Iesaki rakstu:

Šodiena nav iedomājama bez pagātnes klātbÅ«tnes. Tā vienmÄ“r zināmā mÄ“rā ietekmÄ“ mÅ«su šodienas rÄ«cÄ«bu. Tādēļ pagātne vienmÄ“r ir aktuāla. Zinot un izvÄ“rtÄ“jot pagātni atbilstoši mÅ«sdienu izpratnei, mÄ“s šodien varam pieņem zinošÄkus, pareizākus lÄ“mumus, un lÄ«dz ar to arÄ« veidot labāku nākotni.

VÄ“sture parasti nav neitrāla. Mums šodien bieži ir jāformulÄ“ savs viedoklis par pagātnes notikumiem.

Pagātnes notikumi ir tādi, kādi tie ir bijuši. Tie mums ir jāizpÄ“ta un jāapzinās. Taču kāda ir to pagātnes notikumu atlase, kas tiek aktualizÄ“ti sabiedrÄ«bas atmiņā, kādu jÄ“gu mÄ“s tiem piešÄ·iram, kādus secinājumus izdarām, ir šodienas jautājums.

Tā kā šodiena uz laika ass pastāvÄ«gi virzās uz priekšu, tad pastāvÄ«gi mainās arÄ« mÅ«su skats uz pagātni. Citiem vārdiem – vÄ“stures izpratne mainās laikiem lÄ«dzi. VÄ“sture nekad nav un nebÅ«s pabeigta.

Latvija ir demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga, latviski nacionāla valsts.

Tie ir Satversmē noteikti Latvijas valsts parametri, mūsu valsts iekārtas virsprincipi. Tie arī nosaka, kādai ir jābūt mūsdienīgai attieksmei pret mūsu vēsturi.

Jebkurai valstij viena no tās leÄ£itimitātes saknÄ“m ir vÄ“sture. PrecÄ«zāk – sabiedrÄ«bas attieksme pret savas vÄ“stures mezglu punktiem.

Bieži vien šie vÄ“rtÄ“jumi ir ietverti valsts konstitÅ«cijā. Tā tas ir arÄ«, piemÄ“ram, mÅ«su kaimiņvalstÄ«s Igaunijā un Lietuvā. ŠÄdi pagātnes vÄ“rtÄ“jumi ir ietverti arÄ« mÅ«su SatversmÄ“. Tie izriet no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem.

Tādēļ Satversmes Ievada trešajā rindkopā teikts: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brÄ«vÄ«bu, 1990.gada 4.maijā atjaunojot valstisko neatkarÄ«bu uz valsts nepārtrauktÄ«bas pamata. Tā godina savus brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus, piemin svešo varu upurus, nosoda komunistisko un nacistisko totalitāro režīmu un to noziegumus.”

Šim Satversmes noteikumam ir dziļa jÄ“ga.

Vispirms tas konstatē, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus un pretojās tiem. Tādēļ mūsu valsts turpināja pastāvēt arī okupācijas laikā, līdz to pēc 50 ilgiem gadiem atkal varēja atjaunot uz valsts nepārtrauktības pamata.

Jāuzsver, okupācijas laikā tautas vairums nesadarbojās ar okupantiem un nekļuva par kolaboracionistiem. Tautas lielākā daļa veda okupantu režīmam pakļautu, taču no režīma attālinātu dzīvi.

SamÄ“rā drošs radÄ«tājs, ka cilvÄ“ks – vismaz uz ārpusi – ir demonstrÄ“jis savu pāriešanu okupantu pusÄ“, ir iestāšanās Komunistiskajā partijā. Taču starp latviešiem tikai 5% bija Komunistiskās partijas biedri. Tas nozÄ«mÄ“, ka 95% latviešu bija saglabājuši savu distanci pret okupantu varu. Šim lielum lielajam vairākumam morālais kompass darbojās.

Pēckara gados, pilnīgi bezcerīgos apstākļos okupantiem militāri pretojās mežabrāļi. Taču arī pēc mežabrāļiem pretestība nekad nebeidzās.

Tauta atrada citus, klusākus, neuzkrÄ«tošÄkus pretošanās veidus, kuri dažkārt pat ieguva masveida raksturu. Turklāt septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados atklāti pret režīmu uzstājās atsevišÄ·i drosmÄ«gi pilsoņu tiesÄ«bu cÄ«nÄ«tāji, kurus tolaik sauca par disidentiem.

Pretestība okupantu režīmam bija pamatā simbolisks, morāls akts. Ar to cilvēki gan slēptā, gan atklātākā veidā demonstrēja savu pretestību.

Viņi lika okupantiem saprast: jÅ«s esat iekarojuši manu valsti. Bet jÅ«s neesat iekarojuši mani. Es esmu neiekarojams cietoksnis.

Un tieši uz šÄdiem neiekarojamiem cietokšÅ†iem ir bÅ«vÄ“ta atjaunotās Latvijas valsts leÄ£itimitāte.

Atjaunotā Latvijas valsts tādēļ nebalstās uz Oskaru Dankeru, Vili Lāci, Augustu Vosu vai Borisu Pugo.

Atjaunotā Latvijas valsts balstās uz Konstantīnu Čaksti, Gunāru Astru, Knutu Skujenieku, Lidiju Lasmani-Doroņinu.

Tieši tādēļ, tieši šÄ«s idejiskās pÄ“ctecÄ«bas un leÄ£itimitātes dēļ Satversmes Ievads uzliek sabiedrÄ«bai morālu pienākumu, godināt savus brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus, pieminÄ“t svešo varu upurus, un nosodÄ«t totalitāros režīmus un to noziegumus.

Savukārt zinātnes uzdevums ir pÄ“tÄ«t šo nacionālas pretestÄ«bas vÄ“sturi, saredzÄ“t kopsakarÄ«bas, izdarÄ«t secinājumus. Tā ir svarÄ«ga dala no visas mÅ«su jaunākā laika vÄ“stures. Tas ir liels un svarÄ«gs uzdevums – identificÄ“t mÅ«su varoņus, uzrādÄ«t mÅ«su nodevÄ“jus, un galvenais, skaidrot un izprast cilvÄ“ku izturÄ“šanos, viņu izdzÄ«vošanas taktiku un stratÄ“Ä£iju, viņu ikdienas dzÄ«vi okupācijas varā.

VÄ“sture mums ir jāzina un jāizvÄ“rtÄ“, lai mÄ“s varÄ“tu labāk izprast mÅ«su valsti, kāda tā ir, ar visiem plusiem un mÄ«nusiem, un lai varÄ“tu izdarÄ«t secinājumus, kā mums šodien rÄ«koties, lai mÅ«su sabiedrÄ«ba virzÄ«tos uz priekšu.