Iesaki rakstu:

Kādas Austrumeiropas valsts galvaspilsÄ“tas centrā neliela iela nodÄ“vÄ“ta dižena literatÅ«ras kritiÄ·a Andreja UpÄ«ša vārdā. Pirms gadiem trÄ«sdesmit, četrdesmit nolaista nama augšÄ“jos stāvos tur bija iemitinājusies Studentu poliklÄ«nika. Simulanti, kuri devās saņemt zÄ«mes atbrÄ«vojumam no fiziskās kultÅ«ras, ikreiz juta pakausÄ« kritiÄ·a vienmÄ“r nosodošo acu skatienu, tāpÄ“c, nokļūstot lÄ«dz ārsta kabinetam, bija nosvÄ«duši un ar tik paaugstinātu pulsu, ka papÄ«rus varÄ“ja sakārtot bez aizÄ·eršanās.

Murgainos sapņos literatÅ«ras patriarhs nerādÄ«jās ne attaisnojuma zÄ«mju rakstÄ«tājiem, ne saņēmÄ“jiem, jo ļaudis tamlÄ«dzÄ«gās attiecÄ«bās tolaik neiespringa; izglÄ«totie un izglÄ«tÄ«bu iegÅ«stošie pilsoņi bija kopumā labi sociāli funkcionÄ“joši. Uztverot fiziskās kultÅ«ras kā mācÄ«bu priekšmeta neadekvāti izcelto lomu jebkuras padomju augstskolas struktÅ«rā, inteliÄ£ences pārstāvjus priecÄ“ja mazs teātrÄ«tis, kas savureiz nevienam nekaitÄ“, bet, gluži pretÄ“ji, veicina kritisku domāšanu un personÄ«bas attÄ«stÄ«bu.

Pirms gadiem divdesmit pieciem Austrumeiropas valstÄ« mainÄ«jās politiskā iekārta, sociālisma vietā sāka ieviest kapitālismu. Pamazām tā idejas pārņēma visu pakalpojumu sfÄ“ru. PÄ“dÄ“jo bastionu pagātnes ideoloÄ£ija veiksmÄ«gi nosargā vÄ“l tikai veselÄ«bas aprÅ«pes jomā. Turklāt, lai gan noteikta pakalpojumu klāsta sniegšanu kā sociālismā nodrošina valsts ar ārstniecÄ«bas iestāžu starpniecÄ«bu, tai izdevies sabiedrÄ«bai, ārstiem un pat veselÄ«bas aprÅ«pes dažāda ranga funkcionāriem iestāstÄ«t, ka faktiski valsts kā kapitālismā tomÄ“r pÄ“rkot no ārstniecÄ«bas iestādÄ“m šos pakalpojumus.

Ielu pārdÄ“vÄ“ja, bet bargā UpÄ«ša gars tur joprojām dzÄ«vs; 3.numurā atrodas kāda Ä·irmju šÄ·ietami apsÄ“sta Ä“ka, ko nesen likumdevÄ“js nodevis bezatlÄ«dzÄ«bas lietošanā Dakteru biedrÄ«bai. Šo politisko organizāciju, kas gan pozicionÄ“jas kā profesionāļu biedrÄ«ba, ilgstoši vada Lielais Dakteris PÄ“teris. Tieši viņam pienākas galvenie nopelni, ka minÄ“tajā valstÄ« joprojām nozares ministrijai un dažādām ieinteresÄ“tām personām, arÄ« PÄ“terim draudzÄ«gām profesionāļu kliÄ·Ä“m, izdodas saglabāt esošo veselÄ«bas aprÅ«pes sistÄ“mu.

VÄ“sturnieki un sociālo parādÄ«bu pÄ“tnieki pÄ“c dažām paaudzÄ“m tādēļ rakstÄ«s par pašlaik mazzināmo valsti zinātniskus darbus, bet rÅ«dÄ«ti politekonomijas profesori brÄ«nÄ«sies, kā šÄds sistÄ“mas modelis vispār var eksistÄ“t, turklāt jau veselas paaudzes laikā. Pilsoņi ar padomju rÅ«dÄ«jumu, kuru skaits tomÄ“r arvien mazinās, protams, ārstus vÄ“l mÄ“Ä£ina pabarot, taču māsiņām un, atvainojiet, ļaudÄ«m, kuri kritiskā brÄ«dÄ« apkopj slimnÄ«cā kāda politiÄ·a, profesora vai cita bÄ“dubrāļa Ä·ermeni, savācot bioloÄ£iskās substances, kas no tā izdalās, vajadzÄ“ja bÅ«t izmirušiem jau pirms gadiem piecpadsmit.

Kādas ir Lielā Daktera metodes, lai nodrošinātu esošos panākumus? Tās ir pamatā divas, proti, pasÄ«va bezdarbÄ«ba un aktÄ«va bezdarbÄ«ba, ko papildina izcila, teiksim tā, “oža” un demagoga spÄ“jas.

PÄ“teris iemanÄ«jies izmantot apstākli, ka sabiedrÄ«bai gribas, lai katrs ārsts joprojām zina “visu” par ikviena pacienta esošajām vai izdomātajām kaitÄ“m. Ja ļaudÄ«m nestāsta nianses par medicÄ«nu un nozaru profesionālo asociāciju lomu, tad neviens nesāks kritiski domāt, vai mÅ«sdienās visaptveroša Dakteru biedrÄ«ba var tikt uztverta kā profesionāls un zinātnisks veidojums. LÄ«dz ar to PÄ“tera parādÄ«šanos televÄ«zijā vai publicistiskos rakstus, kas sastāv nereti no tukšÄm pļāpām par sociāli un, Ä«paši svarÄ«gi, diÄ“tiski kaitÄ«gām parādÄ«bām, tautas dažādi slāņi uztver kopumā ar uzticÄ«bu, mÄ“Ä£inot tajos rast gan zinātnisku kodolu, gan vÄ“lmi risināt sistÄ“miskas problÄ“mas.

Nacionāli noskaņotus ļaudis priecÄ“, ka Lielais Dakteris UpÄ«šielā mantojis kritiÄ·a vienmÄ“r pareizo rakstÄ«bas stilu, tāpÄ“c strikti iestājies par gramatikas vÄ“rtÄ«bām, piemÄ“ram, “ch” lietošanu rakstÄ«bā prasti skanošÄ “h” vietā. PÄ“teris neatzÄ«st svarÄ«gu dokumentu vienkāršošanu, tāpÄ“c Dakteru biedrÄ«bas statÅ«tu konsolidÄ“tajā versijā saglabājas paralÄ“las vairākas numerācijas; pat rÅ«dÄ«ti matemātiÄ·i neko tur nesaprot.

VeselÄ«bas ministrijai, protams, ļoti simpatizÄ“ biedrÄ«bas vadonis, kurš publiski runā galvenokārt par sliktiem ļaužu ieradumiem, kaitÄ«giem cÄ«siņiem vai kolu. Ja Lielais Dakteris kādreiz pakritizÄ“ ministrijas vai tās padotÄ«bas iestāžu amatpersonas, tad tiek akcentÄ“ti nebÅ«tiski sÄ«kumi, par ko neviens neapvainojas. VienÄ«gi ministrs Guntis dikti PÄ“terim nepatika, bet varbÅ«t tā tikai likās. Jo... Lielā Daktera pašreizÄ“jā specialitāte ir veselÄ«bas aprÅ«pes vadÄ«bas ārsts, un tieši Gunta ministrÄ“šanas laikā tika grozÄ«ti valdÄ«bas noteikumi, lai pasludinātu minÄ“to par ārsta pamatspecialitāti; lÄ«dz tam tā varÄ“ja bÅ«t vienÄ«gi papildspecialitāte. Savulaik “lielo karavadoni” Brežņevu, kuram jau bija daudzkārt sadāvināti visi iespÄ“jamie padomju valsts apbalvojumi, neilgi pirms nāves godināja Ä«paši, pasniedzot Zelta Zobenu. SavÄ“jie sapratÄ«s, ka veselÄ«bas aprÅ«pes vadÄ«bas ārsta nosaukšana par pamatspeciālistu ir politiski lÄ«dzvÄ“rtÄ«gs akts. Lai tiek prieciņš PÄ“terim un droši vien vÄ“l pulciņam viņa fanu, kuriem sākotnÄ“jā pamatspecialitāte, kaut ko administrÄ“jot, jau sen zudusi.

Kas nepatiktu ministrijai? PÄ“teris, protams, zina, ka nevajadzÄ“tu publiski runāt par veselÄ«bas aprÅ«pes politikas, tiesisko attiecÄ«bu, mediÄ·u darba laika vai sociālo garantiju, atalgojuma valsts nodrošinātās veselÄ«bas aprÅ«pes sistÄ“mas daļā niansÄ“m. BiedrÄ«bas statÅ«ti it kā liek PÄ“terim šo to pasākt, bet viņš kā kārtÄ«gs politiÄ·is ikvienu nedarÄ«tu darbu spÄ“j pasniegt... tā ka visu cieņu Lielajam Dakterim, bet Eiropas birokrātijas “gandrÄ«z bakalauriem” vajadzÄ“tu braukt par kārtÄ«gu samaksu pamācÄ«ties no viņa, kā jāstrādā.

MinÄ“tajā Austrumeiropas valstiņā pieļaujams virsstundu darbs. DzirdÄ“ts, ka tur pastāvot kāda policistu arodbiedrÄ«ba, kas, kaitinādama valdÄ«bu, prasa maksāt par kaut kad nostrādātām virsstundām, lai gan visi saprot, ka “bleÄ·ots” netiks. MediÄ·u arodbiedrÄ«ba savulaik pati lÅ«dza darbalaiku “normāli pagarināt”, taču pašlaik, izrādās, kļūst kašÄ·Ä«ga, jo vairs nesaprot, ko Ä«sti lÅ«gusi. Jādomā, kritiskajā situācijā valdÄ«bai palÄ«gā gatava bÅ«s nākt Daktera PÄ“tera komanda, kauninot ārstus, ka protestÄ“t pret normālo pagarināto darbalaiku drÄ«kstÄ“tu atļauties tikai Lobačevska Ä£eometriju vai Einšteina relativitātes teoriju pārzinošie, kuri turklāt gatavi par šÄ«m tÄ“mām diskutÄ“t. Normāli pagarināts mediÄ·im, atvainojiet, varbÅ«t tiešÄm nešÄ·iet rupjš termins, tomÄ“r a priori izklausās sarežģīti; ja kāds “ierindas” ārsts atļaujas apšaubÄ«t šo aksiomu, tad viņš gluži vienkārši nav kritisks un neapzinās savu aprobežotÄ«bu.

Medmāsām, kurām valdÄ«bas noteikumi publiskajā sektorā nosaka garantÄ“tu minimālo mÄ“nešalgu par vienu slodzi pirms nodokļiem tieši četri simti divpadsmit Eiropas naudiņu apjomā, PÄ“teris kā intelektuālis (tāds viņš patiešÄm arÄ« ir!) visdrÄ«zāk varÄ“tu izteikt asociatÄ«vu, komplimentāru salÄ«dzinājumu par paša jaunÄ«bā droši vien apbrÄ«noto automobili Moskvič 412. Tā bija maza, bet ar zvÄ“rÄ«gu motoru apveltÄ«ta mašÄ«nÄ«te, kas kustÄ“jās un palika dzÄ«velÄ«ga, gan bÅ«dama ar nodzÄ«tiem resursiem, gan piepildÄ«ta ar galÄ“ji nekvalitatÄ«vu degvielu vai dÅ«mojošu eļļu.

Kapitālismā ar lozungiem nepietiek, bet ikvienai biedrÄ«bai vajag naudiņu. ValdÄ«ba cenšas izpalÄ«dzÄ“t saviem draugiem, tāpÄ“c Dakteru biedrÄ«ba visai lielu finansÄ“jumu var gÅ«t no resertifikācijas. Proti, katram ārstam un citiem speciālistiem ik pa pieciem gadiem jāsamaksā “savai” politiÄ·u biedrÄ«bai četrdesmit deviņas Eiropas naudiņas, jāaizsÅ«ta Ä«pašs papÄ«rs, kur jāapliecina, ka nav rÄ«cÄ«bnespÄ“jÄ«gs; tad formālas komisijas divkārt to vÄ“rtÄ“s un atzÄ«s, ka mediÄ·is ir derÄ«gs tālākam darbam atkal piecus gadus.

Lai izskatÄ«tos politiski pareizāk, izveidota arÄ« Māsu biedrÄ«ba, kas no katras resertificÄ“jamās tāpat ievāc minÄ“to summu, bet māsu jau tā plānie maciņi tādÄ“jādi iztukšojas relatÄ«vi jÅ«tamāk. Ja ārsti paši atļauj sevi, atvainojiet, šÄdi čakarÄ“t, tad situācija, ka valstij izdevies radÄ«t tādu pat māsiņu apņirgšanas sistÄ“mu, ir liels “panākums” un progress sociālo zinÄ«bu jomā. PÄ“teris, viņa laikabiedri un, šÄ·iet, pat gadus desmit jaunāki kolÄ“Ä£i vÄ“l atceras tos laikus, kad ārsti, kuriem piemÄ«t veselÄ«ga pašcieņa, nevienam priekšniekam no rajona neļāva apsmiet pie sevis strādājošÄs māsas.

Pašlaik visi padomju un pārejas laikā izglÄ«tÄ«bu ieguvušie ārsti profesionālo kvalifikāciju jau vairākkārt legalizÄ“juši, bet jaunie kolÄ“Ä£i beidz rezidentÅ«ru, kur apmācÄ«bas lÄ«menis ir salÄ«dzinoši augsts, tāpÄ“c attiecÄ«bā pret viņiem sertifikācija izskatās pÄ“c PÄ“tera un domubiedru piekoptas rupjas Ä£edovšÄinas. Tā kā jaunie dakteri šÄdu vārdu nezina, tad viņi nespÄ“j sajÅ«tas definÄ“t un “intelektuāli pierakstÄ«ties”, lai sistÄ“mu mainÄ«tu.

UpÄ«šielas garā iederas diskusijas par obskurantismu. LiteratÅ«rzinātnÄ“ atrodam dažādus vÄ“rtÄ“jumus; gudri ļaudis stāsta, ka kritiÄ·is bija izcils, citi viņu lamā par galÄ«gu obskurantu. Bet kā izvÄ“rtÄ“t kritiÄ·a kvalitātes matemātiski?!

Dakteru biedrÄ«bai savukārt ar valdÄ«bas akceptu izdevies resertifikācijas sakarā radÄ«t perfekta, matemātiski pareiza ārsta modeli. Proti, tas ir tÄ«rs profesionālis; viņam neinteresÄ“ attiecÄ«bas, māksla un tamlÄ«dzÄ«gas no darba atraujošas vaļības; ideālā personÄ«ba iespaidojas gan no obskurantisma pamatpostulātiem, gan respektÄ“ psihiatra Bleilera pirms vairāk nekā simt gadiem veikto zinātnisko darbÄ«bu, ieviešot terminu augstais debils.

E. Bleilers šai sakarā rakstÄ«jis par ārstu ginekologu, kurš ieguvis savam intelektam neatbilstoši labu izglÄ«tÄ«bu, izveidojis veiksmÄ«gu praksi, kļuvis par privātdocentu, taču nevarÄ“jis saprast, kā sievietei var bÅ«t ārlaulÄ«bas bÄ“rns. Ja pirms simt gadiem cilvÄ“ka ar konkrÄ“ti situatÄ«vu domāšanas veidu spÄ“ja sākt veiksmÄ«gu karjeru tika vÄ“rtÄ“ta kā pozitÄ«vs izņēmums, tad šobrÄ«d oficiālais viedoklis saistÄ«bā ar ārstu resertifikāciju ir pilnÄ«gi skaidrs. Proti, izveidota sistÄ“ma, ka ārsta zināšanas, prasmes, pieredze, reputācija, personÄ«bas Ä«pašÄ«bas nav svarÄ«gas, bet bÅ«tiski 5 gadu laikā savākt 250 punktus, kam valdÄ«ba devusi sarežģītu nosaukumu; pieņemsim, ka idejiski tie ir obskurantisma punkti.

RespektÄ«vi valdÄ«bas un Daktera PÄ“tera ieskatā ārsts individuāli var nepilnveidoties, bet attiecÄ«gajā periodā 250 stundas jāatsēž vai jāatguļ lekcijās; tÄ“mas un lektori var bezgalÄ«gi atkārtoties. Nereti lasÄ«jumus veic PÄ“tera vasaļi, kuri paši vÄ“lāk nodarbojas ar sertifikācijas jautājumiem, tai skaitā izvÄ“rtÄ“jot, cik punktu pienāktos par atsÄ“dÄ“šanu katrā lekcijā. Protams, korupcijas apkarotāji interešu konfliktus nemeklÄ“, jo dumjo dakterÄ«šu izglÄ«tošana notiek de iure altruistiski, sabiedriskā kārtā (ha-ha!); turklāt, objektÄ«vi vÄ“rtÄ“jot, sistÄ“mas ilgmūžība pamatā ir pašu “ierindas” dakteru inertuma rezultāts. To nevarÄ“tu uzskatÄ«t par sabiedrÄ«bai kopumā svarÄ«gu problÄ“mu.

Ja runā par resertifikacijas konkrÄ“tu “efektu” sociālo zinātņu aspektā, tāds ir panākts. MediÄ·i procesu vÄ“rtÄ“ lÄ«dzÄ«gi kā savulaik studenti obligāto piedalÄ«šanos fiziskās kultÅ«ras nodarbÄ«bās. TāpÄ“c, dodoties uz lekcijām, pÄ“dÄ“jā laikā retais domā, vai tur varÄ“s iegÅ«t vÄ“rtÄ«gu informaciju. Pirmkārt, tiek pārbaudÄ«ts, vai par atsÄ“dÄ“šanu varÄ“s dabÅ«t kaut cik pietiekamu daudzumu punktu.

Resertifikācija bÅ«tu labs pÄ“tÄ«jumu objekts juristiem, specializÄ“joties administratÄ«vajās tiesÄ«bās. Tā ir “ideāla” administratÄ«vā vājuma demonstrācija. Lielajam PÄ“terim izdevies valdÄ«bu motivÄ“t noorganizÄ“t sistÄ“mu, kur Dakteru biedrÄ«bas vienÄ«gā funkcija ir ievākt sev naudu par resertifikāciju. Procesu tālāk organizÄ“ PÄ“tera vasaļu institÅ«cijas, kam saskaņā ar valsts likumiem vispār nevarÄ“tu bÅ«t tiesÄ«bas nodarboties ar tamlÄ«dzÄ«gu procedÅ«ru. Turklāt sertifikācijas padomÄ“s un komisijās ievÄ“lÄ“to darbÄ«ba, pieņemot koleÄ£iālos lÄ“mumus, atbilst valsts amatpersonu statusam, tāpÄ“c Lielais Dakteris pats neko parakstÄ«t nevÄ“las. Par notiekošo kopumā atbild nozares ministrija, bet no tās sakarÄ«gu skaidrojumu par resertifikācijas aspektiem un tiesiskajām attiecÄ«bām procesā iegÅ«t nekādi nav iespÄ“jams. Vai PÄ“tera biedrÄ«ba vÄ“lāk ar kādu dala no ārstiem savākto naudiņu, var minÄ“t; taču izskatās, ka viņa statuss de facto ļauj Ä«paši nedalÄ«ties.

Parunājot ar vienu no galvenajiem Lielā Daktera vasaļiem, proti, Sertifikācijas padomes priekšnieku, kādu gados pajaunu profesoru, izrādās, ka sistÄ“ma 99 procentus ārstu traktÄ“ kā aprobežotus; viņi neko nesaprotot no likumiem, a priori nespÄ“jot iebilst pret birokrātiskām procedÅ«rām, tāpÄ“c atlikušo vienu procentu ārstu varot neņemt vÄ“rā. SabiedrÄ«ba esot vÄ“l tumsonÄ«gāka, tāpÄ“c profesors nesaprotot, kāpÄ“c pacientiem jebkas jāzina par sertifikācijas un tamlÄ«dzÄ«giem jautājumiem.

Å…emot vÄ“rā, ka Dakteru biedrÄ«ba objektÄ«vi vairs nav vajadzÄ«ga, bet sertifikācijas tiesÄ«bas ir vienÄ«gās, kas to uztur dzÄ«velÄ«gu, PÄ“teris “goda amatam”, ko ierasti ieņem kāds sprauns pensionārs, pacenties atrast perspektÄ«vu kadru, kurš varÄ“tu biedrÄ«bas agoniju paildzināt. Turklāt attiecÄ«gajai personai jāspÄ“j atturÄ“t nozaru profesionālās asociācijas no “varas ņemšanas”, lai gan revolucionāra situācija jau nobriedusi; bÅ«tu saprotami, ja ar sertifikāciju, ja tā vispār nepieciešama, nodarbotos tieši nozaru asociācijas kā profesionāļi. Ir Juristu biedrÄ«ba ar relatÄ«vi maznozÄ«mÄ«gām funkcijām, kā arÄ« savas advokātu, tiesnešu vai notāru institÅ«cijas, kas lemj daudz bÅ«tiskākus jautājumus. Kurš mÅ«sdienÄ«gs cilvÄ“ks vÄ“l uztver vispārÄ«gu ārstu biedrÄ«bu kā profesionālu institÅ«ciju?!

Ministri un valsts sekretāri nozarÄ“ bieži mainās; neviens no viņiem nespÄ“j savas Ä«sās karjeras laikā izprast veselÄ«bas aprÅ«pes sistÄ“mu, tātad, ņemot vÄ“rā Austrumeiropas valsts birokrātijas lÄ“nÄ«gumu un tiesiskuma izpausmju pārspÄ«lÄ“jumus atsevišÄ·os momentos, ierÄ“dņi pat teorÄ“tiski nespÄ“tu sistÄ“mu “norakt”. Galvenā kaprača gods tomÄ“r pienākas Dakteru biedrÄ«bai, jo Ä«paši, Lielajam PÄ“terim, kurš jau sen pelnÄ«jis ceremoniju Brežņeva laiku stilā un apbalvošanu ar Zelta Vainagu. Starp apsveicÄ“jiem bÅ«s ne tikai valdÄ«bas pārstāvji un Lielā Daktera vasaļi, bet arÄ« kādi 99 procenti ierindas ārstu. Pacienti rÅ«ks uz māsiņām, ka “doktors” atkal nav darbā, bet sēž “stulbās” lekcijās; taču par piedalÄ«šanos PÄ“tera godināšanā Sertifikācijas padome ekskluzÄ«vi piešÄ·irs vismaz 12 obskurantisma punktus resertifikācijai – kā šÄdu pasākumu Ä«stens speciālists var ignorÄ“t?!

* autora mēģinājums feļetona vai esejas žanrā