Iesaki rakstu:

PÄ“c RIBOCA biennāles apmeklÄ“šanas Andrejsalā man ilgi žņaudzās sirds — ne tikai mākslas, bet drÄ«zāk visa tā dēļ, kas bija redzams biennālei apkārt. PatiesÄ«bā šÄ·Ä“rmi ir vÄ“l tagad...

Savulaik uz Andrejsalu piestaigāju, kad tur bija radošo profesiju inkubators. Lai tiktu uz turieni, bieži vajadzÄ“ja gaidÄ«t uz ÄŒMZ lokomotÄ«vi, kas stumdÄ«ja vagonu rindas, tālāk uzmanÄ«ties no smagajām mašÄ«nām, kas veda graudus uz ostas elevatoru, un vieglajiem auto, kuros braukāja gan ostinieki, gan radošo profesiju pārstāvji no inkubatora.

Neaizmirstami ir Nakts Maiņas industriālās un elektroniskās mÅ«zikas festivāli, kas vairākus gadus pÄ“c kārtas augusta beigās notika uz peldošÄs darbnÄ«cas ostā, Kaspara Rolšteina avangarda rokoperas Stokholmas Sindroms izrādes agrākajā ostas noliktavā un kaut vai dzejas pasākums, kas noritÄ“ja padomju laika atombumbu patvertnÄ“ Andrejsalas vidÅ«, kur autoriem apkārt stāvÄ“ja gāzmasku grÄ“das un septiņdesmito gadu teletaipi lÄ«dz ar neejošiem Geigera skaitÄ«tājiem.

Ostas ekonomiskā darbÄ«ba un intelektuālā piepÅ«le bija divas nedalāmas Andrejsalas iezÄ«mes, kas notika viena otras vidÅ« bez savstarpÄ“jas traucÄ“šanas — manuprāt, lieliska attieksme no abām pusÄ“m.

Sanāca tā, ka šogad Covid dēļ nebija nācies pabÅ«t Andrejsalā lÄ«dz pat RIBOCA biennālei. Tagad laikam zinu, kā jutās cilvÄ“ki, kas deviņdesmitajos gados dabÅ«ja staigāt garām pamestām, izlaupÄ«tām, grÅ«stošÄm rÅ«pnÄ«cām, kuru uzlabošanā viņi paši bija piedalÄ«jušies un strādājuši virsstundas pirms nepilniem desmit gadiem, — tukšums ir mokošs, ja atceries un zini, kā bija un kā jābÅ«t.

Sliedes, pa kurām agrāk kursÄ“ja manevru lokomotÄ«ve, jau ir noplÄ“stas un nodotas lūžņos. Visa pārÄ“jā Andrejsalas stacija ar saviem 12 paralÄ“lajiem sliežu ceļiem — pilnÄ«gi tukša, bez kaut viena paša vagona. Visos sliežu luksoforos deg zilā gaisma — dzelzceļnieku valodā zilā gaisma nozÄ«mÄ“ “uz šÄ« sliežu ceļa neatrodas nekas”. Sliežu mirdzošÄs virsmas sāk pārklāties ar rÅ«su.

Andrejsala lÄ«dz šim bija ļoti savdabÄ«ga vieta, kurā cilvÄ“ki necirta krÅ«mus un kokus, ja tie ieauga kādā vietā, kas vairs netika izmantota saimnieciskajai darbÄ«bai — šeit daba un ostas industrija pastāvÄ“ja savdabÄ«gā lÄ«dzsvarā, kam pÄ“dÄ“jos padsmit gados pievienojās arÄ« radošais inkubators un mākslinieciskās aktivitātes kā trešÄ vide.

Biennāles kuratore Rebeka Lamarša-Vadela stāsta, ka Andrejsala pati “uzprasÄ«jusies” uz RIBOCA šÄ«gada konceptu, kas pÄ“tÄ«ja dabas atgriešanos un uzplaukumu, ja nu pÄ“kšÅ†i cilvÄ“ks no ainavas pazustu pilnÄ«bā: “Un tad, kad mÄ“s ar māksliniekiem debatÄ“jām, kādus darbus izstādÄ«t, pasauli satricināja reāla pandÄ“mijas problÄ“ma, parādot: daba bez cilvÄ“ka var iztikt.”

Muitas noliktavas vairākos stāvos, kur septembrÄ« tumsā bija saslÄ“pušies dažādi mākslas darbi, vÄ“l pavasarÄ« atradās dažādas kravas. Pie vārtiem uz betona grÄ«das vÄ“l redzamas zāģskaidas, un joprojām dzeltenas šÄ·eldas paliekas guļ sliežu starpās. ŠÄ·embu un citu beramkravu paliekas uz asfaltÄ“tajiem plačiem. Mūža miegā apklusis portālceltnis, kam kabÄ«nÄ“ uz sÄ“dekļa atzveltnes joprojām palikusi uzkabināta oranžā veste — celtņa mašÄ«nists, pÄ“dÄ“jo reizi nokāpjot lejā no maiņas, to acÄ«mredzot aizmirsis uz visiem laikiem.

Andrejostas akvatorija piegāzta ar priežu baļķiem kā mākslas instalāciju — liekot aizdomāties par pilsÄ“tas vÄ“sturi, tā sacÄ«t, “no preces skatapunkta” un vienlaikus šausminoši norādot uz faktu, ka vÄ“l pirms pusgada tajā pašÄ akvatorijā stāvÄ“ja reāli kuÄ£i, kas krāva Ä«stu preci, nevis metaforisku atgādinājumu par labo pagātni.

KatrÄ«nas Hornekas darbs “A Landmass to Come” pa gabalu izskatās pÄ“c apmÄ“ram padsmit tonnām māla, kas bezveidÄ«gā čupā sagāztas uz pirmā stāva grÄ«das. Noliktavas tumsā pār to lÄ«st prožektoru gaismas. Pieejot tuvāk, no māla virsmas sāk atdalÄ«ties un izaugt māla figÅ«riņu simti — dažādas sejiņas, ģīmÄ«ši, mājiņas, priekšmetu atveidojumi un citi elementi, ne vairāk kā sprīža augstumā virs māla čupas virsmas. ApmeklÄ“tāji var uzliet māliem Å«deni un pamÄ“Ä£ināt izveidot savas figÅ«riņas — neizskatās, ka te kāds viņus no tā varÄ“tu atturÄ“t. ŠÄ« plastika izteikti kontrastÄ“ ar noliktavās ārpusÄ“ apstājušos dzÄ«vi.

Jau vairāk nekā desmitgadi Rīgas pilsētas oficiālā politika ir bijusi virzīt ostas operācijas prom no dzīvojamajiem kvartāliem, pārceļot to uz Krievu salu, Kundziņsalas viņu galu utt. Tas ir izrādījies pareizi attiecībā uz naftas un ķīmijas smirdoņu, uz akmeņogļu putekļiem.

Tagad, Andrejsalai paliekot bez šÄ·eldas, bez kokmateriālu, bez bÅ«vmateriālu kravām un strādājot vairs tikai ostas elevatoram, kur kravas mašÄ«nas pieved mÅ«su zemnieku šoruden izaudzÄ“tos graudus, kļūst redzams, cik šÄ« pieeja nepareiza — likvidÄ“jot ostu, vietā nenāk dzÄ«vojamā apbÅ«ve. Vietā nenāk nekas. Kad šopavasar no muitas noliktavas izveda pÄ“dÄ“jās kravas, Ä“ku atdodot māksliniekiem RIBOCA ekspozÄ«cijas ierÄ«košanai, tas bija tikai uz laiku. Izstāde beigusies. Ko tagad?

Kaut kādā ziņā vistrāpÄ«gākais mākslas objekts bija Ninas Beieres “Totāls zaudÄ“jums” — divas marmora lauvas, kas nogāztas uz sāniem un aplaistÄ«tas ar pienu. SkulptÅ«ras guļ gar zemi tumsā, uz to sāniem un apkārt pa betona grÄ«du pÅ«st izlaistÄ«tais piens. Jā, mākslinieces sākotnÄ“jā ideja bijusi pavisam cita — saistÄ«ta ar savvaļas kaÄ·u bariņiem, kas piemÄ«t Andrejsalā, tomÄ“r instalācija iegÅ«st pavisam citu nozÄ«mi, ja atceras tai apkārt esošo, iznÄ«kstošo ostas vidi, kas devusi labi apmaksātu darbu tÅ«kstošiem ostinieku un dzelzceļnieku.

Šogad pazaudÄ“ta jau puse no starptautiskajām dzelzceļa kravām, krahu pagaidām izdodas attālināt vienÄ«gi ar valsts budžeta injekcijām Latvijas Dzelzceļā. DrÄ«z visās kravas stacijās un ostas piestātnÄ“s sāks izskatÄ«ties tikpat šausminoši tukši kā Andrejsalā.

AttÄ“lā: svaigas bÅ«vgružu kaudzes pār sliedÄ“m, kas vÄ“l nav paspÄ“jušas sarÅ«sÄ“t un kuru starpās vÄ“l redzama pÄ“dÄ“jā šÄ·elda no kravām pavasarÄ«.