Iesaki rakstu:

Nesen noskaidrojās - kāds advokāts ir trakoti sašutis par to, ka ar viņa kā "Latvijas Republikas pilsoņa" parakstÄ«tu iesniegumu (precÄ«zāks gan bÅ«tu krieviskais apzÄ«mÄ“jums - donos) premjerei ir varÄ“jis iepazÄ«ties ne tikai adresāts, bet arÄ« ikviens cits Latvijas Republikas pilsonis. Tik sašutis, ka, kā jau tas ar advokātiem pÄ“dÄ“jā laikā bieži gadās, aizrikšojis uz tiesu meklÄ“t taisnÄ«bu pret donosanoplÅ«dinātājiem.

Advokāta Vonsoviča sašutums, protams, nav nekas ārkārtÄ“js - stukači visos laikos ir mÄ«lÄ“juši savos ziņojumos uzsvÄ“rt, ka stučī tikai un vienÄ«gi kvÄ“las savas valsts mÄ«lestÄ«bas utml. dēļ, un tāpat visos laikos viņi ir vairāk par visu baidÄ«jušies, ka šie ziņojumi kā viņu stukača dabas apliecinājums nonāks atklātÄ«bā.

Taču runa šai gadÄ«jumā nebÅ«t nav par vienu konkrÄ“tu "Ä·Ä“Ä·a" advokātu un viņa tieksmi uz ziņošanu "orgāniem" ar tādu vai citādu motivāciju, - lai par to secinājumus izdara Vonsoviča kunga esošie un potenciālie klienti. Tas, par ko es vÄ“lÄ“tos Ä«si izteikt savas domas, ir šÄ« te jau pieminÄ“tā stukača daba kā tāda.

Pirms dažām nedēļām es izmantoju savas likumÄ«gās tiesÄ«bas un aizgāju uz Ä¢enerālprokuratÅ«ru, lai tur iepazÄ«tos ar visiem sešiem sÄ“jumiem, ko divu gadu čaklā darbā bija saražojuši DrošÄ«bas policijas parazÄ«ti, centÄ«gi "virzot" pret mani sākto, pÄ“c pasÅ«tÄ«juma safabricÄ“to, nu jau izgāzušos un izbeigto kriminālprocesu saistÄ«bā ar grāmatu Cits Ä·Ä“Ä·is: zem likumÄ«gā "jumta".

Tur bija daudz kā interesanta, un ceru, ka ar laiku likumÄ«gā veidā izdosies panākt, lai vismaz kāda daļa no šiem sÄ“jumiem nonāktu atklātÄ«bā, uzskatāmi parādot, ar ko tieši nodarbojas mÅ«su "orgāni" un ko tie vispār sauc par darbu. Cita starpā tur bija arÄ« man labi pazÄ«stamu cilvÄ“ku liecÄ«bas - par mani, grāmatu, portālu pietiek.com un tamlÄ«dzÄ«gi.

Lāga nezinu, vai likums man ļauj nosaukt šÄ«s personas vai ne, bet jebkurā gadÄ«jumā es to vismaz pagaidām nedarÄ«šu un arÄ« neminÄ“šu nekādas pazÄ«mes, kas ļautu vÄ“rÄ«gākam un zinošÄkam lasÄ«tājam šÄ«s personas "atšifrÄ“t".

Toties secinājumus, kas man pÄ“c šo liecÄ«bu izlasÄ«šanas radās, gan Ä«sumā izklāstÄ«šu, un galvenais no tiem ir - stukača dabai, lai tā izpaustos visā krāšÅ†umā, nav vajadzÄ«gi ne racionāli apsvÄ“rumi (man jāstučī un jāsadarbojas, lai iegÅ«tu konkrÄ“tu labumu), ne kāda piespiešana vai draudi (man jāstučī un jāsadarbojas, citādi bÅ«s slikti man, manai Ä£imenei utt.), ne emocionāla rakstura faktori (es nostučīšu un tam riebeklim atriebšos), ne jelkas cits.

To cilvÄ“ku vidÅ«, kuri, kā izrādās, aizgÅ«tnÄ“m bija ziņojuši par mani, nebija neviena, kurš bÅ«tu bijis spiests par katru cenu sniegt liecÄ«bas un ziņot. Visi viņi ir bijuši situācijā, kad varÄ“ja pateikt vienkārši: "Neko neatceros!" - un nekas slikts viņiem no tā nebÅ«tu noticis.

Neviens no viņiem arÄ« nevar attaisnoties, ka ir bijis maziņš, dumiņš un ļoti, ļoti satrÅ«cies: visi šie "stukači pÄ“c pārliecÄ«bas" ir bijuši dzÄ«vÄ“ pietiekami pieredzÄ“juši, kompetenti, zinoši ļaudis - viņu vidÅ« arÄ« tādi, kam patÄ«k publiski lielÄ«ties ar savu principialitāti, drosmi un tamlÄ«dzÄ«gi.

Bet ne jau tas ir pārsteidzoši. Un arÄ« ne tas, ka, saliekot kopā datumus, izrādÄ«jās, ka šie ziņotāji vÄ“l ilgi pÄ“c liecÄ«bu sniegšanas un primitÄ«vas ziņošanas ir kārtojuši ar mani tādas vai citādas darÄ«šanas, prasÄ«juši (un saņēmuši) naudu, apsveikuši dzimšanas dienā, ZiemassvÄ“tkos un vÄ“l citādos svÄ“tkos.

Vismaz man patiesi pārsteidzoši, pat šokÄ“joši liekas kas cits - tas, ka no ziņošanas šos stukačus nav atturÄ“jusi jau pieminÄ“tā dzÄ«ves pieredze, kompetence un zināšanas par to, ka šai pasaulÄ“ maz kas paliek slÄ“pts un ka, visticamākais, agri vai vÄ“lu viņu ziņojumi un liecÄ«bas nonāks arÄ« sabiedrÄ«bas acÄ«m. Bet nekas no tā visa viņus nav atturÄ“jis no stukača dabas diktÄ“tās nepārvaramās vÄ“lmes ziņot.

ŠÄ« stukača daba acÄ«mredzami un uzskatāmi ir izrādÄ«jusies pārāka par visiem viņu publiski un privāti sludinātajiem principiem, praktiskiem apsvÄ“rumiem, elementāru pašcieņu un godaprātu. IekšÄ sÄ“došais Pavļiks Morozovs ir ņēmis virsroku pārliecinoši un nepārprotami.

Ar vārdu sakot, es nemaz nebrÄ«nos par Latvijas nomenklatÅ«ras - no VÄ«Ä·es-Freibergas lÄ«dz kaismÄ«gākajiem nacionāļiem - vienoto vÄ“lmi neparko nepieļaut čekas maisu publiskošanu. ŠÄ« te aprakstÄ«tā personiskā pieredze liek man pavisam citādi prognozÄ“t, kādus tik gan pie varas esošus, gan sabiedrÄ«bā cienÄ«tus un godātus ļaudis mÄ“s šajos maisos neatrastu - simtus un tÅ«kstošus stukaču. Tādu pašu kā manis aprakstÄ«tie stukača dabas upuri.