“ja tikai „odas”. Tātad padomju prasÄ«bām atbilstošs idejiskums. Principā tā tas bija arÄ« tajos gadÄ«jumos, ja darbā atspoguļojās autora mākslinieciskie panākumi. PSRS netika pieļauts ne t.s. buržuāziskais bezidejiskums, ne padomju prasÄ«bām neadekvāts idejiskums. Ä’zopa valodu arÄ« tÅ«lÄ«t konstatÄ“ja. LÄ«dzÄ«bu valodu un maskÄ“tu izteikšanas veidu (Ä’zopa valodu) tÅ«lÄ«t konstatÄ“ja atbildÄ«gie redaktori – gudri vÄ«ri ar speciāli trenÄ“tu ožu. Šodien par to lietpratÄ«gi var atcerÄ“ties padomju laikraksta „LiteratÅ«ra un Māksla” redaktors Škapara kungs.

ArÄ« pÄ“cpadomju Latvijā sprÄ“gā „odas”. Ja nebaidāmies no šÄ·ebinošas reakcijas, tad iesakāms palasÄ«t jau minÄ“to „Satori” un „RÄ«gas Laiku”. Šodien latviešu jaunie un ne visai jaunie „dzejnieki” un „prozaiÄ·i” ar milzÄ«gu entuziasmu „odas” uzziež postmodernistisko un seksuālo perversiju „estÄ“tikas” manierÄ“.

Bet tagad par odu pieturzīmei.

Oda ir jāvelta pieturzÄ«mei vārdā „pÄ“diņas”. SvinÄ«gi ir jāslavina tik tikko nosauktā pieturzÄ«me, kura tekstā izceļ atsevišÄ·us vārdus, vārdu savienojumus, teikumus, teikumu grupas un kuru lieto tiešÄs runas izcelšanai, citātiem, uzņēmumu, daiļdarbu, laikrakstu un žurnālu nosaukumos. PÄ“diņas ir divpusÄ“ja pieturzÄ«me. Tā sastāv no atvÄ“rÄ“jpÄ“diņām un aizvÄ“rÄ“jpÄ“diņām.

Taču tā tas bija lÄ«dz šim. Visjaunākajos laikos pÄ“diņu lietojums ir ievÄ“rojami paplašinājies. Bez pÄ“diņām vispār vairs nevaram iztikt. PÄ“diņas nākas nemitÄ«gi lietot jebkurā sarunā un jebkurā tekstā par mÅ«sdienu pasauli un mÅ«sdienu cilvÄ“kiem. PÄ“diņas ir vispieprasÄ«tākā pieturzÄ«me. Daudz pieprasÄ«tāka nekā punkts, komats, domu zÄ«me. PÄ“diņas tagad ir vislielākā dzÄ«ves nepieciešamÄ«ba, ja vÄ“lamies objektÄ«vi raksturot dzÄ«vi. Bez pÄ“diņām nav iespÄ“jama jebkura veida identifikācija – profesionālā, cilvÄ“ciskā, morālā, estÄ“tiskā. TāpÄ“c pÄ“diņas ir pelnÄ«jušas odu, patÄ“tiski slavinot šo mÅ«sdienās vispopulārāko pieturzÄ«mi.

Oda pÄ“diņām nav pašu pÄ“diņu nopelns. Pašas pÄ“diņas ar savu teicamo funkcionÄ“šanu nav izpelnÄ«jušÄs odu. Odu pÄ“diņām ir sarÅ«pÄ“juši mÅ«sdienu cilvÄ“ki un mÅ«sdienu dzÄ«ves parādÄ«bas, procesi, tendences, kā visa raksturojumā, identifikācijā, kvalificÄ“šanā pašlaik nav iespÄ“jams iztikt bez pÄ“diņām. CilvÄ“ki un viņu darbÄ«ba, uzvedÄ«ba, komunikācija tagad ir tā saškobÄ«jusies, ka neatbilst sākotnÄ“jai jÄ“gai un tāpÄ“c ir skeptiski, ironiski, dzÄ“lÄ«gi, apšaubÄ«gi, neatzÄ«stoši, noliedzoši liekama pÄ“diņās. Tagad regulāri nepieciešams norādÄ«t uz neadekvātām izpausmÄ“m, un to visuzskatāmāk var izdarÄ«t, lietojot pÄ“diņas.

GrÅ«ti ir nosaukt, ko tagad nevajag likt pÄ“diņās. GarÄ«gajā sfÄ“rā tā vien liekas visu nākas likt pÄ“diņās. Tā tas ir diemžēl, sākot ar reliÄ£iskajām organizācijām (no Rietumiem ievazātām sektām, reliÄ£iski ezotÄ“riskām kopienām) un mācÄ«tājiem. MÅ«su vietÄ“jo seksofilu Juri Rubeni identificÄ“t kā mācÄ«tāju bez šÄ« vārda likšanas pÄ“diņās nav iespÄ“jams.

No 2004.gada LR vairs nav valsts, bet „valsts”. PÄ“c iestāšanās ES Latvijas Republiku vairs nedrÄ«kst saukt par valsti, tāpat kā LPSR nekad nesauca par valsti. Valsts bija PSRS, bet LPSR bija tikai viena no PSRS republikām.

LR saukt par valsti nav jÄ“gas arÄ« viena cita ļoti bÅ«tiska iemesla dēļ. Valsts bez valsts varas nav valsts. LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas. Valda kriminālā un oligarhiskā Lielā Banda, kurai interesÄ“ tikai zagšanas vara. Par to, piemÄ“ram, graujoši liecina romāns „Lembergs”.

Romānā "Lembergs" viens no jocÄ«gākajiem (faktiski - debilākajiem) sižeta atzariem ir saistÄ«ts ar epitetu "oficiāli atstādināts". Šo epitetu Lembergam piemÄ“ro jau vairākus gadus.

Ko tas nozÄ«mÄ“? Viņš turpina darbu, nupat viņu pielaida vÄ“lÄ“šanām, ievÄ“lÄ“ja Ventspils parlamentā, Venstpils parlaments atkal viņu ievÄ“lÄ“ja par Ventspils prezidentu. Bet mediji joprojām turpina izmantot epitetu "oficiāli atstādināts".

Kā to saprast? Kas ir šis "oficiozs"? Vai viņu "oficiāli" ir atstādinājusi sieva, meita, dÄ“li, sievas māte, pirmā sieva? Kas ir šis "oficiozs", kuram viņš drÄ«kst nepakļauties?

Noteikti viņu nav atstādinājusi LR valsts institÅ«cija. Tas ir loÄ£iski. Valsts institÅ«cijai viņš pakļautos. Ja nepakļautos, tad valsts zinātu, ko ar viņu tādā gadÄ«jumā darÄ«t. "Oficiozs" noteikti nav valsts. Latvieši taču negribÄ“s teikt, ka viņu valsts ir pilnÄ«gs mÄ“sls, karikatÅ«ra, idiotu sÄ“ta, ja vienas pilsÄ“tiņas amatvÄ«rs var gadiem ilgi nepakļauties valsts iestādes lÄ“mumam. Lembergs pareizi dara, ka nepakļaujās. Valsti tÄ“lojošiem idiotiem necienÄ«gi ir pakļauties. Lembergs lieliski saprot, ka LR nav valsts, jo tajā nav valsts varas.

Pie mums bez pÄ“diņām neiztikt diskursā par politiku un politiÄ·iem. PiemÄ“ram, Sarkanmataino TumsonÄ«bu, LaulÄ«bas PārkāpÄ“ju, Putnu BiedÄ“kli, Suņu BÅ«du iespÄ“jams identificÄ“t tikai kā „politiÄ·i”.

Bez pÄ“diņām nav kvalificÄ“jami žurnālisti, akadÄ“miskais personāls. Tiekamies ar „zinātniekiem”, „profesoriem”, „akadÄ“miÄ·iem”. Šajā esejā jau izmantojām pÄ“diņas, minot „dzejniekus” un „rakstniekus”.

PÄ“diņas triumfÄ“ saskarsmÄ“ ar postmodernisma „mākslu”. LaikmetÄ«gās mākslas muzeju (paldies Dievam, tas RÄ«gā netiks uzcelts!) drÄ«kstÄ“tu dÄ“vÄ“t tikai par „muzeju”, jo šÄ« iestāde bÅ«tu vienÄ«gi postmodernistu ateja.

Postmodernisti tāpat kā visi profāni ir ļoti patmÄ«lÄ«gi tipi. Viņi praktiski (izstāžu, publikāciju, organizatorisko struktÅ«ru jomā) un terminoloÄ£iski ir atšÄ·Ä“lušies no mÅ«sdienu mākslas un sevi dÄ“vÄ“ par „laikmetÄ«go mākslu”. Tas ir labi! Netiek pietaisÄ«ta mÅ«sdienu māksla, kura Latvijā vÄ“l ir saglabājusies.

Katrā ziņā latviešu postmodernistiem ir vajadzÄ«ga sava ateja. Viņu izkārnÄ«jumus nedrÄ«kst glabāt un eksponÄ“t kopā ar PurvÄ«ša, Rozentāla, Zaļkalna un citu latviešu mākslas ģēniju darbiem. Postmodernistu „šedevriem” vispiemÄ“rotākā vieta ir „Satori”, „RÄ«gas Laika”, „Delfi” redakcijas telpas, Ä€rlietu ministra kabinets, Jura Rubeņa celle, Viņķeles kundzes aizgalds, KultÅ«ras ministrijas ofiss.

Visticamākais, oda pÄ“diņām ne pie kā laba nenovestu. Oda pÄ“diņām faktiski bÅ«tu oda degradācijai un deÄ£enerācijai. Bet vai tas mÅ«su sabiedrÄ«bā izraisÄ«tu lielu kaunu? Šaubos! Tas, ka Latvijā bez pÄ“diņām vairs neko nevaram pasākt, satrauc arvien niecÄ«gāku sabiedrÄ«bas daļu. Nav manāms satraukums par jaunatnes socializāciju. Tā tikpat kā nemaz vairs nav iespÄ“jama bez pÄ“diņās fiksÄ“jamiem faktoriem. Process, kura gaitā jaunieši apgÅ«st savas sabiedrÄ«bas sociālās normas, vÄ“rtÄ«bas, tradÄ«cijas, lielā mÄ“rā ir nonācis tādu cilvÄ“ku rokās, kuru cilvÄ“ciskās Ä«pašÄ«bas un profesionālais lÄ«menis nav izsakāms bez pÄ“diņām. Varas inteliÄ£ence vispār ir viens grandiozs pÄ“diņās ieslogāms nacionālais „veiksmes stāsts”. No pÄ“diņām brÄ«vi ir vienÄ«gi t.s. vienkāršie cilvÄ“ki un tautas inteliÄ£ence. Tātad tā sabiedrÄ«bas daļa, kurus Latvijā visvairāk skar negodÄ«gums, netaisnÄ«ba, atstumtÄ«ba, noniecināšana, sociālā darvinisma un „perestroikas” parvÄ“niju ņirgas, nabadzÄ«ba un mirstÄ«ba. Ja nekas radikāli nemainÄ«sies, tad latviešu tauta visai drÄ«z kļūs „tauta”.