Iesaki rakstu:

Satversmes tiesas tiesneša ArtÅ«ra Kuča atsevišÄ·Äs domas lietā Nr. 2019-29-01 "Par likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" programmu 03.00.00 "Augstākā izglÄ«tÄ«ba", 02.03.00 "Augstākā medicÄ«nas izglÄ«tÄ«ba", 20.00.00 "KultÅ«rizglÄ«tÄ«ba" un apakšprogrammas 22.02.00 "Augstākā izglÄ«tÄ«ba", ciktāl tās neparedz Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tajā daļā noteikto ikgadÄ“jo valsts finansÄ“juma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta, atbilstÄ«bu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 66. pantam"

1. Satversmes tiesa (turpmāk – Tiesa) 2020. gada 29. oktobrÄ« pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-29-01 "Par likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" programmu 03.00.00 "Augstākā izglÄ«tÄ«ba", 02.03.00 "Augstākā medicÄ«nas izglÄ«tÄ«ba", 20.00.00 "KultÅ«rizglÄ«tÄ«ba" un apakšprogrammas 22.02.00 "Augstākā izglÄ«tÄ«ba", ciktāl tās neparedz Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tajā daļā noteikto ikgadÄ“jo valsts finansÄ“juma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta, atbilstÄ«bu Latvijas Republikas Satversmes 1. un 66. pantam" (turpmāk – Spriedums).

Lieta tika ierosināta pÄ“c trÄ«sdesmit viena 13. Saeimas deputāta pieteikuma.

Saeima tiesas sēdē argumentēja, ka Tiesa nevar lemt par budžeta izdevumiem un par to, vai un cik lielā mērā izglītības nozare ir uzskatāma par valsts prioritāti.

Taču Tiesa var lemt par budžeta procesu, tostarp budžeta likuma pieņemšanas procesu, lai tiktu nodrošināta tiesÄ«bu sistÄ“mas harmonija un novÄ“rstas iekšÄ“ji pretrunÄ«gas normas. Procesam jāatbilst Satversmei un no pamatnormas izrietošajiem principiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu).

ArÄ« Tieslietu ministrijas pārstāves tiesas sÄ“dÄ“ pamatoti norādÄ«ja, ka likumdevÄ“ja izvÄ“li budžeta pieņemšanā nosaka politiski un lietderÄ«bas apsvÄ“rumi. Taču budžeta pieņemšanai jānotiek tiesiski korektā veidā. Likumdošanas procesā jāievÄ“ro labas likumdošanas princips, jāveicina tiesiskā stabilitāte un sabiedrÄ«bas uzticÄ“šanās valstij un tiesÄ«bām.

Tādēļ piekrÄ«tu Sprieduma 16. punktā paustajam secinājumam: "Lai arÄ« valsts budžeta projekts ir izteikti politisks lÄ“mums, tomÄ“r demokrātiskā tiesiskā valstÄ« valsts budžeta likuma sagatavošanā un pieņemšanā, izpildÄ“ un izpildes kontrolÄ“ ir jāievÄ“ro tiesÄ«bas." un Tiesas lÄ“mumam noraidÄ«t Saeimas lÅ«gumu par tiesvedÄ«bas izbeigšanu.

Savukārt nepiekrÄ«tu Tiesas izraudzÄ«tajai prasÄ«juma robežu paplašināšanas metodoloÄ£ijai, secinājumam par likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" programmu 03.00.00 "Augstākā izglÄ«tÄ«ba", 02.03.00 "Augstākā medicÄ«nas izglÄ«tÄ«ba", 20.00.00 "KultÅ«rizglÄ«tÄ«ba" un apakšprogrammas 22.02.00 "Augstākā izglÄ«tÄ«ba" (turpmāk kopā arÄ« – apstrÄ«dÄ“tais regulÄ“jums) atbilstÄ«bu Satversmes 1. pantam, kā arÄ« par Ministru kabineta un Saeimas lomu gadskārtÄ“jā valsts budžeta pieņemšanā. Tāpat nepiekrÄ«tu Tiesas atzinumam, ka normas, kas attiecas uz budžeta izdevumiem, nevar ietvert vairākos likumos.

2. Sprieduma 17. punktā secināts: "Pieteikuma iesniedzÄ“ja argumentus par apstrÄ«dÄ“tā regulÄ“juma pieņemšanas procedÅ«ras pārkāpumiem nav iespÄ“jams izvÄ“rtÄ“t, neapskatot Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tās daļas saturu un spÄ“kā esÄ«bu." Tiesa norādÄ«jusi, ka valsts budžeta apakšprogrammas atbilstÄ«bu Satversmes normām tā var izvÄ“rtÄ“t vienÄ«gi kopsakarā ar konkrÄ“tu tiesÄ«bu normu, kas uzliek kādu pienākumu valstij un vienlaikus piešÄ·ir personai tiesÄ«bas prasÄ«t šÄ pienākuma izpildi. Tikai tā Tiesa varot konstatÄ“t, vai likumdevÄ“js un citas valsts varas institÅ«cijas ir rÄ«kojušÄs atbilstoši Satversmes normām.

Nevaru piekrist Tiesas secinājumam, ka tā nevar izvÄ“rtÄ“t apstrÄ«dÄ“tā regulÄ“juma atbilstÄ«bu Satversmes normām bez kopsakara ar kādu citu tiesÄ«bu normu, kas uzliek pienākumu valstij un piešÄ·ir tiesÄ«bas personai. Ir saprotama šÄda Tiesas atziņa lietā Nr. 2009-42-0103, kas tika ierosināta pÄ“c divu personu konstitucionālajām sÅ«dzÄ«bām. MinÄ“tajā lietā pieteikuma iesniedzÄ“jas apstrÄ«dÄ“ja gan valsts budžeta apakšprogrammas, gan tādas normas atbilstÄ«bu Satversmei, kura uzliek kādu pienākumu valstij un vienlaikus piešÄ·ir personai tiesÄ«bas prasÄ«t šÄ pienākuma izpildi, proti, apstrÄ«dÄ“ja normas, kuras kopsakarā paredzÄ“ja kārtÄ«bu, kādā izmaksājams maksājums, kas šÄ«m personām pienākas.

Identisks Tiesas secinājums izskatāmajā lietā nav izdarāms divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tas nonāk pretrunā ar Sprieduma 16. punktā atzÄ«to, ka valsts budžeta likuma sagatavošanā un pieņemšanā ir ievÄ“rojamas tiesÄ«bas. ApstrÄ«dÄ“tais regulÄ“jums arÄ« satur tiesÄ«bu normas, proti, abstraktus, vispārÄ«gus un saistošus uzvedÄ«bas priekšrakstus. LÄ«dz ar to gadÄ«jumā, kad ir izteiktas pamatotas šaubas par to, ka šÄ«s tiesÄ«bu normas pieņemtas, pārkāpjot, piemÄ“ram, Saeimas kārtÄ«bas rulli un labas likumdošanas principu, Tiesai ir pienākums šÄ«s normas izvÄ“rtÄ“t. Turklāt Tiesa Sprieduma 16. punktā atzina, ka tai ir pilnÄ«ga kompetence pārbaudÄ«t to, vai likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" sagatavošanā un apstiprināšanā ir ievÄ“rota Satversme.

Otrkārt, Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tā daļa pretÄ“ji Spriedumā citÄ“tajai Tiesas atziņai lietā Nr. 2009-42-0103 nerada indivÄ«dam konkrÄ“tas tiesÄ«bas. Proti, sakarā ar šo normu persona nevarÄ“tu vÄ“rsties Tiesā ar konstitucionālo sÅ«dzÄ«bu. Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tās daļas atbilstÄ«ba Satversmei var tikt izvÄ“rtÄ“ta tikai abstraktās kontroles ietvaros, lai aizstāvÄ“tu publiskās intereses.

Tādēļ apstrÄ«dÄ“to regulÄ“jumu bija iespÄ“jams un vajadzÄ“ja vÄ“rtÄ“t atsevišÄ·i. ŠÄds izvÄ“rtÄ“jums Spriedumā nav veikts.

3. Tiesa Sprieduma 22. punktā secināja, ka izskatāmajā lietā apstrÄ«dÄ“tais regulÄ“jums atbilst Satversmes 1. pantam. ŠÄdam secinājumam nevaru piekrist, jo tādÄ“jādi Tiesa atzÄ«st arÄ« to, ka nav pārkāpts labas likumdošanas princips. Taču Tiesa nav veikusi šÄda secinājuma izdarÄ«šanai nepieciešamo izvÄ“rtÄ“jumu.

Pieteikuma iesniedzÄ“js Tiesā vÄ“rsās, argumentÄ“jot, ka apstrÄ«dÄ“tais regulÄ“jums pieņemts, nesaskaņojot to ar tiesÄ«bu sistÄ“mā jau pastāvošu tiesÄ«bu normu – Augstskolu likuma 78. panta septÄ«to daļu. TādÄ“jādi neesot ticis ievÄ“rots labas likumdošanas princips. ArÄ« Saeima atbildes rakstā sniedza atbildi uz šo Pieteikuma iesniedzÄ“ja argumentu. PiekrÄ«tu, ka šis ir izskatāmās lietas centrālais arguments. TādÄ“jādi tikai pÄ“c tam, kad bÅ«tu izvÄ“rtÄ“ta apstrÄ«dÄ“tā regulÄ“juma atbilstÄ«ba labas likumdošanas principam, Tiesa varÄ“ja lemt par prasÄ«juma robežu paplašināšanu.

3.1. Tiesas judikatÅ«rā ir atzÄ«ts, ka no tiesiskas valsts principa demokrātiskā tiesiskā valstÄ« izriet noteiktas prasÄ«bas attiecÄ«bā uz likumdošanas procesu. ŠÄ«s prasÄ«bas ir vairākas, taču šajā viedoklÄ« vÄ“rtÄ“šu tikai tās, kurām, pÄ“c maniem ieskatiem, bija izšÄ·iroša nozÄ«me izskatāmajā lietā.

Tiesa ir atzinusi, ka demokrātiskas tiesiskas valsts varas atzariem, tostarp likumdevÄ“jam, ir jātiecas uz to, lai personu uzticÄ“šanās valstij un tiesÄ«bām, kā arÄ« demokrātiska procesa izpratne arvien pieaugtu. Labas likumdošanas principa ievÄ“rošana sekmÄ“ šÄ mÄ“rÄ·a sasniegšanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu). Citiem vārdiem sakot, likumdošanas procesam ne vien jāatbilst normatÄ«vajos aktos noteiktajām formālajām prasÄ«bām, bet arÄ« jāveicina personu uzticÄ“šanās valstij un tiesÄ«bām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punktu).

Likumdošanas procesā jāievÄ“ro vispārÄ“jie tiesÄ«bu principi, SatversmÄ“ un Saeimas kārtÄ«bas rullÄ« reglamentÄ“tie procesuālie priekšnoteikumi un prasÄ«bas. Tas attiecas arÄ« uz to likumprojektu pieņemšanas gaitu, kuri ir saistÄ«ti ar valsts budžetu. LikumdevÄ“jam jāizvÄ“rtÄ“ likumprojektā paredzÄ“to tiesÄ«bu normu atbilstÄ«ba augstāka juridiska spÄ“ka tiesÄ«bu normām, tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas SavienÄ«bas tiesÄ«bu normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzÄ“tās tiesÄ«bu normas un tiesÄ«bu sistÄ“mā jau pastāvošÄs tiesÄ«bu normas atbilstoši racionāla likumdevÄ“ja principam (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu).

3.2. Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tā daļa (redakcijā, kas bija spÄ“kā Sprieduma taisÄ«šanas laikā) noteica, ka Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtÄ“jo valsts budžeta projektu, tajā paredz ikgadÄ“ju finansÄ“juma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta, lÄ«dz valsts piešÄ·irtais finansÄ“jums studijām valsts dibinātās augstskolās sasniedz vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta.

Likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" 4. pielikums paredzÄ“ja finansÄ“juma piešÄ·iršanu no valsts budžeta lÄ«dzekļiem: programmai 03.00.00 "Augstākā izglÄ«tÄ«ba" – 68 149 161 euro, programmai 02.03.00 "Augstākā medicÄ«nas izglÄ«tÄ«ba" – 18 235 584 euro, programmai 20.00.00 "KultÅ«rizglÄ«tÄ«ba" – 52 661 419 euro, bet apakšprogrammai 22.02.00 "Augstākā izglÄ«tÄ«ba" – 9 818 610 euro apmÄ“rā. Spriedumā konstatÄ“ts, ka likumā "Par valsts budžetu 2019. gadam" valsts dibinātajām augstskolām paredzÄ“tais valsts finansÄ“juma pieaugums bija 2,1 miljons euro jeb aptuveni 0,007 procenti no iekšzemes kopprodukta.

Tiesa Sprieduma 19. punktā secināja: "[..] Ministru kabinets ir sagatavojis un Saeima pieņēmusi apstrÄ«dÄ“to regulÄ“jumu, kurā nebija ievÄ“rota Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tajā daļā ietvertā prasÄ«ba pÄ“c noteikta apmÄ“ra valsts budžeta finansÄ“juma pieauguma." Turklāt šÄda rÄ«cÄ«ba atkārtojusies gadu no gada. Izskatot lietu, Tiesa konstatÄ“ja, ka Ministru kabinets jau no 2014. gada, izstrādājot gadskārtÄ“jo valsts budžeta likumu, nav ievÄ“rojis Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tajā daļā noteikto uzdevumu un Saeima, apstiprinot gadskārtÄ“jo valsts budžetu, nav ievÄ“rojusi pašas izdoto likumu. Tiesas sÄ“dÄ“ gan Finanšu ministrijas, gan IzglÄ«tÄ«bas un zinātnes ministrijas pārstāvji norādÄ«ja, ka, arÄ« sastādot likumprojektu "Par valsts budžetu 2021. gadam", joprojām netiks pilnÄ«bā ievÄ“rota Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tā daļa, jo to izpildÄ«t liedzot valsts ekonomiskās iespÄ“jas, kas esot ierobežotas.

Tātad likumdevÄ“js vairāku gadu garumā nav ievÄ“rojis un pat negrasās ievÄ“rot paša pieņemtu tiesÄ«bu normu – Augstskolu likuma 78. panta septÄ«to daļu.

Tāpat likumdevÄ“js vairāku gadu garumā nav ņēmis vÄ“rā arÄ« plānošanas dokumentos izvirzÄ«tās prioritātes. Saeimas apstiprinātajā Latvijas ilgtspÄ“jas attÄ«stÄ«bas stratÄ“Ä£ijā lÄ«dz 2030. gadam atzÄ«ts, ka izglÄ«tÄ«bas kvalitāte, pieejamÄ«ba un saturs visos izglÄ«tÄ«bas lÄ«meņos un vecuma grupās – no pirmsskolas lÄ«dz pieaugušo izglÄ«tÄ«bai – ir Latvijas attÄ«stÄ«bas iespÄ“ja un cilvÄ“kkapitāla vÄ“rtÄ«bas palielināšanās priekšnosacÄ«jums (sk. Latvijas ilgtspÄ“jas attÄ«stÄ«bas stratÄ“Ä£ijas lÄ«dz 2030. gadam 29. lp.). IzglÄ«tÄ«bas attÄ«stÄ«bas pamatnostādnÄ“s 2014.–2020. gadam norādÄ«ts, ka pašreizÄ“jais augstākās izglÄ«tÄ«bas publiskais finansÄ“jums Latvijā nenodrošina pilnu vienas studiju vietas finansÄ“jumu, augstākās izglÄ«tÄ«bas pieejamÄ«bu sociāli mazāk aizsargāto iedzÄ«votāju grupām un nav pietiekams inovatÄ«vu, uz augstākās izglÄ«tÄ«bas attÄ«stÄ«bu vÄ“rstu pasākumu un projektu finansÄ“šanai. Lai nodrošinātu pieejamu kvalitatÄ«vu augstāko izglÄ«tÄ«bu, sekmÄ“tu piedāvājuma atbilstÄ«bu darba tirgus prasÄ«bām, stiprinātu saikni ar zinātni un pÄ“tniecÄ«bu un efektÄ«vi izmantotu valsts budžeta lÄ«dzekļus, citstarp ir jāturpina izstrādāt un ieviest jaunu augstākās izglÄ«tÄ«bas finansÄ“šanas modeli (sk. IzglÄ«tÄ«bas attÄ«stÄ«bas pamatnostādņu 2014.–2020. gadam I daļas 9. punktu).

TādÄ“jādi likumdevÄ“js augstāko izglÄ«tÄ«bu ir atzinis par prioritāti un mÄ“rÄ·i valsts attÄ«stÄ«bai gan ar politikas plānošanas dokumentiem, gan ar Augstskolu likuma 78. pantu. ŠÄ«s prioritātes nav ņemtas vÄ“rā, gan izstrādājot apstrÄ«dÄ“to regulÄ“jumu, gan valsts budžeta likumus iepriekšÄ“jos gados. TādÄ“jādi likumdevÄ“js nav veicis darbÄ«bas paša noteiktā mÄ“rÄ·a pakāpeniskai sasniegšanai.

3.3. Satversme Ministru kabinetam kā koleÄ£iālai institÅ«cijai uzliek vislielāko atbildÄ«bu par Saeimā iesniegtā budžeta likuma projekta tiesiskumu un atbilstÄ«bu spÄ“kā esošajiem likumiem, savukārt Saeimai piešÄ·ir kontroli pār to, kā Saeimā pieņemtie likumi tiek ievÄ“roti (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 15.1. un 15.4. punktu).

Izskatāmajā lietā Ministru kabinets nebija izpildÄ«jis tam noteikto pienākumu paredzÄ“t, ka lÄ«dz ar likuma "Par valsts budžetu 2019. gadam" apstiprināšanu radÄ«sies pretrunas starp spÄ“kā esošu tiesÄ«bu normu, proti, Augstskolu likuma 78. panta septÄ«to daļu, un attiecÄ«go valsts budžeta likuma projektu. Ministru kabinetam (ar atbildÄ«go ministriju piedalÄ«šanos) bija pienākums sagatavot grozÄ«jumus normatÄ«vajos aktos, lai novÄ“rstu pretrunas tiesÄ«bu sistÄ“mā.

Tā kā Saeimai ir noteikta kontroles funkcija, tai, pieņemot likumu "Par valsts budžetu 2019. gadam", bija jāņem vÄ“rā tas, ka Ministru kabinets attiecÄ«go likumprojektu nav saskaņojis ar Augstskolu likuma 78. panta septÄ«to daļu.

Taču Saeima rÄ«kojās gluži pretÄ“ji, proti, lemjot par vairāku opozÄ«cijas deputātu priekšlikumiem nodrošināt finansÄ“jumu atbilstoši Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tajai daļai, tos noraidÄ«ja. Apspriežot likumprojektu "Par valsts budžetu 2019. gadam" otrajā lasÄ«jumā, deputāte JÅ«lija Stepaņenko norādÄ«ja: "Šis priekšlikums paredz noteikt, ka saskaņā ar Augstskolu likuma 78. panta septÄ«to daļu tiek nodrošināts papildu finansÄ“jums ikgadÄ“jam finansÄ“juma pieaugumam studijām valsts dibinātās augstskolās 20,8 miljonu euro apmÄ“rā. LÅ«dzu, godātie kolÄ“Ä£i, bÅ«sim konsekventi un atbalstÄ«sim to, ko mums nosaka likums!" Deputāts Vjačeslavs Dombrovskis norādÄ«ja: "Šis budžets ir Augstskolu likuma 78. panta pārkāpums." un aicināja par attiecÄ«go priekšlikumu izteikties vairākumu pārstāvošos deputātus. TomÄ“r tas tika noraidÄ«ts bez plašÄkas diskusijas.

Tas, ka opozÄ«cijas deputātu priekšlikumi tika noraidÄ«ti, turklāt bez pienācÄ«gas diskusijas par tiem, liek secināt, ka Saeima nav rÄ«kojusies tā, kā racionālam likumdevÄ“jam pienākas. ŠÄda rÄ«cÄ«ba liecina par to, ka Saeima apzinājās – attiecÄ«bā uz augstskolu finansÄ“jumu radÄ«sies pretruna starp spÄ“kā esošu tiesÄ«bu normu un normu, kas tiks pieņemta, proti, likumu "Par valsts budžetu 2019. gadam". Saeimai atbilstoši racionāla likumdevÄ“ja principam šÄdu situāciju vajadzÄ“ja novÄ“rst. Labas likumdošanas princips neietver prasÄ«bas attiecÄ«bā uz to, kādai tieši Saeimas rÄ«cÄ«bai šÄdā gadÄ«jumā vajadzÄ“tu bÅ«t – vai vajadzÄ“tu grozÄ«t vai atcelt budžeta likuma projektu vai arÄ« grozÄ«t vai atcelt Augstskolu likuma 78. panta septÄ«to daļu. Taču ir jāņem vÄ“rā Saeimas kārtÄ«bas ruļļa 111. panta otrajā daļā noteiktais: "Ja, pieņemot likumprojektu, rodas pretrunas ar spÄ“kā esošajiem likumiem, Saeimai jānosaka, ka jaunais likums vai tā atsevišÄ·as daļas stāsies spÄ“kā vienlaikus ar grozÄ«jumiem spÄ“kā esošajos likumos." ŠÄ« norma neuzliek Saeimai par pienākumu rÄ«koties vienā noteiktā veidā, bet norāda, kā Saeimai jārÄ«kojas tad, ja tā pieņēmusi normu, kas ir pretrunā ar citu, jau agrāk pieņemtu normu.

3.4.  Tiesas sÄ“dÄ“ tika pausts viedoklis, ka Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tā daļa jau sākotnÄ“ji tikusi pieņemta kā "solÄ«juma norma". ŠÄdu normu pastāvÄ“šana tiesÄ«bu sistÄ“mā veicina tiesisko nihilismu. Rektoru padomes un Augstākās izglÄ«tÄ«bas padomes izteikumi tiesas sÄ“dÄ“ apliecināja, ka Augstskolu likuma 78. panta septÄ«tās daļas pastāvÄ“šana un tas, ka valsts konsekventi nepilda tai šajā normā noteikto pienākumu, ir sabiedrÄ«bā radÄ«jis pārliecÄ«bu, ka Saeima vairāku gadu garumā neievÄ“ro pašas pieņemtos likumus. Latvijas tiesÄ«bu sistÄ“mā nepastāv tāds jÄ“dziens kā "solÄ«juma normas". Saeimas rÄ«cÄ«ba, pieņemot kādu tiesÄ«bu normu kā "solÄ«juma normu" bez ieceres pildÄ«t tajā noteiktos pienākumus, grauj sabiedrÄ«bas uzticÄ«bu tiesÄ«bu sistÄ“mai un pašai Saeimai kā konstitucionālai institÅ«cijai un tādÄ“jādi apdraud Latvijas kā demokrātiskas un parlamentāras valsts pamatus.

Å…emot vÄ“rā minÄ“to, uzskatu, ka labas likumdošanas principa pārkāpums atklājas šÄdos aspektos. Pirmkārt, gadskārtÄ“jā valsts budžeta pieņemšanas procesā ilgstoši tika pieļauta tāda situācija, ka budžeta normas netiek saskaņotas ar jau spÄ“kā esošÄm normām un mÄ“rÄ·iem, kas nosprausti politikas plānošanas dokumentos. Otrkārt, likumdevÄ“js negrasÄ«jās šo situāciju risināt un novÄ“rst. Treškārt, tā saucamo solÄ«juma normu radÄ«šana ir pretÄ“ja labas likumdošanas principa mÄ“rÄ·im stiprināt sabiedrÄ«bas uzticÄ“šanos valstij un tiesÄ«bām.

LÄ«dz ar to Saeima un Ministru kabinets apstrÄ«dÄ“tā regulÄ“juma pieņemšanas procesā pieļāva vairākus pārkāpumus, kas to kopsakarā bija bÅ«tiski. TādÄ“jādi Saeimas un Ministru kabineta rÄ«cÄ«ba bija pretÄ“ja labas likumdošanas principam.

4. Nevaru piekrist arÄ« Spriedumā secinātajam par Ministru kabineta un Saeimas lomu gadskārtÄ“jā valsts budžeta pieņemšanā.

4.1. Sprieduma 21.3. punktā secināts, ka "[..] likumā noteikts pienākums atvÄ“lÄ“t konkrÄ“ta apmÄ“ra finansÄ“jumu tā, ka tas liedz Ministru kabinetam ņemt vÄ“rā sociālekonomisko tautsaimniecÄ«bas attÄ«stÄ«bas prognozi, kā arÄ« sabalansÄ“t plānotos izdevumus starp visām nozarÄ“m, Ministru kabinetu budžeta sastādÄ«šanas procesā sasaista. ŠÄda likuma norma pÄ“c bÅ«tÄ«bas liedz Ministru kabinetam sagatavot valsts budžeta projektu, rÄ“Ä·inoties ar pastāvošo ekonomisko situāciju, kā arÄ« valstij faktiski pieejamiem finanšu resursiem (sal. sk. Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 14. janvāra spriedumu lietā Nr. 25/01). Jo vairāk likumos iekļautu konkrÄ“ta apmÄ“ra budžeta finansÄ“jumu paģērošu prasÄ«jumu, jo vairāk sašaurinās Ministru kabineta kompetence brÄ«vi lemt par valsts uzdevumu finansÄ“šanas prioritātÄ“m un izpildvaras iespÄ“jas izpildÄ«t valsts uzdevumus."

ŠÄda Tiesas atziņa bez izvÄ“rstāka skaidrojuma rada pamatu tādai interpretācijai, ka Saeima nedrÄ«kst rezervÄ“t nekādus budžeta lÄ«dzekļus, tostarp ārpus viena saimnieciskā gada, un tādÄ“jādi bÅ«tiski ierobežo Saeimas rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu attiecÄ«bā uz ilgtermiņa fiskālās politikas veidošanu. Izskatāmās lietas apstākļos tika vÄ“rtÄ“ta finansÄ“juma pieauguma nodrošināšana konkrÄ“tai tiesÄ«bu nozarei, piesaistot to iekšzemes kopproduktam, taču Spriedumā trÅ«kst norādes uz to, vai vÄ“l kādas citas situācijas arÄ« nebÅ«tu vÄ“rtÄ“jamas kā tādas, kas liedz Ministru kabinetam sagatavot valsts budžeta projektu, rÄ“Ä·inoties ar pastāvošo sociālekonomisko situāciju. ŠÄdas norādes trÅ«kums var radÄ«t priekšstatu, ka Tiesa izskatāmajā lietā ir lÄ“musi pretÄ“ji tam, ko pati iepriekš atzinusi vairākās ar tiesÄ«bām uz sociālo nodrošinājumu saistÄ«tās lietās (lietas Nr. 2019-24-03 (garantÄ“tais minimālais ienākums), Nr. 2019-25-03 (personas atzÄ«šana par trÅ«cÄ«gu) un Nr. 2019-27-03 (valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmÄ“rs)). Spriedums nebÅ«tu interpretÄ“jams tādÄ“jādi, ka ar to tiek apšaubÄ«ts likumdevÄ“ja pienākums izlemt valstij nozÄ«mÄ«gus jautājumus.

4.2. Spriedumā Tiesa atsaukusies uz Lietuvas Republikas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 14. janvāra spriedumu lietā Nr. 25/0. PiekrÄ«tu, ka no tā var izdarÄ«t Sprieduma 21.3. punktā norādÄ«to secinājumu: "[..] jo vairāk likumos iekļautu konkrÄ“ta apmÄ“ra budžeta finansÄ“jumu paģērošu prasÄ«jumu, jo vairāk sašaurinās Ministru kabineta kompetence brÄ«vi lemt par valsts uzdevumu finansÄ“šanas prioritātÄ“m un izpildvaras iespÄ“jas izpildÄ«t valsts uzdevumus." Taču šÄds secinājums tikai daļēji atspoguļo to, ko atzinusi Lietuvas Konstitucionālā tiesa.

Lietuvas Konstitucionālā tiesa secināja, ka izņēmuma gadÄ«jumā Seims var pieņemt normas, kas paredz noteiktus valsts budžeta izdevumus. Lietuvas Konstitucionālā tiesa uzsvÄ“ra, ka šÄdos likumos var paredzÄ“t tikai tādus valsts budžeta izdevumus, kas nepieciešami, lai sasniegtu noteiktu, vispārsvarÄ«gu mÄ“rÄ·i konkrÄ“tā likumā noteiktā laika posmā, ja šÄ«s vajadzÄ«bas nevar apmierināt viena budžeta gadā. Proti, šÄdas normas ir pieļaujamas attiecÄ«bā uz ilgtermiņa risinājumiem (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2002. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 25/01 7.3. punktu).

ŠÄdu pieeju, vÄ“rtÄ“jot valdÄ«bas un likumdevÄ“ja pilnvaras valsts budžeta sagatavošanā un pieņemšanā, Lietuvas Konstitucionālā tiesa apstiprināja arÄ« savā nesenajā spriedumā. Proti, 2020. gada 3. novembrÄ« Lietuvas Konstitucionālā tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr. 8/2019 un tajā norādÄ«ja, ka Seims nevar noteikt tādu tiesisko regulÄ“jumu, kas ierobežotu vai noliegtu valdÄ«bas pilnvaras sagatavot KonstitÅ«cijā noteikto valsts budžeta projektu (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 8/2019 65.1. un 67.1. punktu). Šajā pašÄ spriedumā ir ietverts arÄ« šÄds atzinums: tā kā Lietuva ir parlamentāra republika un tās KonstitÅ«cijā ir nostiprināts princips, ka valdÄ«ba ir atbildÄ«ga Seimam, valdÄ«bai kā likumu izpildÄ«tājai ne tikai ir jāievÄ“ro pašas noteiktās prioritātes un vadlÄ«nijas, bet arÄ« jāīsteno Seima noteiktās valsts politikas prioritātes dažādās dzÄ«ves jomās. Tas pats par sevi neliedz valdÄ«bai tai ar KonstitÅ«ciju piešÄ·irtās pilnvaras izstrādāt valsts budžetu (sk. Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2020. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 8/2019 65.2. un 67.2.1.2. punktu). Tātad Lietuvas Konstitucionālā tiesa lÄ«dzÄ«gi kā 2002. gada 14. janvāra spriedumā atzina, ka likumi, kas paredz noteiktus budžeta izdevumus, izņēmuma gadÄ«jumā ir pieļaujami.

LÄ«dz ar to Spriedumā norādÄ«tais tikai daļēji atspoguļo Lietuvas Konstitucionālās tiesas izdarÄ«tos secinājumus lietās, kurās vÄ“rtÄ“ta izpildvaras un likumdevÄ“ja loma budžeta pieņemšanas procesā.

4.3. Tiesa ir atzinusi, ka valsts budžeta likuma pieņemšana ir svarÄ«ga Saeimas funkcija, kuru tā veic kā institÅ«cija, kas ir tieši atbildÄ«ga Latvijas tautas priekšÄ. SalÄ«dzinot ar citām valsts budžeta izstrādāšanā un pieņemšanā iesaistÄ«tajām konstitucionālajām institÅ«cijām, tieši Saeimai ir pati nozÄ«mÄ«gākā konstitucionāli tiesiskā loma šÄ konstitucionālā uzdevuma veikšanā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 10. punktu).

Tātad Saeima ir Latvijas tautas tieši leÄ£itimÄ“ta valsts varas institÅ«cija. Sprieduma 22. punktā atzÄ«tais, ka Saeima nedrÄ«kst ilgtermiņā "iezÄ«mÄ“t" budžeta izdevumu daļas un par indikatoru valsts budžeta finansÄ“juma palielināšanai izmantot iekšzemes kopproduktu, mazina Saeimas kā konstitucionāla orgāna nozÄ«mi parlamentārā republikā. No Sprieduma nav saprotams, kāpÄ“c Saeimai varÄ“tu tikt liegta iespÄ“ja konceptuāli lemt par sabiedrÄ«bai un valstij vispārsvarÄ«gu jautājumu ilgtermiņa risinājumiem, jo Ä«paši tādā gadÄ«jumā, ja Saeima paredz attiecÄ«gā regulÄ“juma Ä«stenošanai nepieciešamos lÄ«dzekļus. PiekrÄ«tu, ka izskatāmajā lietā Saeima nebija paredzÄ“jusi lÄ«dzekļus un nebija ņēmusi vÄ“rā normu, kas tai uzlika par pienākumu noteikta finansÄ“juma piešÄ·iršanu augstākajai izglÄ«tÄ«bai. Tas izskatāmās lietas apstākļos varÄ“ja bÅ«t pietiekams pamats atzÄ«t, ka Saeima savas tiesÄ«bas ir izmantojusi pretÄ“ji SatversmÄ“ noteiktajam. Taču, abstrahÄ“joties no izskatāmās lietas, neredzu pamatu Spriedumu tulkot tādÄ“jādi, ka Saeimai vispār bÅ«tu liegta iespÄ“ja lemt par ilgtermiņa fiskālās politikas veidošanu un valsts uzdevumu finansÄ“šanas prioritātÄ“m, kuras Ministru kabinetam, sastādot budžetu, bÅ«tu jāievÄ“ro.

Tiesa ir atzinusi, ka atbilstoši SatversmÄ“ noteiktajam Saeimai ir ne tikai tiesÄ«bas, bet arÄ« pienākums izstrādāt un pieņemt regulÄ“jumu, kas izšÄ·ir nozÄ«mÄ«gus valsts un sabiedriskās dzÄ«ves jautājumus. Tāpat Satversme Saeimai piešÄ·ir tiesÄ«bas lemt par jautājumiem, kas skar valsts budžetu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.3. punktu).

ŠÄ« atziņa uzsver Saeimas lomu demokrātiskā un tiesiskā valstÄ«. Taču tā neizslÄ“dz nepieciešamÄ«bu ievÄ“rot varas dalÄ«šanas principu. Nav pieļaujama viena vai otra valsts varas atzara lomas absolutizÄ“šana valsts budžeta sagatavošanas un pieņemšanas procesā. Satversmes 66. pantā noteiktās budžeta tiesÄ«bu Ä«stenošanas kārtÄ«bas mÄ“rÄ·is ir racionāli sabalansÄ“t likumdevÄ“ja un izpildvaras kompetenci budžeta sagatavošanā un apstiprināšanā, tādÄ“jādi saglabājot pilnu kompetenci gan Ministru kabinetam, gan Saeimai.

Uzskatu, ka ar Spriedumu Saeimai ir nepamatoti ierobežota iespÄ“ja konceptuāli lemt par sabiedrÄ«bai un valstij vispārsvarÄ«gu jautājumu ilgtermiņa risinājumiem, piešÄ·irot tiem atbilstošus lÄ«dzekļus.

5. Visbeidzot, nepiekrÄ«tu Sprieduma 22. punktā norādÄ«tajam: "Ja Saeima ar citiem likumiem jau faktiski un ilgtermiņā iepriekš "sadala" budžeta izdevumus, tad vispār zÅ«d vajadzÄ«ba pÄ“c vienota valsts budžeta likuma. ŠÄdā veidā sadrumstalots valsts budžets kļūst nepārskatāms un tā vadÄ«šana – apgrÅ«tināta. Taču Satversmes 66. panta pirmais teikums prasa, lai Ministru kabinets ik gadus sastādÄ«tu vienotu un pārskatāmu valsts budžeta likumu un Saeima ik gadus par to lemtu."

Likuma par budžeta un finanšu vadÄ«bu 20.–22. pants noteic kārtÄ«bu, kādā izstrādājams un izskatāms valsts budžeta likuma projekts un budžeta likumprojektu pakete, kā arÄ« pieņemams gadskārtÄ“jā valsts budžeta likums.

Likuma par budžeta un finanšu vadÄ«bu I sadaļā "Likumā lietotie termini" skaidrots, kas ir budžeta likumprojektu pakete. Proti, likumprojektu pakete sastāv no gadskārtÄ“jā valsts budžeta likuma projekta vai gadskārtÄ“jā valsts budžeta likuma grozÄ«jumu projekta un likumprojektiem, kuri nosaka vai groza valsts budžetu.

Saeimas kārtÄ«bas ruļļa 87.¹ pants noteic, ka budžeta likumprojektu pakete sastāv no gadskārtÄ“jā valsts budžeta likuma un ar tā izpildi saistÄ«tu likumu projektiem, to grozÄ«jumiem vai papildinājumiem, kas nodrošina ne tikai valsts budžeta izpildi, bet arÄ« valsts finansiālo stabilitāti vidÄ“jā termiņā.

TādÄ“jādi nav saprotama iepriekš minÄ“tā Tiesas atziņa, ka zināmus budžeta izdevumus nevar papildus budžeta likumam paredzÄ“t citos likumos. Izstrādājot gadskārtÄ“jo valsts budžetu, ir jāapzina visi ar to saistÄ«tie normatÄ«vie akti un jālemj par grozÄ«jumiem tajos vai par jaunu tiesÄ«bu aktu pieņemšanu. Tas tiek darÄ«ts, izstrādājot budžeta likumprojektu paketi. Tātad budžeta pieņemšanas process neizbÄ“gami ir saistÄ«ts ar vairākām izmaiņām normatÄ«vajos aktos vai jaunu normu radÄ«šanu. Taču tas neizslÄ“dz Ministru kabineta pienākumu iesniegt vienotu un pārskatāmu gadskārtÄ“jā valsts budžeta likumu, kurā apkopots un atspoguļots citos normatÄ«vajos aktos noteiktais.