Iesaki rakstu:

Sakarā ar vienas sabiedrÄ«bas daļas histÄ“riju – citādi to nenosaukt – un otras sabiedrÄ«bas daļas pilnÄ«go, gandrÄ«z vai stindzinošo vienaldzÄ«bu sakarā ar „oligarhu RÄ«dzenes sarunām” man ir dažas lietas sakāmas. Pirmkārt, par publicÄ“to fragmentu saturu un to, ko tas nozÄ«mÄ“ un ko tas nenozÄ«mÄ“. Otrkārt, par reakciju, ko šie fragmenti izsauc. Un, treškārt, par šo fragmentu ticamÄ«bu.

Sāksim ar vienkāršÄko – sarunu saturu. Ko tomÄ“r nevajadzÄ“tu jaukt ar formu.

O, ja runā par formu, viss no politiskās izklaides žanra pamatkritÄ“riju viedokļa ir vislabākajā kārtÄ«bā. Sliktie oligarhi un citi visiem zināmi ļaunie cilvÄ“ki „kruÄ·Ä« ģēlas”, turklāt dara to tieši tādā formā, kādā nu viena sabiedrÄ«bas daļa „ģēlas” arÄ« tiešÄm „kruÄ·Ä«”. KrusttÄ“vs, tā sacÄ«t, stāv pie ratiem.

Jā, izrādās, Urbanovičs tiešÄm ir viena trula, pretÄ«ga lauku seja. Jā, izrādās, Šlesers tiešÄm ir kampjošs, verveli nesaturošs, truls, iedomÄ«gs iznirelis, apliecinot, ka šofera dÄ“ls minhauzens patiešÄm bija precÄ«zs apzÄ«mÄ“jums. Jā, izrādās, Lembergs tiešÄm kādus piecus „mātes vārdus” zina pat labāk, nekā varÄ“tu domāt no „bezgala rupjā” superpuperdižpārdokļa Bailes. Un tā tālāk. Bars nejauceņu viens pÄ“c otra.

Ar šo oligarhu un Co. izteiksmes formu patiešÄm pietiek, lai pusģībonÄ«, pushistÄ“rijā kristu visas latviskās baibiņas un pārÄ“jās augstdzimušo jaunavu institÅ«tu absolventes, kuras Ä«paši kuplos pulkos sapulcÄ“jušÄs gan jaunajos, gan ne tik jaunajos medijos.

Vienkārši aizkustinoši bija vÄ“rot, kā, piemÄ“ram, Aidis Tomsons tviterÄ« 23. jÅ«nijā pulksten 12:24 ieraksta: „Sēž Lembergs 2010.gada 30.septembrÄ« un domā: "Ka tikai nevinnÄ“ju! Nahren man tas vajadzÄ«gs! Es esmu idiots?" Bet skaļi saka - es bÅ«šu premjers!”

Ieraksta Tomsona kungs, trÄ«s minÅ«tes drudžaini domā, tad ierakstu izdzÄ“š un vietā raksta jauno, jau principiāli asāko domu: „Stāv Lembergs 2010.gada 30.septembrÄ«...” Aizkustinoši un mīļi, ko lai tur saka.

Taču, ja mÄ“s runājam par izteikšanās formu, tad redziet, kādas desas: mÄ“s, lai kā nu tur ar visu ko citu bÅ«tu, tomÄ“r dzÄ«vojam valstÄ«, kur arÄ« ļoti kārtÄ«gs maÄ·ugaļņiks nav, atvainojiet par kalambÅ«ru, pietiekams tiesisks iemesls, lai tā dēļ Lembergam iedotu pa j…baļņiku.

Citiem vārdiem, kaut vai Lembergs simtreiz atkārtotu „na…uj”, tā ir tikai viņa sievas problÄ“ma, ka ar šo pašu muti viņš lien pie viņas bučoties vai ko nu tur, bet no valstiski tiesiskā viedokļa tas nav nekas, lai arÄ« kā tomsonveidÄ«gajām baibiņām gribÄ“tos.

Turklāt kaut kad jau putas noskriesies arÄ« šo smalko meiteņu – to, kuras, kā izskatās, arÄ« minetam mÄ“Ä£ina izmantot dakšiņu – galvās, un tad arÄ« šÄ« sabiedrÄ«bas daļa, kazi, atgÅ«s spÄ“ju ja ne pavisam racionāli, tad vismaz racionālāk pajautāt paši sev – nu, labi, bet, ja nu pÄ“c bÅ«tÄ«bas?...

Jā, pÄ“c bÅ«tÄ«bas – kas tad reāli ir lÄ«dz šim publiskotais „oligarhu sarunu” saturs?

Vai esat pamanÄ«juši, ka pat visskaļākie kviecÄ“ji RÄ«dzenes sarunu sakarā izvairās no konkrÄ“tikas? Viņi kliedz un šausminās par briesmÄ«gajām lietām, kas tiek runātas, bet kategoriski izvairās minÄ“t konkrÄ“tus noziedzÄ«gos nodarÄ«jumus, par kuriem tiek spriests un par kuriem citviet rokudzelži pienāktos tā, ka skan.

Pajautājiet paši sev – kāpÄ“c gan tā? Atbilde ir vienkārša – ja objektÄ«vi raudzÄ«ties uz lÄ«dz publiskotajiem fragmentiem, tur (diemžēl) nekāda nozieguma sastāva vienkārši nav.

Atkārtošu vÄ“lreiz – par „ģēlu kruÄ·Ä«šanu” vien cietumā neliek, vÄ“l jo vairāk, ja tās paliek tādā šleseriski minhauzeniskā tukšd…šanas lÄ«menÄ«, kā tas ir noticis ar lielāko daļu RÄ«dzenÄ“ apspriesto lietu. Par netÄ«ru politiku arÄ« pie mums cietumā neliek – tā tāda tradÄ«cija kopš senseniem laikiem. Par no sirds nākušiem mātes vārdiem labākajā gadÄ«jumā var dabÅ«t kādu administratÄ«vo sodu – ja tie apkārtÄ“jā telpā izplÅ«duši publiskā vietā utml.

Ja to visu atskaita nost, tad faktiski vienÄ«gais izņēmums ir Šlesera slÄ“ptās Ä«pašumtiesÄ«bas uz visvisādiem uzņēmumiem, par ko sarunu fragmenti tika publiskoti jau pirms nez cik gadiem. Cita – nekā.

Un to ļoti apzinās visi skaļie brÄ“cÄ“ji, izvairoties pievÄ“rst uzmanÄ«bu tādiem „sÄ«kumiem” kā konkrÄ“tiem noziedzÄ«gajiem nodarÄ«jumiem. Ko vÄ“rta ir kaut vai viena histÄ“riska galvenā redaktore, kas prasa amatpersonu lidošanu dučiem un kāliem, bet, izņemot Ä£enerālprokuroru, nevienu konkrÄ“tu amatpersonu nosaukt nespÄ“j, nemaz jau nerunājot par konkrÄ“tiem nodarÄ«jumiem un nozieguma sastāviem.

Protams, ka šÄdas Tjarves-Ločmeles labi justos pagājušÄ gadsimta trÄ«sdesmitajos gados. Tad viņas ar izvalbÄ«tām acÄ«m un putām uz lÅ«pām uzstātos vietÄ“jo darba kolektÄ«vu, komjauniešu vai partijas sanāksmÄ“s, savā izpratnÄ“ atmaskojot tautas un valsts labklājÄ«bas ienaidniekus, ar prieku pieteiktos parakstÄ«t kādu „peredovicu” par tautas ienaidniekiem – un, protams, arÄ« pašas agri vai vÄ“lu iekļūtu šajā „sociālā un partejiskā taisnÄ«guma” gaļas mašÄ«nā un pÄ“c tam ar vÄ“l izvalbÄ«tākām acÄ«m spiegtu – „tovārišÄi”, tā taču ir kļūda!!!

Bet mÄ“s, redz, dzÄ«vojam šeit un tagad. Un šeit un tagad, kad putas noskriesies, izrādÄ«sies, ka „oligarhu sarunu” noplÅ«dinātāji – kuri, protams, ir strÄ«Ä·veidÄ«go un jurašveidÄ«go vidÅ«, nekur citur pilni sarunu ieraksti nebija pieejami, - ir iešÄvuši kājā ja ne paši sev, tad vismaz tam vÄ“stÄ«jumam, ko viņi skandina uz katra stÅ«ra.

Un, proti, - mÄ“Ä£inot visai pasaulei iestāstÄ«t, cik slikti, neprofesionāli un nekādi ir prokurori, „nepareizie” knabisti un visi pārÄ“jie nekrietneļi, kuri ir nogremdÄ“juši lielisko un daudzsološo „oligarhu lietu”, viņi ar nopludinātajiem fragmentiem patiesÄ«bā bÅ«s nodemonstrÄ“juši, ka viņu noklausÄ«tās sarunas pÄ“c bÅ«tÄ«bas ir pilnÄ«gs bleÄ·is no noziedzÄ«gā satura (ne aizraujošÄs formas) viedokļa un ka viņi savulaik nav jÄ“guši ne tik daudz kā uz ātru roku noskaidrot faktu nedaudzajās lietās, kas varÄ“tu bÅ«t bijušas kaut cik perspektÄ«vas.

Tiktāl – par „oligarhu sarunu” formu un saturu, kā arÄ« reakciju uz tām. Un nu pavisam Ä«si – par to, kā vispār publicÄ“tos fragmentus vÄ“rtÄ“t pÄ“c bÅ«tÄ«bas.

Es teikšu tā: domāju, ka nav ne mazākā pamata ticÄ“t dažiem kādreizÄ“jās PatiesÄ«bas ministrijas, kā tika saukāta Diena SarmÄ«tes Ä’lertes (personisko simpātiju dēļ pazÄ«stamas arÄ« kā ŠÄ·Ä“lertes) laikos, bijušajiem darbiniekiem.

Viņi vienmÄ“r ir uzskatÄ«juši, ka ir vienÄ«gie Ä«stās un pareizās patiesÄ«bas nesÄ“ji un ka šÄ« viņu sÅ«tÄ«ba viņiem dod neatņemamas un svÄ“tas tiesÄ«bas manipulÄ“t, krāpties un blÄ“dÄ«ties – jo tas viss tak ir tikai svÄ“tas lietas vārdā, kā citādāk.

Tad, kad ir darÄ«šana ar viņiem – un vispār arÄ« jebkuru citu, kurš jums mÄ“Ä£ina iestāstÄ«t, ka reku nu ir patiesÄ«ba galÄ«gajā instancÄ“, - vajag atcerÄ“ties vienkāršu lietu: ticÄ“t var savām ausÄ«m, savām acÄ«m un savam paša veselajam saprātam un dzÄ«ves pieredzei. Punkts.

Tad, kad šie PatiesÄ«bas ministrijas bijušie darbinieki izliks internetā pilnus autentiskus „oligarhu sarunu” ierakstus, kas viņiem it kā esot, un nevis atreferÄ“jumus, iestudÄ“jumus un „fragmentus”, - tad katrs pats tos varÄ“s noklausÄ«ties un izdarÄ«t secinājumus.

Bet to viņi, protams, nekad neizdarÄ«s un tā vietā sameklÄ“s simt un vienu argumentu, kāpÄ“c viņi to nevarot izdarÄ«t. Un, kamÄ“r viņi to neizdarÄ«s, visi šie publicÄ“tie fragmenti ir nekas vairāk kā sliktākajā gadÄ«jumā prasts viltojums, labākajā – izgraizÄ«ti fragmenti, kas piemeklÄ“ti un piepucÄ“ti tā, lai atbilstu publicÄ“tāju interesÄ“m.