Menu
Pilnā versija

Par Īvānu un pašiem

Ä’riks Stendzenieks · 31.03.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien daudz manu sekotāju trako par Daiņa Īvāna rakstu avÄ«zÄ“ "Cīņa" pirms gadiem 30, kas piespÄ“lÄ“ja sociālismam un PSRS*. Lai bÅ«tu.

Bet domāju: daudziem no mums vienkārši paveicās piedzimt dažus gadus par vÄ“lu, lai kvalificÄ“tos čekas spiegiem. Tā ir no mums neatkarÄ«ga likteņa priekšrocÄ«ba, caur kuru mums te ļoti Ä“rti sajusties pārākam par kādu, kura kartÄ«te ir ÄŒK maisā.

Es biju uz NATO armijas iznÄ«cinātāju parādi Daugavas krastā. BÄ“rni tÄ“viem sēž kukaragā. Konfeti, cukurvate, atrakcijas, izklaides un lÄ«ksmÄ«ba. Sejā prieks, jÅ«sma un asaras. Un tad pÄ“kšÅ†i pavecāka kunga balss no aizmugures: "LÅ«k, lÅ«k. Tā mÄ“s, latvieši, sveicām PSRS tankus, tā mÄ“s gavilÄ“jam par iznÄ«cinātājiem, no kuriem katrs spÄ“j nonest pusi RÄ«gas.”

CilvÄ“ki grib izdzÄ«vot dažādās sistÄ“mās. Nevienu no šodien redzamajiem personāžiem nevar vainot izsÅ«tÄ«šanā, kāda nāvÄ“ vai genocÄ«dā. Nav tādu dokumentu.

Nē. Parasts, formāls protokols. Īstie vainīgie jau sen zem zemes, un lai Dievs viņus tiesā. Es no sirds novēlu ikvienam no kritizētājiem paveikt kaut 1% no tā, ko izdarīja Dainis Īvāns Latvijas tautas mobilizācijas valsts brīvībai labā.

Pagaidām viņi to nav paveikuši. Puņķu Ä“šanu Ä«sti nevar uzskatÄ«t par drosmÄ«gu un nelaužamu valsts vadÄ«bas principu. MÄ“s esam nolaidušies no Gunāra Astras lÄ«dz Ataola BÄ“rziņa izpratnei par nepakļaušanos varai, upurÄ“šanos un cīņu. Runātāju tā kā pietiek. Tagad atkal vajadzÄ“tu darÄ«tājus. Paldies.

* Runa ir par Daiņa Īvāna parakstīto Leonīda Brežņeva nekrologu. Lūk, tā pilns teksts:

BÅ«sim vienoti!
 
Cik dÄ«vaina sajÅ«ta. DzÄ«ve rit. Viņa aizsāktais darbs turpinās, viņa garÄ«gā klātbÅ«tne vÄ“l jÅ«tama ik uz soļa, bet viņa paša vairs nav. GrÅ«ti noticÄ“t… Lai arÄ« zinām – mirklÄ«gs laika ritumā viena cilvÄ“ka mūžs, mirstÄ«gs pats cilvÄ“ks.
Ä»oti daudz LeonÄ«da Brežņeva vārds nozÄ«mÄ“jis Ä«paši manai paaudzei, tiem, kuri vÄ“l nav sasnieguši trÄ«sdesmit gadu slieksni. Viņa netiešÄ un tiešÄ ietekmÄ“, viņa virzÄ«tās valsts politikas iespaidā esam vadÄ«juši sava apzinÄ«gā mūža gadus, nobrieduši, atraduši vietu dzÄ«vÄ“ un iesaistÄ«jušies tās veidošanā. MÄ“s, karu neredzÄ“jušie, neesam to aizmirsuši. MÄ“s esam iemācÄ«ti novÄ“rtÄ“t vārdu MIERS, ticÄ“t tam un savu iespÄ“ju robežās par to cÄ«nÄ«ties. LeonÄ«ds Brežņevs, politiÄ·is, valsts galva un izcila personÄ«ba, lÄ«dz šim allaž bijis mums lÄ«dzās, un caur mÅ«su paaudzi viņš tagad ieiet leÄ£endā. Tā jau ir mÅ«su atbildÄ«ba Nākotnes priekšÄ.
Šajās dienās daudz runāts par biedra Brežņeva lomu svarÄ«gu valsts politikas principu izstrādāšanā, marksisma-ļeņinisma mācÄ«bas attÄ«stÄ«šanā, saspÄ«lÄ“juma mazināšanā, par viņa darbiem kara un miera jautājumos, par viņa teorÄ“tisko mantojumu. Man kā literātam šeit tÅ«lÄ«t nāk prātā viņa atmiņu grāmatas “Mazā zeme”, “Atdzimšana”, “Neskartā zeme” un “Atmiņas”. Vai daudz ir tādu valstsvÄ«ru, kuri spÄ“juši atstāt lÄ«dzÄ«gus literārus darbus? Jo Ä«paši to nozÄ«mÄ«gumu apzināmies tagad, kad viņa vairs nav mÅ«su vidÅ«. AtšÄ·iram grāmatu, un atkal dzirdam viņa balsi, ejam cauri svarÄ«giem valsts dzÄ«ves notikumiem, redzam CilvÄ“ku un viņa lomu šais notikumos. Tā vairs nav tikai literāri pārstrādāta biogrāfija vien, bet gan vispārcilvÄ“ciska lÄ«dzÄ«ba par mÄ“rÄ·tiecÄ«bu un vÄ«rišÄ·Ä«bu, par principiālu kalpošanu ideāliem, partijai un savai tautai.
Tikai pirms dažiem mÄ“nešiem es ar interesi vÄ“roju, kā mana kolÄ“Ä£e, jaunā televÄ«zijas režisore Dace SlagÅ«ne strādāja pie LeonÄ«da Brežņeva “Mazās zemes” fragmentu lasÄ«juma iestudÄ“šanas mÅ«su studijā. Grāmata ir par grÅ«tiem brīžiem mÅ«su zemes un visas pasaules mūžā. Taču lielgabalu dārdus, ložu sprakšÄ·us un apdullinošo nāves klusumu tajā pārskan LeonÄ«da Brežņeva optimisma, cilvÄ“kmÄ«lestÄ«bas un rÄ«tdienas ticÄ«bas balss. Savienojoties bijušajam ar esošo, dzimst jaunais… Tas bija jÅ«tams arÄ« raidÄ«jumā. Un tagad man šÄ·iet: vai nav zÄ«mÄ«gi, ka to iestudÄ“ja gados jauna režisore? LeonÄ«ds Brežņevs taču paliek dzÄ«vot mÅ«sos, viņš mums ir vajadzÄ«gs un mÄ“s piemiņu par viņu nesÄ«sim tālāk.
D.Īvāns, Latvijas televīzijas redaktors

BÅ«sim vienoti!

Cik dÄ«vaina sajÅ«ta. DzÄ«ve rit. Viņa aizsāktais darbs turpinās, viņa garÄ«gā klātbÅ«tne vÄ“l jÅ«tama ik uz soļa, bet viņa paša vairs nav. GrÅ«ti noticÄ“t… Lai arÄ« zinām – mirklÄ«gs laika ritumā viena cilvÄ“ka mūžs, mirstÄ«gs pats cilvÄ“ks.

Ä»oti daudz LeonÄ«da Brežņeva vārds nozÄ«mÄ“jis Ä«paši manai paaudzei, tiem, kuri vÄ“l nav sasnieguši trÄ«sdesmit gadu slieksni. Viņa netiešÄ un tiešÄ ietekmÄ“, viņa virzÄ«tās valsts politikas iespaidā esam vadÄ«juši sava apzinÄ«gā mūža gadus, nobrieduši, atraduši vietu dzÄ«vÄ“ un iesaistÄ«jušies tās veidošanā. MÄ“s, karu neredzÄ“jušie, neesam to aizmirsuši. MÄ“s esam iemācÄ«ti novÄ“rtÄ“t vārdu MIERS, ticÄ“t tam un savu iespÄ“ju robežās par to cÄ«nÄ«ties. LeonÄ«ds Brežņevs, politiÄ·is, valsts galva un izcila personÄ«ba, lÄ«dz šim allaž bijis mums lÄ«dzās, un caur mÅ«su paaudzi viņš tagad ieiet leÄ£endā. Tā jau ir mÅ«su atbildÄ«ba Nākotnes priekšÄ.

Šajās dienās daudz runāts par biedra Brežņeva lomu svarÄ«gu valsts politikas principu izstrādāšanā, marksisma-ļeņinisma mācÄ«bas attÄ«stÄ«šanā, saspÄ«lÄ“juma mazināšanā, par viņa darbiem kara un miera jautājumos, par viņa teorÄ“tisko mantojumu. Man kā literātam šeit tÅ«lÄ«t nāk prātā viņa atmiņu grāmatas “Mazā zeme”, “Atdzimšana”, “Neskartā zeme” un “Atmiņas”. Vai daudz ir tādu valstsvÄ«ru, kuri spÄ“juši atstāt lÄ«dzÄ«gus literārus darbus? Jo Ä«paši to nozÄ«mÄ«gumu apzināmies tagad, kad viņa vairs nav mÅ«su vidÅ«. AtšÄ·iram grāmatu, un atkal dzirdam viņa balsi, ejam cauri svarÄ«giem valsts dzÄ«ves notikumiem, redzam CilvÄ“ku un viņa lomu šais notikumos. Tā vairs nav tikai literāri pārstrādāta biogrāfija vien, bet gan vispārcilvÄ“ciska lÄ«dzÄ«ba par mÄ“rÄ·tiecÄ«bu un vÄ«rišÄ·Ä«bu, par principiālu kalpošanu ideāliem, partijai un savai tautai.

Tikai pirms dažiem mÄ“nešiem es ar interesi vÄ“roju, kā mana kolÄ“Ä£e, jaunā televÄ«zijas režisore Dace SlagÅ«ne strādāja pie LeonÄ«da Brežņeva “Mazās zemes” fragmentu lasÄ«juma iestudÄ“šanas mÅ«su studijā. Grāmata ir par grÅ«tiem brīžiem mÅ«su zemes un visas pasaules mūžā. Taču lielgabalu dārdus, ložu sprakšÄ·us un apdullinošo nāves klusumu tajā pārskan LeonÄ«da Brežņeva optimisma, cilvÄ“kmÄ«lestÄ«bas un rÄ«tdienas ticÄ«bas balss. Savienojoties bijušajam ar esošo, dzimst jaunais… Tas bija jÅ«tams arÄ« raidÄ«jumā. Un tagad man šÄ·iet: vai nav zÄ«mÄ«gi, ka to iestudÄ“ja gados jauna režisore? LeonÄ«ds Brežņevs taču paliek dzÄ«vot mÅ«sos, viņš mums ir vajadzÄ«gs un mÄ“s piemiņu par viņu nesÄ«sim tālāk.

D.Īvāns, Latvijas televīzijas redaktors

Novērtē šo rakstu:

0
0