Iesaki rakstu:

Šonedēļ grāmatnÄ«cās nonākusi L. Lapsas un K. Bormanes grāmata par mÅ«su valsts prezidentu Egilu Levitu – “Viltvārdis”. Ar Lato Lapsu sarunājās NeatkarÄ«gā.

- Kas jÅ«s pamudināja rakstÄ«t grāmatu tieši par Egilu Levitu?

- Kas attiecas uz tā sauktajām politiskajām grāmatām, tad pamudinājums ir viens - ir nepieciešams cilvÄ“ks vai notikums, kas bÅ«tu pietiekami interesants pietiekami lielai sabiedrÄ«bas daļai, kura bÅ«tu gatava par to balsot visnopietnākajā veidā, kādā vien iespÄ“jams balsot. Proti, ar savu maciņu. Iegādājoties to, kas ir radÄ«ts. Tā arÄ« ir atbilde, kāpÄ“c šÄdas grāmatas bija par Vairu VÄ«Ä·i-Freibergu, par Andri BÄ“rziņu, ja runājam par prezidentiem, bet nebija ne par Valdi Zatleru, ne par Raimondu VÄ“joni, jo nespÄ“ju iedomāties tos cilvÄ“kus, kuri bÅ«tu gatavi vilkt ārā no maka kaut kādu naudas zÄ«mi, lai iegādātos grāmatu par VÄ“joni vai Zatleru. Tā kā man ir nepieciešamÄ«ba redzÄ“t kaut kādu sava darba jÄ“gu, un viena no šÄ«s jÄ“gas izpausmÄ“m ir radÄ«t to, ko cilvÄ“ki vÄ“las izlasÄ«t, tad es neiešu strādāt, vienkārši sakot, miskastei.

- Vai līdz ar to var uzskatīt, ka vēlmei rakstīt grāmatu par Levitu ir zināms komerciāls pamats?

- Neapšaubāmi. VÄ“lreiz atkārtoju. Man ir jābÅ«t sajÅ«tai, ka cilvÄ“kus interesÄ“s tas, ko esmu uzrakstÄ«jis. Ja cilvÄ“kus neinteresÄ“s tas cilvÄ“ks, tad cilvÄ“kus arÄ« neinteresÄ“s tas, ko esmu uzrakstÄ«jis. Protams, tas vienmÄ“r ir kaut kāds risks, un ne vienmÄ“r šis risks attaisnojas. Jau diezgan sen neesmu rakstÄ«jis nevienu politisku biogrāfiju. Laikam pÄ“c tās reizes, kad izrādÄ«jās, ka Einars Repše lasÄ«tājus nemaz tik ļoti neinteresÄ“, kā varbÅ«t man bija šÄ·itis.

- Cik dzirdÄ“ts publiskajā telpā, arÄ« šÄ« grāmata nav Ä«sti biogrāfiska. Lielāka uzmanÄ«ba pievÄ“rsta atsevišÄ·Äm Levita dzÄ«ves epizodÄ“m.

- No visām manām politiskajām grāmatām šÄ« ir visbiogrāfiskākā, visvÄ“sturiskākā. Vienā brÄ«dÄ« pat sāku uztraukties, ka šÄ« grāmata pārvÄ“ršas par savdabÄ«gu latviešu tautas likteņkopÄ«bas pārstāstu. Nekad mūžā neesmu arhÄ«vos pavadÄ«jis tik daudz laika, kā strādājot pie šÄ«s grāmatas. Man nepatÄ«k arhÄ«vi, nespÄ“ju tur ilgi uzturÄ“ties, bet šeit nācās gan izbraukt ārpus RÄ«gas un uzzināt, cik daudz dažādu arhÄ«vu ir. NÄ“, šÄ« ir grāmata par, ja tā pavisam Ä«si, par tiem meliem, kurus Egils Levits stāsta par savu biogrāfiju lÄ«dz deviņdesmito gadu sākumam. Patiesie fakti ir tādi, lai kā Levita kungs gribÄ“tu pasniegt šo grāmatu kā grāmatu no sÄ“rijas par lidojošajiem šÄ·Ä«vÄ«šiem un plakano zemi. ŠÄda reakcija bija prognozÄ“jama. Profesionāls viltvārdis ir profesionāls viltvārdis, tāpÄ“c liela daļa no grāmatas ir arhÄ«va materiāli, dokumenti, vÄ“stules, fotogrāfijas. Materiāli, kurus Levita kungam bÅ«s pagrÅ«ti noliegt. Kaut vai tāpÄ“c, ka tie rakstÄ«t ar viņa paša roku.

- Nav grÅ«ti prognozÄ“t, ka lielai daļai Levita fanu šie jÅ«su minÄ“tie dokumenti tāpat neizraisÄ«s ne mazāko interesi un tie tiks ignorÄ“ti. Kā izskaidrojat šÄdu fenomenu?

- Tas ir pilnÄ«gi normāli, kad ir tāda lieta kā pusaudziska jÅ«sma, pirmā mÄ«lestÄ«ba un visādas citas mÄ«lestÄ«bas, kuras padara aklu. ŠÄdiem jÅ«smÄ«giem cilvÄ“kiem ne vajag lasÄ«t, ne ieteicams lasÄ«t. KāpÄ“c, lai viņi kaut ko lasÄ«tu? Kurš teica, ka patiesÄ«ba cilvÄ“ku padara laimÄ«gāku? Nu, nepadara laimÄ«gāku. Tieši otrādi, bet tajā pašÄ laikā, kā es pieļauju, šis ir tas gadÄ«jums, kad sieva var piedot daudz ko un izlikties nemanām daudz ko, bet tajā brÄ«dÄ«, kad konstatÄ“, ka vÄ«rs viņai ir samelojis par trim četrām tādām vissvarÄ«gākajām lietām, tad vÄ«rs var arÄ« norauties pa galvu ar pannu, veļas rulli utt. Tad, kad caurmÄ“ra Levita kunga fans sapratÄ«s, ka viņa karsti mīļotais prezidents ir viņam samelojis par saviem vecākiem, par vecvecākiem, par vecvecvecākiem. Tad, kad jÅ«smÄ«gais lasÄ«tājs sapratÄ«s, ka visas tās intervijas, kuras viņš ir sācis lasÄ«t 2015. gadā, kad Levita kungs, pirmo reizi oficiāli kandidÄ“jot uz Valsts prezidenta amatu, kā mācÄ«ts politologs acÄ«mredzot saprata, ka viņam jāsāk stāstÄ«t par savu biogrāfiju, par savu likteņkopÄ«bu ar latviešu nāciju tās grÅ«tākajos brīžos, ir pilnas melu, izdomājumu un fantāziju, tad baidos, ka pa vidam var bÅ«t arÄ« kāds jÅ«smÄ«gais lasÄ«tājs, no kura Levita kungs ar virtuālo pannu varÄ“tu dabÅ«t pa galvu.

- Vai, rakstot grāmatu, iznāca saskarties ar kādu pretestību no valsts puses?

- No valsts puses pretestÄ«bas nebija. Visi arhÄ«vos pieejamie dokumenti bija pieejami likumā noteiktā kārtÄ«bā. Tādas pretestÄ«bas nebija ne vismazākās. Cita lieta, ka bija tas, ko... es joprojām nezinu, kā var nosaukt to, ka mums ir valsts prezidents, kurš deleģē savu kancelejas vadÄ«tāju, bijušo padomju tautas tiesnesi un bijušo neatkarÄ«gās Latvijas diplomātu, rakstÄ«t grāmatas autoram vÄ“stuli, kurā šis kancelejas vadÄ«tājs skaidri un gaiši uzraksta, ka nevis “es kancelejas vadÄ«tājs negribu jums tur kaut ko...”, bet gan, ka “es, Egila Levita kunga uzdevumā”, atsaku jums iespÄ“ju iepazÄ«ties ar Levita kunga izglÄ«tÄ«bas dokumentiem Vācijā; ar Ä£imenes izbraukšanas lietu personāllietu arhÄ«vā; atsaku iespÄ“ju iepazÄ«ties ar Levita kunga pilsonÄ«bas dokumentiem Vācijas varas iestādÄ“s utt. Es joprojām nesaprotu, kā var bÅ«t Latvijas valstÄ« prezidents, kurš visā nopietnÄ«bā pasaka sabiedrÄ«bai - tā nav jÅ«su darÄ«šana, kādi ir mani izglÄ«tÄ«bas dokumenti. Jums pilnÄ«gi pietiek ar to, ko es jums saku un pastāstu intervijās. Tā nav ikdienišÄ·a augstprātÄ«ba. Tas ir kaut kas grÅ«ti aptverams. To es pat pÄ“c grāmatas uzrakstÄ«šanas nekādi neesmu spÄ“jis sagremot. Tāpat kā to, ka šis pats kancelejas vadÄ«tājs, acÄ«mredzot Levita kunga uzdevumā un pilnvarojumā, vÄ“stuli beidz ar vārdiem, kuru jÄ“ga - ja jÅ«s sadomāsiet par Levita kungu vākt privāta rakstura informāciju, tad dabÅ«siet kriminālprocesu, kas, protams, ir blēņas un tukši draudi, bet tāpÄ“c vÄ“l jo dÄ«vaināk.

- Levita kungs jau izteicās, ka nekomentÄ“s grāmatas “par lidojošajiem šÄ·Ä«vÄ«šiem”, bet kā jÅ«s prognozÄ“jat - vai šai grāmatai bÅ«s kādas politiskas sekas?

- SvÄ«tru apkašÄ mÄ“s pavilksim pÄ“c grāmatas otrās daļas iznākšanas, kas bÅ«s, cerams, šogad, un kura jau bÅ«s par prezidentÅ«ras laiku; par favorÄ«tismu; par lÄ«dzekļu tÄ“rÄ“šanu; par lÄ“mumu pieņemšanas apstākļiem un citām nopietnām lietām, kam var bÅ«t kādas politiskas sekas. ŠÄ«, jau iznākusÄ« grāmata vienkārši pasaka, ka mums par valsts galvu ir cilvÄ“ks, kuram ar melošanu nav nekādu problÄ“mu. Kurš melo brÄ«vi, kurš melo nepiespiesti, kurš melo arÄ« par pilnÄ«gi bezjÄ“dzÄ«gām lietām, kur varÄ“tu arÄ« nemelot. Turklāt to dara bez mazākajiem kompleksiem, stāsta blēņas un pasakas sieviešu žurnālu auditorijai, izklaides žurnālu auditorijai utt., bet nedomāju, ka tam bÅ«s kādas politiskas sekas. Tam noteikti bÅ«s tādas sekas, ka tad, kad Levita kungs bÅ«s sapratis, ka runa ir nevis par lidojošiem šÄ·Ä«vÄ«šiem, bet gan par paša parakstÄ«tiem dokumentiem, tad kādu laiku neredzÄ“sim Levita kunga intervijas par viņa biogrāfiju. AtsevišÄ·s stāsts ir par apstākļiem, kādos Levitu Ä£imene izbrauca no PSRS 1972. gadā, kas mana kā autora un Latvijas pilsoņa izpratnÄ“ ir nevis kaut kādi humāni meliņi, bet gan jau ļoti nopietna lieta. Lai kā Levita kungs intervijās apgalvotu, ka padomju vara ļoti gribÄ“ja tikt vaļā no viņa disidentiskā tÄ“va un beigu beigās izlÅ«dzās, lai Levitu Ä£imene bÅ«tu tik jauka un aizbrauktu, tie visi ir salti meli no A lÄ«dz Z. PatiesÄ«ba bija cita. Ar patiesÄ«bu detalizÄ“ti un uz dokumentu pamata var iepazÄ«ties grāmatā. Levitu Ä£imenes izkļūšana 1972. gadā no Padomju SavienÄ«bas bija viens no diviem. Vai nu absolÅ«ts, neredzÄ“ts brÄ«nums, vai arÄ« apliecinājums tam, ka kāds no Ä£imenes parakstÄ«ja dokumentu par sadarbÄ«bu ar Valsts drošÄ«bas komiteju. Kurš no šÄ«s Ä£imenes? Man ir savi pieņēmumi, bet tos es nevaru pierādÄ«t.

- Tātad būs grāmatas turpinājums?

- BÅ«s.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv