Iesaki rakstu:

Ja bÄ“rns uzzina, ka manta, ko lÄ«dz šim. uzskatÄ«jis par savu, patiesÄ«bā ir zagta, kādam varmācÄ«gi atņemta vai nolaupÄ«ta, viņa pienākums, pieaugušam kļūstot, bÅ«tu uzmeklÄ“t mantas Ä«pašnieku, atvainoties un, neizvirzot nekādus noteikumus, mantu bez ierunām atdot. Šodien Latvijā dzÄ«vojošajiem Krievijas pases Ä«pašniekiem toņu priekšteču izdarÄ«tā nozieguma – mÅ«su valsts brÄ«vÄ«bas nolaupÄ«šanas – upuris nav tālu jāmeklÄ“.

Tā ir zeme, kurā pÄ“c uzvaras Lielajā tÄ“vijas (ne jau mÅ«su!) karā viņu senči nelikumÄ«gi ieceļoja un Ä“rti iekārtojās nogalināto, uz Krievijas cietumiem, ogļraktuvÄ“m, SibÄ«riju aizvesto un no otrreizÄ“jas okupācijas pāri jÅ«rām aizbÄ“gušo Ä£imeņu mājokļos. Tā ir zeme, pa kuru viņi staigā.

Klusums! Nedzirdam ne atvainošanos, ne nožēlošanu, neredzam ne mazāko vÄ“lÄ“šanos no noziedzÄ«gi iegÅ«tā atteikties. Tāpat kā agrāk 9. maijā tiek nestas puÄ·es pie "atbrÄ«votāju" pieminekļiem, uzmesta lÅ«pa par aizliegumu publiskās vietās apkarināties ar uzvarÄ“tājvalsts (taču!) rekvizÄ«tiem un cerÄ«gi nogaidoši vÄ“rsti skati uz austrumiem. Vai viņi tiešÄm tic, ka Latvija savu brÄ«vi arÄ« otrreiz bez pretošanās atdos, ka par savu tik sÅ«ri grÅ«ti atgÅ«to neatkarÄ«bu necÄ«nÄ«sies?!

Vai varbūt viņos gruzd cerība, ka Latvijā nomainīsies sabiedriskā iekārta, nāks pie varas politiskie spēki, kas "netaisnībai" darīs galu? Nomainīsies valdība, viņu kā uzvarētājvalsts pārstāvju privilēģijas tiks atjaunotas?

Un te nonākam pie jautājuma, kuru bÅ«s grÅ«ti apiet mÅ«sdienu problÄ“mas analizÄ“jošiem publicistiem, vÄ“sturniekiem un "runājošiem" politiÄ·iem: vai tie puiši, kas 9. maijā pie Okupācijas pieminekļa Pārdaugavā aizgāja ar Ukrainas karogiem, bija disidenti vai brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tāji? Zaimoti, norieti, grÅ«stÄ«ti viņi vairākas stundas nostāvÄ“ja un neatkāpās. Desmitiem un simtiem ukraiņu tajā pašÄ laikā ar šiem karogiem izgāja pretÄ« krievu tankiem tur uz dienvidu pusi (ne)tālu no mums. Ar ko šie drosminieki atšÄ·iras no tiem cÄ«nÄ«tājiem, kas brÄ«vÄ«bu aizstāv ierakumos?

MÅ«su Gunāru Astru daži publikāciju autori nodÄ“vÄ“juši par disidentu. ŠÄds formulÄ“jums pat ielavÄ«jies Latvijas vÄ“stures mācÄ«bu grāmatā vidusskolām un RÄ«gas vÄ“sturisko vietu ceļvedÄ«. Aiz nezināšanas, nesapratnes vai neiedziļināšanās jÄ“dzienu bÅ«tÄ«bā? GribÄ“tos ticÄ“t, ka ne aiz ļaunprātÄ«bas. Kam gan varÄ“tu bÅ«t izdevÄ«gi pielÄ«dzināt brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus disidentiem, sajaukt divas tik atšÄ·irÄ«gas lietas?

MācÄ«tājs Guntis Kalme latviešu brÄ«vÄ«bas cīņas periodizÄ“jis šÄdi: 1918.- 1920. gads - grÅ«tos, 1940.-1956. - ārkārtÄ«gi grÅ«tos un lÄ«dz valstiskās neatkarÄ«bas atjaunošanai - neiespÄ“jamos apstākļos. Ne vārda par disidentismu.

Ari Gunārs Astra, dzejnieki Voldemārs Zariņš un Gunārs Freimanis, latviešu leÄ£ionāri, vÄ“lākie nacionālie partizāni Ä’valds Pakulis, Ernests Laumanis un daudzi citi Mordovijas lÄ“Ä£eros ieslodzÄ«tie aizgriezās, ja kāds no krievu disidentiem mÄ“Ä£ināja aicināt viņus pievienoties savai "cīņai" par PSRS politiskās iekārtas demokratizÄ“šanu. Visasāk tādās reizÄ“s aicinātājus pasÅ«tÄ«ja Agris ŠÄ“fers: "Ejiet d... ar savām uzbāšanām! Aizvāciet savu armiju kopā ar vienalga kādu manā zemÄ“ ievazāto iekārtu uz savu Moskoviju un tad plÄ“sieties savā starpā, kamÄ“r nelabi paliek!" (PatiesÄ«bā viņš teica stipri rupjāk, bet to, ja vÄ“laties un ausis iztur, pajautājiet viņam pašam.)

Ukraiņu karošana ierakumos un nevardarbÄ«gā pretošanās kustÄ«ba Krievijas iekarotajos apgabalos savā dziļākā jÄ“gā ne vien sasaucas, bet arÄ« vienojas ar to cīņu, ko uzsākuši puiši ar Ukrainas karogiem pie okupācijas pieminekļa un tie Saeimas deputāti, RÄ«gas domes locekļi un politiÄ·i, kuri neatkāpjas no prasÄ«bas šo brÄ«vo valsti par atkal nebrÄ«vu padarÄ«t aicinošo monumentālo veidojumu demontÄ“t Tādi paši brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tāji, kādi bijām mÄ“s jaunÄ«bā. MÄ“s savu, kaut ilgi nācās gaidÄ«t, tomÄ“r panācām. Nav šaubu, ka panāksiet arÄ« jÅ«s! VarbÅ«t pat ātrāk.