Iesaki rakstu:

Ä¢enerālprokuratÅ«ra Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram RimšÄ“vičam un uzņēmÄ“jam Mārim Martinsonam uzrādÄ«jusi apsÅ«dzÄ«bas par noziedzÄ«gi iegÅ«tu lÄ«dzekļu legalizÄ“šanu, norādot, ka viņi abi grupā pÄ“c iepriekšÄ“jas vienošanās izdarÄ«juši noziedzÄ«gi iegÅ«tu 250 000 eiro legalizÄ“šanu. KamÄ“r ne prokuratÅ«ra, ne abi apsÅ«dzÄ“tie nekādu informāciju nesniedz, Pietiek publicÄ“ nodaļu no Latvijas grāmatnÄ«cās pÄ“dÄ“jā mÄ“neša laikā pieprasÄ«tākās grāmatas – jaunā politiskā trillera „Nauda”, kurā cita starpā atspoguļoti arÄ« ieraksti no „pilnÄ«gi izdomātām” sarunām viesu namā „Spāres”, - tajās figurÄ“ arÄ« tādi personāži kā Ilmārs RimÄ“vičs, Māris Mortensons un Grigorijs Kuseļņikovs.

„Viņš iesprauda flešku sava bijušÄ Ä£imenes klÄ“pjdatora sānos, sagaidÄ«ja, kad uz ekrāna parādās attiecÄ«gā ikoniņa, ar trešo piegājienu noklikšÄ·ināja uz tās, dažas sekundes noskatÄ«jās pārdesmit audiofailu simboliņos ar viņam neko neizsakošiem datumiem un tad enerÄ£iski noklikšÄ·ināja uz viena ar nosaukumu “Spāres. 11.09.14”.

Neko laba jau nu audio kvalitāte nebija. Iļja nebija nekāds speciālists, taču pat viņš varÄ“ja pietiekami droši secināt – šÄ« bija nevis telefonsaruna, bet gan divu kādā telpā sÄ“došu cilvÄ“ku dialogs, kas bija fiksÄ“ts ar ierakstu iekārtu, kura atradās krietnā attālumā no runātājiem.

Nevienu no viņiem Iļja, protams,  nesazÄ«mÄ“ja – visas šÄ«s latviešu bÅ«šanas viņam bija dziļi svešas un nesaprotamas. Tas gan bija skaidrs, ka abi vÄ«rieši, kas viens otru dÄ“vÄ“ja par Māri un Ilmāru, ir labi pazÄ«stami un lietišÄ·i apspriež svarÄ«gas lietas. Tostarp arÄ« naudas lietas.

– Sveiki, Māri.

– Labdien, labdien.

– Labi, ka atradi laiku. Ir šÄdas tādas lietas sakrājušÄs.

– TiešÄm? MÄ“s taču vÄ“l nesen tikāmies. Visam vajadzÄ“ja bÅ«t kārtÄ«bā…

– Izrunāsim, izrunāsim, Māri. Nav tā gluži. Bet sākumā… Kādu tÄ“ju, kafiju, vÄ“l kaut ko?

– Tad meitene bÅ«s jātraucÄ“. Nav vÄ“rts, Ilmār, labāk pie lietas. Nav labi ar laikiem šajās dienās. Nebija viegli izrauties, lai atbrauktu.

– Labi, labi, pie lietas… Es skatos – ir kaut kāda problÄ“ma ar ikmÄ“neša maksājumu?

– Nu kas nu par problÄ“mu – maza aizÄ·eršanās. Tā reizÄ“m gadās, tu taču zini, Ilmār. JābÅ«t elastÄ«giem. Viss bÅ«s. Ja ne tÅ«lÄ«t, tad drusku jāpagaida. Procesi tādi. Kipešam nav pamata.

Un te pÄ“kšÅ†i viss mainÄ«jās – tik negaidÄ«ti, ka Iļja gandrÄ«z salÄ“cās. Par Ilmāru sauktā cilvÄ“ka balss no auksti lietišÄ·as pÄ“kšÅ†i pārvÄ“rtās lÄ«dz nepazÄ«šanai. Nemaz ne tik bieži Iļja bija dzirdÄ“jis, ka vÄ«rietis sāk spiegt, – un šis bija tieši šÄds gadÄ«jums.

– Tu tagad ņirgājies, ja? Tev tas liekas smieklÄ«gi? Humorists? Budists? Par elastÄ«bu un pacietÄ«bu man te runāsi? Tu vispār… Ä·ieÄ£eļu cilātājs atradies!…

NeizklausÄ«jās, ka Māris bÅ«tu tikpat pārsteigts kā Iļja, saskaroties ar negaidÄ«to pārvÄ“rtÄ«bu, – pÄ“c tālākās sarunas norises spriežot, viņš sarunas biedru pazina ilgi un labi. Laikam bija pieradis.

– Nu labi, labi, Ilmār. Viss taču lielos vilcienos ir kārtÄ«bā. Par ko tāds strjoms? Kaut kas nav laikus ienācis vai kā? TiešÄm?

– Tu man vÄ“l prasi? Tu man vÄ“l prasi??? Tu??? Man??? Prasi??? Vai mums nebija skaidri un gaiši norunāts? Katra mÄ“neša desmitajā datumā man atnes tos divdesmit, kas man ir nepieciešami tekošiem izdevumiem. Kas atnes, kā atnes, kas man par daļu. Bet atnes. Kurš vārds te nav saprotams? Vai kura zilbe? Ne-pie-cie-ša-mi! Nepieciešami! Man atnes! Un kur ir? Kurš datums šodien ir, tu zini?

– Labi, Ilmār, labi. Kurš gan strÄ«dÄ“sies? Viss ir. Viss notiek. Es labi zinu, kas norunāts. Tavi divdesmit. Divdesmit. Reizi mÄ“nesÄ«. Bet ir viens mazs “bet”. Tev atnes tos divdesmit tad, ja man ienāk tas, kam tavā sakarā ir jāienāk. Es neesmu labdarÄ«bas kantoris, Ilmār. SorrÄ«, neesmu. Ja man neienāk, tev arÄ« neienāk. Vienkārši. Baigi vienkārši. Ienāk tavi simt. No tiem pÄ“c visa procesa pāri paliek septiņdesmit. Piecdesmit, ko es ielieku, kur tu vÄ“lies. Un divdesmit, kas tev ir skaidrā. Bet tas viss ir iespÄ“jams tikai tad, ja ienāk tie simt!

Bet Ilmārs tikai turpināja spiegt. ŠÄ·ita, ka savā sarunas biedrā viņš nemaz neklausās.

– Divdesmit! Katru mÄ“nesi! Desmitajā datumā! Tu nezini, kādi man ir izdevumi un kad! Nav tava darÄ«šana! Bet tava darÄ«šana ir visu un laikā, un precÄ«zi, un bez kādām runām. Tu domā – esi tik vienreizÄ“js un neaizstājams? Neesi, neesi! Neesi, Māri, tu nekas! Negribi, nevari – nomainÄ«šu, un viss.

– Nu, nomierinies taču, Ilmār. Davai, es tev uz pirkstiem parādÄ«šu. Tā, lai skaidrs. Tas nav tā – es paņemu no bankomāta un tev atnesu. Tu taču saproti. Tu taču pats to sistÄ“mu esi taisÄ«jis… cik gadus? Divdesmit vai jau vairāk? Man ir jāsaņem noteiktā laikā un jāizlaiž katru reizi citādāk. Es taču nevaru tevi kreditÄ“t, ne?

– Kā – kreditÄ“t???

– Nu, tā – kreditÄ“t. Ja tavs Grigorijs man neieskaita to ikmÄ“neša ciparu laikus, tad man viņa arÄ« nav.

– Ko? Tu gribi teikt, ka Griša neko nav ieskaitÄ«jis? – Te nu beidzot Ilmārs nedaudz aprāvās.

– Nu, Ilmār, tā ir jÅ«su darÄ«šana. Es tev savulaik piedāvāju palÄ«dzÄ“t, bet tu nÄ“ – pats, pats, visu es pats! Tev vajadzÄ“tu zināt, ka tas ir viens ļoti slÄ«ps krievs. Viņi tur Maskavā reizÄ“m arÄ« tādus taisa.

IzklausÄ«jās, ka Māra mierÄ«gais tonis iedarbojas. Spiegšana beidzās. Ilmārs labu brÄ«di paklusÄ“ja un tad jau daudz nosvÄ“rtākā balsÄ« turpināja.

– Ak tad mÅ«su jaukais Grigorijs atkal nav ieskaitÄ«jis… Kuru reizi sanāk šogad – trešo, ja?

– Jā, trešo. Pagaidām trešo.

Es saprotu, Ilmār, tu domā – man tāds bizness, kas man tur tādi divdesmit. Izvelku no kabatas un iedodu? Bet divdesmit, divdesmit, divdesmit – kopā jau sešdesmit štukas. Tu tur sÄ“di augšÄ, savā tronÄ«, reālu naudu tu vispār ikdienā neredzi un vispār ar miljardiem vien operÄ“. Bet man tā nav, Ilmār. Bizness tāpÄ“c arÄ« ir bizness, ka visa nauda strādā. Vienkārši tā izņemt nevar. Un tā jau visu laiku visi šitie, kas jābaro…

– Labi, Māri, labi. Es saprotu. ­– Laikam Ilmārs bija pietiekami izspiedzies, stresu izlicis un nu runāja gluži normālā, izlÄ«dzinošÄ balsÄ«. Toties Māris tikai tagad sāka uzvilkties.

– Da hren tu saproti, Ilmār. Kad Grigorijs ieskaita, tad ir Ķīna vai Polija, vai vÄ“l kaut kur kaut kā. KamÄ“r to visu izgriež, paiet laiks. Un, ja ir rÄ“Ä·ināts, ka ieskaita, tad tur stāv cilvÄ“kiem viss atvÄ“rts un gaida. Un, kad neieskaita, tad ir problÄ“ma…

Klau, Ilmār, tu tiešÄm negribi, lai es drusciņ palÄ«dzÄ“tu? Visiem bÅ«s labāk… Beigtu tu spÄ«tÄ“ties… Ir lietas, ko tu māki ļoti labi, bet bizness… te viss ir citādāk, nav tā, ka atnāk viens prezidents un parāda ar pirkstu, un viss uzreiz notiek un turpina notikt…

Pat Iļjam bija skaidrs, ka nezināmajam Mārim ļoti gribÄ“tos pašam sākt kārtot lietas ar tikpat nezināmo Grigoriju. Taču spiedzÄ«gais un iedomÄ«gais Ilmārs acÄ«mredzot nebija no muļķu mājām.

– Zini, Kvadrāt, reizÄ“m tev tomÄ“r var redzÄ“t cauri… Davai, neaizmirsti, kas tu esi un kur tu esi. VajadzÄ“s kaut ko vairāk – paprasÄ«šu. Bet pagaidām – viss, labi, skaidrs. Grigorijam dzÄ«ve laikam pārāk vienkārša. Nekas, nokārtosim. Viņš turpmāk divas dienas iepriekš dos ziņu, pirms skaitÄ«s… Droši, to es varu garantÄ“t. Ja nesapratÄ«s, tad izdarÄ«sim tā, lai saprastu.

– Labi. Skaidrs, Ilmār, skaidrs. BÅ«s labi, prorvjomsja. Ja ir problÄ“ma tieši tagad, es te tā katram gadÄ«jumam paņēmu lÄ«dzi. Nu tā, katram gadÄ«jumam. Divdesmit nÄ“, tik daudz nevar, bet vismaz desmit.

GandrÄ«z vai varÄ“ja saskatÄ«t, kā Ilmārs atplaukst, – viņš gan mÄ“Ä£ināja saglabāt aukstu, neieinteresÄ“tu toni, bet balss tomÄ“r nodevÄ«gi nodrebÄ“ja.

– Jā, labi. Paldies, Māri. Es zinu, ka uz tevi var paļauties… Nu, gandrÄ«z vienmÄ“r var…

Ilmārs brÄ«tiņu paklusÄ“ja, acÄ«mredzot šauboties, turpināt sarunu vai ne. Tad izšÄ·Ä«rās.

– Jā, starp citu, Māri. Mums vajadzÄ“tu pÄ“c kāda laika apsÄ“sties un tā nopietni parunāt. Šitie Grigoriji nāk un aiziet, bet… varÄ“tu bÅ«t, ka parādās kaut kas liels. Bet tur tad ir ļoti nopietni jāpastrādā. Droši vien tad arÄ« Arnis… tu taču zini Arni, ja?

– Ä€, to stÄ«vo pediņu, kas zem Vaļeras gulÄ“ja? NÄ“, personiski ne, paldies!

– NÄ“, ne gluži, Māri… DrÄ«zāk varÄ“tu teikt, ka viņš pie Vaļeras mani pārstāvÄ“ja… Nu kaut kā tā apmÄ“ram.

VajadzÄ“s iepazÄ«ties, Māri. Viņš var ļoti labi noderÄ“t. Ä»oti. Mums ar tevi.

– Tu tak zini, ka man tās jÅ«su smalkās finanses… Es esmu celtnieks, vienkāršs celtnieks. Tā vienmÄ“r ir bijis

– Ak mÅ«su finanses, Māri, ja? MÅ«su finanses? MÅ«su? Un tu bÅ«tu tas vienkāršais celtnieks? Kurš tad te mums uz “Citas dÄ“les” banku bija sacerÄ“jies? Un pat pakonsultÄ“ties neatnāca? Un rezultātā pa spārniem dabÅ«ja? Pats pa saviem personiskajiem spārniem? Nu, kurš tas bija?

Šis acÄ«mredzami nebija tas, ko Māris vÄ“lÄ“jās dzirdÄ“t. Viņš labu brÄ«di paklusÄ“ja, lÄ«dz atkal ierunājās ļoti aizspiestā balsÄ« ar metālisku pieskaņu.

– Nu, kā sanāca, tā sanāca. Nevar visur vinnÄ“t. Un ko, Ilmār, man vajadzÄ“ja tevi ņemt pulciņā? Dot tev daļu tikai tāpÄ“c, ka tu tāds foršs esi? Zini, cik tur visādu gudrinieku man jau vajadzÄ“ja paņemt? Naudas nevienam nav, bet piesÅ«kties – to gan gatavi. IetekmÄ“tāji, redz… SaietekmÄ“ja visi BikšÅ†i un LaÄ·i, un pārÄ“jie.

– Pats gudrs, Māri, pats arÄ« pa savu gudro pakausi dabÅ«ji. Bet ne par to runa. Padomā pats brÄ«vā brÄ«dÄ« – labi, “Citu dÄ“li”, tā sacÄ«t, profukal, bet cik vÄ“l tādas iespÄ“jas bÅ«s? Nu, tāda mÄ“roga. Paskaiti pats – daudz pirkstu nevajadzÄ“s…

– Labi, sapratu, Ilmār. Tad runājam.

– Labi, sazināmies.

Ar to arÄ« saruna beidzās, un beidzās arÄ« fails. Maigi izsakoties, Iļja bija vÄ«lies. Apstiprinājās viņa vissliktākās priekšnojautas. Kaut kādas latviešu ģēlas. Elite, ziniet. VarbÅ«t kādam tā arÄ« bija elite, bet viņš ne pÄ“c balss, ne pÄ“c kā cita neatpazina ne Ilmāru, ne Māri. Iļjam arÄ« nebija ne jausmas, kas ir šis Grigorijs. Un kāpÄ“c Māri sauc par Kvadrātu. VarbÅ«t uzvārds? Latviešiem tādi bija? VarbÅ«t… Viņš ātri iemeta meklÄ“tājā “Māris Kvadrāts”. Nekā.

Iļja uzmeta acis pārÄ“jiem failiem un uzklikšÄ·ināja tam, kurš, pÄ“c visa spriežot, bija ierakstÄ«ts jau divas dienas vÄ“lāk. Nekāda pārsteiguma: tas pats Ilmārs krieviski sarunājās ar kādu Grigoriju –gandrÄ«z simtprocentÄ«gi, ka ar to pašu iepriekšÄ“jā sarunā pieminÄ“to.

Kaut gan šis Grigorijs, kā varÄ“ja saprast no iepriekšÄ“jās sarunas, bija nopietni apbÄ“dinājis un pat pievÄ«lis Ilmāru, šoreiz Ilmārs nespiedza. Tas arÄ« bija saprotams – atlika Iļjam ieklausÄ«ties Grigorija balsÄ«, lai saprastu, ka uz šo cilvÄ“ku spiegšana neiedarbojās.

Saruna patiesÄ«bā bija ārkārtÄ«gi Ä«sa – vismaz tā daļa, kas bija failā.

– Sveiki.

– Sveiki, sveiki, prezidenta kungs. PatÄ«kami jÅ«s satikt. BÅ«s jau kāds brÄ«tiņš pagājis. Paldies, ka ieaicinājāt.

– Jā, Grigorij, un man likās, ka mums nebÅ«s nekādu iemeslu bez vajadzÄ«bas tikties. Ka ir norunas, ka tās tiek pildÄ«tas… Bet, lÅ«k…

– Ä€, prezident, jÅ«s par to mazo sÄ«kumu. Atvainojiet, bet tiešÄm… Nu, neliela aizÄ·eršanās. Neiedomājos, ka jums tas sÄ«kums ir tik svarÄ«gs…

– Grigorij, runa nav par cipariem, runa ir par principiem…

– Labi, prezident. Labi. Atvainojiet. Bet, prezident, es tomÄ“r gribÄ“tu vienu lietu… Atļausiet taču?

– Jā, tikai ātri, Grigorij. ŠÄ« ir laba vieta, komfortabla, taču bez vajadzÄ«bas… Nu…

– Redziet, prezident… Pie mums Krievijā parasti ir tā, ka ir darbs vai pakalpojums, vai produkts – un ir atbilstošs atalgojums. Bet mums… es pat nezinu, kāpÄ“c mums tā ir sanācis, bet… Vai jums, prezidenta kungs, nešÄ·iet, ka es veicu iemaksas, bet pretÄ« nesaņemu neko – ne pakalpojumu, ne produktu, neko…

Un jau atkal Iļjam nācās salÄ“kties. Cietumā Iļja bija “nakts Ä·inÄ«tÄ«” noskatÄ«jies visas Harija Potera filmas, un nu Ilmārs, kurš, izrādÄ«jās, bija arÄ« kaut kā prezidents, ierunājās balsÄ«, kas drÄ«zāk piestāvÄ“tu kādam Voldemortam.

– Grigorij… VÄ“lreiz un skaidri. Tu, blÄ“dÄ«gais čmo, maksā par to, ka es tev ļauju pastāvÄ“t. Ka es un mani cilvÄ“ki… ka mÄ“s ļaujam tev slaukt vietÄ“jos stulbos pensionārus un pumpÄ“t viņu naudu uz saviem ofšoriem… NenovÄ“rtÄ“si – un nebÅ«s tevis. Kā vÄ“l dažu labu nebÅ«s jau pavisam drÄ«z… Laiks iet, viss mainās… Tā ka tu, Grigorij, novÄ“rtÄ“ attieksmi. Un krāj naudiņu – vajadzÄ“s lielu iemaksu, ja gribÄ“si… nu, tu saproti, ja…

Grigorijs varbÅ«t arÄ« visu saprata, bet Iļja nesaprata pilnÄ«gi neko. Izņemot vienÄ«gi to, ka no mokošas un drošas nāves vai vismaz sakropļošanas viņu šÄ·Ä«ra vairs tikai piecas dienas. Šajā laikā viņam vajadzÄ“ja ne tikai saprast, kas ir visi šie Ilmāri, Māri Kvadrāti un Grigoriji, bet arÄ« izdomāt, kam šÄ«s sarunas šÄ·iet naudas vÄ“rtas. Ä€, un pilnai laimei vÄ“l tāds sÄ«kums – vajadzÄ“ja atrast arÄ« šifra atslÄ“gu. Za-ši-bisj, ko citu lai saka…”