Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Dezinformācijas un viltus ziņu problemātika ir sena un neizskaužama parādÄ«ba, kura ir bÅ«tiski ietekmÄ“jusi sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bas tebndences visos laikos. Tā tas bija arÄ« nesenā pagātnÄ“, un tā tas ir joprojām. Tā kā dezinformācija ietekmÄ“ katru cilvÄ“ku, radot potenciālus draudus gan kolektÄ«vajai, gan individuālajai labklājÄ«bai, drošÄ«bai un brÄ«vÄ«bai, ir bÅ«tiski zināt, kas ir dezinformācija, un saprast tās dabu, lai labāk spÄ“tu orientÄ“ties gan pagātnes, gan mÅ«sdienu dezinformācijas džungļos.

Īpaši aktuāli tas ir kļuvis pÄ“dÄ“jā laikā, kad dezinformācijas terminu arvien intensÄ«vāk sāk izmantot politiskos nolÅ«kos, radot situāciju, kad deklaratÄ«va cīņa ar dezinformāciju kļūst par noteiktu politisku spÄ“ku ideoloÄ£iskās propagandas bÅ«tisku elementu, izmantojot kuru tie vÄ“ršas pret sev nevÄ“lamām personām, organizācijām un tendencÄ“m. Veidojas situācija, kad dezinformācija tiek izplatÄ«ta dezinformācijas apkarošanas iepakojumā. Ä€zis ir iecelts par dārznieku, zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”, dezinformatori sāk apkarot dezinformāciju.

Lai kaut cik orientÄ“tos šajā pietiekami sarežģītajā sociālajā parādÄ«bā, radot sev iespÄ“ju identificÄ“t dezinformāciju, izšÄ·irt dažādu veidu un subjektu dezinformācijas, kā arÄ« novÄ“rtÄ“t to kaitÄ«guma pakāpi, ir jāizprot dezinformācijas bÅ«tÄ«ba un jāzina, kas tas ir. To tad arÄ« pamÄ“Ä£ināsim apskatÄ«t.

Dezinformācijas raksturojums un tvērums

VÄ“sturiski pirmais ideoloÄ£iski reliÄ£iskais un tiesiskais mÄ“Ä£inājums cÄ«nÄ«ties ar dezinformācijas kaitÄ«gajām sociālajām sekām bija melu termina radÄ«šana un melošanas kā morāli nosodāmas antisociālas parādÄ«bas implementÄ“šana sabiedrÄ«bas apziņā. Kā šÄda mÄ“Ä£inājuma piemÄ“ru var minÄ“t jÅ«du bausli “Tev nebÅ«s nepatiesu liecÄ«bu dot pret savu tuvāko,” kas kristiešiem pārtapa par “Tev nebÅ«s nepatiesu liecÄ«bu dot” jeb “Tev nebÅ«s melot”.

Meli ir visuzskatāmākā un zināmākā no dezinformācijas daudzajām izpausmÄ“m. Un savā bÅ«tÄ«bā dezinformācija rada meliem lÄ«dzÄ«gu maldinošu efektu, kādēļ dezinformācija neapzināti asociÄ“jas ar melošanu, lai gan mÅ«sdienās visbiežāk tā tas nav, jo kvalitatÄ«va dezinformācija nemelo. TāpÄ“c, lai saprastu, kas ir dezinformācija, vispirms ir jānoskaidro, kas ir meli.

PlašÄkā tvÄ“rumā melus var definÄ“t kā nepatiesas informācijas sniegšanu, bet šÄds skatÄ«jums neņem vÄ“rā cilvÄ“ka spÄ“jas un nolÅ«ku, tāpÄ“c tas neatbilst humānisma morāles normām un savā bÅ«tÄ«bā ir kļūdains. PrecÄ«zāks melu definÄ“jums ir apzināta nepatiesas informācijas sniegšana, kas sašaurina termina apjomu, izslÄ“dzot no tā kļūdu un nezināšanas gadÄ«jumus. PlašÄ melu definÄ«cija ir vienkārša (primitÄ«va) un tā dod iespÄ“ju salÄ«dzinoši viegli tos identificÄ“t uz neiejÅ«tÄ«bas pret cilvÄ“ku rÄ“Ä·ina, savukārt sašaurināta melu definÄ«cija ir precÄ«za un cilvÄ“cÄ«ga, bet to ir daudz grÅ«tāk praktiski izmantot melu noteikšanā. 

SabiedrÄ«bas apziņā ir iesakņojušÄs abas šÄ«s sapratnes, savā starpā jaucoties un putrojoties atkarÄ«bā no konkrÄ“tiem pielietošanas gadÄ«jumiem un apstākļiem. ViltÄ«gi cilvÄ“ki, lai izvairÄ«tos no atbildÄ«bas par melošanu, var apelÄ“t pie šaurākās sapratnes, savus melus uzdodot par nezināšanu, nesapratni, kļūdu vai aizmāršÄ«bu. Savukārt cietsirdÄ«gi cilvÄ“ki, lai par katru cenu sasniegtu savus mÄ“rÄ·us, var izmantot plašÄko melu sapratni, apvainojot melos arÄ« tos, kuri kaut ko nezin vai kļūdās. TamlÄ«dzÄ«gas lietas notiek gan sadzÄ«vÄ“, gan sociālās pārvaldes sfÄ“rā. SpÄ“lÄ“šanās un manipulÄ“šana ar šÄ«m divām melu sapratnÄ“m ir viens no dezinformācijas virzieniem, kuram ir gana sena vÄ“sture.

Tātad melojot tiek operÄ“ts ar nepatiesu informāciju, radot vienai vai vairākām personām kaut kādu nepatiesu priekšstatu. Bet tādu pat efektu var panākt arÄ« operÄ“jot ar daļēju patiesu informāciju. Tā ir maldināšana, kas ir cita dezinformācijas izpausme un kas nav melošana.

Lai maldinātu, ir labi jāpārzina gan cilvÄ“ka daba vispār, gan konkrÄ“tais objekts, kuru nepieciešams maldināt. Tad var selektÄ«vi atlasÄ«t un pasniegt patiesu, bet nepilnÄ«gu informāciju, no konteksta izrautu informāciju, sagrozÄ«tu informāciju, interpretācijas, minÄ“jumus un viedokli par apskatāmo parādÄ«bu, izmantot nekorektus vispārinājumus, analoÄ£ijas un asociācijas, veidot pārlieku vienkāršotus vai pārmÄ“rÄ«gi sarežģītus aprakstus. Ja to dara prasmÄ«gi, tad, formāli nemelojot, ir iespÄ“jams radÄ«t faktisku nepatiesu priekšstatu. Šo metodi labi pārvalda un plaši izmanto visu valstu žurnālisti, publisko attiecÄ«bu (PR) speciālisti un juristi. Un arÄ« maldināt cilvÄ“ks var apzināti vai neapzināti.

Nepatiesu priekšstatu var radÄ«t arÄ«, izmantojot pilnÄ«gu patiesu informāciju (pilnu un bez sagrozÄ«jumiem). ŠÄdos gadÄ«jumos apzinātas manipulācijas fakts slÄ“pjas apstāklÄ«, ka informācijas izplatÄ«tājs zin, ka viņa sniegtā informācija tiks neatbilstoši uztverta. Tas parasti notiek tādēļ, ka mÄ“rÄ·auditorija neizprot kādu terminu vai parādÄ«bu patieso nozÄ«mi un vadās no kādiem saviem sadzÄ«viskiem vai lingvistiskiem priekšstatiem par to. Vai arÄ« tad, kad vÄ“stÄ«jums tiek pasniegts objektÄ«vā informatÄ«vā kontekstā vai uz objektÄ«va informatÄ«va fona, kurš bÅ«tiski maina satura uztveramÄ«bu. ArÄ« tā ir dezinformācija. Šo metodi labi pieprot un izmanto akadÄ“miskās aprindas.

Tā kā visbiežāk vÄ“stÄ«jumi satur nevis vienu, bet gan daudzas informatÄ«vas vienÄ«bas, tad plaši tiek izmantota patiesÄ«bas, maldu un melu kombinÄ“šana dažādās proporcijās, ko kopumā var saukt gan par meliem, gan par maldināšanu un var arÄ« dÄ“vÄ“t par patiesÄ«bu. Un pats šÄds vÄ“rtÄ“jums var un visbiežāk arÄ« ir dezinformÄ“jošs. 

Kā atsevišÄ·s dezinformācijas veids ir jāizceļ jaunu terminu radÄ«šana un esošo pārdefinÄ“šana, kas dod iespÄ“ju kardināli mainÄ«t esošos priekšstatus un uzskatus. ArÄ« šÄdus gadÄ«jumus var dÄ“vÄ“t par meliem, var par maldināšanu (krāpšanu) un var par pilnÄ«gu patiesÄ«bu (jauno patiesÄ«bu), un arÄ« jebkurš šÄds vÄ“rtÄ“jums var bÅ«t dezinformÄ“jošs. ŠÄ« parādÄ«ba visvairāk ir sastopama jurisprudencÄ“, politikā un akadÄ“miskās aprindās, un tā ir viena no spilgtākajām postmoderniskā laikmeta iezÄ«mÄ“m (varÄ“tu pat teikt, ka tā ir postmoderniskās sabiedrÄ«bas pagrimuma pavadonis). MÅ«sdienās šÄdi parasti dezinformÄ“ apzināti, bet tas var notikt arÄ« neapzināti.  

VÄ“l Ä«paši izceļama ir dezinformācija izziņas, analÄ«tiskajā un pÄ“tniecÄ«bas sfÄ“rā, kur, kontaktÄ“joties ar nezināmo, ir objektÄ«vi nepieciešams izstrādāt dažādas, tai skaitā arÄ« kļūdainas versijas, kuras pat objektÄ«vu iemeslu dēļ var kļūt dezinformÄ“jošas. Pie šÄ«s sfÄ“ras pieder arÄ« zinātniskā dezinformācija, kura diemžēl tiek izmantota arvien intensÄ«vāk, graujot gan sabiedrÄ«bas uzticÄ«bu zinātnei, gan arÄ« pašus zinātniskos institÅ«tus, pārvÄ“ršot arÄ« tos par politizÄ“tām un ideoloÄ£izÄ“tām iestādÄ“m.

Lai gan jau šÄds virspusÄ“js dezinformācijas tvÄ“rums ir pietiekami plašs, komplicÄ“ts un sarežģīts, tas nebÅ«t nav izsmeļošs. Patiesā dezinformācijas bÅ«tÄ«ba ir daudz sarežģītāka, plašÄka un visaptverošÄka.

Lai gan meli pamatoti tiek uzskatÄ«ti par negatÄ«vu parādÄ«bu, tomÄ“r eksistÄ“ arÄ« t.s. “labie meli”, kad cilvÄ“kam apzināti tiek sniegta nepatiesa informācija viņa paša labā. Meli, maldināšana un dezinformÄ“joša pieeja pietiekami daudz tiek izmantota bÄ“rnu audzināšanā un pedagoÄ£ijā, un atsevišÄ·os gadÄ«jumos tam nav alternatÄ«vu. Ja pieaugušos uzskata par izaugušiem bÄ“rniem un gan atsevišÄ·u personu, gan visas sabiedrÄ«bas trÅ«kumus mÄ“Ä£ina koriģēt ar pāraudzināšanas metodÄ“m, tad neizbÄ“gami rodas nepieciešamÄ«ba izmantot arÄ« šos pedagoÄ£iskās dezinformÄ“šanas paņēmienus. Ikdienā pietiekami plaši var novÄ“rot, ka izglÄ«toti un inteliÄ£enti cilvÄ“ki nestāsta visu patiesÄ«bu mazāk izglÄ«totiem un attÄ«stÄ«tiem lÄ«dzcilvÄ“kiem, bieži vien tos maldinot un dezinformÄ“jot. Plaši šÄda filozofija un prakse ir izplatÄ«ta akadÄ“miskās aprindās. Un patiešÄm, stāstÄ«t visu patiesÄ«bu ar tās daudzajām smalkajām niansÄ“m cilvÄ“kiem ar primitÄ«vu prāta uzbÅ«vi un uzskatiem var bÅ«t bÄ«stami, jo viņi tāpat visus smalkumus nesapratÄ«s, bet to mazumu, ko sapratÄ«s, var izmantot gan neatbilstoši, gan arÄ« ļaunprātÄ«gi (jo šÄdiem cilvÄ“kiem bieži vien ir raksturÄ«ga arÄ« primitÄ«va morāle – mazisks egoisms vai egocentrisms).

CivilizÄ“tā sabiedrÄ«bā eksistÄ“ tādas parādÄ«bas kā konfidencialitāte, komercnoslÄ“pums, valsts noslÄ“pums un noslÄ“pums. Tas viss tiek aizsargāts arÄ« ar dezinformācijas plÄ«vuru, nepieciešamÄ«bas gadÄ«jumā pielietojot arÄ« pietiekami primitÄ«vu maldināšanu un pat melošanu. OperatÄ«vā darbÄ«ba vispār nav iespÄ“jama bez dezinformÄ“jošu metožu izmantošanas, tāpÄ“c jebkuras valsts specdienesti daudz un intensÄ«vi izmanto visu dezinformÄ“jošo metožu spektru.

Tātad, papildus pietiekami sarežģītajiem dezinformācijas nepatiesuma pakāpes un apzinātÄ«bas smalkumiem, eksistÄ“ vÄ“l dezinformācijas dalÄ«jums nosacÄ«ti “labā” un nosacÄ«ti “sliktā”, kā arÄ« tās dalÄ«jums pÄ“c avota organizatoriskās, valstiskās un iekšpolitiski strukturālās piederÄ«bas.

Bet arÄ« tas neizsmeļ visu dezinformācijas koplauku. EksistÄ“ vÄ“l tāda parādÄ«ba kā ticÄ«ba. Jebkura informatÄ«va parādÄ«ba var bÅ«t ne tikai patiesa vai nepatiesa, bet tai var vai nu ticÄ“t, vai neticÄ“t, vai arÄ« daļēji ticÄ“t un daļēji neticÄ“t, vai vienkārši pieņemt zināšanai bez attieksmes formulÄ“šanas, vai var vispār par to neaizdomāties. TāpÄ“c, vÄ“rtÄ“jot dezinformāciju, ļoti bÅ«tiska ir dezinformācijas avota ticÄ«battieksme attiecÄ«bā pret savu vÄ“stÄ«jumu. Vai cilvÄ“ks tic tam, ko saka? Ja netic, tad, kam viņš tic un kāpÄ“c saka to, ko saka? VÄ“stÄ«jumam (tai skaitā dezinformÄ“jošam), kam vÄ“stÄ«tājs tic ir daudz lielāks iedarbÄ«bas spÄ“ks, kā vÄ“stÄ«jumam, kam vÄ“stÄ«tājs netic (kā tas ir pÄ“rkamu žurnālistu un sabiedrisko attiecÄ«bu speciālistu gadÄ«jumos). Pie tam, ja cilvÄ“ks vÄ“sta to, kam tic, tad tas liecina par tā godÄ«gumu, un otrādi, ar visiem no tā izrietošajiem secinājumiem.

Var ticÄ“t kaut kam teorÄ“tiski reālam, bet var ticÄ“t arÄ« tādiem fantāzijas produktiem, kuru patiesums ir nepierādāms. Un tā jau ir reliÄ£iju un ideoloÄ£isku teoriju sfÄ“ra, kura savā bÅ«tÄ«bā ir dezinformÄ“joša. Jebkura dezinformācija mÄ“Ä£ina radÄ«t ticÄ«bu kaut kam un ir ļoti bÅ«tiski, kam tieši, tāpÄ“c ir svarÄ«gi kāda tipa reliÄ£iskajam un ideoloÄ£iskajam segmentam pieder dezinformÄ“jošais vÄ“stÄ«jums un tā avots (nereti tie atšÄ·iras, kas ir viena no negodÄ«gas dezinformācijas pazÄ«mÄ“m). TāpÄ“c visam apskatÄ«tajam dezinformācijas kopumam ir jāpievieno arÄ« ideoloÄ£iski - reliÄ£iskā dalÄ«juma komponente.

Jebkuram vÄ“stÄ«jumam var bÅ«t dažādas formas. IkdienišÄ·ajā un masu komunikācijā dominÄ“ reālistiskas jābÅ«tÄ«bas vÄ“stÄ«jumu forma, bet eksistÄ“ arÄ« citas, kuras daudz tiek izmantotas arÄ« nosacÄ«ti dezinformatÄ«vos nolÅ«kos. NosacÄ«ti tāpÄ“c, ka šo citu vÄ“stÄ«jumu formu bÅ«tÄ«ba pat abstrakti teorÄ“tiskā lÄ«menÄ« problematizÄ“ objektÄ«vu, loÄ£iski pamatotu, konsekventu un drošu kritÄ“riju un etalonu radÄ«šanu, jo visas šÄ«s sfÄ“ras formas ir relatÄ«vas. Runa ir par mākslu visās tās izpausmÄ“s, tai skaitā literārajā, ar tās bezgalÄ«gajām iespÄ“jām, ko dod ar realitātes valgiem nesaistÄ«tais fantāzijas lidojums.

Praktiski māksla visos laikos ir tikusi plaši izmantota propagandas, tai skaitā arÄ« dezinformācijas, izplatÄ«šanai masās. TāpÄ“c ir pietiekami daudz piemÄ“ru, kad pret to mÄ“Ä£ināja tieši un atklāti cÄ«nÄ«ties, gÅ«stot pat Ä«slaicÄ«gus un lokālus panākumus, tomÄ“r visi subjekti, kuri to darÄ«ja, ilgtermiņā piedzÄ«voja neveiksmes, un ir skaidrs kāpÄ“c. Tā kā mākslā nav stingru kritÄ“riju, tad kritÄ“rijveidÄ«ga cīņa ar elastÄ«gām bezformÄ«gām tendencÄ“m iznÄ«cina attiecÄ«gā subjekta ārÄ“jos un iekšÄ“jos sociālos mehānismus, un tas pÄ“c kāda laika zaudÄ“ lielu daļu savas ietekmes vai pat iznÄ«kst. Šis apstāklis mākslu padara par relatÄ«vi drošu propagandas un dezinformācijas izplatÄ«šanas veidu, jo subjekti, kuriem ir saglabājies noteikts veselā saprāta minimums, neuzdrošināsies pret to formāli un atklāti vÄ“rsties, bet tos, kuriem ar spriestspÄ“ju ir problÄ“mas, šÄdi var ievilināt suicidālās lamatās.

RezumÄ“jot jāsecina, ka dezinformācija ir ļoti plaša, komplicÄ“ta, sarežģīta, smalka, neviennozÄ«mÄ«ga un visaptveroša parādÄ«ba, kura visciešÄkā mÄ“rā ir saistÄ«ta ar svarÄ«gākajiem sabiedrÄ«bas sociālajiem institÅ«tiem un nozÄ«mÄ«gākajiem procesiem, tāpÄ“c primitÄ«vai, vienkāršotai un bezatbildÄ«gai pieejai šai jomā var bÅ«t graujošas sociālās sekas.

Kas ir dezinformācija? Tās dalījums.

Dezinformācija plašÄkā sapratnÄ“ ir operÄ“šana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, radot vai mÄ“Ä£inot radÄ«t nepatiesu priekšstatu.

Šaurākā sapratnÄ“ dezinformācija ir apzināta operÄ“šana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, mÄ“Ä£inot radÄ«t nepatiesu priekšstatu.

Dezinformācija ir bÅ«tisks, bet ne obligāts, propagandas elements. AtsevišÄ·u konkrÄ“tu gadÄ«jumu kontekstā termini propaganda un maldināšana var tikt izmantoti kā dezinformācijas sinonÄ«mi.

PÄ“c dezinformāciju radÄ«jušÄ subjekta to var iedalÄ«t individuālā dezinformācijā un organizāciju dezinformācijā. Pie organizāciju dezinformācijas pieder valsts struktÅ«ru dezinformācija, komercstruktÅ«ru dezinformācija, sabiedrisko organizāciju dezinformācija, reliÄ£isko organizāciju dezinformācija un neformālu grupu (organizāciju) dezinformācija.

No iekšpolitiska skatu punkta var izšÄ·irt iekšÄ“jo dezinformāciju un ārvalstu dezinformāciju. Ä€rvalstu dezinformāciju var iedalÄ«t konkrÄ“tu valstu dezinformācijā un globālā dezinformācijā, kad to ir radÄ«jusi pārnacionāla struktÅ«ra vai grupa, lai to izplatÄ«tu daudzās pasaules valstÄ«s.

PÄ“c faktiskām vai iespÄ“jamām sekām dezinformācija var bÅ«t konstruktÄ«va, var bÅ«t destruktÄ«va, bet var bÅ«t šÄ·ietami neitrāla vai arÄ« tās ietekmi var bÅ«t grÅ«ti vai neiespÄ“jami viennozÄ«mÄ«gi (vai precÄ«zi) noteikt.

Pēc darbības sfēras (nozares) var būt politiskā dezinformācija, ekonomiskā dezinformācija, militārā dezinformācija, zinātniskā dezinformācija, pedagoģiskā dezinformācija, medicīniskā dezinformācija, juridiskā dezinformācija u.c.

PÄ“c subjekta darbÄ«bas pamatojuma (motivācijas) var bÅ«t sadzÄ«viska dezinformācija, komerciāla dezinformācija, ideoloÄ£iski – reliÄ£iska dezinformācija.

Ņemot vērā dezinformācijas radītāja vai izplatītāja personisko attieksmi pret dezinformāciju to var iedalīt godīgā dezinformācijā un negodīgā dezinformācijā.

Pēc formālā statusa var būt oficiāla dezinformācija, kad to rada un izplata oficiālas struktūras un/vai to pilnvarotas personas, un neformāla dezinformācija.

Pēc kvalitātes un iedarbības pakāpes dezinformācija var būt efektīva, bet var būt arī neefektīva.

Ä»oti svarÄ«gs dezinformāciju raksturojošs apstāklis ir skatu punkts, izejot no kura (par pamatu ņemot kuru) tiek apskatÄ«ta dezinformācijas problemātika un konkrÄ“ti noteikts, kas ir dezinformācija un, kas nav dezinformācija. Dezinformācijas problemātiku var apskatÄ«t objektÄ«vi, bet var arÄ« apskatÄ«t, vadoties no konkrÄ“tas ideoloÄ£iski - reliÄ£iskas sistÄ“mas uzskatiem un/vai izejot no personisko un/vai organizatorisko interešu skatu punkta.

Ja dezinformācijas problemātikai nepieiet objektÄ«vi, atbildÄ«gi un godÄ«gi, tad par dezinformāciju var patvaļīgi pasludināt visu to, kas neatbilst, neatbalsta vai nonāk pretrunā ar subjekta, kurš nosaka, kas ir dezinformācija, ideoloÄ£iski - reliÄ£iskajiem uzskatiem un/vai interesÄ“m. Un tas ir nekas cits kā dezinformācija. Bet, ja šÄdu pieeju izmanto valsts struktÅ«ras, tad tam var bÅ«t sevišÄ·i smagas ilgtermiņa sociālas sekas, kas var ievÄ“rojami pastiprināt sabiedrÄ«bas polarizāciju un neuzticÄ«bu valsts institÅ«tiem. Savukārt, ja papildus tam valstsveidÄ«gas struktÅ«ras arÄ« ignorÄ“ humānisma pamatprincipus, tad tas izvÄ“ršas masveida represijās un terorā, ar tendenci pāraugt genocÄ«dā. ŠÄ« ir ļoti nopietna un eksistenciāla civilizÄ“tas sabiedrÄ«bas problÄ“ma.

TāpÄ“c, izejot no subjekta, kurš apzināti rada un/vai izplata dezinformāciju, ideoloÄ£iski - reliÄ£iskās uzskatu sistÄ“mas, un tā deklaratÄ«vajiem vai faktiskajiem mÄ“rÄ·iem, dezinformācija var bÅ«t humānā vÄ“rtÄ«bu sistÄ“mā balstÄ«ta dezinformācija (humāna dezinformācija), kā arÄ« var bÅ«t nehumānā un antihumānā vÄ“rtÄ«bu sistÄ“mā balstÄ«ta dezinformācija (nehumāna un antihumāna dezinformācija).

Un tāpÄ“c eksistÄ“ teorÄ“tiski “nepareiza”, bet vairuma subjektu faktisko dezinformācijas sapratni nosedzoša definÄ«cija: Dezinformācija ir apzināta vai neapzināta operÄ“šana ar patiesu, daļēji patiesu un/vai nepatiesu informāciju, radot vai mÄ“Ä£inot radÄ«t nepatiesu priekšstatu un vai nu lai apšaubÄ«tu vai noliegtu kāda cita subjekta ideoloÄ£iski - reliÄ£isko uzskatu sistÄ“mu, kādu atsevišÄ·u tā tÄ“zi un/vai kaitÄ“tu attiecÄ«gā subjekta ideoloÄ£iskajām vai organizatoriskajām interesÄ“m, vai nu lai popularizÄ“tu vai aizstāvÄ“tu savu ideoloÄ£iski - reliÄ£isko uzskatu sistÄ“mu, kādu atsevišÄ·u tā tÄ“zi un/vai aizstāvÄ“tu savas ideoloÄ£iskās vai organizatoriskās intereses.

No tā izriet, ka bÅ«tiskākās kompetences orientācijai informatÄ«vā telpā ir ne tikai spÄ“ja atšÄ·irt patiesu informāciju no nepatiesas, bet arÄ« spÄ“ja noteikt dezinformÄ“šanas faktu, dezinformÄ“šanas mÄ“rÄ·i, subjektu, kurš ir radÄ«jis dezinformāciju, subjektu, kurš izplata dezinformāciju, dezinformācijas valstisko piederÄ«bu, dezinformācijas ideoloÄ£iski – reliÄ£isko piederÄ«bu un, vai dezinformācija ir humāna, nehumāna vai antihumāna.

Oficiālā dezinformācija.

Tā kā gan pÄ“c apjoma, gan ietekmes visnoteicošÄkā ir tieši oficiālā dezinformācija, tad to apskatÄ«sim sÄ«kāk.

Var izdalÄ«t vairākus oficiālas dezinformācijas redzÄ“jumus. VisplašÄkā skatÄ«jumā oficiālā dezinformācija ir dezinformācija, kuru rada un izplata oficiālas struktÅ«ras un/vai to pilnvarotās personas. Tātad tā ir jebkāda dezinformācija, kuru rada jebkāda oficiāli reÄ£istrÄ“ta struktÅ«ra (tai skaitā komercstruktÅ«ras, sabiedriskas organizācijas u.c.) un izplata to jebkādā veidā (gan tieši un atklāti no sava vārda, gan netieši, neformāli, no citu personu vārda).

Bet var bÅ«t vairākas šaurākas sapratnes, par oficiālu dezinformāciju uzskatot: 1) tikai tieši un atklāti izplatÄ«tu dezinformāciju no oficiālu struktÅ«ru un/vai to pilnvaroto pārstāvju vārda; 2) tikai valsts struktÅ«ru radÄ«tu un jebkādā veidā izplatÄ«tu dezinformāciju; 3) tikai valsts struktÅ«ru radÄ«tu un tieši un atklāti izplatÄ«tu dezinformāciju no valsts struktÅ«ru un/vai to pilnvaroto amatpersonu vārda.   

SvarÄ«gi ir zināt visas šÄ«s sapratnes, jo arÄ« tās cilvÄ“ku apziņā jaucas, un arÄ« manipulÄ“šana ar tām ir viens no praktiski izmantotiem dezinformÄ“šanas paņēmieniem. Tālākā oficiālās dezinformācijas apskatā tiks izmantota sapratne, ka oficiālā dezinformācija ir valsts struktÅ«ru vai to pilnvarotu personu radÄ«ta un jebkādā veidā izplatÄ«ta dezinformācija.

Tā kā valsts struktÅ«ru pastāvÄ“šanas jÄ“ga un galvenā funkcija ir sabiedriskā labuma principa materializÄ“šana savā teritorijā attiecÄ«bā uz saviem pilsoņiem, kopā ar to nāk arÄ« noteiktas tiesÄ«bas un reizÄ“m pat pienākums šÄ« virsmÄ“rÄ·a sasniegšanas vārdā izmantot arÄ« dezinformatÄ«vas metodes. ŠÄ« objektÄ«vi pamatotā valsts struktÅ«ru radÄ«tā dezinformācija ir pieskaitāma dabÄ«gās dezinformācijas kopai. Tikai dabÄ«gā oficiālā dezinformācija ir leÄ£itÄ«ma un legāla oficiāla dezinformācija, tāpÄ“c ideālā gadÄ«jumā oficiālai dezinformācijai ir jāpieder tikai pie dabÄ«gās oficiālās dezinformācijas kategorijas. Diemžēl praksÄ“ tas ne tuvu tā nav. 

(DabÄ«gā dezinformācija – no objektÄ«viem apstākļiem organiski izrietoša nepieciešamÄ«ba dezinformÄ“t. Kā uzskatāmu dabÄ«gas dezinformÄ“šanas piemÄ“ru var minÄ“t pašaizsardzÄ«bas dezinformatÄ«vo reakciju, kad cilvÄ“ks dezinformÄ“ reāla vai iedomāta individuāla apdraudÄ“juma gadÄ«jumā.) 

PÄ“c objektÄ«va pamatojuma var izdalÄ«t sekojošus valsts struktÅ«ru dabÄ«gās dezinformācijas veidus:

1) darba organizācijas apsvērumu pamatota dezinformācija;

2) audzinošu apsvÄ“rumu pamatota dezinformācija;

3) konfidencialitātes un valsts noslÄ“puma sargāšanas apsvÄ“rumu pamatota dezinformācija;

4) sabiedriskās vai valsts drošÄ«bas apsvÄ“rumu pamatota dezinformācija;

5) operatīvās darbības apsvērumu pamatota dezinformācija;

6) medicīnisku apsvērumu pamatota dezinformācija;

7) diplomātisku apsvērumu pamatota dezinformācija;

8) militāru apsvērumu pamatota dezinformācija;

9) valsts vai sabiedrisko interešu pamatota dezinformācija.

Tā, piemÄ“ram, lai labāk organizÄ“tu darbu, priekšniecÄ«bai reizÄ“m ir nepieciešams dezinformÄ“t savus darbiniekus par veicamā darba grÅ«tÄ«bas pakāpi, tā izpildes patieso jÄ“gu, darba izpildes kontroles mehānismiem utt. Krīžu un nopietnu draudu gadÄ«jumā valsts iestādes dezinformÄ“ sabiedrÄ«bu, lai izvairÄ«tos no panikas un tās izraisÄ«tajām sekām. IzmeklÄ“tāji, lai noskaidrotu patiesÄ«bu, mÄ“dz dezinformÄ“t lieciniekus un/vai aizdomās turamos par izmeklÄ“šanas rÄ«cÄ«bā esošo informāciju. OperatÄ«vās darbÄ«bas ietvaros specdienestu darbinieki mÄ“dz izmantot piesegidentitāti, speciāli šim nolÅ«kam izveidotus piesegdokumentus un t.s. “leÄ£endu”. Ä€rsti mÄ“dz dezinformÄ“t pacientus, lai neradÄ«tu liekas un traucÄ“jošas emocionālas reakcijas vai lai nodrošinātu optimālu ārstÄ“šanas procesu. NozÄ«mÄ«gs militāro panākumu gÅ«šanas faktors ir arÄ« spÄ“jā laicÄ«gi un pārliecinoši dezinformÄ“t pretinieku. Savukārt diplomāti nevar kvalitatÄ«vi pildÄ«t savus pienākumus bez smalkas dezinformÄ“šanas prasmes. Tie ir tikai daži no plaši zināmajiem dabÄ«gas oficiālās dezinformācijas piemÄ“riem.

Diemžēl oficiālā dezinformācija neaprobežojas tikai ar dabÄ«go dezinformāciju un tā satur arÄ« subjektÄ«vās dezinformācijas komponenti, kura var bÅ«t pat apjomÄ«gāka par dabÄ«go oficiālo dezinformāciju. Oficiālās dezinformācijas subjektÄ«vās komponentes pataloÄ£iskumu var izraisÄ«t gan pārmÄ“rÄ«gs subjektÄ«vās dezinformācijas apjoms un Ä«patsvars, gan arÄ« atsevišÄ·i sevišÄ·i kaitÄ«gi subjektÄ«vās dezinformācijas elementi, kuri rada bÅ«tiski destruktÄ«vu ietekmi uz valsts pārvaldes aparāta darbu.

Organizācijas veido cilvÄ“ki, bet katram cilvÄ“kam ir savs subjektÄ«vs skatÄ«jums uz lietām, savas personiskās Ä«pašÄ«bas, tieksmes, trÅ«kumi un intereses. Ideālā gadÄ«jumā cilvÄ“kam kā organizācijas elementam vajadzÄ“tu pacelties pāri savam “Es”, savai subjektÄ«vajai dabai un uz pienākumu izpildes brÄ«dÄ« pilnÄ«bā saplÅ«st ar pārstāvÄ“to organizāciju, pilnÄ«bā pārņemot tās vÄ“rtÄ«bas, skatÄ«jumu un mÄ“rÄ·us. Diemžēl vai par laimi, bet tas nav iespÄ“jams, attiecÄ«gi organizāciju veidojošo cilvÄ“ku subjektÄ«vās Ä«pašÄ«bas pietiekami nopietni ietekmÄ“ visu organizāciju. Tam ir gan pozitÄ«vi, gan negatÄ«vi efekti. Kā pozitÄ«vo var minÄ“t organizāciju relatÄ«vo cilvÄ“ciskumu, pie nosacÄ«juma, ja organizācija savā vairumā sastāv no psiholoÄ£iski veselām personām. Bet ir arÄ« negatÄ«vās, kuru ietekmÄ“ papildus dabÄ«gai oficiālai dezinformācijai rodas subjektÄ«vā oficiālā dezinformācija, kura pie noteiktiem nosacÄ«jumiem var atstāt pataloÄ£isku ietekmi uz valsts pārvaldes mehānismu un attiecÄ«gi arÄ« uz visu sabiedrÄ«bu.

Valsts pārvaldÄ“ strādājošie arÄ« ir cilvÄ“ki ar saviem personiskajiem uzskatiem un interesÄ“m, tāpÄ“c to darbu ietekmÄ“ arÄ« viņu ideoloÄ£iski – reliÄ£iskie uzskati, radniecÄ«bas saites, draugu un paziņu loks, piederÄ«ba sabiedriskām, reliÄ£iskām un/vai komercorganizācijām, kā arÄ« neformālām grupām. Visu šo apstākļu ietekmÄ“ konkrÄ“tas valsts pārvaldÄ“ strādājošÄs personas noteiktā mÄ“rā cenšas izmantot savu dienesta stāvokli arÄ« (reizÄ“m, tikai) lai realizÄ“tu kādu no savām personiskajām interesÄ“m. Kaut nedaudz civilizÄ“tās valstÄ«s tas tiek darÄ«ts, formāli piesedzoties ar valsts interesÄ“m un valsts funkciju izpildi. Tā ir birokrātiskā dezinformācija, kuru var sastapt teju visu valstu oficiālos dokumentos. Un tas atstāj ietekmi arÄ« uz oficiālo dezinformāciju. Tādā veidā dabÄ«go oficiālo dezinformāciju papildina un reizÄ“m noslÄ«cina vai pārņem subjektÄ«vā oficiālā dezinformācija, kura maskÄ“jas par dabÄ«go oficiālo dezinformāciju un izmanto visas oficiālās dezinformācijas iespÄ“jas, nodarot valsts pārvaldes struktÅ«rām un sabiedrÄ«bai kaitÄ“jumu, kurš noteiktos gadÄ«jumos var bÅ«t sevišÄ·i nozÄ«mÄ«gs un pat nāvÄ“jošs.

Kā oficiālās dezinformācijas subjektÄ«vās komponentes izpausmes piemÄ“ru var minÄ“t komercorganizāciju lobistisko un/vai koruptÄ«vo ietekmi uz valsts pārvaldi. Tāpat ļoti plaši ir izplatÄ«ta politisko partiju ietekme uz oficiālām struktÅ«rām, kā rezultātā rodas cita veida subjektÄ«vā oficiālā dezinformācija (partijas intereses tiek stādÄ«tas augstāk par sabiedrÄ«bas un valsts interesÄ“m). Pietiekami bieži konkrÄ“tos gadÄ«jumos valsts pārvaldes funkcijas tiek izmantotas tÄ«ri sadzÄ«viski, lai izrÄ“Ä·inātos ar lÄ“muma pieņēmÄ“jam vai tam pietuvinātajiem nevÄ“lamām personām, vai arÄ« otrādi, lai kādu nepamatoti atbalstÄ«tu, izceltu, paaugstinātu.

SubjektÄ«vās ietekmes rezultātā radusies oficiālā dezinformācija visbiežāk ir grÅ«ti atšÄ·irama no dabÄ«gās oficiālās dezinformācijas, tāpÄ“c, vÄ“rtÄ“jot oficiālo dezinformāciju, ir bÅ«tiski ņemt vÄ“rā arÄ« vispārÄ“jo valsts pārvaldes struktÅ«ru stāvokli, lai aptuveni noteiktu, cik liela daļa no oficiālās dezinformācijas varÄ“tu bÅ«t subjektÄ«vā dezinformācija, un kāda tieši (komerciālā, politiskā, sadzÄ«viskā u.c.).

Kā potenciāli sevišÄ·i bÄ«stama parādÄ«ba var bÅ«t ideoloÄ£iski – reliÄ£iska dezinformācija, kura formÄ“ cilvÄ“ku priekšstatus par ideālu cilvÄ“ku, ideālu sabiedrÄ«bu un ideāliem sabiedrÄ«bas pārvaldes mehānismiem, kā arÄ« metodÄ“m kā šos ideālus sasniegt. Pati civilizācija un valsts no vienas puses ir šÄ«s sfÄ“ras ideju materializācijas produkts, tai pat laikā antihumānas idejas un to radÄ«ta dezinformācija šai sfÄ“rā var izraisÄ«t destruktÄ«vas un pat katastrofālas sociālas sekas. Pie tam šÄda veida destruktÄ«va ietekme var nebÅ«t atkarÄ«ga no attiecÄ«gās dezinformācijas izplatÄ«bas apjoma; pietiek, ja tikai daži nozÄ«mÄ«gākie valsts pārvaldes struktÅ«ru faktisko lÄ“mumu pieņēmÄ“ji savā darbÄ«bā sāk vadÄ«ties no antihumānām idejām, lai teorÄ“tiski kļūtu iespÄ“jams šÄdā virzienā sākt mainÄ«t visu valsts pārvaldes mehānismu. Tādos gadÄ«jumā pilnÄ«bā sāk mainÄ«ties arÄ« oficiālā dezinformācija, pieņemot attiecÄ«gu ideoloÄ£isku virzienu.

ApskatÄ«tais oficiālās dezinformācijas teorÄ“tiskā modeļa apraksts attÄ“lo tikai vienu abstraktu valsti, bet valstu ir daudz un tās viena ar otru stājas visdažādākajās attiecÄ«bās (neitrāli lÄ«dzāspastāv, sadarbojas, atbalsta, konkurÄ“, kaitÄ“, karo, pakļauj, iekļauj, apvienojas, sadalās utt.). Un šo darbÄ«bu ietvaros plaši tiek izmantota arÄ« oficiālā dezinformācija. Pie tam, ar valstÄ«m viss neaprobežojas. ApskatÄ«to modeli ar dažām atrunām var attiecināt uz jebkuru organizāciju valsts iekšienÄ“ (tad, protams, ir spÄ“kā cita oficiālās dezinformācijas sapratne). Tai pat laikā eksistÄ“ arÄ« pārnacionālas organizācijas (globālie subjekti), kuras nav piederÄ«gas nevienai valstij un darbojas vienlaicÄ«gi vairākās valstÄ«s. ArÄ« tie nonāk visdažādākajās attiecÄ«bās gan viens ar otru, gan ar dažādām valstÄ«m, gan arÄ« valstu iekšienÄ“ esošÄm organizācijām, un šinÄ«s attiecÄ«bās plaši izmanto arÄ« dezinformāciju, kuru noteiktā sapratnÄ“ vai nu var pieskaitÄ«t pie oficiālas dezinformācijas, vai arÄ« kura tādā veidā tiecas ietekmÄ“t valstu struktÅ«ras, lai tās savā darbÄ«bā vadÄ«tos no šÄ«s dezinformācijas, attiecÄ«gi iekļaujot globālo subjektu dezinformāciju savā nacionālās valsts oficiālajā dezinformācijā. 

No šÄ« virspusÄ“jā oficiālās dezinformācijas apraksta kļūst skaidrs, ka lielāko daļu dezinformācijas, kura cirkulÄ“ informatÄ«vajā telpā, sastāda tieši oficiālā dezinformācija. Tas vienkārši ir jāzina un jāņem vÄ“rā.

 

Dezinformācijas apjoms informatīvajā telpā

MÅ«sdienu civilizācija lielā mÄ“rā ir kristÄ«gā civilizācija. KristietÄ«bā visa ļaunuma simbols tiek dÄ“vÄ“ts par melu tÄ“vu un tiek mācÄ«ts, ka “šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzÄ«vÄ«bu, un maz ir to, kas to atrod.” ŠÄds tÄ“lains apraksts labi raksturo dezinformācijas apjomu informatÄ«vajā telpā. Pat vairāk, Pilāta retoriskais jautājums: “Kas ir patiesÄ«ba?!” ir kā apliecinājums postmodernistu atziņai, ka patiesÄ«bas Ä«stenÄ«bā neesot, bet ir tikai visdažādākie subjektÄ«vie redzÄ“jumi. ŠÄdu atziņu ietekmÄ“ jau tiek runāts par “post-truth” (pÄ“cpatiesÄ«bas) laikmetu.

Dezinformācijas apjoms informatÄ«vajā telpā patiešÄm ir tik milzÄ«gs un nospiedošs, ka patiesÄ«ba (kura tomÄ“r ir un reizÄ“m liek par sevi manÄ«t) kļūst grÅ«ti saskatāma, un tik tiešÄm var šÄ·ist, ka tās nav, vai arÄ«, ka ar to var nerÄ“Ä·ināties. 

Katram cilvÄ“kam ir dabiska tieksme un pat nepieciešamÄ«ba dezinformÄ“t. Kad cilvÄ“ks mÄ“Ä£ina radÄ«t pozitÄ«vu iespaidu par sevi, tad viņš dezinformÄ“ apkārtÄ“jos. Tieši tāpat cilvÄ“ki ir tendÄ“ti rÄ«koties attiecÄ«bā uz organizatoriskajām un sociālajām grupām, kurām pieder: Ä£imeni, draugiem, reÄ£ionu, darbavietu, domubiedru kopu, tautu, rasi, valsti. SavÄ“jie ir labi, pretstatā tiem, kuri nav savÄ“jie. ŠÄ« ideja lielākās daļas cilvÄ“ku izpildÄ«jumā tiek ietÄ“rpa visdažādākajās dezinformÄ“jošÄs konstrukcijās.

Organizācijas veido cilvÄ“ki, un katra organizācija lÄ«dzÄ«gā garā izplata sevi slavinošu un savus oponentus nomelnojošu dezinformāciju. Visuzskatāmākais šÄdas dezinformācijas piemÄ“rs ir reklāma. No tās nav glābiņa, tā ir visur, gan atklātā, gan slÄ“ptā un visi zin, ka reklāmas “melo”, tas ir – dezinformÄ“.

CilvÄ“ki mÄ“Ä£ina izzināt sev nezināmo un dažādu noslÄ“pumu pārpilno pasauli, un izziņas procesā savai un citu lietošanai rada dažādas idejiskas uzskatu sistÄ“mas, katra no kurām ir noteiktā mÄ“rā nepilnÄ«ga un kļūdaina. Un mÄ“Ä£ina tās izplatÄ«t, visbiežāk dezinformÄ“jot.

Kad cilvÄ“ks nejÅ«tas droši vai ir apdraudÄ“ts, tad viena no individuālās pašaizsardzÄ«bas taktikām ir dezinformÄ“šana. LÄ«dzÄ«gi cilvÄ“ki rÄ«kojas arÄ« kolektÄ«vos un organizācijās. Kad vieni cilvÄ“ki mÄ“Ä£ina uzbrukt un kaut ko atņemt citiem cilvÄ“kiem, tad viņi visa cita starpā arÄ« dezinformÄ“.

Noteiktas teritorijas cilvÄ“ku augstākā organizatoriskā pakāpe ir valsts. ArÄ« valsts struktÅ«ras, lÄ«dzÄ«gi kā jebkura organizācija, dezinformÄ“. Tas notiek organizatorisko struktÅ«ru iekšienÄ“, kur dezinformÄ“šana ir neatņemama darba organizācijas un vadÄ«bas procesu sastāvdaļa. Tāpat dezinformāciju katra organizācija izplata uz āru attiecÄ«bā pret saviem esošajiem un potenciālajiem klientiem, partneriem, sabiedrotajiem, konkurentiem, pretiniekiem un ienaidniekiem.

Valstu ir daudz un tās viena ar otru un ar citu valstu iedzÄ«votājiem veido dažādas attiecÄ«bas, ko ietvaros arÄ« dezinformÄ“. Tieši valsts struktÅ«ras savu dezinformāciju cenšas padarÄ«t Ä«paši nemanāmu, plašu, visaptverošu un iedarbÄ«gu. Un valstu starpā notiek nepārtraukti un intensÄ«vi dezinformāciju kari.

Tā nu sanāk, ka katra informatÄ«vā vienÄ«ba satur tāda vai cita veida faktisku vai potenciālu dezinformÄ“jošu elementu un dezinformācija ir it visur. Sanāk, ka cilvÄ“ki dzÄ«vo dezinformācijas (maldu, ilÅ«ziju) pasaulÄ“, kurā neviens šÄ·ietami nezin patiesÄ«bu un kurā katrs rada vai pieņem sev tÄ«kamākas dezinformÄ“jošas teorijas. Bet laiku pa laikam cilvÄ“ki tomÄ“r saņem gan patiesÄ«bas atklāsmes, gan dunkas un triecienus. Agri vai vÄ“lu realitāte dod par sevi manÄ«t, un, jo sliktāk tiem, kuri to nesaskata vai ignorÄ“.

Vienkāršas dezinformÄ“jošas sistÄ“mas funkcionāls apskats

Ir individuālā un organizāciju dezinformācija. Individuālo dezinformāciju savu personisko apsvÄ“rumu vadÄ«ti rada un/vai izplata atsevišÄ·i cilvÄ“ki. Spilgta individuālās dezinformācijas izpausme ir baumas.

Organizāciju dezinformācija ir koordinÄ“tas cilvÄ“ku grupas (organizācijas) radÄ«ta un izplatÄ«ta. Visbiežāk šÄ« dezinformācija ir viena no attiecÄ«gas propagandas daļām (teorÄ“tiski ir iespÄ“jama propaganda, kura nesatur dezinformÄ“jošus elementus). Organizāciju dezinformācijai ir sistÄ“misks raksturs.

Vienkāršota organizāciju dezinformācijas radÄ«šanas un izplatÄ«bas shÄ“ma: Dezinformācijas pasÅ«tÄ«tājs – dezinformācijas radÄ«tājs – dezinformācijas sākotnÄ“jais izplatÄ«tājs (-i) – dezinformācijas izplatÄ«šanās.

KvalitatÄ«va dezinformācija tās prasmÄ«gas komunicÄ“šanas gadÄ«jumā “iziet tautās” un sāk izplatÄ«ties individuālā kārtā (rada baumas, pāraug baumās, sajaucas ar baumām, pārliecina cilvÄ“kus, iesakņojas cilvÄ“ku personiskajos uzskatos) un sāk dzÄ«vot savu, no pasÅ«tÄ«tāja, radÄ«tāja un izplatÄ«tājiem neatkarÄ«gu dzÄ«vi.

Dezinformācijas tapšanai var izdalÄ«t sekojošus posmus (kuri paši un to izpildes secÄ«ba var bÅ«t nosacÄ«ti):

1. Ierosmes fāze

1.1. Uzdevums vai problēma, ko var izpildīt vai atrisināt, izmantojot dezinformāciju;

1.2. Sapratnes rašanās, ka jāizmanto dezinformācija;

1.3. LÄ“muma pieņemšana par dezinformācijas izmantošanu;

1.4. Uzdevuma definÄ“šana un izpildÄ«tāja izvÄ“le.

2.RadÄ«šanas fāze

2.1. Informatīvās telpas, auditorijas un objektu izpēte;

2.2. MÄ“rÄ·auditoriju noteikšana;

2.3. Ziņojuma un komunicÄ“šanas veidu katrai mÄ“rÄ·auditorijai noteikšana;

2.4. DezinformÄ“joša satura radÄ«šana;

2.5. Komunikācijas kanālu un izplatÄ«tāju izvÄ“le, uzdevuma definÄ“šana.

3.IzplatÄ«šanas fāze

3.1. DezinformatÄ«vā ziņojuma izplatÄ«šana attiecÄ«gajos komunikāciju kanālos attiecÄ«gajām mÄ“rÄ·grupām;

3.2. Dezinformācijas izplatÄ«bas un uztveres novÄ“rošana;

3.3. SākotnÄ“ji paredzÄ“to atsauksmju uz dezinformāciju operatÄ«va radÄ«šana un izplatÄ«šana attiecÄ«gajos komunikāciju kanālos attiecÄ«gajām mÄ“rÄ·grupām;

3.4. Dezinformācijas izplatÄ«bas un uztveres analÄ«ze, secinājumu izdarÄ«šana, atskaite par padarÄ«to darbu un tā rezultātiem.

4. NoslÄ“guma fāze 

4.1. Dezinformācijas efekta, defektu un mÄ“rÄ·a sasniegšanas pakāpes novÄ“rtÄ“jums;

4.2. LÄ“muma pieņemšana par iesāktās dezinformatÄ«vās kampaņas turpināšanu, koriģēšanu, papildināšanu vai pārtraukšanu.

MÅ«sdienu pasaulÄ“, kurā tukšÄm ārišÄ·Ä«bām bieži vien tiek piešÄ·irta lielāka nozÄ«me kā bÅ«tÄ«bai, bez Ä«pašas nepieciešamÄ«bas lietas nemÄ“dz saukt Ä«stajos vārdos, tādēļ termins dezinformācija lÄ«dz šim netika daudz lietots, neskatoties uz to, ka pati dezinformācija tiek plaši un legāli radÄ«ta un izplatÄ«ta. MÅ«sdienu pasaulÄ“ propagandas un dezinformācijas sfÄ“ra saucas par publiskām attiecÄ«bām (public relation, PR) un universitātes producÄ“ attiecÄ«gus speciālistus. Šajā ciniÄ·u un morālo relatÄ«vistu sfÄ“rā valda uzskats, ka viss ir “Pi-eRs” un visi cilvÄ“ki ir “Pi-eR-isti”, un ka “pÄ«pls” “nohavos” visu.

Cīņa ar dezinformāciju

Tā kā dezinformācija ir visaptveroša, smalka, grÅ«ti tverama, kompleksa, neviennozÄ«mÄ«ga un pretrunÄ«ga parādÄ«ba, cīņa ar dezinformāciju ir gan grÅ«ta, dzÄ«ves pieredzi, daudz zināšanu un lielu intelektuālo piepÅ«li prasoša, gan arÄ« sociumam potenciāli bÄ«stama, jo, primitÄ«vi, kļūdaini vai bezatbildÄ«gi cÄ«noties ar dezinformāciju, valstij un sabiedrÄ«bai var nodarÄ«t neizmÄ“rāmi lielāku kaitÄ“jumu, nekā to nodara destruktÄ«va dezinformācija. 

Var izdalīt trīs stratēģijas cīņai ar dezinformāciju, kuras noteiktā mērā var būt veiksmīgas:

1) Dezinformācijas faktoloÄ£iskās bāzes (pamata) samazināšana vai likvidÄ“šana.

ŠÄ«s stratÄ“Ä£ijas ietvaros ir jāuzlabo tie objektÄ«vie apstākļi, kuri tiek izmantoti dezinformatÄ«vu tēžu pamatošanai vai ilustrÄ“šanai. PiemÄ“ram, valstu savstarpÄ“jo dezinformatÄ«vo karu gadÄ«jumā preventÄ«vi nepieciešams uzlabot sociālo vidi un sociālos procesus, lai katram cilvÄ“kam (mÄ“rÄ·auditorijai) bÅ«tu acÄ«mredzama ārÄ“jās dezinformācijas maldinošÄ daba. ŠÄ« ir visdrošÄkā un nekļūdÄ«gākā cīņas ar dezinformāciju stratÄ“Ä£ija, tai pat laikā tā var prasÄ«t lielu resursu patÄ“riņu un tā principiāli nav izmantojama gadÄ«jumos, kad nav iespÄ“ju vai arÄ« nemaz nav vÄ“lÄ“šanās mazināt konkrÄ“tu faktoloÄ£isko bāzi.

2) GodÄ«ga un saprotama informÄ“šana par faktiskajiem apstākļiem, kuri ir kļuvuši par dezinformācijas objektu vai lÄ«dzekli.

CilvÄ“ki ir vienkārši jāinformÄ“ par tiem apstākļiem, par kuriem tiek dezinformÄ“ts. CilvÄ“kiem tas ir jāizskaidro. Saprotami un godÄ«gi. Ja tā dara, tad arÄ« šÄ« ir ļoti iedarbÄ«ga stratÄ“Ä£ija. TomÄ“r to var veiksmÄ«gi realizÄ“t tikai tad, ja cilvÄ“ki uzticas informÄ“tājiem un ja viņiem nav šaubas par informÄ“tāju godaprātu. Diemžēl mÅ«sdienās bieži vien ar to ir lielas problÄ“mas, jo informÄ“ parasti politiÄ·i, ierÄ“dņi, sabiedrisko attiecÄ«bu speciālisti, žurnālisti un pat eksperti, kuri paši regulāri nodarbojas ar tāda vai cita veida dezinformācijas izplatÄ«šanu, attiecÄ«gi ticÄ«bas lÄ«menis to teiktajam ir zems pat tad, kad tie cenšas bÅ«t godÄ«gi. Pie tam, ar informÄ“šanu (vai tagad par modernu kļuvušo “faktu pārbaudi”) var piesegt savu kontrdezinformāciju, kas ir pavisam cita stratÄ“Ä£ija.

3) Svešas dezinformācijas aizstāšana ar savu dezinformāciju.

ŠÄ« ir mÅ«sdienās visizplatÄ«tākā cīņas ar dezinformāciju stratÄ“Ä£ija. ObjektÄ«vi tā ir pamatota un var dot pozitÄ«vu rezultātu tad, ja cīņa notiek ar destruktÄ«vu dezinformāciju un pret to vÄ“rš konstruktÄ«vu dezinformāciju. Diemžēl praksÄ“ šÄ« stratÄ“Ä£ija biežāk izpaužas kā dezinformāciju jeb propagandu karš, kad katra puse savu dezinformāciju pozicionÄ“ kā pozitÄ«vu un patiesu, bet pretinieka kā negatÄ«vu un nepatiesu. ŠÄda pieeja nevairo uzticÄ«bu un cilvÄ“ki mÄ“dz no tās distancÄ“ties.

Visbeidzot ir vÄ“l ceturtā cīņas ar dezinformāciju stratÄ“Ä£ija un metode, kura no vienas puses var bÅ«t visnotaļ efektÄ«va, bet kuras neapdomÄ«ga, nepamatota, negodprātÄ«ga un bezatbildÄ«ga izmantošana var ļoti dārgi maksāt gan subjektam, kurš to realizÄ“, gan valstij, kurā to sāk praktizÄ“t, gan visai sabiedrÄ«bai un reizÄ“m arÄ« konkrÄ“tiem cilvÄ“kiem, kas tajā piedalās. ŠÄ« metode ir dezinformācijas avotu likvidÄ“šana.

Kad cīņa ar dezinformāciju rada totalitāru vai teroristisku sabiedrības pārvaldes modeli?

Dezinformācijas apjomÄ«guma, sarežģītÄ«bas, pretrunÄ«guma un neviennozÄ«mÄ«guma dēļ cīņai ar to ir nepieciešama speciāla iestāde ar Ä«paši augstas kvalitātes kadriem un speciālām pilnvarām. Ar to parasti nodarbojas slepenpolicija, jo tās funkciju, metožu, kadru politikas, kontroles un personiskās atbildÄ«bas komplekss ļauj tai deleģēt uzdevumus, kuru izpildÄ“ ir jāvadās pirmkārt pÄ“c likuma gara, reizÄ“m visai brÄ«vi traktÄ“jot likuma burtu.

Lai labāk saprastu cīņas ar dezinformāciju objektÄ«vās problÄ“mas, ir vÄ“rts apskatÄ«t cīņas ar meliem grÅ«tÄ«bas. AtšÄ·irÄ«bā no dezinformÄ“šanas, nepatiesas informācijas sniegšana teorÄ“tiski ir nepārprotami pierādāma, tomÄ“r, neskatoties uz to, ar likumu tas ir aizliegts tikai dažos konkrÄ“ti atrunātos gadÄ«jumos, bet kopumā melot nav aizliegts. Tā tas ir tāpÄ“c, ka no vienas puses melošana sabiedrÄ«bā ir pārāk plaši izplatÄ«ta (melo teju visi un melus savā darbÄ«bā mÄ“dz izmantot arÄ« oficiālas struktÅ«ras), bet no otras puses melošana ir gan grÅ«ti pierādāma, gan arÄ« tās plaša apkarošana prasa ieviest stingru un visaptverošu sabiedrÄ«bas kontroli, ievÄ“rojami ierobežojot cilvÄ“ku individuālo brÄ«vÄ«bu. Un pat tas var nelÄ«dzÄ“t, jo kurš un kādā veidā tad cÄ«nÄ«tos ar melu apkarotāju ļaunprātÄ«bām un meliem?

Ar dezinformāciju viss ir daudzkārt sarežģītāk, jo dezinformācija var operÄ“t ar patiesu informāciju, tāpÄ“c vienkāršotas pieejas cīņā ar dezinformāciju gadÄ«jumā var izrādÄ«ties, ka tiek apkarota nevis dezinformācija, bet gan patiesÄ«ba, ar visām no tā izrietošajām šausmÄ«gajām sekām. 

Tieši tāpÄ“c cīņa ar dezinformāciju ir slepenpolicijas uzdevums, kuras kadri tiek rÅ«pÄ«gi atlasÄ«ti, kuriem, papildus augstajam praktiskās inteliÄ£ences potenciālam kritiski svarÄ«ga ir noteikta morālā tÄ«rÄ«ba un godÄ«gums, un pret kuriem tiek piemÄ“rots Ä«paši paaugstinātas personiskās atbildÄ«bas princips. Pie tam tikai slepenpolicija ir metodoloÄ£iski spÄ“jÄ«ga noskaidrot daudzus bÅ«tiskus dezinformācijas rašanās un izplatÄ«bas faktiskos apstākļus. TāpÄ“c slepenpolicija atsevišÄ·os gadÄ«jumos var pieņemt lÄ“mumu izmantot dezinformācijas avota likvidÄ“šanas metodi. Bet tā kā tās nepamatotai un neapdomÄ«gai izmantošanai var bÅ«t kritiski negatÄ«vas sociālas sekas, dezinformācijas avota likvidÄ“šanas metode ir izmantojama atsevišÄ·os galÄ“ju izņēmumu gadÄ«jumos ar viennozÄ«mÄ«gu un dzelžainu pamatojumu, pirms tam visu rÅ«pÄ«gi noskaidrojot, pārbaudot un vispusÄ«gi apdomājot.

Diemžēl praksÄ“ ne vienmÄ“r tā notiek un tas ir saistÄ«ts ar pakāpenisku vai strauju slepenpolicijas degradācijas procesu, kā rezultātā notiek vai nu pakāpeniska slepenpolicijas struktÅ«ru pārorientÄ“šanās uz vienkāršÄkiem un uz Ä«stermiņa rezultātu tendÄ“tiem risinājumiem, vai arÄ« tiek veikta apzināta pāreja uz totalitāras vai pat teroristiskas sabiedrÄ«bas pārvaldes modeli. Šie destruktÄ«vie procesi ir galvenokārt kadru atlases un kontroles mehānismu kvalitatÄ«vas darbÄ«bas traucÄ“jumu rezultāts, kas izraisa neatbilstošu kadru rašanos slepenpolicijas struktÅ«rās (mazāk gudru, mazāk atbildÄ«gu, mazāk godprātÄ«gu un/vai inficÄ“tu ar nehumānām vai antihumānām ideoloÄ£iski – reliÄ£iskām tÄ“zÄ“m). Kad slepenpolicijas struktÅ«rās sāk prevalÄ“t degradÄ“joši procesi, tad attiecÄ«gajā valstÄ« sākas ļoti grÅ«ti laiki ar lieliem sociāliem postÄ«jumiem, upuriem un satricinājumiem. 

Ja slepenpolicija pietiekamā apjomā pilda savas funkcijas, tad tās faktiskā rÄ«cÄ«ba aizstāv sabiedrÄ«bas vairākumu tā ilgtermiņa pamatinteresÄ“s un tādēļ tiešÄ, vai visbiežāk netiešÄ veidā, slepenpolicija bauda sabiedrÄ«bas atbalstu (neskatoties uz to, ka sabiedrÄ«ba ir ļoti dažāda un cilvÄ“ki visbiežāk nespÄ“j skaidri formulÄ“t savas vÄ“lmes). Šis sabiedrÄ«bas atbalsts stipri atvieglo darbu un piedod spÄ“kus. Ja slepenpolicijā ir sākušies regresÄ«vi procesi, tad tā, pakāpeniski vai strauji pārorientÄ“joties uz primitÄ«vākiem rÄ«cÄ«bas modeļiem, sāk zaudÄ“t sabiedrÄ«bas atbalstu un noskaņo to pret sevi. 

Pietiek tikai sākt iet vieglāko ceļu un likvidÄ“t dezinformācijas avotus, kad drÄ«z par tādu kļūs katrs ierindas iedzÄ«votājs, jo zÅ«d iespÄ“ja brÄ«vi izteikties, zÅ«d ticÄ«ba tiem, kas brÄ«vi izsakās, aizliegtais auglis kļūst sevišÄ·i salds, dezinformatori noiet pagrÄ«dÄ“ un saplÅ«st ar tautas masām, kur tos kļūs gandrÄ«z neiespÄ“jami atšÄ·irt no ierindas cilvÄ“kiem. Dezinformācija tad sākumā izplatās lÄ“nāk, bet daudz pamatÄ«gāk. Un tam tad seko vai nu varas struktÅ«ru pilnÄ«gs fiasko, kad cilvÄ“ki vispār vairs netic nekam no oficiālo pārstāvju sacÄ«tā un sabiedrÄ«ba uzticas tikai neformāliem informācijas kanāliem, vai arÄ« ir jākāpina represijas pret dezinformācijas izplatÄ«tājiem, sākumā piepildot cietumus, bet pÄ“c tam likvidÄ“jot tos fiziski. Tā agrāk ne reizi vien jau ir bijis.

KāpÄ“c JÄ“zu Kristu sita krustā? TāpÄ“c, ka viņš grāva uzticÄ«bu pašapmierināto un egoistisko nacionālo pārvaldnieku varai, musināja tautu un izplatÄ«ja dezinformāciju. Kādēļ pÄ“c tam Senās Romas Ä·eizari tik izcili nežēlÄ«gi vajāja kristiešus? Tādēļ, ka viņi apdraudÄ“ja par valdošo grupÄ“jumu kļuvušo kibelistu ideoloÄ£iski – reliÄ£iskās pozÄ«cijas, un, no to skatu punkta raugoties, izplatÄ«ja ļoti bÄ«stamu dezinformāciju. Bet šÄ«s represijas nedeva gaidÄ«to rezultātu arÄ« tāpÄ“c, ka pirms tam kibelisti, izmantojot dažādas metodes, bija paspÄ“juši neitralizÄ“t citu Romā praktizÄ“to dievÄ«bu kultus, pārvÄ“ršot tos par ārišÄ·Ä«gām butaforijām, kurām ir jāizrotā Kibeles pārvaldÄ«tais panteons, attiecÄ«gi visi sabiedrÄ«bas konstruktÄ«vie spÄ“ki pieplÅ«da tiem, kuri reāli pretojas “melnās mātes” kulta kalpu destrukcijām, - kristiešiem.     

Un kas kristietÄ«bas kundzÄ«bas laikā bija Ä·eceri? Tie bija dezinformatori. Un ar ko cÄ«nÄ«jās SvÄ“tā InkvizÄ«cija? Ar dezinformāciju un dezinformatoriem, paceļot šo cīņu tiešas, gandrÄ«z atklātas un formāli pamatotas cīņas pret acÄ«mredzamu patiesÄ«bu “augstumos”. Par ko sadedzināja Žannu d’Arku? Par dezinformācijas izplatÄ«šanu. Kas no SvÄ“tās Romas katoļu baznÄ«cas skatu punkta ir visi protestanti (un pareizticÄ«gie arÄ«)? Dezinformatori, par ko viņus vajāja un nogalināja. Kas no luterāņu skatu punkta bija Tomass Mincers? Dezinformators. Kas pÄ“c bÅ«tÄ«bas bija katoļu un protestantu praktizÄ“tās “raganu medÄ«bas”? IzrÄ“Ä·ināšanās ar dezinformatorÄ“m. Kas no daudzu islāmticÄ«go skatu punkta ir visi neticÄ«gie? Tādā vai citādā veidā ļaunuma pārņemti dezinformatori, kuri var izpirkt savu vainu tikai pievÄ“ršoties Islāmam. KāpÄ“c nacisti gribÄ“ja iznÄ«cināt ebrejus? Par viņu prasmÄ“m un spÄ“jām izplatÄ«t dezinformāciju. Un ko darÄ«ja boļševiki? CÄ«nÄ«jās ar kontrrevolÅ«cijas un kapitālistisko dezinformāciju.

TāpÄ“c, ja dezinformācijas termins no specdienestu ierobežotas pieejas literatÅ«ras sāk pārceļot uz publisko telpu, kur ar to sāk apzÄ«mÄ“t kādus valdošÄm aprindām nevÄ“lamus “Ä·ecerus” vai “tautas ienaidniekus”, tad tā ir ļoti slikta zÄ«me visai sabiedrÄ«bai, tai skaitā ierÄ“dniecÄ«bai, karavÄ«riem, policistiem, slepenpolicistiem un pat tiem, kuri to dara, jo, palaižot šo džinu no pudeles, tas nevienu nešÄ·iros un pļaus visus pÄ“c kārtas

Izziņas process un objektīvā dezinformācija.

SevišÄ·i bÅ«tiska sociāla, antropoloÄ£iska un metafiziska parādÄ«ba ir attieksme pret nezināmo. CilvÄ“ki dzÄ«vo tikai nedaudz izzinātā pasaulÄ“ (vidÄ“ ar bezgalÄ«gas izziņas iespÄ“jām), kura ir nezināmā pārpildÄ«ta, un, lai izdzÄ«votu, katram cilvÄ“kam sev ir jānoformulÄ“ optimāla attieksme pret nezināmo, kas no vienas puses ļauj iespÄ“jami ātrāk, elastÄ«gāk, precÄ«zāk un efektÄ«vāk izzināt grÅ«ti izzināmo pasauli, bet no otras puse ļauj nofiksÄ“t izzinātos starprezultātus (to praktiskai izmantošanai) un izveidot konstruktÄ«vu, reālai dzÄ«vei piemÄ“rotu personisko attieksmi, kura attur no dažādām nezināmajā balstÄ«tām bÄ«stamām galÄ“jÄ«bām.

Universāla izziņas shÄ“ma sastāv no diviem elementiem, kuri nepārtraukti papildina viens otru un veido vienotu, nedalāmu izziņas procesa sistÄ“mu. Tie ir eksperiments (prakse, pārbaude, novÄ“rojums) un teorija (doma, izdomātais, secinātais, aprÄ“Ä·inātais). PilnvÄ“rtÄ«gs izziņas process nav iespÄ“jams, ja nav eksperimenta vai ja nav teorijas, vai ja tie neveido savstarpÄ“ji papildinošu izziņas sistÄ“mu.

PÄ“c izziņu veicošÄ subjekta struktÅ«ras un no tās izrietošÄs izziņas procesa metodoloÄ£ijas izziņu var iedalÄ«t ikdienišÄ·ajā (jeb individuālajā, sadzÄ«viskajā) izziņā un kolektÄ«vajā izziņā. Šie divi izziņas veidi ir savstarpÄ“ji saistÄ«ti un organiski papildina viens otru, jo izziņu vienmÄ“r veic personas individuālā kārtā, pÄ“c tam tiecoties tādā vai citādākā formā nodot individuālās izziņas rezultātus citu personu lietošanai. IzplatÄ«tākā kolektÄ«vās izziņas forma mÅ«sdienās ir zinātniskā izziņa, kurai ir savs mÄ“rÄ·is (uzzināt un saglabāt patiesÄ«bu), savi principi (objektivitāte, racionalitāte, sistÄ“miskums, pārbaudāmÄ«ba, pieejamÄ«ba), likumi (aksiomas) un izklāsta formas.

IkdienišÄ·Äs izziņas subjekts ir katrs cilvÄ“ks, kurš, vadoties no savas personiskās pārliecÄ«bas, zināšanām, pieejamās informācijas un spÄ“jām, mÄ“Ä£ina saprast dzÄ«ves (apkārtÄ“jās vides) likumsakarÄ«bas, lai izmantotu šo sapratni personiskos nolÅ«kos. Katrs cilvÄ“ks pats sev uzstāda savus personiskos izziņas mÄ“rÄ·us, ievÄ“ro savus personiskos izziņas principus, izziņā vadās no paša pieņemtām aksiomām un izziņas rezultātu saglabāšanai un/vai tālākai nodošanai izmanto savas izklāsta formas. Tas ikdienišÄ·o izziņu kopumā padara par ļoti apjomÄ«gu, daudzveidÄ«gu, neviennozÄ«mÄ«gu un pretrunÄ«gu parādÄ«bu, kura ir grÅ«ti saprotama, formalizÄ“jama un vadāma, kura var nespÄ“t veikt formāli noteiktus izziņas uzdevumus un kura var viegli kļūdÄ«ties.

Tai pat laikā ikdienišÄ·ai izziņai teorÄ“tiski ir daudzkārt liekāks izzināmā apjoma un kvalitātes potenciāls (pie nosacÄ«juma, ja subjekts konsekventi ievÄ“ro patiesÄ«bas noskaidrošanas nosacÄ«jumus), jo izziņas procesā nav jāievÄ“ro kolektÄ«vai sapratnei, pārbaudei un saglabāšanai nepieciešami nosacÄ«jumi, kuri noteiktos gadÄ«jumos var ievÄ“rojami apgrÅ«tināt izziņas procesu un pat bÅ«tiski sašaurināt izzināmā apjomu. Pie tam, ikdienišÄ·ai izziņai ir ilglaicÄ«gi stabilizÄ“joša un konstruktÄ«va iedarbÄ«ba uz sabiedrÄ«bu, jo visi sabiedrÄ«bu pārņēmušie maldi (dezinformācija) ar laiku tiek atspÄ“koti pirmkārt tieši ikdienišÄ·Äs izziņas rezultātā. Un pati kolektÄ«vā (arÄ« zinātniskā) izziņa vÄ“sturiski ir ikdienišÄ·Äs izziņas procesa produkts. TāpÄ“c zinātniskajā vidÄ“ izplatÄ«tie radikālie un ekstrÄ“mistiskie noskaņojumi cīņai ar ikdienišÄ·o izziņu, pretnostatot to zinātniskai izziņai, ir pašos pamatos kļūdaini un sociāli kaitÄ«gi

Jebkurā izziņas procesā vienmÄ“r eksistÄ“ trÄ«s nosacÄ«ti apgabali – it kā zināmais, nezināmais (tas, ko nepieciešams izzināt) un zināmā/nezināmā robežapgabals, sava veida pelÄ“kā zona, kura kaut kādā mÄ“rā ir zināma, bet kaut kādā mÄ“rā nezināma un tāpÄ“c arÄ« ir pakļauta izziņas procesam. Šo apgabalu robežas ir dinamiskas un atkarÄ«gas no izzinošÄ subjekta sapratnes, zināšanām un vÄ“lmÄ“m.

Bieži vien izziņas procesā subjektam ir nepieciešams izstrādāt teorÄ“tiskas versijas par izzināmo vai nezināmo, lai vÄ“lāk to pārbaudÄ«tu, praktiski izmantotu (pÄ“c tam pÄ“c fakta fiksÄ“jot rezultātu) vai vienkārši ņemtu vÄ“rā. ŠÄ«s versijas var bÅ«t pareizas un var bÅ«t kļūdainas. Vairums izziņas procesā radÄ«to versiju ir kaut kādā mÄ“rā kļūdainas un tās savā bÅ«tÄ«bā ir dezinformÄ“jošas. Tāpat izziņas procesā bieži mÄ“dz rasties nepieciešamÄ«ba izmantot pieņēmumus un varbÅ«tÄ«bas. ŠÄdi izziņas procesa rezultāti arÄ« nav uzskatāmi par precÄ«ziem un var bÅ«t dezinformÄ“joši. Bez tam subjekts patiešÄm var ticÄ“t kādai no kļūdainām versijām, pieņēmumiem, varbÅ«tÄ«bām vai prognozÄ“m, un tieši šÄ« ticÄ«ba viņu var novest pie sapratnes par kļūdas dabu un pietuvināt vai novest lÄ«dz patiesÄ«bai.

Dezinformācija, kura ir radusies vai radīta izziņas procesa rezultātā ir objektīvā dezinformācija. Ievērojamos apjomos tā rodas analītisko procesu rezultātā un analītiskajā sfērā. Objektīvā dezinformācija ir kritiski svarīga izziņas procesa sastāvdaļa, bez kuras izziņas process nav iespējams un bez kuras nav iespējams noskaidrot patiesību.

TomÄ“r tieši analÄ«tiskajā sfÄ“rā ar analÄ«tiskām metodÄ“m apzināti tiek radÄ«ta viskvalitatÄ«vākā dezinformācija (tai skaitā zinātniskā dezinformācija), kura pÄ“c tam plaši tiek izmantota gan oficiālajā propagandā, gan visu veidu dezinformāciju karos (šajā sfÄ“rā arÄ« dabÄ«gi rodas vai apzināti tiek radÄ«tas sazvÄ“restÄ«bas teorijas). Bet, ja tieši un atklāti šo dezinformāciju sāk apkarot, tad ļoti viegli un nemanāmi var nonākt lÄ«dz izziņas procesa kā tāda apkarošanai, kam ir galÄ“ji katastrofālas sociālās sekas. Tieši ar to nodarbojās SvÄ“tā inkvizÄ«cija.

PÄ“dÄ“jā laikā oficiālie avoti arvien intensÄ«vāk un neveiklāk kā vienÄ«go neapgāžamo pamatojumu sāk izmantot tādus jebkuram viegli apšaubāmus argumentus kā “nav pierādÄ«ts” un “nav konstatÄ“ts” (ko daudzi cilvÄ“ki jau sāk uztvert kā “ir pierādÄ«ts un konstatÄ“ts, tikai negribam atzÄ«t”). MÄ“Ä£inot cÄ«nÄ«ties ar sev nevÄ“lamu dezinformāciju, atsevišÄ·i žurnālisti, ierÄ“dņi un politiÄ·i jau ir aizrunājušies tik tālu, ka jebkuras šaubas par šiem “nav pierādÄ«ts/konstatÄ“ts” gadÄ«jumiem tiek pozicionÄ“ta kā sabiedriski kaitÄ«ga darbÄ«ba. Tas ir satraucošs un bÄ«stams indikators.

Plaši “nav pierādÄ«ts/konstatÄ“ts” argumentāciju lieto jurisprudencÄ“, jo Ä«paši krimināltiesÄ«bās, kur nevainÄ«guma prezumpcija prasa maksimāli šaubÄ«ties par apsÅ«dzÄ“tā vainu un Ä“tisku apsvÄ“rumu pÄ“c tiek pieļauts, ka labāk ir nenotiesāt noziedznieku pierādÄ«jumu trÅ«kuma dēļ, nekā notiesāt nevainÄ«gu cilvÄ“ku, jo ir radies kļūdains iespaids par viņa vainu. Bieži vien, aizsedzoties ar šÄdu argumentāciju, tiesÄ«bsargājošo iestāžu darbinieki ne pārāk cenšas pildÄ«t savus dienesta pienākumus, bet daudzi noziedznieki tādēļ ir izvairÄ«jušies no pelnÄ«tā soda. Pietiekami plaši ir zināms, ka patiesÄ«ba un juridiski korekti pierādÄ«ta patiesÄ«ba ir divas stipri atšÄ·irÄ«gas lietas, un labāk par citiem to zin tieši juristi.

Tagad šis argumentÄ“šanas (bieži vien dezinformÄ“šanas) stils no juridiskās sfÄ“ras, kur tā izmantošana vismaz teorÄ“tiski noteiktā mÄ“rā ir pamatota, sāk pārvietoties uz publisko, ideoloÄ£isko un politisko sfÄ“ru, kur to sāk izmantot acÄ«mredzamu valsts pārvaldes struktÅ«ru un ierÄ“dņu neizdarÄ«bu piesegšanai, vienlaikus šaubÄ«gos uzdodot par kaut ko lÄ«dzÄ«gu “tautas ienaidniekiem”. Tā ir tieša un nepārprotama vÄ“ršanās pret noteiktām izziņas procesa izpausmÄ“m, izmantojot juridisku argumentāciju, kuras dezinformÄ“jošais potenciāls ir visiem labi zināms. Pagaidām tas izvÄ“ršas tikai “dzÄ“šanas kultÅ«rā” un rada personām iespÄ“ju ierobežojumus sociālajos tÄ«klos, bet jau izskan aicinājumi šÄdu praksi paplašināt un nostiprināt juridiski.      

Tā ir SvÄ“tās inkvizÄ«cijas izmantotā metodoloÄ£ija, kad ir kāds dogmats (InkvizÄ«cijas gadÄ«jumā – absolÅ«ti nekļūdÄ«gais “dieva vārds” BÄ«beles formā), ar kura dažādām interpretācijām tiek vÄ“rtÄ“ts notiekošais un ar kuru tiek pamatots un nosodÄ«ts jebkāds nevÄ“lams izziņas process un tā rezultāti. PašreizÄ“jā mÅ«sdienu variantā kā dogmats tiek izmantotas selektÄ«vi atlasÄ«tas teorijas un tÄ“zes, kuras ir ietÄ“rptas zinātniskā izklāsta formā un tiek sauktas par zinātniskām (lai gan bieži savā bÅ«tÄ«bā tādas nav) un kuru apšaubÄ«šana tiek strikti nosodÄ«ta. Visa cita starpā šÄda prakse ir arÄ« vÄ“ršanās pret zinātnes pamatprincipiem un zinātni kā tādu lÄ«dzÄ«gā garā kā agrāk, tikai šoreiz ar zinātnes vārdu uz lÅ«pām.

Teorija, ka zeme ir apaļa, bija zināma jau sen, bet gadsimtiem ilgi oficiālās struktÅ«ras pret to izturÄ“jās kā pret nepierādÄ«tu. Ilgu laiku Romas katoļu baznÄ«ca par kritiski bÅ«tisku uzskatÄ«ja pieņēmumu, ka zeme riņķo ap sauli, un savā dogmatu sistÄ“mā vÄ“rtÄ“ja to kā absolÅ«ti pierādÄ«tu, tāpÄ“c nežēlÄ«gi izrÄ“Ä·inājās ar pretÄ“ju uzskatu paudÄ“jiem. LÄ«dzÄ«gā kārtā SvÄ“tā inkvizÄ«cija vÄ“rsās pret citām sev nevÄ“lamām zinātniskuma un ikdienišÄ·Äs izziņas izpausmÄ“m, kas InkvizÄ«cijas skatÄ«jumā bija nelabā radÄ«ta dezinformācija. Un, ja cilvÄ“ce šÄdu attieksmi bÅ«tu saglabājusi, tad netiktu pierādÄ«ta ne relativitātes teorija, kura laikabiedriem sākumā šÄ·ita pavisam neticama, nekļūtu pieejami lielmolekulārie savienojumi, kuru teorÄ“tiskais apraksts savā laikā izskatÄ«jās pÄ“c abstraktas (nepierādÄ«tas) fikcijas, un nebÅ«tu iespÄ“jami citi zinātniskie atklājumi. Izziņas procesu apkarojoša prakse pašÄ saknÄ“ likvidÄ“ jebkāda sabiedriskā un zinātniski – tehniskā progresa iespÄ“jamÄ«bu.

Daži dezinformāciju cīņu piemēri

Tālāk īsumā apskatīsim dažu konkrētu dezinformāciju cīņu piemērus, kuri atstāj būtisku ietekmi arī uz Latvijas informatīvo telpu.

1) Neoliberālo un konservatīvo dezinformāciju cīņas

NozÄ«mÄ«gākais pÄ“dÄ“jo desmitgažu politiskais un ideoloÄ£iskais konflikts, kura izpausmes ir vÄ“rojamas visā pasaulÄ“ un kurš kļūst arvien asāk, ir neoliberālās ideoloÄ£ijas atbalstÄ«tāju un izmantotāju cīņa par sabiedrÄ«bas pārveidošanu (transformÄ“šanu) neoliberālās ideoloÄ£ijas garā. PretÄ“ja nostāja ir politiskiem spÄ“kiem, kuri uz šÄdām pārmaiņām reaģē konservatÄ«vi, iebilstot pret tām un pretojoties to realizācijai. Visuzskatāmāk šis konflikts izpaužas Amerikas Savienotajās ValstÄ«s, kur Demokrātiskā partija pieturas neoliberālajai ideoloÄ£ijai, bet Republikāniskā partija ir konservatÄ«va.

Neoliberālās ideoloÄ£ijas bÅ«tÄ«ba ir absolutizÄ“ta liberalizācija, normalizÄ“jot un legalizÄ“jot daudzas morāli nosodāmas un aizliegtas parādÄ«bas. Paradoksālā kārtā neoliberālisms paredz arÄ« tiesÄ«bu ierobežojumus tiem, kuri nepiekrÄ«t neoliberālajām normām. ŠÄdi cilvÄ“ki ir “atvÄ“rtās sabiedrÄ«bas ienaidnieki” un uz viņiem liberālās normas neattiecas.

Neoliberālisms ir pārnacionāla ideoloÄ£ija, kura iestājas par globalizāciju un visu pasaules valstu apvienošanu vienotā pārvaldes sistÄ“mā. Neoliberālisms iestājas par faktisku nacionālo valstu demontāžu, to funkcijas deleģējot globālām pārvaldes struktÅ«rām.

Kā nozÄ«mÄ«gākie neoliberālās ideoloÄ£ijas darbi ir minami sera Karla Popera “AtvÄ“rtā sabiedrÄ«ba un tās ienaidnieki”, Frensisa Fukujamas “VÄ“stures gals”, kā arÄ« Džordža Sorosa darbi, bet par neoliberālisma ideoloÄ£iskajiem un organizatoriskajiem priekštečiem ir uzskatāmi Ä»eva Trocka politisko ideju un prakses piekritÄ“ji (Ceturtā Internacionāle).

Var minÄ“t sekojošus neoliberālās ideoloÄ£ijas politiskos uzstādÄ«jumus:

*) plaša spektra seksuālo deviāciju legalizÄ“šana, normalizācija un izplatÄ«šana;

*) hipertrofÄ“ta sieviešu tiesÄ«bu aizsardzÄ«ba;

*) Padomju SavienÄ«bas un nacistiskās Vācijas, kā arÄ« to ideoloÄ£iju vienādošana;

*) formāli demokrātisku un tiesisku procedÅ«ru selektÄ«va absolutizÄ“šana valsts pārvaldÄ“;

*) imigrantu pieplÅ«duma stimulÄ“šana, tautÄ«bu un rasu sajaukšanās veicināšana;

*) narkotiku legalizācija;

*) dabas aizsardzÄ«bas un “zaļo” tehnoloÄ£iju prioritizācija;

*) ierobežojumu ieviešana klimata pārmaiņu novÄ“ršanai;

*) visu veidu arhaisku ekstrÄ“mistu kustÄ«bu atbalstÄ«šana, pozicionÄ“jot tās kā neoliberālisma pseidoalternatÄ«vas.

Neoliberāļi par sevi saka, ka viņi ir par dažādÄ«bu, daudzveidÄ«bu un vispār visu pozitÄ«vo, tas ir, par atvÄ“rto (iekļaujošo) sabiedrÄ«bu, savukārt kritiÄ·i neoliberālismu mÄ“dz dÄ“vÄ“t par neoliberālo (liberālo, kreisi – liberālo, zaļo(eko)) fašismu un totalitārismu, tā atbalstÄ«tājus saucot par kreisajiem radikāļiem un apvainojot valsts un sabiedrisko interešu nodevÄ«bā. Īpaši zÄ«mÄ«gs apstāklis ir neoliberālisma ideoloÄ£ijas un organizatoriskās sistÄ“mas lielā lÄ«dzÄ«ba ar Kibeles kultu Senajā Romā.

Pēc neoliberālās politikas realizācijas praktiskajām sekām un to attīstības vektora, neoliberālisms ir izteikti antikristietisks, nehumāns, ar baisiem antihumānisma elementiem un milzīgu antihumānisma potenciālu.

KonservatÄ«visms tikai nosacÄ«ti ir ideoloÄ£ija un to atbalstošie spÄ“ki ir pietiekami dažādi, jo konservatoru galvenā vienojošÄ iezÄ«me ir neoliberālo pārmaiņu nepieņemamÄ«ba, kas ideoloÄ£iski tiek formulÄ“ta ar tradicionālo vÄ“rtÄ«bu terminu. KonservatÄ«vismu atbalsta visa politiskā spektra spÄ“ki: vairums labÄ“jo, daļa centristu un arÄ« kreisie (pirmkārt, staļinisti, bet ne tikai). Visas tradicionālās reliÄ£ijas ir konservatÄ«vas, kā arÄ« daudzi jaunāki reliÄ£iski strāvojumi.  

TomÄ“r katram konservatÄ«vajam spÄ“kam ir sava ideoloÄ£ija un tā nonāk noteiktās pretrunās ar citu konservatÄ«vo spÄ“ku ideoloÄ£ijām. TāpÄ“c konservatÄ«vo spÄ“ku apvienÄ«bai ir grÅ«tāk vienoties kopÄ“jām darbÄ«bām un izstrādāt kādu vienotu konservatÄ«vu alternatÄ«vu neoliberāļu politiskajām iniciatÄ«vām. Un tāpÄ“c ir salÄ«dzinoši vienkārši panākt, ka konservatÄ«vie spÄ“ki atrodas sašÄ·eltā un amorfā stāvoklÄ«.

Kā nosacÄ«tu konservatÄ«vu koncepciju var minÄ“t Semjuela Hantingtona darbu “Civilizāciju sadursme”, kuru savulaik mÄ“Ä£ināja pretnostatÄ«t Fukujamas “VÄ“stures gala” koncepcijai un kura pietiekami pieņemami apraksta situāciju, kad savā starpā karo dažādi konservatÄ«vie spÄ“ki un to ideoloÄ£ijas. 

Ir konservatÄ«vie spÄ“ki, kuri, iestājoties par tradicionālām vÄ“rtÄ«bām, tomÄ“r pieļauj neoliberāļu izmantošanu savu mÄ“rÄ·u sasniegšanai, savu ideoloÄ£isko un organizatorisko pozÄ«ciju nostiprināšanai. Tāpat ir konservatÄ«vie spÄ“ki, kuriem tradicionālo vÄ“rtÄ«bu uzstādÄ«jums ir mazāk nozÄ«mÄ«gs, kā citas to ideoloÄ£iski – reliÄ£iskās tÄ“zes, tādēļ tiem ir pieņemama vai pat izdevÄ«ga sadarbÄ«ba ar neoliberāļiem. Visbeidzot, teju visās konservatÄ«vo spÄ“ku struktÅ«rās eksistÄ“ slÄ“pto neoliberāļu “piektā kolona”, kura no iekšienes cenšas pielāgot attiecÄ«go struktÅ«ru neoliberālajai realitātei.

TāpÄ“c, neskatoties uz daudzu neoliberālisma tēžu apšaubāmÄ«bu un nepopularitāti, kā arÄ« pietiekami zemo sabiedrisko atbalstu, neoliberālie politiskie spÄ“ki jau pietiekami ilgu laiku spÄ“j saglabāt politisko varu daudzās pasaules valstÄ«s un panākt savu politisko uzstādÄ«jumu realizāciju gan nacionālā, gan globālā lÄ«menÄ«. Un neoliberāļiem tas izdodas arÄ« dēļ prasmÄ«gas propagandas un dezinformācijas. Neoliberāļi ir pierādÄ«juši, ka ir prasmÄ«gi dezinformatori.

Galvenie neoliberālās dezinformācijas virzieni ir: 1) savu struktÅ«ru, personāliju, politiskās programmas un ideoloÄ£ijas attÄ“lošana pārmÄ“rÄ«gi pozitÄ«vā gaismā, lai gan realitāte ir pavisam cita, brīžiem pat pietiekami drausmÄ«ga; 2) savu taktisko un stratÄ“Ä£isko plānu slÄ“pšana no sabiedrÄ«bas, kura savā vairumā parasti ir pret neoliberālajiem jaunievedumiem; 3) savu politisko oponentu struktÅ«ru, personāliju, politiskās programmas un ideoloÄ£ijas attÄ“lošana pārmÄ“rÄ«gi negatÄ«vā gaismā, lai gan reizÄ“m realitāte ir cita. 

Tā kā neoliberālā politiskā programma ir nepopulāra un apšaubāma, tad neoliberālās dezinformācijas saturā ir ievÄ“rojams maldu un melu Ä«patsvars, pretÄ“jā gadÄ«jumā neoliberālie politiskie spÄ“ki nespÄ“tu sasniegt savus politiskos mÄ“rÄ·us. 

KonservatÄ«vo spÄ“ku dezinformācija, kura atspoguļo neoliberālo politisko spÄ“ku ietekmi uz valsts un sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu, parasti balstās patiesos apstākļos un analÄ«zÄ“, jo realitāte nerada nepieciešamÄ«bu maldināt un melot, toties konservatÄ«vā propaganda ir mazāk intensÄ«va un ne pārāk efektÄ«va. Bet tā dezinformācija, kura orientÄ“jas uz dažādo konservatÄ«vo spÄ“ku ietekmes palielināšanu un ideoloÄ£ijas popularizÄ“šanu, satur pilnu dezinformatÄ«vo formu spektru. Tā kā šÄ« dezinformācija nereti apkaro arÄ« citus konservatÄ«vos spÄ“kus, tā novājina un kompromitÄ“ visu konservatÄ«vo kustÄ«bu un veicina neoliberāļu panākumus. 

Neoliberālo un konservatÄ«vo politisko spÄ“ku dezinformāciju cīņas vislielākā mÄ“rā nosaka gan globālo tendenču attÄ«stÄ«bu, gan starpvalstu attiecÄ«bas, gan arÄ« teju visu pasaules valstu iekšpolitiskos procesus. Šis ideoloÄ£iski – politiskais konflikts pašreiz ir noteicošais, kuram lielā mÄ“rā ir pakārtoti citi sociālpolitiskie procesi.

2) Krievijas un Rietumvalstu dezinformāciju cīņa

Krievija ir valsts, kura pÄ“dÄ“jo gadsimtu laikā pretendÄ“ gan uz reÄ£ionālas, gan globālas lielvalsts statusu, tādēļ tai neizbÄ“gami rodas konflikti ar citām valstÄ«m, kuras pretendÄ“ uz lÄ«dzÄ«gām pozÄ«cijām. ReÄ£ionālā lÄ«menÄ« Krievija ir bijusi iesaistÄ«ta konfliktos teju ar visām reÄ£ionālajām kaimiņvalstÄ«m, no kurām Ä«paši pieminamas ir Polija, Turcija (Osmaņu impÄ“rija), Vācija, Japāna, Austrija, Francija, Zviedrija, bet globālā lÄ«menÄ« galvenais Krievijas Ä£eopolitiskais pretinieks ir Lielbritānija, kopā ar kuru šai cīņā ir iesaistÄ«jusies arÄ« ASV.

Kā jebkurā starpvalstu konfliktā, tajā ļoti plaši tiek izmantota arÄ« propagandiskā cīņa un dezinformāciju karš. Abas puses pietiekami intensÄ«vi mÄ“Ä£ina ietekmÄ“t atsevišÄ·u valstu un visas pasaules sabiedrisko domu sev par labu.

Tā kā Krievija ir pareizticÄ«ga valsts un tā kā Krievija ir Padomju SavienÄ«bas mantiniece, kuras valstiskās sistÄ“mas bāzi veido padomju mantojums, Krievija ir izteikti konservatÄ«va valsts un nemaz nevar bÅ«t savādāka. TāpÄ“c Krievija dabÄ«gi nonāk konfliktā ar neoliberāliem politiskajiem spÄ“kiem un tām valstÄ«m, kuras pārvalda neoliberāļi. Un tāpÄ“c Krievijas – Rietumvalstu dezinformāciju karš lielā mÄ“rā ir kā daļa vai kā turpinājums neoliberāļu un konservatoru politiskai cīņai.   

Krievijas oponentu propaganda un dezinformācija ir vÄ“rsta uz maksimālu Krievijas valstiskuma, sabiedrÄ«bas, valodas, reliÄ£ijas un krievu nomelnošanu, kam tiek izmantots pilns dezinformatÄ«vo metožu spektrs. Šo stratÄ“Ä£iju pret Krieviju pirmo reizi ar globālu vÄ“rienu sāka lietot Lielbritānija pÄ“c Napaleona Francijas uzvaras 19.gadsimta sākumā un tās rezultātā Eiropas valstu sabiedrÄ«bu acÄ«s Krievija sāka stabili asociÄ“ties ar pusmežonÄ«gu valsti. Krimas kara priekšvakarā tas ļāva britiem cīņā pret Krieviju apvienot gandrÄ«z visu Eiropu. Krimas karu (1853-1856) Krievija zaudÄ“ja un lÄ«dz ar to tajā sākās destruktÄ«vi sabiedriskie procesi, kuri to novājināja un padarÄ«ja iespÄ“jamu 1917.gada Krievijas valstiskuma katastrofu.   

Bet tā kā ne Krimas karš, ne turpmākie satricinājumi Krieviju neiznÄ«cināja, un tā joprojām palika nozÄ«mÄ«gs reÄ£ionālās un globālās politikas dalÄ«bnieks, pÄ“c tam Krievijas nomelnošanas stratÄ“Ä£iju dažādi interesenti ar vien tikai turpināja un attÄ«stÄ«ja. Un tā tas notiek joprojām.

Rietumvalstu dezinformācijas kara pret Krieviju sakarā ir bÅ«tiski ņemt vÄ“rā, ka pats šis karš ar tajā izmantotajām metodÄ“m, shÄ“mām, šabloniem, ideologÄ“mām un memiem ir daudzus gadsimtus vecs un tā dziļākās saknes ir meklÄ“jamas gan katoļu mÄ“Ä£inājumos pakļaut pareizticÄ«gos, gan seno romiešu mÄ“Ä£inājumos cÄ«nÄ«ties ar sev nevÄ“lamo grieÄ·isko. Un mÅ«sdienu Krieviju nomelnojošÄ dezinformācija savā bÅ«tÄ«bā maz ar ko atšÄ·iras no iepriekšÄ“jo gadsimtu analogiem, jo Krievijas reÄ£ionālie un globālie konkurenti pārsvarā tikai atražo, pārveido un laikam atbilstošos tÄ“los un notikumos ietÄ“rpj vecās dezinformatÄ«vās shÄ“mas. 

Krievijas dezinformācijas stils arÄ« laika gaitā daudz nav mainÄ«jies. Tas, pirmkārt, balstās uzskatā par Rietumvalstu garÄ«go degradāciju un Krievijas morāli – Ä“tisko pārākumu pār saviem oponentiem. ŠÄ«s koncepcijas ietvaros tiek meklÄ“ti un atlasÄ«ti patiesi notikumi, kas to apstiprina, un informācija par tiem tad arÄ« tiek plaši izplatÄ«ta, reizÄ“m pārspÄ«lÄ“tā formā, bet gadās arÄ« – izkoriģēti un sagrozÄ«ti. SāpÄ«gos iekšpolitiskos jautājumos Krievijas propaganda pārsvarā izmanto noklusÄ“šanas, noliegšanas vai, ja savādāk nevar, racionālas izskaidrošanas un pamatošanas taktiku. Tā tas notiek joprojām.

Latvijas valsts piederÄ«gajiem un pirmkārt latviešiem ir jāņem vÄ“rā, ka pietiekami ilgu laiku arÄ« Latvijas teritorija un tās iedzÄ«votāju prāti ir Krievijas un Rietumvalstu dezinformācijas kara intensÄ«vas karadarbÄ«bas vieta. Latvieši kā civilizÄ“ta tauta noformÄ“jās tieši Krievijas impÄ“rijā. Latvijas valstiskums lielā mÄ“rā pieņēma un pārņēma Krievijas valstiskuma tradÄ«cijas. Un, kas ir pats galvenais, gan no Krievijas, gan no Rietumvalstu inteliÄ£ences skatu punkta, Latvija ir atšÄ·elta Krievijas teritorija (strÄ«dÄ«ga teritorija), bet tās iedzÄ«votāji ir citādi “krievi”, uz kuriem attiecas gandrÄ«z visi tie paši raksturojumi un attieksmes, kas pret krieviem.

3) Latvijas un Krievijas dezinformāciju cīņa

Uzskatāms un ilustratÄ«vs dezinformāciju cīņu piemÄ“rs ir Latvijas un Krievijas savstarpÄ“jā dezinformācija krievvalodÄ«go tiesÄ«bu ierobežošanas jautājumā. Uz šÄ« piemÄ“ra ir labi redzams, ka dezinformÄ“ abas puses un kādā veidā tās to dara. Tas savukārt dod iespÄ“ju labāk saprast dezinformācijas bÅ«tÄ«bu kā tādu.

Padomju SavienÄ«bā faktiskā valsts valoda bija krievu valoda, tāpÄ“c tā bija labi jāzin katram padomju cilvÄ“kam. Katrā savienÄ«bas republikā bija sava valsts (republikas lÄ«meņa) valoda, kura pÄ“c fakta bija otrā lÄ«meņa valoda. Latvijas PSR – latviešu valoda. VÄ“l PSRS konstitÅ«cijā bija noteiktas cilvÄ“ku tiesÄ«bas iegÅ«t izglÄ«tÄ«bu dzimtajā valodā, ko kopumā bija iespÄ“jams realizÄ“t, bet ko cilvÄ“ki ne vienmÄ“r izmantoja, izvÄ“loties bÄ“rnus labāk sÅ«tÄ«t tuvākajā skolā, krievu skolā (lai perfekti iemācās krievu valodu un/vai lai gadu mazāk bÅ«tu jāmācās) vai republikas nacionālajā skolā (lai iemācās nacionālo valodu).

PSRS tautsaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«bas plānu izpildes rezultātā Latvijas PSR teritorijā tika radÄ«ts liels skaits papildus darba vietu, dzÄ«vojamais fonds un infrastruktÅ«ra, kā arÄ« plānveidÄ«gi no visām SavienÄ«bas republikām tika norÄ«koti (nosÅ«tÄ«ti) cilvÄ“ki strādāšanai un dzÄ«vošanai Latvijā. Viņi pārvaldÄ«ja krievu valodu un sākumā reti kurš spÄ“ja sazināties latviski, bez kā varÄ“ja arÄ« iztikt, jo krieviski saprata visi.

PÄ“c Padomju SavienÄ«bas sadalÄ«šanas, Latvijas Republikas atkal izveidošanas un nacionālas valsts koncepcijas pieņemšanas visi šie cilvÄ“ki kļuva lieki. Viņi neierakstÄ«jās jaunajā Latvijas valstiskuma sistÄ“mā un radÄ«ja tai ideoloÄ£iskas un politiskas problÄ“mas. Latvijas varasiestādes izvÄ“lÄ“jās risināt šo problÄ“mu, tiesiski nošÄ·irot šos cilvÄ“kus un piešÄ·irot tiem otrās šÄ·iras pilsoņu (nepilsoņu) statusu ar ierobežotām tiesÄ«bām, paredzot skaidrus un visumā izpildāmus mehānismus pirmās šÄ·iras pilsoņa statusa iegÅ«šanai, kā arÄ« turpinot striktu, bet pakāpenisku virzÄ«bu uz latviešu valodas pozÄ«ciju stiprināšanu un krievu valodas lietošanas mazināšanu Latvijas iekšpolitiskajā telpā. ŠÄda politika radÄ«ja dabÄ«gu un plašu “krievvalodÄ«go” Latvijas iedzÄ«votāju neapmierinātÄ«bu, kā arÄ« izraisÄ«ja negatÄ«vu Krievijas varasiestāžu reakciju. Šis apstāklis aizsāka dezinformāciju cīņu, kura norit joprojām.

Latvijas varasiestādes stingri paliek pie uzskata, ka lÄ«dzšinÄ“jā politika ir bijusi pareiza un ka problÄ“ma ir nevis Latvijas valsts attieksmÄ“ pret saviem iedzÄ«votājiem, bet gan šo cilvÄ“ku “nepareizajā” pārliecÄ«bā un Krievijas naidÄ«gajā politikā, kura uzkurinot viņos neapmierinātÄ«bu. Latvijas varasiestādes ignorÄ“ faktu, ka Latvijas Republika pret šiem cilvÄ“kiem ir izturÄ“jusies netaisnÄ«gi (un tāpÄ“c to neapmierinātÄ«ba ir pamatota), jo viņi uz dzÄ«vi Latvijā ieradās legāli, daudzi no tiem ar norÄ«kojumu, un viņi deva savu ieguldÄ«jumu Republikas attÄ«stÄ«bā. Jaunajā Latvijā šos cilvÄ“kus sāka arÄ« plaši diskreditÄ“t, izmantojot tādus memus kā “migrants”, “laimes meklÄ“tājs”, “okupants”, “nevīžo iemācÄ«ties latviešu valodu” u.c., kas tiem rada papildus problÄ“mas saskarÄ“ ar iedzÄ«votājiem, kuri notic šai dezinformācijai.

Kopumā Latvijas Republika pret “krievvalodÄ«gajiem” izturas neiejÅ«tÄ«gi un necienÄ«gi, un mÄ“Ä£ina realizÄ“t to pārlatviskošanas politiku. Un šÄ« mÄ“rÄ·a sasniegšanai plaši tiek izmantotas arÄ« dezinformatÄ«vas metodes.

Krievija visumā pareizi norāda uz Latvijas varasiestāžu netaisnÄ«go un tāpÄ“c nepareizo rÄ«cÄ«bu, kura visa cita starpā visvairāk kaitÄ“ tieši Latvijas Republikas ilgtermiņa iekšpolitiskās stabilitātes interesÄ“m. Tai pat laikā Krievija dezinformÄ“, pārspÄ«lÄ“jot Latvijas varasiestāžu nodarÄ«jumus, to sekas un rada kopumā nekorektas asociācijas. 

Krievijas dezinformācija, apskatot “krievvalodÄ«go” tiesÄ«bu ierobežojumus, ignorÄ“, ka, pirmkārt, šie tiesÄ«bu ierobežojumi nerada “krievvalodÄ«gajiem” smagas negatÄ«vas sekas vai bieži vien negatÄ«vas sekas vispār (ilgu laiku bija pat otrādi, kad nepilsoņa statuss deva arÄ« noteiktas priekšrocÄ«bas). Otrkārt, jebkurš nepilsonis var izpildÄ«t formālos nosacÄ«jumus un kļūt par pilsoni bez ierobežotām tiesÄ«bām. Šis dezinformatÄ«vais iespaids tiek ievÄ“rojami pastiprināts, radot asociācijas ar DÄ€R aparteÄ«du un nacistisko Vāciju, kas maldinoši ataino faktisko Latvijas iekšpolitisko situāciju, jo tik smagus cilvÄ“ktiesÄ«bu pārkāpumus Latvijas Republika nepraktizÄ“.

Tas, protams, nepadara par nebijušu Latvijas varasiestāžu netaisnÄ«go politiku. Pie tam daļēji šÄda veida asociācijas ir analÄ«tiski pamatotas, kā iespÄ“jamo attÄ«stÄ«bas tendenci raksturojošas. Tai pat laikā kopÄ“jais Krievijas propagandas virziens šai jautājumā ir pārspÄ«lÄ“ts, pārlieku emocionāls un faktisko situāciju nekorekti raksturojošs. Pie tam šÄ« nostāja no Krievijas puses ir selektÄ«vi negatÄ«va, jo ir bijušÄs PSRS republikas, kurās tika praktizÄ“ti daudz nopietnāki “krievvalodÄ«go” tiesÄ«bu ierobežojumi (lÄ«dz pat atklātām un brutālām etniskām “tÄ«rÄ«šanām”), kādi Latvijas Republikā nav notikuši, bet pret šÄ«m valstÄ«m (Centrālāzijas republikas) Krievijas informatÄ«vajā vidÄ“ ir iecietÄ«gāka attieksme. Tā ir viena no pazÄ«mÄ“m, kura liecina, ka “krievvalodÄ«go” tiesÄ«bu ievÄ“rošanas jautājums Krievijas pusei nav prioritārs un ka tas kalpo tikai kā formāls iegansts citu problÄ“mu risināšanai un politisko mÄ“rÄ·u sasniegšanai. Un tāpÄ“c tiek izmantotas dezinformatÄ«vas metodes.  

Kas ir viltus ziņas (fake news)?

Viltus ziņas (angliski, fake news, žargonā – “feiks”) ir viena no dezinformācijas izpausmÄ“m. Šim terminam ir vairākas nozÄ«mes, kuras tiek lietotas atkarÄ«bā no tā lietotāja sapratnes un nepieciešamÄ«bas (bieži vien dezinformatÄ«vos nolÅ«kos).

Pirmā viltus ziņu sapratne ir nepatiesas ziņas plašsaziņas lÄ«dzeklÄ«. Cita sapratne – maldinošas ziņas plašsaziņas lÄ«dzeklÄ«. VÄ“l divas citas sapratnes – nepatiesas/maldinošas ziņas plašsaziņas lÄ«dzekļu ziņu formā. Visbeidzot sapratne, kura sāk veidoties dezinformatÄ«vas “cīņas pret dezinformāciju” ietvaros, vienalga kāda mediju ziņojumu formu imitÄ“joša ziņa.

Klasiskā nozÄ«mÄ“ viltus ziņas ir informatÄ«vā kara elements, kad viena puse, imitÄ“jot mediju ziņojumu formu, izplata nepatiesu informāciju. ŠÄdu klasisku viltus ziņu mÄ“rÄ·is ir radÄ«t kaut kādu Ä«slaicÄ«gu, bet masveida efektu par pretinieku vai pretinieka teritorijā. ŠÄdus “feikus” reizÄ“m mÄ“dz “netÄ«šÄm” uziet un plaši izplatÄ«t arÄ« oficiālie mediji.

PÄ“dÄ“jo laiku popularitāti viltus ziņu (“fake news”) terminam radÄ«ja ASV prezidents Donalds Tramps, kurš 2016.gada prezidenta vÄ“lÄ“šanu kampaņas laikā pret viņu vÄ“rsto lielo mediju dezinformāciju sāka intensÄ«vi dÄ“vÄ“t par viltus ziņām, bet šÄ«s ziņas radošos medijus (pirmkārt CNN) par viltus ziņu medijiem (angliski arÄ« “fake news”). ŠÄds vÄ“rtÄ“jums radÄ«ja lielu atsaucÄ«bu daudzu amerikāņu vidÅ«, kuri jau ilgi pirms tam bija zaudÄ“juši ticÄ«bu saviem medijiem.

PÄ“c uzvaras vÄ“lÄ“šanās Tramps turpināja šÄdu retoriku, bet šoreiz viņš par viltus ziņām sāka saukt ne tikai pret sevi un savu administrāciju vÄ“rsto dezinformāciju, bet arÄ« tikai kritiku. ŠÄdas dezinformatÄ«vas izmantošanas dēļ viltus ziņu termins zaudÄ“ja savu klasisko nozÄ«mi un to intensÄ«vi sāka izmantot visdažādākajās dezinformatÄ«vajās shÄ“mās un nolÅ«kos.

Donalda Trampa uzvara vÄ“lÄ“šanās bija negaidÄ«ts un sāpÄ«gs trieciens visas pasaules neoliberālajiem spÄ“kiem, kuri pirms tam uzskatÄ«ja, ka konservatÄ«vie spÄ“ki ir pārāk nespÄ“cÄ«gi, pārāk sašÄ·elti un tiek pienācÄ«gi kontrolÄ“ti. Bet izrādÄ«jās, ka pilnÄ«bā tā tas nav un pietiekami svarÄ«ga nozÄ«me šajā neoliberāļu neveiksmÄ“ bija ierindas cilvÄ“ku masveida ikdienišÄ·ai pretestÄ«bai, kas no vienas puses ir izvÄ“rtusies arvien pieaugošÄ neuzticÄ«bā visam neoliberālajam un neoliberālajām struktÅ«rām (tai skaitā neoliberālajiem medijiem un neoliberāļu vadÄ«tajām valstÄ«m un to iestādÄ“m), bet no otras puses radÄ«ja gana ievÄ“rojamu alternatÄ«vo ziņu kustÄ«bu. Donalds Tramps prasmÄ«gi izmantoja šÄ«s parādÄ«bas un tika ievÄ“lÄ“ts.

ŠÄ« neveiksme pamudināja neoliberālo ideoloÄ£iju izmantojošos spÄ“kus (subjektus) meklÄ“t risinājumu savu problÄ“mu novÄ“ršanai, un tas tika atrasts. Tā radās (tika aktualizÄ“ta) pašreizÄ“jā “fact check” (“faktu pārbaudes”) metodoloÄ£ija un kustÄ«ba, kuru popularizÄ“ tie paši neoliberālie mediji, un, kurai tika dotas pilnvaras ierobežot ziņojumu izplatÄ«bu sociālajos tÄ«klos un cenzÄ“t tos. Par formālu “faktčeking” darbÄ«bas pamatu kļuva cīņa ar viltus ziņām (fake news), bet faktiski šÄ«s darbÄ«bas tiek vÄ“rstas uz cīņu pret alternatÄ«vo ziņu kustÄ«bu un jebkādu citādu viedokli vai redzÄ“jumu, kurš neatbilst neoliberālajiem uzstādÄ«jumiem. Un pati šÄ« cīņa visbiežāk ir izteikti dezinformatÄ«va. Pesimistiskākā skatÄ«jumā var runāt par jaunas parādÄ«bas pirmajiem iedÄ«gļiem – neoliberālo inkvizÄ«ciju.

Neoliberālās inkvizīcijas aizmetņu apskats

To, ka pasaulÄ“ notiek ļoti nelāgas lietas, nu jau sajÅ«t gandrÄ«z katrs. Bet formulÄ“t šÄ«s sajÅ«tas un izskaidrot zināmo kādā gana saprotamā un jÄ“gpilnā izklāstā ir grÅ«ti. Pie tam, ne tikai ierindas cilvÄ“kiem, kam tas ir piedodams, bet arÄ« speciālistiem un ekspertiem. MÄ“s dzÄ«vojam informācijas laikmetā, kad no vienas puses eksistÄ“ informācijas proficÄ«ts, kad nosacÄ«ti viss par visiem ir zināms, bet no otras puses visi sirgst ar lielāku vai mazāku nespÄ“ju izmantot (iegÅ«t, apstrādāt, saprast) pārmÄ“rÄ«bā esošo informāciju un tāpÄ“c dzÄ«vo pustumsā vai tumsā.

Šajos jaunās tumsonÄ«bas apstākļos ir eksperti, kuri, apskatot notiekošo, izmanto analoÄ£ijas no viduslaikiem (“raganu medÄ«bas”) un savas nostājas ilustrÄ“šanai izmanto dažādas atsauces uz inkvizÄ«ciju. Plaši tiek runāts par “jauno viduslaiku” sabiedriskās iekārtas rašanos. Ir eksperti, kuri tieši runā par globālu ideoloÄ£iski – reliÄ£iski motivÄ“tu subjektu, kuram var saskatÄ«t tiešas saites ar SvÄ“to inkvizÄ«ciju. Tiek pat nosaukts šÄ« subjekta sabiedriskā projekta vārds (“Lielais inkvizitors” jeb “LaimÄ«gais bÄ“rns”), dots tā filozofiskā pamatojuma apraksts (FrÄ«driha Šillera “Dons Karloss” un fragments par Lielo inkvizitoru no Fjodora Dostojevska romāna “Brāļi Karamazovi”), norādÄ«ts uz konkrÄ“tiem šÄ« projekta realizācijas mÄ“Ä£inājumiem (19.gadsimta Paragvaja u.c.) un uz saistÄ«bu ar vienu no ietekmÄ«giem ASV specdienestu grupÄ“jumiem.

Un, ja labi ieskatās pasaulÄ“ notiekošajā, jo Ä«paši pÄ“dÄ“jā gada laikā, tad daudzās šÄ·ietami nejaušÄs, mantkārÄ«bas vai muļķības pÄ“c radÄ«tās nebÅ«šanās un absurdos var saskatÄ«t stingru roku un dzelžainu gribu, kas pÄ“c savas darbÄ«bas stila un metodoloÄ£iskās izpausmes lÄ«dzinās SvÄ“tajai inkvizÄ«cjai. LÄ«dzÄ«gā skatÄ«jumā pietiekami plaši tiek runāts gan par Bila Geitsa ļaunajiem globālajiem nolÅ«kiem, gan par Klausa Švābes “Lielā reseta” koncepciju, tomÄ“r gan Geits, gan Švābe, gan jebkurš cits atsevišÄ·i ņemts cilvÄ“ks, neskatoties uz savu personisko bagātÄ«bu un ietekmi, ir “nekas”, “nulle”, “bandinieks”, “izsÅ«tāmais zÄ“ns” salÄ«dzinājumā ar tik saliedÄ“tu, labi organizÄ“tu un motivÄ“tu organizatorisko kopu, kura savulaik radÄ«ja SvÄ“to inkvizÄ«ciju.  

Globālā “fackt chek” metodoloÄ£ija, organizāciju tÄ«kls, kurš to koordinÄ“ti sāk praktizÄ“t visā pasaulÄ“, kā arÄ« tas sabiedriskās attÄ«stÄ«bas virziens, uz kuru šÄdas prakses pielietošanas kāpināšana ved, norāda uz bÅ«tiskiem sociāliem riskiem un uz iespÄ“jamÄ«bu, ka pašreiz notiek SvÄ“tās inkvizÄ«cijas metodoloÄ£iskā atdzimšana, kuras uzdevums nu bÅ«s aizstāvÄ“t nevis BÄ«beles, bet gan neoliberālās ideoloÄ£ijas dogmas. Kā spilgtu šo procesu ilustratÄ«vu piemÄ“ru var apskatÄ«t Baltijas PÄ“tnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica.  

Re:Baltica 2011.gadā dibināja bijusÄ« “Dienas” žurnāliste Inga SprinÄ£e un Latvijā dzimusi un uzaugusi amerikāņu žurnāliste KristÄ«na Rizga, kura “kopš 1994.gada dzÄ«vo Sanfrancisko, Kalifornijā”. SprinÄ£e joprojām aktÄ«vi darbojas Re:Baltica un ir tās “seja”, bet Rizga ir Re:Baltica Padomes locekle un konsultante. Kā pastāstÄ«ja pati Spriņģe, priekšlikumu dibināt Re:Baltica izteica Sorosa fonds: “Un, kad es biju Amerikā, viena no bijušajām mÅ«su “Dienas” kolēģēm, sāka strādāt Sorosa fondā tobrÄ«d. Viņa teica: “Mums ir ideja”, redzot to mediju krÄ«zi globāli, arÄ« Latvijā, “un mÄ“s gribam izveidot tādu pÄ“tnieciskās žurnālistikas centru. VarbÅ«t Tu vari par to padomāt?” Un es biju perfektā dzÄ«ves posmā, kad man maksā stipendiju, es esmu Amerikā, kur es varu ļoti smelties visas zināšanas un idejas. (...) Un es uzreiz apbraukāju kaut kādus visus tur tos centrus (...) tad es arÄ« gāju uz Washington Post, ?NCG? un visiem tiem centriem.” PÄ“c tam Sorosa fonds regulāri atbalstÄ«ja Re:Baltica ar ievÄ“rojamiem finansu lÄ«dzekļiem. Un ne tikai Sorosa fonds – arÄ« ASV, NorvÄ“Ä£ijas un citu valstu vÄ“stniecÄ«bas.

Tātad, Re:Baltica ir tiešs un neslÄ“pts ASV Demokrātiskās partijas struktÅ«ru projekts. Un, kā citās “demokrātu” iniciatÄ«vās, arÄ« Re:Baltica gadÄ«jumā var saskatÄ«t saistÄ«bu ar Lielbritānijas inteliÄ£ences struktÅ«rām. No Latvijas politiskā olimpa Re:Baltica ir saites ar partijām “Jaunā vienotÄ«ba” un “KustÄ«ba Par!” (Inga SprinÄ£e ir Ilzes Viņķeles draudzene).

Re:Baltica pašreizÄ“jā spÄ“ka avots nav konkrÄ“ti cilvÄ“ki (lai gan Inga SprinÄ£e, protams, ir spilgta personÄ«ba un iespÄ“jams tur ir vÄ“l kāds cits talants), bet gan metodoloÄ£ija, ciešas saites ar ietekmÄ«gām organizācijām, kā arÄ« informatÄ«vas un organizatoriskas iespÄ“jas, kuras rodas un/vai tiek piešÄ·irtas dēļ šÄ«m saitÄ“m.

“Fackt chek” metodoloÄ£ija, kuru izmanto arÄ« Re:Baltica, ir agresÄ«vs pseidozinātnisks dogmatisms, kurš selektÄ«vi izmanto izteikti formālas zinātniskā izklāsta formas, pozicionÄ“jot sevi kā absolÅ«ti zinātnisku. Tās pamatu veido zinātnÄ“ un jurisprudencÄ“ izmantots princips, ka jebkuram apgalvojumam ir jābÅ«t pierādÄ«tam. “Faktčekeri” šo principu izmanto, tieši vai pastarpināti pozicionÄ“jot nepierādÄ«to kā nepatiesu, un tā jau ir izteikti antizinātniska pieeja, jo liela daļa mÅ«sdienu zināšanas kaut kad agrāk bija nepierādÄ«tas. Pie tam šis pierādÄ«jumu neesamÄ«bas pamatojums bieži mÄ“dz bÅ«t selektÄ«vs, apšaubāms, tendenciozs un gadās arÄ«, ka klaji pretrunÄ«gs. Vieni fakti tiek pārbaudÄ«ti, citi nÄ“, vieni izteikumi tiek citÄ“ti, bet citi, ne mazāk bÅ«tiski, tiek ignorÄ“ti, vieni zinātniski pÄ“tÄ«jumi tiek ņemti vÄ“rā, citi netiek, vienu raksturlielumu nozÄ«me tiek pārspÄ«lÄ“ta, bet citi noklusÄ“ti, vienu avotu ticamÄ«ba tiek absolutizÄ“ta, citi - ignorÄ“ti, bet vÄ“l citi - dÄ“monizÄ“ti. Lai pierādÄ«tu nepierādāmo, tiek izmantots apšaubāmu ekspertu viedoklis, kurš tiek absolutizÄ“ts, tai pat laikā citu ekspertu viedokļi netiek ņemti vÄ“rā.

Kopumā var novÄ“rot, ka “faktček” kustÄ«ba nevis pārbauda faktu atbilstÄ«bu Ä«stenÄ«bai, bet gan pamato to atbilstÄ«bu vai neatbilstÄ«bu kādai atklāti nenosauktai ideoloÄ£iski-reliÄ£iskai dogmai. Kā reiz tieši ar to savulaik nodarbojās SvÄ“tā inkvizÄ«cija, cÄ«noties ar aizstāvamo dogmatu apšaubošÄm šaubām, cÄ«noties ar zinātni, cÄ«noties ar patiesÄ«bu, vÄ“ršoties savā cīņā pret jebkuru laicÄ«go autoritāti un izmantojot savā cīņā jebkādus lÄ«dzekļus.

Pie tam ir skaidri redzams, ka “faktček” kustÄ«bā faktus pārbauda nevis augstas klases speciālisti, bet gan ... cilvÄ“ki, kuriem lÄ«dz šÄda uzdevuma izpildei nepieciešamam intelektuālās attÄ«stÄ«bas lÄ«menim ir vÄ“l pietiekami daudz kur augt.

Ja Re:Baltica turpinās lÄ«dzÄ«gā garā kā lÄ«dz šim, tad drÄ«z vien liela daļa Latvijas iedzÄ«votāju bÅ«s ieguvuši personisku pieredzi par šÄ«s struktÅ«ras izteikti ideoloÄ£izÄ“to, tendenciozo un politizÄ“to dabu, kam ir maz kas kopÄ“js ar faktu pārbaudi un zinātni. TomÄ“r dažus uzskatāmus piemÄ“rus apskatÄ«sim.

03.11.2020 notika ASV prezidenta vÄ“lÄ“šanas, par kuru uzvarÄ“tāju tika izsludināts Džozefs Baidens. TobrÄ«dÄ“jais prezidents Donalds Tramps uzreiz norādÄ«ja uz virkni nopietnu pārkāpumu un apgalvoja, ka vÄ“lÄ“šanās ir notikusi krāpšanās un ka uzvara viņam ir nozagta, pamatojot to ar pieskaitÄ«to balsu sadalÄ«juma dinamikas statistisko neiespÄ“jamÄ«bu un informāciju par pārkāpumiem no saviem novÄ“rotājiem. Tika iesniegtas vairākas prasÄ«bas tiesā (visa cita starpā iesniedzot arÄ« falsificÄ“šanu pierādošus videoierakstus) un tiesvedÄ«ba ilga vÄ“l visu decembri (izšÄ·irošÄs prāvas ilga lÄ«dz 14.12.2020). TomÄ“r tas netraucÄ“ja Re:Baltica dāmÄ«tÄ“m no Latvijas gan 12.11.2020, gan 17.11.2020 “faktčekot” tālās lielvalsts prezidentu un, ne tikai apgalvot, ka viņa teiktais “nav pierādÄ«ts”, bet arÄ« stāstÄ«t (atsaucoties uz apšaubāmu ekspertu), ka ASV prezidents “regulāri izplata melus”.

Jā, tobrÄ«d visas pasaules neoliberālā prese paniski zākāja Trampu, un tas, ka to darÄ«ja arÄ« Re:Baltica, ir loÄ£iski, izejot no tās organizatoriskās piederÄ«bas ASV Demokrātu partijas struktÅ«rām, bet no objektÄ«va faktu pārbaudes skatu punkta tobrÄ«d šÄdi apgalvojumi bija pilnÄ«gi nepamatoti, tāpÄ“c ka nebija vÄ“l zināmi ne tikai tiesu spriedumi, bet arÄ« tiesā iesniegtie materiāli (tie pierādÄ«jumi, kuru it kā neesot). ŠÄdi Re:Baltica kārtÄ“jo reizi apliecināja, ka faktu pārbaude to principiāli neinteresÄ“ un ka “faktčekings” ir tikai propagandisks (dezinformatÄ«vs) piesegs klaji ideoloÄ£iskai un politiskai darbÄ«bai.

03.12.2021, atspÄ“kojot vienu no feldšeres Marinas Kornatovskas nekorekti formulÄ“tiem apgalvojumiem, pati Re:Baltica pieļāva rupju kļūdu, apgalvojot, ka “ASV un Eiropas SavienÄ«bā reÄ£istrācijas procesu uzsākušas kompāniju Pfizer, Moderna un AstraZeneca vakcÄ«nas. Visas no šÄ«m vakcÄ«nām izgājušas trÄ«s pÄ“tÄ«jumu fāzes. 

 

Šo kļūdu pamanÄ«ja sabiedriskais aktÄ«vists Andris Ciekurs un 20.01.2021 Youtube kanālā “Gaismas tÄ«meklis” publicÄ“ja pārliecinošu videoierakstu, kurā pietiekami korektā “faktčeking” stilā uzskatāmi parādÄ«ja un pierādÄ«ja, ka Re:Baltica konkrÄ“tajā gadÄ«jumā ir izplatÄ«jusi nepatiesu informāciju. Ciekurs atsaucās uz The NewYork Times Coronavirus Vaccine Tracker mājaslapā pausto, kurā bija nodefinÄ“tas gan visas trÄ«s pÄ“tÄ«jumu fāzes, gan arÄ« norādÄ«ts, kura no Covid vakcÄ«nām kurā pÄ“tÄ«jumu fāzÄ“ atrodas. Gan 20.01.2021, gan vÄ“l 01.05.2021 pÄ“c The NewYork Times datiem Pfizer-BioNTech vakcÄ«na atradās 2. un 3.pÄ“tÄ«jumu fāzÄ“, Moderna vakcÄ«na 3.pÄ“tÄ«jumu fāzÄ“, bet AstraZeneca 2. un 3.pÄ“tÄ«jumu fāzÄ“. Kā papildus apliecinājumu, ka tā tas ir, Ciekurs minÄ“ja Pfizer-BioNTech vakcÄ«nas apstiprinājuma statusu ASV Pārtikas un zāļu pārvaldÄ“ (FDA) un Eiropas medicÄ«nas aÄ£entÅ«rā (EMA).

Kā uz to reaģēja Re:Baltica? Atzina savu kļūdu un atvainojās? VarbÅ«t kaunÄ«gi paklusÄ“ja? NÄ“. 27.01.2021 Re:Baltica / Re:Chek publicÄ“ja rakstu, kura virsrakstā Ä«paši izcÄ“la savu iepriekš pausto nepatieso apgalvojumu, apvainoja Ciekuru nepatiesas informācijas izplatÄ«šanā (zaglis sāka saukt: “Ķeriet zagli!”) un savu izteikumu pamatoja ar to, ka Ä«stenÄ«bā Pfizer vakcÄ«nas otrā un trešÄ fāze esot apvienotas... Bet pÄ“tÄ«jumi vÄ“l turpinoties!!! The NewYork Times mājaslapā minÄ“tais tiek pilnÄ«bā ignorÄ“ts, tāpat kā vispār netiek pieminÄ“ts FDA piešÄ·irtais Ä«pašais statuss ar tā nosacÄ«jumu informÄ“t vakcinÄ“jamos par faktu lapu, kurā ir minÄ“ts, ka Pfizer-BioNTech vakcÄ«na vÄ“l nav apstiprināta. Toties ir pievienots ZVA vecākās ekspertes “eksperta viedoklis”, kura esot apgalvojusi, ka “attiecÄ«bā uz Covid vakcÄ«nām nav izlaista neviena pÄ“tÄ«juma fāze”. Un vÄ“l tika izcelts apskatāmās tÄ“mas kontekstā mazbÅ«tisks un iespÄ“jams ne lÄ«dz galam korekti noformulÄ“ts Ciekura apgalvojums, kurš sparÄ«gi tiek atspÄ“kots kā nepatiess.

Tik atklātu, nekaunÄ«gu un prastu Gebelsa stila “melns ir balts” un Orvela PatiesÄ«bas ministrijas “karš ir miers” pieeju ir grÅ«ti komentÄ“t, jo viss ir pārāk skaidrs un acÄ«mredzams. VienÄ«gi jānorāda, ka tas liecina, pirmkārt, par Re:Baltica nespÄ“ju atzÄ«t savas kļūdas un, otrkārt, par apzinātu sabiedrÄ«bas maldināšanu (apzinātu dezinformācijas izplatÄ«bu).

Visbeidzot, savu morālo stāju Re:Baltica labi parādÄ«ja, piedaloties nāvju pÄ“c Covid vakcÄ«nu saņemšanas saistÄ«bas ar vakcināciju aktÄ«vā noliegšanā. Ziņas par nopietniem blakusefektiem un nāves gadÄ«jumiem publiskā telpā sāka parādÄ«ties drÄ«z pÄ“c vakcinācijas sākuma. Un šÄ«s ziņas sākotnÄ“ji tika pilnÄ«gi noliegtas. Šim kopkorim piebiedrojās arÄ« Re:Baltica / Re:Chek ar savu 06.01.2021 publikāciju. 14.01.2021 NorvÄ“Ä£ijas varasiestādes oficiāli apstiprināja vairāku veco ļaužu pansionātu iemÄ«tnieku nāvi pÄ“c Pfizer-BioNTech vakcÄ«nas saņemšanas, bet Re:Baltica / Re:Chek jau 19.01.2021 “faktčeko”, ka “nav pierādÄ«jumu, ka norvÄ“Ä£u seniori miruši vakcÄ«nas dēļ”. PÄ“c tam vÄ“l 26.01.2021 “nav pamata saistÄ«t NorvÄ“Ä£ijas senioru nāves ar vakcÄ«nu”, bet 07.04.2021 jau “nav pamata apgalvojumam, ka veco cilvÄ“ku nāves Valkā saistÄ«tas ar vakcÄ«nu”.

ŠÄda Re:Baltica rÄ«cÄ«ba nav unikāla un tā iekļaujas globālajā farmācijas industrijas un to intereses aizstāvošo žurnālistu, ārstu un ierÄ“dņu oficiālās dezinformācijas plÅ«smā, bet tā uzskatāmi parāda arÄ« Re:Baltica cinisma, bezatbildÄ«bas un cietsirdÄ«bas pakāpi, kā arÄ« to, ka cilvÄ“ka dzÄ«vÄ«ba šÄ«m dāmÄ«tÄ“m neko nenozÄ«mÄ“.

Izskatās, ka cilvÄ“ku skaits, kuri ASV un ES ir nomiruši pÄ“c vakcÄ«nu saņemšanas, ir mÄ“rāms jau tÅ«kstošos. To vidÅ« ir arÄ« vakcinācijas aÄ£itÄ“tāji kā, piemÄ“ram, MSNBC TV personÄ«ba Midwin Charles. Par daudzām nāvÄ“m kļūst zināms no sociālajiem tÄ«kliem pat neskatoties uz intensÄ«vu to cenzÄ“šanu (piemÄ“ram, Ikara RunÄ£a ieraksti par tÄ“va nāvi pÄ“c AstraZeneca vakcÄ«nas saņemšanas no Facebook tika izdzÄ“sti). Par šÄdiem gadÄ«jumiem visbiežāk ziņo dažādi alternatÄ«vo ziņu kanāli, kurus oficiālās struktÅ«ras nu dÄ“vÄ“ arÄ« par dezinformatoriem. Ar atsaukšanos uz EudraVigilance un VAERS datiem tiek pat minÄ“ti skaitļi, kuri kopsummā tuvojas vai pārsniedz desmit tÅ«kstošus mirušo. Bet oficiāli jebkāda plaši izskanÄ“jušo nāves gadÄ«jumu saistÄ«ba ar vakcināciju joprojām tiek intensÄ«vi noliegta (izņemot dažus AstraZeneca gadÄ«jumus) ar argumentāciju “nav pamata”, “nav saistÄ«bas”, “nav pierādÄ«ts”. Un masÄ«va vakcinācijas propaganda un uzspiešana turpinās. Arvien izteiktāk kļūst saskatāma tendence, ka tie globālie spÄ“ki, pie kuriem pieder un/vai kurus atbalsta “faktu pārbaudÄ«tāji”, ir gatavi iet pāri lÄ«Ä·iem un praktiski to arÄ« dara. ArÄ« Re:Baltica.

Tomēr tikai informatīva (dezinformatīva) ietekme nebūt nav vienīgais neoliberālo struktūru iedarbības veids uz sabiedrību. Ir arī citi, kuri arvien vairāk un izteiktāk sāk pieņemt represīvas formas.

Sociālam tÄ«klam Facebook jau labu laiku ir faktisks globāls monopolstāvoklis. Uz 2021.gada sākumu Facebook bija vairāk kā 2,8 miljardi lietotāju (Latvijā apmÄ“ram 900 tÅ«kstoši). Tie ir cilvÄ“ki, kuri izmanto kādu no daudzajām Facebook funkcijām, tāpÄ“c atrodas tajā un visa cita starpā arÄ« redz to informāciju, kuru Facebook platformā ir radÄ«juši un izplata citi lietotāji. TādÄ“jādi Facebook ir milzÄ«gs, lai neteiktu vairāk, informācijas izplatÄ«bas potenciāls. Šo potenciālu 2016.gada vÄ“lÄ“šanu kampaņas laikā veiksmÄ«gi izmantoja Donalds Tramps.

Lai nepieļautu gan Trampa pārvÄ“lÄ“šanu, gan arÄ« citas tamlÄ«dzÄ«gas politiskas anomālijas, Facebook un citu nozÄ«mÄ«gāko sociālo tÄ«klu vadÄ«ba tika piespiesta ieviest savās platformās lietotāju satura un tā izplatÄ«bas ierobežošanas sistÄ“mu. Ja vÄ“l 2006.gadā Marks Cukenbergs, pat neskatoties uz viņam izteiktajiem draudiem, kategoriski atteicās dzÄ“st pravieti Muhamedu izkariÄ·Ä“jošas un izsmejošas karikatÅ«ras, stāstot, ka vārda brÄ«vÄ«ba viņam esot vÄ“rtÄ«ba, tad 2020.gadā Cukenbergs ieviesa pietiekami prastu un primitÄ«vu lietotāju satura cenzÄ“šanas sistÄ“mu, bet 2021.gada sākumā bloÄ·Ä“ja piekļuvi Facebook tobrÄ«d esošajam ASV prezidentam Donaldam Trampam.

ŠÄ«s cenzÄ“šanas sistÄ“mas ietvaros Facebook izveidoja “apšaubāmu ierakstu” automātiskas identifikācijas sistÄ“mu, kura noteiktos gadÄ«jumos šos ierakstus automātiski dzÄ“š vai padara grÅ«tāk izplatāmus, bet citos gadÄ«jumos šÄ« informācija tiek nodota speciāliem cilvÄ“kiem – “Facebook faktu pārbaudÄ«tājiem”, no kuru slÄ“dziena tad ir atkarÄ«gs, kāds ierobežojums tiks uzlikts konkrÄ“tam ierakstam. Tāpat ierobežojumi var skart visu lietotāja kontu (profilu), lÄ«dz pat piekļuves bloÄ·Ä“šanai un profila dzÄ“šanai. LÄ«dzÄ«gu sistÄ“mu Youtube platformā ieviesa Google un šÄda pieeja sāk izplatÄ«ties citās IT platformās.

“Facebook faktu pārbaudÄ«tāju” funkcija tika nodota ne kam citam kā neoliberālajiem žurnālistiem, tiem pašiem “faktu pārbaudÄ«tājiem”, kuriem ir attiecÄ«gi “centri” un interneta mājaslapas. ŠÄ« acÄ«mredzamā politiskā un ideoloÄ£iskā disproporcija visa cita starpā aktÄ«vi tika apspriesta arÄ« ASV Kongresā.

Par Facebook latviešu valodas satura galvenajiem “faktu pārbaudÄ«tājiem” kļuva Re:Baltica, lai gan šo statusu ieguva arÄ« viens otrs portāla Delfi satura radÄ«tājs (portāla Delfi ilggadÄ«gais redaktors Ingus BÄ“rziņš ir Ingas SprinÄ£es bijušais vÄ«rs). Tādā veidā Re:Baltica (un citi neoliberālie žurnālisti) ieguva reālu varu pār lielu skaitu lietotāju (viņu virtuālajiem profiliem un to saturu), kā arÄ« reālu politisku varu un reālu citu mediju cenzÄ“šanas varu (iespÄ“ju ietekmÄ“t savu kolÄ“Ä£u un konkurentu satura izplatÄ«bu Facebook, kas arÄ« jau tiek praktizÄ“ts). Un viņu brīžam murgainie “faktu pārbaudes” apcerÄ“jumi kļuva par formālu apsÅ«dzÄ«bas rakstu, uz kura pamata tiek veikta viena vai otra virtuālā profila iespÄ“jas (tiesÄ«bas) ierobežojoša darbÄ«ba. Pagaidām tas notiek pārsvarā tikai sociālajos tÄ«klos, bet ir jau saskatāma tendence šiem procesiem izvÄ“rsties reālās valsts pārvaldes struktÅ«ru ierosinātās lietās.

Re:Baltica nodarbojas ar viltus ziņu problemātiku kā minimums kopš 2016.gada, kad tika publicÄ“ts pirmais šai tÄ“mai veltÄ«ts raksts “Kā nopelnÄ«t naudu ar viltus ziņām”. SākotnÄ“jās Re:Baltica darbÄ«bas cīņā ar viltus ziņām pamatojās sapratnÄ“, ka viltus ziņas ir apzināta (negodÄ«ga) nepatiesas informācijas radÄ«šana un izplatÄ«šana. UzmanÄ«ba tika vÄ“rsta pirmkārt uz mantkārÄ«gos nolÅ«kos radÄ«tām viltus ziņām (šo gadÄ«jumu tad arÄ« apskatÄ«sim), kā arÄ«, protams, neiztika bez politikas un bez vÄ“ršanās pret Krievijas ietekmi, kas vairs nebij tik korekti noformulÄ“ta.

2018.gada jÅ«lijā interneta vietnÄ“ "redzams.net" tika ievietota ziņa, ka ir sabrucis tirdzniecÄ«bas centrs Alfa un ka ir cietušie. ŠÄ« viltus ziņa guva plašu izplatÄ«bu sociālajos tÄ«klos. Reaģējot uz to, tobrÄ«dÄ“jais Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (VienotÄ«ba) paziņoja, ka darÄ«s visu iespÄ“jamo, lai šÄ«s viltus ziņas publicÄ“tāju identificÄ“tu un aizturÄ“tu. 20.08.2018 Re:Baltica publicÄ“ja trÄ«s viltus ziņu tÄ“mai veltÄ«tus rakstus “Tu nekad neticÄ“si, kas notika pÄ“c tam… “, “MELNAIS SARAKSTS: kā bloÄ·Ä“t viltus ziņas Facebook” un “Nevienam nav aizliegts bÅ«t stulbam”, kuros tika aprakstÄ«ta “klikšÄ·u biznesmeņu” informācijas kanālu struktÅ«ra, izveidots to saraksts un tika publicÄ“ta to saukšanas pie atbildÄ«bas analÄ«ze.

23.08.2018 portālā LSM.lv tika publicÄ“ta ziņa par šo gadÄ«jumu, kurā toreizÄ“jais Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis (tagad – “Jaunā VienotÄ«ba”) sacÄ«ja: “Informācijas apritei šodien ir gaismas ātrums, un, kā redzams, tā sasniedz mÄ“rÄ·i. Un cenzÄ“t, atturÄ“t, aizslÄ“gt, nogriezt ir diezgan nereāli. (...) Pateikt, ka policija bÅ«s tā, kas visu to atrisinās, protams, ne. Bet mÄ“s sākām izmeklÄ“šanu, un nav aiz kalniem tas brÄ«dis, kad nāksim ar paziņojumu par to, kas tas ir, kas to dara un kāpÄ“c. (…) Šo ugunsgrÄ“ku mÄ“s nodzÄ“sÄ«sim, bet, protams, nāks nākamie.” Raksts tika nobeigts ar Ķuža pausto, ka “jādomā par izmaiņām likumos”. Un jau nākamajā dienā (24.08.2018) plaši tika izziņots par viltus ziņu izplatÄ«tāja Nika Endziņa aizturÄ“šanu.

Šis apraksts tiek dots ne jau tādēļ, ka konkrÄ“tā vÄ“ršanās pret šÄdu viltus ziņu izplatÄ«tājiem bÅ«tu uzskatāma par negatÄ«vi vÄ“rtÄ“jamu, bet gan tādēļ, ka tā labi parāda noteiktu Re:Baltica un Valsts policijas sadarbÄ«bu, kas apskatāmās tÄ“mas kontekstā potenciāli var arÄ« izvÄ“rsties vairs ne tik sabiedriski akceptÄ“jamās darbÄ«bās. Pie tam arÄ« šo šÄ·ietami pozitÄ«vo Re:Baltica darbÄ«bu gadÄ«jums parāda tās politisko angažētÄ«bu, jo patiešÄm neapstrÄ«dami viltus ziņu radÄ«tāji un izplatÄ«tāji tiek salikti kopā ar “grupÄ“jumiem un lapām ar politisku ievirzi”, kam vairs nav tik viennozÄ«mÄ«gs raksturs, pie tam viens no šiem grupÄ“jumiem tika pat saistÄ«ts ar Aivaru Lembergu.

2020.gada novembra beigās internetā parādÄ«jās un sociālajos tÄ«klos plaši izplatÄ«jās RÄ«gas Austrumu klÄ«niskā universitātes slimnÄ«cas stacionāra Gaiļezers feldšeres Marinas Kornatovskas ieraksts, kurā viņa asi kritizÄ“ja masku nÄ“sāšanu, Covid vakcÄ«nas, kā arÄ« Covid slimnieku ārstÄ“šanu Gaiļezerā. 02.12.2020 bijušais Zaļās partijas RÄ«gas nodaļas vadÄ«tājs un Tautas varas frontes dibinātājs ValentÄ«ns Jeremejevs publicÄ“ja video interviju ar Marinu Kornatovsku, kurā apsprieda šos jautājumus. VÄ“lāk Kornatovska publicÄ“ja vÄ“l vienu video. Jau 03.12.2020 Re:Baltica / Re:Chek publicÄ“ja rakstu “Gaiļezera feldšerei nav taisnÄ«ba – vakcÄ«nas ir pārbaudÄ«tas, maskas nenogalina un par Covid-19 pacientu bÄ“rÄ“m nemaksā”, kurā tiek teikts, ka VeselÄ«bas ministre Ilze Viņķele (Ingas SprinÄ£es draudzene) nosauca vienu no feldšeres apgalvojumiem par viltus ziņu, bet ValentÄ«ns Jeremejevs tiek nodÄ“vÄ“ts par “dezinformācijas izplatÄ«tāju”. Bet 09.12.2021 tika plaši izziņots, ka saistÄ«bā ar “viltus ziņu izplatÄ«šanu” Valsts policija ir aizturÄ“jusi ValentÄ«nu Jeremejevu un Marinu Kornatovsku. Savukārt 11.12.2020 Re:Baltica publicÄ“ja rakstu “Kam un kāpÄ“c par viltus ziņu izplatÄ«šanu draud kriminālatbildÄ«ba?”, kurā tiek skaidrots uz kāda krimināllikuma panta pamata un kādos gadÄ«jumos var tik saukti pie atbildÄ«bas “viltus ziņu izplatÄ«tāji”.   

Šis notikums vairs nav tik viennozÄ«mÄ«gi vÄ“rtÄ“jams kā “klikšÄ·u biznesmeņu” gadÄ«jums, jo ValentÄ«ns Jeremejevs ir politiÄ·is (visa cita starpā, konservatÄ«vus uzskatus paudošs politiÄ·is) un tāpÄ“c, ka Kornatovskas apgalvojumiem ir liecÄ«bas pazÄ«mes par nopietniem kriminālnoziegumiem. LÅ«k, kā viņas teikto atstāsta Re:Baltica: “viņas kolÄ“Ä£i slimnÄ«cā nevis palÄ«dz, bet ar apšaubāmu medikamentu pasliktina Covid-19 pacientu stāvokli, un viņi tāpÄ“c mirst.” Bet, lÅ«k, aÄ£entÅ«ras LETA publicÄ“ts Kornatovskas citāts un atstāsts: “ "Tajā ārstÄ“šanā, kas tiek nozÄ«mÄ“ta pneimonijas slimniekiem, ārstÄ“šanas algoritms ir aizdomÄ«gs un nesaprotams. Es redzu citu klÄ«nisko ainu, bet man ir aizdomas, ka tas nav vÄ«rusa saasinājumu dēļ, bet dēļ tā, kas tiek darÄ«ts ar pacientiem ārstÄ“šanas laikā," norādÄ«jusi feldšere. PÄ“c viņas domām, tiek eksperimentÄ“ts, kā ātrāk nogalināt vai radÄ«t iespaidu, ka cilvÄ“ks ir izārstÄ“ts.”

Tikai no šiem atstāstiem kļūst skaidrs, ka Marina Kornatovska publiski apvainoja RAKUS noziedzÄ«gā nolaidÄ«bā ar smagām sekām vai iespÄ“jamā masu slepkavÄ«bā. Tas ir ļoti nopietns apgalvojums un tāpÄ“c no vienas puses Valsts policijas rÄ«cÄ«ba var tikt uzskatÄ«ta par pamatotu, ja ir droši zināms, ka feldšere melo, bet vai tiešÄm tas tā ir? Vai Valsts policija pÄ“c bÅ«tÄ«bas pārbaudÄ«ja šÄ«s iespÄ“jamās liecÄ«bas atbilstÄ«bu patiesÄ«bai? PÄ“c tālākas notikumu attÄ«stÄ«bas gaitas spriežot, - nÄ“. Viņa tika apcietināta un ar viņu tika veiktas pārrunas, kuru laikā tā acÄ«mredzot “visā” “atzinās”, kādēļ arÄ« uzreiz tika atbrÄ«vota (atšÄ·irÄ«bā no Jeremejeva, kurš ieslodzÄ«jumā pavadÄ«ja nepilnas divas nedēļas).

Bet saskaņā ar likumu Valsts policijai Kornatovskas apgalvojumi bija jāpārbauda. Jo vairāk tāpÄ“c, ka no COVID19 mirušo skaits tobrÄ«d tik tiešÄm strauji pieauga, pie tam, relatÄ«vi straujāk nekā kaimiņvalstÄ«s un statistiski neatbilstoši iepriekšÄ“jo laika periodu saslimušo-mirušo skaita attiecÄ«bai. ŠÄdu anomāliju kā reiz var labi izskaidrot ar slimnÄ«cas vadÄ«bas, kāda ārsta vai ārstu grupas iespÄ“jamo nolaidÄ«bu vai pat noziedzÄ«gu rÄ«cÄ«bu. Pie tam publiski ir izskanÄ“jusi arÄ« cita informācija, kura netieši runā par labu feldšeres šaubām.

Tālāk viena cita gadÄ«juma izklāsts, kurš iespÄ“jams nav tieši saistÄ«ts ar Re:Baltica, bet kurš labi parāda to bÄ«stamo tendenci, kurā attÄ«stās cīņa ar dezinformāciju. 

22.02.2021 uz “Informācijas aÄ£entÅ«ras” oficiālo pastkasti tika atsÅ«tÄ«ta vÄ“stule ar interesi izvietot “Informācijas aÄ£entÅ«ras” interneta vietnÄ“ rakstu. Notika sarakste. VÄ“lāk izrādÄ«jās, ka rakstÄ«tājs bija LTV raidÄ«juma “4.studija” žurnālists, kura materiāls 11.03.2021 tika publicÄ“ts portālā LSM.lv. Tā pamatā ir vienas skatÄ«tājas paustās bažas par e-pastos saņemamajiem sÅ«tÄ«jumiem. ZÄ«mÄ«gi, ka dāma šÄdas ziņas saņēma nepilnus divus gadus, pret to ne reizi nebija iebildusi un neizmantoja arÄ« iespÄ“ju vispār atteikties no ziņojumu saņemšanas, kuri tiek izsÅ«tÄ«ti, izmantojot publisku e-pastu izsÅ«tÄ«šanas platformu, kas katram adresātam piedāvā šÄdu iespÄ“ju. Tāpat pieminÄ“šanas vÄ“rts ir apstāklis, ka šai dāmai ir bijusi profesionāla sadarbÄ«ba ar ASV vÄ“stniecÄ«bu.

Kā ekspertu “4.studija” pieaicināja RÄ«gas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni, kura, pārāk neapgrÅ«tinot sevi ar pamatojumu, apgalvo, ka darÄ«šana ir ar “ļoti tipisku maldinošas, melÄ«gas informācijas vietni, kura izliekas, ka tā ir nopietns medijs.” Savukārt pašÄ rakstā vairākkārt tiek runāts par viltus ziņām, tādÄ“jādi asociÄ“jot “Informācijas aÄ£entÅ«ru” ar viltus ziņām. Bet ne tas ir galvenais. Sižetā tiek pausta doma, ka par šÄdām ziņām esot jāziņo, pieminot Valts Policiju un Datu valsts inspekciju. Žurnālists sazinās arÄ« ar Datu valsts inspekciju un no tās pārstāvja atbildes var secināt, ka no Inspekcijas tika sagaidÄ«tas noteiktas procesuālas darbÄ«bas. Datu valsts inspekcija šoreiz apbÄ“dināja un ieteica vienkārši atteikties no ziņojumu saņemšanas. TomÄ“r kopÄ“jo procesu attÄ«stÄ«bas tendenci šis gadÄ«jums parāda pietiekami labi – ziņot un sodÄ«t.

VÄ“l jāpiebilst, ka pÄ“dÄ“jā laikā jau ir izskanÄ“juši paziņojumi, ka dezinformācijas izplatÄ«tāji tikšot saukti pie atbildÄ«bas. Tātad deklaratÄ«va dezinformācijas apkarošana pamazām un pakāpeniski sāk pieņemt represÄ«vu formu.

Bet tagad apskatÄ«sim to dezinformācijas sapratni, kuru izmanto cīņai ar dezinformāciju. Uz 04.05.2021 Google meklÄ“tājā Autors atrada vienu ierakstu latviešu valodā, kurā ir definÄ“ts, kas ir dezinformācija. Tas ir portālā Delfi 15.05.2019 ievietots apmaksāts raksts “IepazÄ«sties – dezinformācija!” Raksta ievietotājs nav norādÄ«ts, bet no satura var secināt, ka tā ir kāda ar NATO un/vai ES saistÄ«ta valstiska vai nevalstiska struktÅ«ra. Dezinformācija tur ir definÄ“ta šÄdi: “Dezinformācija ir nepatiesa informācija, ko var atpazÄ«t pārbaudot un pret to attiecoties kritiski – piemÄ“ram, izvÄ“rtÄ“jot faktus, informācijas sniedzÄ“ju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi. Dezinformācija tiek apzināti sagatavota un izplatÄ«ta, lai tÄ«šÄm maldinātu sabiedrÄ«bu.”

No šÄ«s definÄ«cijas nepārprotami izriet, ka dezinformācija ir melošana apzinātas nepatiesas informācijas sniegšanas sapratnÄ“. AttiecÄ«gi cīņai pret dezinformāciju var izmantot visu to tiesisko un organizatorisko arsenālu, kāds ir pieejams cīņai pret nepatiesu informāciju. TomÄ“r gan pašas definÄ«cijas paskaidrojošais teksts, gan tālāk rakstā minÄ“tais, gan arÄ« apstāklis, ka tiek izmantots pavisam jauns termins sena un visiem saprotama esoša termina vietā dod pamatu šaubÄ«ties vai šÄ« ir vienÄ«gā dezinformācijas sapratne.

Tā kā raksts izskatās ir domāts plašai sabiedrÄ«bai, par kuru ir šaubas, ka tā ir spÄ“jÄ«ga atpazÄ«t dezinformāciju, ir saprotama vÄ“lme definÄ«cijā norādÄ«t vienkāršotus dezinformācijas atpazÄ«šanas paņēmienus. TomÄ“r ir jānorāda, ka piedāvātais dezinformācijas atpazÄ«šanas veids var bÅ«t stipri kļūdains. Bez šaubām dezinformāciju var atpazÄ«t “izvÄ“rtÄ“jot faktus, informācijas sniedzÄ“ju, veidu, kādā informācija pie jums nonākusi” un tajā visā pats galvenais ir tieši faktu izvÄ“rtÄ“šana. Savukārt informācijas sniedzÄ“ja un ziņojumu nodošanas veidam dezinformācijas noteikšanā ir kā minimums otršÄ·irÄ«ga nozÄ«me. Tai pat laikā tam ir pirmšÄ·irÄ«ga nozÄ«me, ja ir nepieciešams panākt, lai cilvÄ“ki, nevis atpazÄ«st dezinformāciju kā tādu, bet gan konkrÄ“tu valstu un politisku spÄ“ku “nepareizo dezinformāciju”, bet uzticÄ“tos “pareizajai dezinformācijai”. Un, kā jau tika parādÄ«ts, arÄ« faktu izvÄ“rtÄ“šana var bÅ«t ārišÄ·Ä«ga un dezinformatÄ«va.

TāpÄ“c ir pamats šaubÄ«ties vai šÄ« definÄ«cija ir paredzÄ“ta cilvÄ“ku izglÄ«tošanai, lai tie patiešÄm labāk spÄ“tu atpazÄ«t dezinformāciju. Un šÄ«s šaubas netieši tiek apstiprinātas pašÄ rakstā, kur ir teikts arÄ« sekojošais “Reaģējot uz dezinformācijas izaicinājumiem virtuālajā vidÄ“, vairāki ietekmÄ«gākie sociālo mediju platformu uzturÄ“tāji, kuru vidÅ« ir arÄ« "Twitter", "Facebook" un "Google", 2018. gada oktobrÄ« brÄ«vprātÄ«gi apņēmās darÄ«t ko lietas labā, lai mazinātu iespÄ“ju ar dezinformācijas palÄ«dzÄ«bu maldināt iedzÄ«votājus.” Tātad, runa vairs nav par melošanu (nepatiesu informāciju), bet kā minimums jau par maldināšanu, un tas ir pavisam cita apjoma tvÄ“rums ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tas dod pamatu secināt, ka eksistÄ“ vÄ“l kāda cita dezinformācijas sapratne, kura publiski netiek izpausta, un šai gadÄ«jumā ir darÄ«šana ar manipulācijas veidu, kad vienam terminam ir divas vai vairāk nozÄ«mes, viena no kurām (eksotÄ“riskā) ir paredzÄ“ta maz ko saprotošam sabiedrÄ«bas vairākumam, bet cita (vai citas) ir ezotÄ“riska un ir domāta šaurākam savÄ“jo lokam. To, ka tas tā varÄ“tu bÅ«t, netieši apliecina cīņai ar dezinformācijai veltÄ«to ES oficiālo dokumentu saturs, kur riņķī apkārt tiek lietots dezinformācijas termins, bet pati dezinformācijas definÄ«cija izpaliek.

Tātad, jau tagad ir skaidri saskatāms, ka cīņa ar dezinformāciju ir dezinformatÄ«va, ka to veic cilvÄ“ki un struktÅ«ras, kuri formāli vai pārliecÄ«bas dēļ pieturas neoliberāliem ideoloÄ£iski - reliÄ£iskajiem uzskatiem, un ka šÄ« cīņa pamazām sāk pieņemt represÄ«vas izpausmes. Latvijā lÄ«dz šim tas nebija tik skaidri saskatāms, bet ASV un citās RietumvalstÄ«s šie procesi ir aizgājuši daudz tālāk, un tur notiekošais ir patiesi satraucošs jebkuram racionāli domājošam cilvÄ“kam, neatkarÄ«gi no viņa politiskajiem uzskatiem, rases, tautÄ«bas, dzimuma, sociālā statusa un iespÄ“jams pat seksuālās orientācijas.

Šo parādÄ«bu, kura pagaidām vÄ“l tikai sāk izvÄ“rsties, var saukt par neoliberālo fašismu, var par neoliberālo totalitārismu, bet noteikti pareizs un tās bÅ«tÄ«bu pietiekami precÄ«zi raksturojošs apzÄ«mÄ“jums ir neoliberālā inkvizÄ«cija. Un tā tas ir, neskatoties uz to, ka neoliberālisms un kristietÄ«ba ir divi ideoloÄ£iski – reliÄ£iski pretstati un ka savulaik vÄ“sturiskā SvÄ“tā inkvizÄ«cija deklaratÄ«vi cÄ«nÄ«jās gan pret liberālismu, gan pret tām sabiedriskajām grupām, kuras mÅ«sdienās izmanto neoliberālās idejas. Lai gan, kā jau tika minÄ“ts, ir eksperti, kuri saskata tiešu neoliberālo parādÄ«bu saistÄ«bu ar vÄ“sturisko SvÄ“to inkvizÄ«ciju, tāpÄ“c neoliberālās inkvizÄ«cijas termina izmantošana ir vÄ“l jo pamatotāka.

Sapratne, ka mums ir darÄ«šana tieši ar inkvizÄ«ciju (kā minimums metodoloÄ£isku), ļauj saskatÄ«t notiekošo procesu attÄ«stÄ«bas tendences, prognozÄ“t notikumu attÄ«stÄ«bas gaitu un attiecÄ«gi, mÄ“Ä£ināt to ietekmÄ“t, lai mainÄ«tu virzienu vai vismaz iespÄ“jami minimizÄ“tu pesimistiskāko scenāriju realizÄ“šanos.

Uz doto brÄ«di oficiālā propaganda intensÄ«vi runā par dezinformācijas antisabiedrisko dabu un dÄ“monizÄ“ mistiskus dezinformatorus, bet politiÄ·i un ierÄ“dņi domā kā tad lai cÄ«nās ar šo nesaprotamo dezinformāciju. Bet iet jau plašumā arÄ« reāla cīņa ar dezinformāciju, kura nu ir izvÄ“rtusies daļas lielāko sociālo tÄ«klu satura cenzÄ“šanā. Un pamazām jau daži konkrÄ“ti “dezinformatori” tiek saukti pie tiesiskas atbildÄ«bas.

Procesa loÄ£ika prasa, lai cīņa ar dezinformāciju tiktu intensificÄ“ta. Tas nozÄ«mÄ“, ka sociālie tÄ«kli ir jācenzÄ“ vairāk un plašÄk, ka ir jāsāk “vÄ“rt ciet” “dezinformatoru” interneta mājas lapas un ka ir jāizvÄ“rš plašumā konkrÄ“tu dezinformācijas izplatÄ«tāju tiesiska sodÄ«šana. Ja tā tas tiks darÄ«ts, tad uz kādu brÄ«di tiks panākts relatÄ«vs sabiedriskais klusums, kāds ir raksturÄ«gs valstÄ«s ar stabilu totalitāru pārvaldi. Bet tā sekas bÅ«s noteikta sabiedrÄ«bas pielāgošanās notiekošajam, kuras ietvaros sabiedrÄ«bas uzticÄ«ba valsts varai un oficiālai informācijai krasi samazināsies (un kļūs neredzama un nekontrolÄ“jama), “dezinformatori” pilnÄ«bā pāries uz dezinformācijas izplatÄ«šanu sadzÄ«viskā lÄ«menÄ« (zaudÄ“jot daļu efektivitātes, bet pilnÄ«bā saplÅ«stot ar tautas masām un kļūstot daudz grÅ«tāk identificÄ“jamiem), sabiedrÄ«bas attieksme pret dezinformāciju kļūs ne tikai toleranta un atbalstoša, bet tā sāks lÄ«dzināties reliÄ£iskai pārliecÄ«bai (oficiālai informācijai gandrÄ«z absolÅ«ti neticÄ“s, bet dezinformācijai gandrÄ«z absolÅ«ti ticÄ“s), kā arÄ« uz neapmierināto ar notiekošo rÄ“Ä·ina krasi pieaugs aktÄ«vu “dezinformatoru” skaits, jo tas bÅ«s vienÄ«gais reālais veids kā paust savu neapmierinātÄ«bu un vismaz sev radÄ«tu apziņu, ka mÄ“Ä£ini kaut ko darÄ«t labdabÄ«gas sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bas labā.

Ja bÅ«s nonākts tik tālu, tad turpmākā procesa loÄ£ika prasÄ«s, ka ir vÄ“l vairāk jāpastiprina cīņa ar dezinformāciju, kā arÄ« ar ļaunajiem un bÄ«stamajiem “dezinformatoriem”, izvÄ“ršot šo cīņu jau sadzÄ«viskā lÄ«menÄ« un pastiprinot sodus par dezinformācijas izplatÄ«šanu. Tas nozÄ«mÄ“, ka tiks uzsākta plaša slepeno palÄ«gu tÄ«kla izmantošana, lai identificÄ“tu “dezinformatorus”. Un viņi tiks identificÄ“ti un sodÄ«ti. Tādā veidā sākumā sabiedriskie procesi tiks nedaudz stabilizÄ“ti, bet iepriekš minÄ“to tendenci tas tikai pastiprinās. “Dezinformatoru” kļūs vÄ“l vairāk un viņiem ticÄ“s vairāk, valsts varu un tās atbalstÄ«tājus sāks dziļi neieredzÄ“t un nicināt, plaši zels “Ä’zopa valoda” un sāks parādÄ«ties jau bruņotas pretestÄ«bas un/vai asinsatriebÄ«bas gadÄ«jumi (kuri nekavÄ“joties tiks nodÄ“vÄ“ti par teroristiskiem un izmantoti sodu un represiju pastiprināšanai).

Tālākā procesa loÄ£ika liks kāpināt sodus par dezinformācijas izplatÄ«šanu un jebkāda veida palÄ«dzÄ«bu “dezinformatoriem”. Ejot pa šo ceļu, pÄ“c kāda laika tiks konstatÄ“ts, ka nepalÄ«dz vairs pat nāvessodi, un tad kā pÄ“dÄ“jais soda kāpināšanas veids bÅ«s nāvi aizstāt ar mokošu nāvi. Ar to atdzimšanas process noslÄ“gsies un bÅ«s absolÅ«ti korekts faktoloÄ£isks pamats runāt par neoinkvizÄ«ciju saskaņā ar visiem zinātniskā izklāsta formas standartiem (kuru tad vairs nebÅ«s). Bet nez vai pat starp mÅ«sdienu neoliberāļiem atradÄ«sies daudz tādu neprāšu, kuri gribÄ“tu veikt šÄdu sociālu eksperimentu un to piedzÄ«vot. VÄ“l jo vairāk tādēļ, ka šÄdā situācijā neoliberālā inkvizÄ«cija jebkurā mirklÄ« varÄ“s pārtapt par vienalga kādas ideoloÄ£iski – reliÄ£iskas koncepcijas SvÄ“to inkvizÄ«ciju, kura, labojot savu it kā kļūdu, un par prieku daudz cietušajai sabiedrÄ«bai, masveidā metÄ«s sārtos un spraudÄ«s uz mietiem “neoliberālās raganas”.

TāpÄ“c ir atklāts jautājums, kad, turpinoties esošÄm tendencÄ“m, globālie neoliberālie spÄ“ki nonāks lÄ«dz tādam ārprāta stāvoklim, kad savus oponentus sāks “dedzināt” un “sist krustā”?! Un, vai nonāks vispār, jo pagaidām šis process vÄ“l ir apstādināms, un gan sabiedrÄ«ba kopumā, gan atsevišÄ·i cilvÄ“ki ar savu rÄ«cÄ«bu un pat attieksmi vÄ“l var to nepieļaut. Bet tādēļ visa cita starpā ir jāsaprot, kas ir dezinformācija, jāprot to identificÄ“t un jāspÄ“j noteikt tās labdabÄ«bas vai ļaundabÄ«bas pakāpi.

Izzinoša domāšana kā dezinformācijas atpazÄ«šanas un novÄ“rtÄ“šanas priekšnosacÄ«jums

Izziņas spÄ“jas un izzinoša domāšana visos laikos ir bijusi viena no svarÄ«gākajām cilvÄ“ka kompetencÄ“m, no kuras esamÄ«bas var bÅ«t atkarÄ«ga cilvÄ“ka labklājÄ«ba, pārticÄ«ba, veselÄ«ba un pat dzÄ«vÄ«ba. Jo Ä«paši tā tas ir mÅ«sdienu informācijas laikmetā. Ja cilvÄ“ks spÄ“j adekvāti novÄ“rtÄ“t realitāti, saprast kurš, kāpÄ“c, kādā veidā un cik lielā mÄ“rā viņu mÄ“Ä£ina dezinformÄ“t, un novÄ“rtÄ“t katras dezinformācijas un dezinformatÄ«vās epizodes dabu, tad viņš spÄ“s pieņemt konkrÄ“tai situācijai atbilstošÄko lÄ“mumu, optimāli pielāgoties valdošajām tendencÄ“m un pat ietekmÄ“t tās sev vÄ“lamajā virzienā. Ja šÄdas sapratnes nav, tad cilvÄ“ks agri vai vÄ“lu kļūs par vienas vai otras dezinformācijas upuri.

Dezinformācijas atpazÄ«šanā un novÄ“rtÄ“šanā pats svarÄ«gākais ir attÄ«stÄ«ta loÄ£iskā un analÄ«tiskā domāšana, kā arÄ« dzÄ«ves pieredzes un zināšanu faktoloÄ£iskā bāze. Tas kopā dod iespÄ“ju cilvÄ“kam laika gaitā atbrÄ«voties no jebkuras dezinformatÄ«vas sistÄ“mas valgiem. Un tā kā dzÄ«ves pieredze un zināšanas nāk ar gadiem, tad galvenā patiesÄ«bas izziņu nodrošinošÄ Ä«pašÄ«ba ir loÄ£iskā domāšana, kuru skolas gados izkopj intensÄ«va matemātisku uzdevumu risināšana, bet jaunÄ«bā to var pilnveidot un attÄ«stÄ«t, arÄ« apgÅ«stot loÄ£iku (tāpÄ“c loÄ£ikas mācÄ«bu priekšmetu pilnā apjomā bÅ«tu lietderÄ«gi apgÅ«t visiem vidusskolas, profesionālās izglÄ«tÄ«bas iestāžu un augstskolu pirmo kursu apmācāmajiem). Ja loÄ£iskā domāšana cilvÄ“kam ir vāji attÄ«stÄ«ta, tad.... viņš pat “baznÄ«cā dabÅ«s pÄ“rienu”. ŠÄdiem cilvÄ“kiem ir grÅ«ti palÄ«dzÄ“t.

Lai cilvÄ“kam varÄ“tu attÄ«stÄ«ties izzinoša domāšana, viņam, pirmkārt, ir jābÅ«t zinātkāram. Viņam ir jāgrib uzzināt patiesÄ«bu par to realitātes daļu, par kuru viņš iegÅ«st vai uztver informāciju. Un, gribot uzzināt, viņam pašam sev ir jāuzdod daudzi “kāpÄ“c?”. KāpÄ“c tā, kāpÄ“c šitā, kāpÄ“c ne savādāk? Un pašam arÄ« jācenšas atbildÄ“t uz šiem pašuzdotajiem jautājumiem. Ja tā dara, tad cilvÄ“ks vienmÄ“r nonāks pie kaut kāda paša skatÄ«juma par uztveramo objektu, kas sākotnÄ“ji visbiežāk bÅ«s daļēji vai pilnÄ«bā kļūdains.

Tālāk cilvÄ“kam ir jāsaprot savas sapratnes un zināšanu ierobežoto dabu (nesamierinoties ar to un joprojām vÄ“loties “visu zināt”), viņam ir jāšaubās un ir jābÅ«t gatavam pārvÄ“rtÄ“t savus uzskatus, un tos mainÄ«t, ja tam tiek rasts pietiekams pamatojums. Ir nepārtraukti jāsalÄ«dzina savi uzskati ar realitāti, un jākoriģē uzskati atbilstoši realitātei (nevis otrādi kā reizÄ“m var sagribÄ“ties darÄ«t). Ja tas izdodas, tad, pateicoties atbildÄ“m uz daudzajiem kāpÄ“c, cilvÄ“ks samÄ“rā ātri caur sevi sāks izlaist pietiekami daudz faktu, teoriju un uzskatu sistÄ“mu, apgÅ«stot tās un iegÅ«stot neaprakstāmu to sapratnes pieredzi. Un tādā veidā cilvÄ“ks atrod patiesÄ«bu, pietuvojas patiesÄ«bai vai saprot, kas pilnÄ«gi noteikti nav patiesÄ«ba. Tas tad rada to individuālās pieredzes (izziņas) faktoloÄ£isko pamatu, bez kura esamÄ«bas cilvÄ“ka apziņa grimst visaptverošÄs dezinformācijas purvā, un viņš neko nesaprot pat tad, kad tam visa nepieciešamā informācija ir pieejama.

Šajā domāšanas un izziņas procesā var izdalÄ«t dažas domāšanas tehnikas, kuras palÄ«dz pietuvoties patiesÄ«bai un saprast to, kas nav patiess.

*) Jācenšas saprast deklaratÄ«vo loÄ£iku. Tas nozÄ«mÄ“, ka ir jānotic vai drošÄ«bas pÄ“c - it kā jānotic (“pieņemsim, ka ir tā...”) izzināmā objekta pašdeklarācijai un jāmÄ“Ä£ina savā prātā izveidot pilnu tā uzskatu sistÄ“mu.

*) Jāveic loÄ£iskā turpināšana. Tas nozÄ«mÄ“, ka ir loÄ£iski jāpaturpina izzināmā objekta pašdeklarācija, lai saprastu tā deklarāciju loÄ£iskās attÄ«stÄ«bas iespÄ“jamos virzienus (te gan bÅ«tiski ir nesaputroties un paturÄ“t prātā, ka loÄ£iskā turpinājuma rezultāts ir paša izzinošÄ subjekta secinājumu produkts).

*) JāmeklÄ“ loÄ£iskās kļūdas. Tas nozÄ«mÄ“, ka ir jāpārbauda izzināmā objekta pašdeklarācija uz loÄ£isko kļūdu esamÄ«bu un, ja tādas ir, tās sev prātā ir jānofiksÄ“ un jācenšas saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpÄ“c?”).

*) JāfiksÄ“ vÄ“sturiskās izmaiņas un jācenšas saprast to dabu. Tas nozÄ«mÄ“, ka ir jācenšas atcerÄ“ties iepriekš notikušo, agrāk stāstÄ«to un pateikto. Tādēļ ir jāinteresÄ“jas par vÄ“sturi, regulāri pilnveidojot savu vÄ“sturisko notikumu sapratni, kā arÄ« personiskām vajadzÄ«bām ir jāizveido un jāuztur faktoloÄ£isko notikumu bibliotÄ“ka (jāsaglabā ieinteresÄ“jušÄs grāmatas, avÄ«zes, žurnāli, rakstu izgriezumi un tas pats ir jādara ar elektroniskajiem ziņojumiem, rakstiem, grāmatām un cietiem failiem (saglabājot arÄ« zÄ«mÄ«gākos ekrānšÄviņus)). Un visa jaunākā informācija un pašdeklaratÄ«vie objekti ir prātā jāsalÄ«dzina ar iepriekš notikušo vai teikto, nepieciešamÄ«bas gadÄ«jumā atsvaidzinot atmiņu ar ielÅ«košanos bibliotÄ“kā. ŠÄdas salÄ«dzināšanas rezultātā jāmÄ“Ä£ina saprast izzināmās parādÄ«bas likumsakarÄ«bas un fiksÄ“t pretrunas, cenšoties saprast to dabu (ar daudzajiem “kāpÄ“c?”).

*) JāiejÅ«tas citu vietā. Jāiedomājas, “kā darÄ«tu es cita apstākļos un cita vietā?”, “kā justos es cita apstākļos un cita vietā?”. Tas palielina iespÄ“ju labāk saprast citus, viņu motÄ«vus, domu gaitu, rÄ«cÄ«bas loÄ£iku. Tai skaitā ļauj mÄ“Ä£ināt ieskatÄ«ties nedeklarÄ“tajā un slÄ“pjamajā.

*) JāmeklÄ“, jāpiemÄ“ro un jāpārbauda analoÄ£ijas. Labākai izzināmo parādÄ«bu sapratnei jāmeklÄ“ un jāpiemÄ“ro analoÄ£ijas no labāk zināmām un saprotamām jomām. Un tās jāpārbauda, teorÄ“tiski pārdomājot un ilgstoši novÄ“rtÄ“jot tās atbilstÄ«bu.

*) Jācenšas formulÄ“t un pārbaudÄ«t likumsakarÄ«bas. VÄ“rojot un izzinot parādÄ«bas, jācenšas pašam formulÄ“t iespÄ“jamās likumsakarÄ«bas, kuras ir jāpārbauda teorÄ“tiski pārdomājot un ilgstoši novÄ“rtÄ“jot to atbilstÄ«bu realitātei.

*) Jāmācās no vÄ“stures. Atbilstoši pagātnes notikumi un likumsakarÄ«bas pÄ“c analoÄ£ijas jāpiemÄ“ro šodienai (izzināmajām parādÄ«bām), jānovÄ“rtÄ“, cik izteikta ir vÄ“sturiskās atkārtošanās tendence (cik pamatota ir attiecÄ«gā vÄ“sturiskā analoÄ£ija) un tā jāpārbauda, teorÄ“tiski pārdomājot un ilgstoši novÄ“rtÄ“jot tās atbilstÄ«bu. Tiesa, ir jāņem vÄ“rā, ka vÄ“sture tieši un precÄ«zi atbilstoši pagātnes notikumiem neatkārtojas. MācÄ«šanās no vÄ“stures dod iespÄ“ju prognozÄ“t tālāko attÄ«stÄ«bu, ja lÄ«dzÄ«gas tendences agrāk jau ir izpaudušÄs.

*) JāmÄ“Ä£ina aptvert visa parādÄ«bas kopa. Viena no bÅ«tiskākajām izziņas procesa nepilnÄ«bām, kuras rezultātā tiek pieļautas kļūdas vai netiek sasniegts izziņas relatÄ«vais maksimums, ir objektÄ«va vai subjektÄ«va nespÄ“ja aptvert visu izzināmās parādÄ«bas kopu, vÄ“ršot izzinošu uzmanÄ«bu tikai uz daļu no parādÄ«bas. Šo izziņas problÄ“mu plaši izmanto arÄ« manipulÄ“šanā ar cilvÄ“ku apziņu. Pirmkārt, ir jāzin, ka šÄda problÄ“ma pastāv un iespÄ“ju robežās ir jāminimizÄ“ tās izpausme. PlašÄkā skatÄ«jumā tas nozÄ«mÄ“, ka ir jācenšas bÅ«t iespÄ“jami universālam (jāmÄ“Ä£ina apgÅ«t nozÄ«mÄ«gāko jomu pamati, to filozofija) un izziņas procesā jāizmanto sistÄ“miska pieeja.

*) JāizšÄ·ir galvenais un jāatsijā liekais. Daudzu faktu, faktoru, apsvÄ“rumu un informācijas pārbagātÄ«bā jāspÄ“j noteikt pats galvenais, bÅ«tiskākais, kas nosaka izzināmā objekta un likumsakarÄ«bu dabu. Ja šÄ«s spÄ“jas nav, tad cilvÄ“ks nogrimst otršÄ·irÄ«gos vai nesvarÄ«gos sÄ«kumos un no lietu bÅ«tÄ«bas maz ko saprot.  

*) Izzināmie objekti ir jāklasificÄ“. Izzināmajiem objektiem ir jānosaka bÅ«tiskākās to Ä«pašÄ«bas vai pazÄ«mes un pÄ“c tām tie ir jāsadala grupās (klasÄ“s), kuras labākai sapratnei var sakārtot hierarhiskā koka veidā. Tas dod iespÄ“ju labāk pārskatÄ«t un labāk orientÄ“ties lielā informācijas vienÄ«bu daudzumā, labāk saprast konkrÄ“to objektu vai parādÄ«bu, kā arÄ« uzlabot prognozÄ“šanas precizitāti, jo objektiem ar vienādām bÅ«tiskajām Ä«pašÄ«bām / pazÄ«mÄ“m ir lÄ«dzÄ«gas vai vienādas sevis izpaušanas tendences. TomÄ“r jāsargās, lai objektu Ä«pašÄ«bas vai pazÄ«mes tiktu noteiktas precÄ«zi un tās tik tiešÄm bÅ«tu bÅ«tiskas, pretÄ“jā gadÄ«jumā klasifikācija var bÅ«t nevajadzÄ«gi un traucÄ“joši apjomÄ«ga, neprecÄ«za, bezjÄ“dzÄ«ga un izziņas procesam kaitÄ“joša.

*) Jāmācās no gudrākiem cilvÄ“kiem. Nepārtraukti jāmeklÄ“ cilvÄ“ki, kuri ir gudrāki par pašu, jāklausās, ko viņi saka, jāskatās, ko tie dara, jānovÄ“rtÄ“ viņu morālā stāja. Jāmācās no gudrākiem cilvÄ“kiem, jācenšas viņiem lÄ«dzināties un pārspÄ“t tos, tai pat laikā jāpieiet viņu paustajam kritiski, viss pašam ir jāpārdomā, jāpārpārbauda un cÄ«tÄ«gi jāmeklÄ“ iespÄ“jamās kļūdas vai neatbilstÄ«bas realitātei, kas jāņem vÄ“rā. Jāsargā kļūt par “guru” vai tā mācÄ«bu adeptu, jo lÄ«dz ar to patstāvÄ«ga izziņa kļūst ievÄ“rojami apgrÅ«tināta vai vispār kļūst neiespÄ“jama.  

*) NedrÄ«kst zaudÄ“t paškritiku un ieslÄ«gt dogmatismā. Tā kā izzinošÄ domāšana ir saistÄ«ta ar nepārtrauktu operÄ“šanu ar pieņēmumiem un versijām, kuru patiesuma pakāpe lÄ«dz galam nav zināma, ir ļoti bÅ«tiski nepārtraukti uzturÄ“t augstu personiskās (individuālās) paškritikas lÄ«meni. TāpÄ“c visu laiku pašam savi uzskati ir jākritizÄ“ un kā pret lielu vÄ“rtÄ«bu ir jāizturas pret jebkuru ārÄ“ju kritiku. Ja cilvÄ“kam nav pietiekams paškritikas lÄ«menis vai arÄ« tiek sasniegti intelektuālo spÄ“ju griesti, viņš riskÄ“ ieslÄ«gt dogmatismā, kad par absolÅ«tu patiesÄ«bu tiek pieņemts kāds no izziņas procesa pieņēmumiem vai starprezultātiem, kuri daļēji vai pilnÄ«bā neatbilst patiesÄ«bai. CilvÄ“ka uzskati tad “pārakmeņojas”.

Medijpratības pamati

Ja izzinošo domāšanu sašaurina lÄ«dz tam, ko pÄ“dÄ“jā laikā sāk dÄ“vÄ“t par medijpratÄ«bu, tad var izdalÄ«t sekojošus principus, kurus kopumā var nosaukt par medijpratÄ«bas pamatiem. 

Pirmkārt mediju un interneta saturā ir jācenšas identificÄ“t klaji nepatiesus objektus (ziņojumus, video, fotoattÄ“lus, apgalvojumus). Tam var noderÄ“t arÄ« daži oficiālās medijpratÄ«bas padomi, pirmkārt, attiecÄ«bā uz koriģētu video, fotoattÄ“lu, viltotu mājaslapu un sociālo tÄ«klu profilu atpazÄ«šanu. ŠÄdu objektu esamÄ«ba ir bÅ«tiska nepatiesa ziņojuma pazÄ«me, ja vien tā nav parodija, kas ir jāvÄ“rtÄ“ savādāk.

GrÅ«tāk identificÄ“jami ir nepatiesi apgalvojumi. Daļu no klaji nepatiesiem apgalvojumiem var atpazÄ«t pÄ“c to augstā “skaļuma” un paziņojuma neticamÄ«bas lÄ«meņa, kā arÄ« vÄ“rienÄ«guma. Kā universālu šÄdu ziņu novÄ“rtÄ“šanas metodi var minÄ“t nogaidÄ«šanu un pārbaudi citos informācijas avotos: sākumā jācaurskata vairāki citi mediji, vai tajos nav sastopama lÄ«dzÄ«ga ziņa, pÄ“c tam nedaudz jānogaida (no dažām stundām lÄ«dz divām dienām) un tad vÄ“lreiz jācaurskata vairāki citi mediji; ja šÄda ziņa nav parādÄ«jusies citur, tad tā visticamāk ir viltus ziņa (“feiks”). Ja šÄda veida ziņā ir minÄ“ta kāda iestāde vai persona, kam ir zināma kontaktinformācija, tad ziņu var pārbaudÄ«t, sazinoties ar šo iestādi vai personu. TomÄ“r bieži vien nepatiesi apgalvojumi nav tik viegli nosakāmi, un vÄ“l jo vairāk – dezinformācija.

Universāla pieeja jebkuras informācijas pārbaudei ir vispusÄ«ba. Informāciju var sāk uzskatÄ«t par puslÄ«dz droši ticamu tikai tad, ja to apstiprina vairāki savstarpÄ“ji neatkarÄ«gi avoti. Tas nozÄ«mÄ“, ka viens no galvenajiem medijpratÄ«bas pamatprincipiem ir savstarpÄ“ji neatkarÄ«gu informācijas avotu dažādÄ«ba. Pie tam, ja par kādu notikumu ziņo avots, par kuru ir aizdomas, ka tas var bÅ«t vienpusÄ“ji angažēts, tad šÄdu ziņu ir jācenšas pārbaudÄ«t arÄ« avotos, kas varÄ“tu bÅ«t pretÄ“ji angažēti. Citiem vārdiem sakot, katram pašam ir jācenšas noskaidrot pretÄ“jās puses nostāja, pilnÄ«bā neuzticoties žurnālistiem, kuri savā vairumā jau sen to dara tikai formāli “Ä·eksÄ«ša pÄ“c” (ja dara vispār). Un tad, kad ir iegÅ«ta informācija no dažādiem un pretÄ“jiem avotiem par visu pušu nostāju, ir iespÄ“jams sastādÄ«t savu priekšstatu, kas tad patiesÄ«bā ir noticis.

No tā arÄ« izriet, ka ir bÅ«tiski spÄ“t ātri novÄ“rtÄ“t avotu komerciālo, ideoloÄ£isko, organizatorisako un/vai valstisko piederÄ«bu, lai ņemtu vÄ“rā potenciālo avota dezinformÄ“jošo komponenti un varÄ“tu pārbaudÄ«t to informāciju citos, pirmkārt, oponÄ“jošos avotos. Bet, lai to labāk un precÄ«zāk spÄ“tu, cilvÄ“kam ir jābÅ«t lietas kursā vismaz par nozÄ«mÄ«gākajiem politekonomiskajiem subjektiem (formālām un neformālām organizācijām un organizāciju grupām), kuri kaut kādu savu apsvÄ“rumu pÄ“c mÄ“Ä£ina ietekmÄ“t (tai skaitā dezinformÄ“t) sabiedrisko apziņu sev nepieciešamajā virzienā. Ja cilvÄ“ks nav informÄ“ts par subjekta, kurš to mÄ“Ä£ina dezinformÄ“t, esamÄ«bu, Ä«pašÄ«bām un/vai mÄ“rÄ·iem, tad viņam ir grÅ«tāk identificÄ“t šÄ« subjekta dezinformāciju, tāpÄ“c vairums nozÄ«mÄ«gāko politekonomisko subjektu izmanto dažādas maskÄ“šanās metodes, cenšoties apgrÅ«tināt publikas spÄ“jas sevi atpazÄ«t un tādēļ plaši izmanto pilnu dezinformÄ“jošu metožu klāstu. 

Ja tiek ziņots par kādu plašu notikumu, pasākumu, raidÄ«jumu, dokumentu, interviju, runu vai paziņojumu saÄ«sināta atstāsta un nelielu fragmentu formā, tad ir lietderÄ«gi sameklÄ“t visu materiālu (pirmavotu) un caurskatÄ«t pašam vai iepazÄ«ties ar to pilnÄ«bā (ja tas, protams, ir iespÄ“jams). CilvÄ“ki, kuri tā dara regulāri, pietiekami drÄ«z konstatÄ“, ka mediju atstāsti bieži vien ir nepilnÄ«gi, kļūdaini un/vai maldinoši. Citiem vārdiem sakot, ir jāizmanto informācijas pirmavoti.

BÅ«tiskākā medijpratÄ«bas spÄ“ja ir prasme novÄ“rtÄ“t dezinformāciju un dezinformÄ“jošas epizodes, nosakot to atbilstÄ«bas pakāpi humānai, nehumānai vai antihumānai ideoloÄ£iski – reliÄ£iskai uzskatu kopai. Tieši izejot no šÄda novÄ“rtÄ“juma ir jānosaka attieksme gan pret konkrÄ“tu dezinformāciju izpausmÄ“m, gan pret subjektiem, kuri tās rada un izplata. Un tāpÄ“c politekonomiskie subjekti, kuriem ir nehumāni vai antihumāni ideoloÄ£iski – reliÄ£iskie uzskati, visos iespÄ“jamajos veidos cenšas tos slÄ“pt, rast tiem attaisnojumu, attÄ“lot tos nepatiesi pozitÄ«vā gaismā un sevišÄ·i plaši un intensÄ«vi izmanto dezinformatÄ«vas metodes ar augstu melu un maldināšanas Ä«patsvaru. Kā šÄda politiska subjekta vÄ“sturisku piemÄ“ru var minÄ“t Vācijas nacionālsociālistisko partiju ar Ä€.Hitleru priekšgalā.

Lai veiktu tādu dezinformācijas novÄ“rtÄ“jumu, ir jāiepazÄ«stas ar subjektu pašdeklarācijām un viedokļiem, jāvÄ“rtÄ“ to esošÄs un pagātnes darbÄ«bas, jācenšas veikt viņu dezinformācijas analÄ«zi, meklÄ“jot konsekvences trÅ«kumu, dubultos standartus (kad pret vieniem ir viena pieeja, bet pret citiem pavisam cita), loÄ£iskās kļūdas, darbÄ«bu nesaskaņas ar pašdeklarācijām, visu veidu pretrunas (savstarpÄ“jās, ar citiem, ar iepriekš teikto, ar tagadÄ“jām vai pagātnes darbÄ«bām utt.) un manipulāciju ar sabiedrisko apziņu izpausmes.

ApskatÄ«tā medijpratÄ«bas sapratne ir komplicÄ“ta, intelektuālo piepÅ«li prasoša un šÄ·ietami nereāli pielietojama no vairuma cilvÄ“ku puses, bet tai nav alternatÄ«vu, jo jebkāds vienkāršotāks medijpratÄ«bas modelis ir salÄ«dzinoši viegli izmantojams pat primitÄ«vās dezinformatÄ«vās shÄ“mās, kad zaglis sauc: “Ķeriet zagli!”.

PiemÄ“ram, kā viena no oficiālās medijpratÄ«bas nostādnÄ“m, kas plaši tiek komunicÄ“ta, ir dezinformācijas noteikšana pÄ“c informācijas avota. Un tik tiešÄm, avota piederÄ«ba var palÄ«dzÄ“t gan identificÄ“t, gan novÄ“rtÄ“t tā iespÄ“jamo dezinformāciju, bet šÄdas pieejas absolutizācija vai vienkāršošana ir krasi dezinformatÄ«va, jo pat izteikti dezinformatÄ«vs avots var saturÄ“t patiesÄ«bas elementus, un tas var bÅ«t sabiedriski ļoti noderÄ«gs savu ideoloÄ£isko, politisko un/vai ekonomisko pretinieku dezinformācijas identificÄ“šanai un novÄ“rtÄ“šanai. Tieši tāpÄ“c demokrātiskā sabiedrÄ«bā vārda brÄ«vÄ«ba un viedokļu dažādÄ«ba tiek uzskatÄ«ta par lielu vÄ“rtÄ«bu, kuras obligāts nosacÄ«jums ir arÄ« dažādu un pretrunÄ«gu dezinformācijas avotu esamÄ«bas pieļaušana. 

ArÄ« Latvijā šis oficiālās medijpratÄ«bas paņēmiens ir viens no oficiālās dezinformācijas elementiem, kura mÄ“rÄ·is ir diskreditÄ“t sabiedriskajā apziņā valstiski, ideoloÄ£iski un politiski nevÄ“lamus alternatÄ«vas informācijas avotus (pirmkārt, ar Krieviju saistÄ«tos un konservatÄ«vas ievirzes), lai uz tā fona kā drošus un maksimāli ticamus izceltu savus avotus un to dezinformāciju (galvenokārt neoliberālas ievirzes). Tā ir dezinformācija, kam savā bÅ«tÄ«bā ir maz kas kopÄ“js ar medijpratÄ«bu.       

Nobeigumam

SpÄ“ja atpazÄ«t dezinformāciju un sapratne par mÅ«sdienu globālajām tendencÄ“m, kuras attÄ«stās cilvÄ“ku vairākumam arvien nedraudzÄ«gākā virzienā, dod iespÄ“ju ietekmÄ“t šos procesus un tos mainÄ«t, samazinot vai novÄ“ršot varbÅ«tÄ«bu Ä«stenoties sliktākajām iespÄ“jamÄ«bām. PārfrāzÄ“jot Raini var teikt, ka tas ļaunā laiks, kurš šalkās trÄ«c, tas nenāks, ja muļķi to nevedÄ«s. Diemžēl viņi ved un diemžēl viņu ir pietiekami daudz.

TāpÄ“c nepieciešams, lai iespÄ“jami vairāk cilvÄ“ku apgÅ«tu spÄ“ju orientÄ“ties dezinformācijas džungļos un beidzot ieraudzÄ«tu gan to antisabiedrisko virzienu, pa kuru cilvÄ“ce tiek virzÄ«ta, gan tos politekonomiskos spÄ“kus, kas to dara, gan tās ideoloÄ£iskās piesegtÄ“zes un maldinošÄs metodes, kuras izmantojot pārāk daudzi cilvÄ“ki tiek pārliecināti, ka melns ir balts, gan arÄ« tos sabiedriskās pretošanās ceļus, kuri ir pieejami katram cilvÄ“kam.

Ir jāatmostas, jāatver acis un jāpārstāj ticÄ“t destruktÄ«vajai propagandai. Un iespÄ“ju robežās jāsāk rÄ«koties... VÄ“l ir laiks. Pagaidām vÄ“l var. Joprojām pesimistisko scenāriju Ä«stenošanās ir novÄ“ršama, un to var nepieļaut ne tikai sabiedrÄ«ba kopumā, bet arÄ« atsevišÄ·i cilvÄ“ki.

Novērtē šo rakstu:

0
0