Iesaki rakstu:

"ÄŒekas maisi" ir jāatver*. Diskusijas nu ir tikai par veidu, kā to darÄ«t. Manuprāt, sabiedrÄ«bas uzmanÄ«bu koncentrÄ“jot tikai uz čekas ziņotāju kartotÄ“kas atvÄ“ršanu vai neatvÄ“ršanu, mākslÄ«gi tiek sašaurināta akÅ«ti nepieciešamā diskusija par kolaboracionismu plašÄkā izpratnÄ“. BÅ«tiskākais šai valstij, sabiedrÄ«bai un katram indivÄ«dam jÅ«tÄ«gajā attÄ«rÄ«šanās procesā ir valsts spÄ“ja reizi par visām reizÄ“m beidzot oficiāli pateikt, ka sadarbÄ«ba ar okupācijas režīmu, jebkāda veida kolaboracionisms ir slikti, vai tā bÅ«tu ziņošana čekai, lÄ«dzdarbÄ«ba izpildvarā un komunistiskajā partijā vai darbs pašvaldÄ«bā okupācijas apstākļos.

Jebkāda sadarbÄ«ba. Savas valsts nodevÄ«bai nav noilguma. Lai nākotnÄ“ neatkārtotu savu priekšgājÄ“ju kļūdas un Latvija varÄ“tu svinÄ“t ne tikai savu simtgadi, svarÄ«ga bÅ«tu vienota izpratne sabiedrÄ«bā par valsts saglabāšanas pamatu pamatu, neskatoties ne uz kādiem ārÄ“jiem apstākļiem vai varām. VienÄ«gais veids, kā pārvaldÄ«t okupÄ“tu teritoriju, ir iesaistÄ«t tās pārvaldÄ“ vietÄ“jos cilvÄ“kus. Ja sadarboties gatavo nav, reālu iespÄ“ju okupantiem pārvaldÄ«t valsti arÄ« nav. AtslÄ“gas vārds ir – nesadarbošanās.

1940. gadā ievÄ“lÄ“tajā Tautas Saeimā, kura nobalsoja par iestāšanos PSRS, bez kirhenšteiniem, lāčiem un upÄ«šiem bija arÄ« politiÄ·i ar pat vairāku brÄ«vvalsts Saeimu darba pieredzi, bija militārpersonas, kas cÄ«nÄ«jušÄs par valsts neatkarÄ«bu, bija Triju Zvaigžņu ordeņa un LāčplÄ“ša ordeņa kavalieri. ArÄ« kandidÄ“šana un pat piedalÄ«šanās okupācijas varas rÄ«kotās vÄ“lÄ“šanās ir nodevÄ«ba pret valsti.

PatiesÄ«bā oficiāls publisks nosodÄ«jums visa veida kolaborantiem bija jāizsaka jau sen. MÅ«su pašu un valsts interesÄ“s. Citādi kolaboracionisma neizrunātais jautājums un spekulācijas ap to grauž sabiedrÄ«bu no iekšpuses, radot labu augsni savstarpÄ“jai neuzticÄ«bai, izteiktiem vai noklusÄ“tiem pārmetumiem, pieņēmumiem, apvainojumiem. Kā jebkurš sadzÄ«vÄ“ lÄ«dz galam neizrunāts jautājums.

Tas savukārt sabiedrÄ«bā ir radÄ«jis mÄ«tus, ko izmanto VDK kartotÄ“kas publiskošanas pretinieki. Ja kartotÄ“ka ir nepilnÄ«ga vai atsevišÄ·i aÄ£enti no tās izņemti, tas ir pamats šos gadÄ«jumus izmeklÄ“t papildus, ne atteikties no nosodÄ«juma izteikšanas tajā iekļautajiem vispār. Tāpat skaidrs, ka "čekas maisos" esošajiem bija vismaz 25 gadi laika, lai "iznāktu no skapja". Georga Andrejeva piemÄ“rs rāda, ka cieņu sabiedrÄ«bas acÄ«s tā var tikai iegÅ«t. Un, protams, publiskojot kartotÄ“ku, ziņotāji jādala atbilstoši VDK struktÅ«rai. Ir starpÄ«ba, vai cilvÄ“ks bijis ziņotājs TiesÄ«bsargājošo orgānu pretizlÅ«košanas nodrošinājuma daļā un ziņoja par korupciju tiesÄ«bsargājošÄs iestādÄ“s, vai bija slavenās 5. daļas cīņai ar ideoloÄ£isko diversiju ziņotājs.

Lēmums ir jāpieņem Saeimai, jo tas ir politisks lēmums, politiska atbildība. Skandalozās vēsturnieku komisijas izveide bija rupja politiska kļūda. Valdības angažētu vēsturnieku prātuļojumi vienmēr būs ar mazu ticamības pakāpi. Tā vietā valdībai un Saeimai VDK, kolaboracionisma, okupācijas laika izpēte būtu jāfinansē caur universitātēm, Zinātņu akadēmiju, muzejiem.

Un šo pÄ“tÄ«jumu rezultāti bÅ«tu publiski pieejami divās valsts uzturÄ“tās mājaslapās – Latvijas varoņi un Latvijas kolaboranti. Lai tauta redz ne tikai aÄ£entu kartotÄ“ku un citu okupācijas varas lÄ«dzskrÄ“jÄ“ju uzvārdus, bet arÄ« tos cilvÄ“kus, kuri visus okupācijas gadus režīmam pretojās un kompromisus ar sirdsapziņu nemeklÄ“ja. Lai visiem ir uzskatāms piemÄ“rs, ka indivÄ«dam izvÄ“les brÄ«vÄ«ba ir vienmÄ“r un varoņu Latvijā ir bijis krietni vairāk nekā nodevÄ“ju.

Laiks pirms Latvijas 100 gadu jubilejas ir pat ļoti piemÄ“rots, lai tiktu galā ar kolaboracionisma tÄ“mu mÅ«su vÄ“sturÄ“. Kādam bÅ«s sāpÄ«gi, kādam – kauns, kāds lÅ«gs piedošanu, kāds lems, vai ir gatavs piedot, bet Latvija bÅ«s pateikusi, ka to nodot nedrÄ«kst. VÄ“stures pÄ“tÄ«šana, pieļauto kļūdu apzināšanās, lietu saukšana Ä«stajos vārdos ir pamats Latvijas nākotnei.

Latvijas ilglaicÄ«gas pastāvÄ“šanas kontekstā saprātÄ«gi šÄ·iet AizsardzÄ«bas ministrijas sagatavotie grozÄ«jumi Nacionālās drošÄ«bas likumā, kuros visiem pilsoņiem tiek dota atļauja cÄ«nÄ«ties pret okupācijas varu un pienākums nesadarboties ar to. Valsts aizsardzÄ«ba balstās uz visaptverošÄs aizsardzÄ«bas principu, katram pilsonim tajā ir vieta. Savukārt Krimināllikumā skaidri un gaiši jāieraksta, ka jebkāda veida sadarbÄ«ba ar okupācijas varu ir noziegums pret valsti. Bez noilguma.

P.S. Visiem komentētājiem par mani kā čekas aģentu. Informēju, ka vēl 90. gadu sākumā, NIP birojā sākot pētīt čekas tēmu, saņēmu no TDSC oficiālu izziņu, ka nekad neesmu sadarbojies ar VDK.

P.P.S. Par mani gan labvēļi no VDK bija sarakstÄ«juši vairākus ziņojumus.

* Raksta pirmpublicējums portālā Delfi ir bijis 2017. gada beigās. Kā redzam, tas diemžēl joprojām ir aktuāls.