Iesaki rakstu:

ŠÄ« ir žurnālista Andra Tiļļas intervija ar vÄ“sturnieku Hariju Tumanu, kas iepriekš saÄ«sinātā veidā tikusi publicÄ“ta žurnālā “Mājas viesis”, - šeit tiek piedāvāta pilna intervijas versija autora redakcijā.

- Kāda ir mūsu valstiskā un nacionālā identitāte, kā radīt simtgades svētkus?

- Ar etnisko un politisko identitāti mums viss ir kārtÄ«bā, bet, kas attiecas uz valstisko, es, godÄ«gi sakot, nezinu, vai tāda mums ir. DzÄ«vÄ“, nevis uz papÄ«ra. ŠÄ·iet, ka tā ir konceptuāla problÄ“ma numur viens. No vienas puses, mÄ“s visu laiku dzirdam par nacionālu valsti, bet no otras puses redzam, ka ar to kaut kas nav Ä«sti tā, kā vajag. Turklāt ir redzams, ka modernās pasaules attÄ«stÄ«bas tendences ir vÄ“rstas uz nacionālas valsts nonivelÄ“šanu un pat likvidÄ“šanu. Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet no otras puses tiek propagandÄ“tas pretÄ“jas vÄ“rtÄ«bas – nauda un bauda. Te rodas vÄ“rtÄ«bu sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājÄ«ba cilvÄ“kam ir pirmajā vietā, bet mÅ«sdienu liberālās vÄ“rtÄ«bas priekšplānā liek paša intereses un orientÄ“ uz absolÅ«tu patÄ“rÄ“tāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaicÄ«gi kalpot Dievam un mamonam…

AttiecÄ«bā uz valsti es, kā sengrieÄ·u domas piekritÄ“js, uzskatu, ka valsts ir vispirms cilvÄ“ki jeb, kā teica Aristotelis, cilvÄ“ku kopa, kas pastāv kopÄ“ja labuma dēļ. Atkārtoju: kopÄ“ja labuma dēļ, nevis kaut kādu kliÄ·u, partiju vai indivÄ«du labuma dēļ. Man tuvs ir arÄ« spāņu domātāja Ortegas-i-Gaseta viedoklis, kurš teica, ka valsts ir kopÄ«gas dzÄ«ves projekts, t.i., projekts, kas apvieno cilvÄ“kus kopÄ«gai darbÄ«bai. Tas ir valstiskās identitātes pamats. Bet, lai to nodefinÄ“tu, ir jāatbild uz trÄ«s jautājumiem: kas mÄ“s bijām vakar, kas esam šodien, un kas gribam bÅ«t rÄ«t? Diemžēl jāatzÄ«st, ka mums ir puslÄ«dz skaidra atbilde tikai uz pirmo jautājumu, turklāt tā ir depresÄ«va, jo akcentÄ“ okupāciju un rusofobiju…

Tā vietā, lai lepotos ar savu pagātni (un mums ir, ar ko lepoties!), mums visu laiku tiek piedāvāts apraudāt vÄ“sturiskos pāri darÄ«jumus. Rezultātā mums veidojas negatÄ«vs pagātnes tÄ“ls un negatÄ«va identitāte, kas traucÄ“ attÄ«stÄ«ties šodien. Bez tam tā šÄ·eļ sabiedrÄ«bu, nevis vieno. Protams, vÄ“sture ir jāzina un jāatceras, to nedrÄ«kst aizmirst, bet nav produktÄ«vi veltÄ«t tik daudz laika un spÄ“ka tās apraudāšanai. Un katra sabiedrÄ«ba veido savu identitāti uz pretnostatÄ«juma pamata: „mÄ“s – viņi”. Tas ir dabiski un pareizi, bet ar to nepietiek. Ir jāatbild arÄ« uz jautājumu par mÅ«su valsts projekta bÅ«tÄ«bu, par to, kas ir mÅ«su kopÄ«ba šodien un kādu mÄ“s to vÄ“lamies redzÄ“t rÄ«t.

Kādreiz mums tika stāstÄ«ts par eiropeisku labklājÄ«bas valsti, bet šÄ« brīža situācijā tas izklausās pÄ“c izsmiekla. Pie mums labklājÄ«ba kā valsts projekta ideja nedarbojas, jo pārsvarā cilvÄ“ki uztver labklājÄ«bu individuāli un cenšas raut sev pÄ“c iespÄ“jas vairāk, bet valsts lietas degradÄ“. CilvÄ“ki bÄ“g no valsts ne tikai tādēļ, ka šobrÄ«d neatrod sev iespÄ“jas un pielietojumu, bet arÄ« tādēļ, ka neredz sev izredzes arÄ« rÄ«t.

Rezultātā šobrÄ«d mÅ«su idejisko pamatu veido depresÄ«va identitāte, kas vÄ“rsta uz ienaidnieka tÄ“la uzturÄ“šanu. Jo tā ir vieglāk konsolidÄ“t tautu, un tā var viegli novÄ“rst uzmanÄ«bu no iekšÄ“jām problÄ“mām, piemÄ“ram, no valsts izzagšanas… Domāju, ka tas ir destruktÄ«vs ceļš. Tautai jākonsolidÄ“jas uz kopÄ“ja projekta pamata, nevis tikai uz baiļu, sāpju un aizvainojuma pamata. Mums ir nepieciešama ne tikai depresÄ«va, uz pagātni vÄ“rsta identitāte, bet arÄ« pozitÄ«va, uz šodienu un nākotni vÄ“rsta identitāte, kas veidotu un konsolidÄ“tu valsts nāciju. Bet pagaidām es tādas neredzu. ŠobrÄ«d mÅ«su „projektu” varÄ“tu izteikt vienkāršÄ formulā: „grābj, kas var!”

Bet valsts svÄ“tkus vislabāk svinÄ“t, ziedojot savai valstij kaut ko no sevis – savu darbu, naudu, savu rÅ«pi. Ja mÄ“s katrs kaut ko izdarÄ«sim savas valsts labā, tā kļūs redzami skaistāka.

- Kā jÅ«s raksturotu pašreizÄ“jo sabiedrÄ«bu, arhibÄ«skaps StankÄ“vičs ir skarbs – valda alkatÄ«ba… Vai nekļūstam bÄ«stami paši sev – lÄ«dzÄ«gi kā vÄ“lÄ«nā Roma?

- PilnÄ«gi piekrÄ«tu arhibÄ«skapa viedoklim, bet ar piebildi, ka alkatÄ«ba ir viena no daudz lielākas problÄ“mas izpausmÄ“m – valstiskas domāšanas deficÄ«tam. MÄ“s jau esam pieraduši, ka valsts lietās pastāv gandrÄ«z vienÄ«gi privātas intereses, grupu, kliÄ·u, partiju intereses, lai gan valsts, kā jau teicu, pÄ“c bÅ«tÄ«bas ir „kopÄ“ja lieta”. AcÄ«mredzot tādā veidā izpaužas mÅ«su egocentriskā viensÄ“tnieka domāšana, kurai pasaule beidzas aiz sava žoga. Un, protams, to daudzkārt pastiprina mÅ«sdienu patÄ“rÄ“tāja psiholoÄ£ija, kas tiek kultivÄ“ta sabiedrÄ«bā. Tādēļ nav brÄ«nums, ka ir tik ierasts uzskatÄ«t valsti par sili, kur baroties, un par savtÄ«gu interešu realizācijas instrumentu. ArÄ« savā ikdienas dzÄ«vÄ“ mÄ“s esam pieraduši redzÄ“t tikai savas personÄ«gās intereses, ignorÄ“jot gan „kopÄ“jās lietas” vajadzÄ«bas, gan citu cilvÄ“ku intereses.

Šajā ziņā mÄ“s tiešÄm lÄ«dzināmies HomÄ“ra aprakstÄ«tajiem ciklopiem, kuri nepazÄ«st civilizāciju un iemieso mežonÄ«bu, jo viņiem ir sveša izpratne par taisnÄ«bu un kopdzÄ«ves principiem, viņi dzÄ«vo katrs savam labumam un „par citiem tie neliekas zināt”. Ä»oti bieži no mums lien laukā ciklopi: kad mÄ“s savtÄ«gu nolÅ«ku vadÄ«ti darām pāri citiem cilvÄ“kiem, kad mÄ“s ignorÄ“jam citus, braucot pie stÅ«res vai parkojoties, vai kad terorizÄ“jam apkārtÄ“jos ar skaļu mÅ«zikas klausÄ«šanos. Un tā tālāk un tā joprojām… Starp citu, šÄ·iet, ka terorizÄ“t citus ar skaļu mÅ«ziku ir mÅ«su nacionālā slimÄ«ba, jo daudziem patÄ«k tādā veidā demonstrÄ“t, ka viņi spļauj virsÅ« visiem. Tā ir ļoti spilgta mežonÄ«bas pazÄ«me, kura nepastāv civilizÄ“tajā pasaulÄ“. Vārdu sakot, es uzskatu, ka mums bÅ«tu jāpiestrādā pie savas domāšanas, mums ir jāmācās domāt solidāri un valstiski.

Un, ja ikdienas dzÄ«vÄ“ mÄ“s tik bieži demonstrÄ“jam ciklopu domāšanu, nav nekāds brÄ«nums, ka tā valda arÄ« valsts lietās, atstājot graujošas sekas. Bet mÅ«su pārvaldes sistÄ“mā, kā redzams, nav reālu mehānismu, kas ļautu savaldÄ«t „ciklopus” un pasargāt valsts intereses. Tādēļ ir dabiski, ka periodiski atskan runas par prezidentālas republikas nepieciešamÄ«bu…

Un paralÄ“le ar seno Romu šeit ir vietā. Tā sabruka vispārÄ“jas morālas degradācijas un valsts „prihvatizācijas” apstākļos. Toreiz tāpat valdÄ«ja naudas un baudas kults, un ciklopu egoistiskā domāšana. Oligarhi sadalÄ«ja valsti savās privātajās „impÄ“rijās”, kur viņiem bija sava slÄ“gta pasaule ar visām valsts pazÄ«mÄ“m, ar visām iespÄ“jām un izklaidÄ“m, un plus vÄ“l viņi izvairÄ«jās no nodokļu maksāšanas. Savukārt valsts birokrātija nepārtraukti auga un smacÄ“ja nost sabiedrÄ«bu ar nodokļu jÅ«gu. Parastie cilvÄ“ki bÄ“ga no valsts pie oligarhiem vai barbariem, lai tikai izvairÄ«tos no nodokļu iekasÄ“tājiem. Valsts, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu un nepildÄ«ja savas saistÄ«bas pret tautu, nebija vajadzÄ«ga nedz tautai, nedz oligarhiem. Rezultātā, kad uzbruka barbari, nebija gribÄ“tāju aizstāvÄ“t šo valsti, bet pati valsts sev nespÄ“ja nodrošināt efektÄ«vu aizsardzÄ«bu. Savukārt oligarhu „impÄ“rijas” izrādÄ«jās par vāju un viegli krita par upuri uzbrucÄ“jiem…

- Kultūrpolitika, cik tā gudra, ko tajā vajadzētu mainīt?

- Vispār mÅ«su kultÅ«ras politikā es redzu divas problÄ“mas: finansÄ“juma trÅ«kumu un provinciālismu. Ar pirmo viss ir skaidrs: tas ir skābekļa trÅ«kums kultÅ«rai un tās sakņu sistÄ“mai – izglÄ«tÄ«bai; par to daudz runāts un nav vÄ“rts tagad atkārtoties. Kas attiecas uz otro punktu, ar to es saprotu izveidojušos situāciju, ka tas pats trÅ«cÄ«gais kultÅ«ras finansÄ“jums tiek piešÄ·irts gandrÄ«z tikai vienai nozarei – letonikai. Kā rezultātā pasaules kultÅ«ra latviešu domas un valodas telpā tiek pārstāvÄ“ta nožēlojami vāji. PiemÄ“ram, joprojām latviešu valodā nav pieejami visi Platona un Aristoteļa teksti, kas ir Eiropas kultÅ«ras bāzes teksti. Tāpat nav arÄ« daudzu citu svarÄ«gu tekstu… Nav šaubu, letonikai jābÅ«t prioritārai, tas ir pats par sevi saprotams. Bet, ja mÄ“s nogriežam sevi no Eiropas kultÅ«ras mantojuma un visas pasaules kultÅ«ras mantojuma, mÄ“s neizbÄ“gami slÄ«kstam provinciālismā.

Šajā sakarā nevar nepieminÄ“t valsts jubilejas svinÄ«bas. Man liekas, ka budžets, kas tam paredzÄ“ts (60 mljn. eiro), ir daudzkārt pārspÄ«lÄ“ts, Ä«paši ja salÄ«dzina to ar izdevumiem, ko šim nolÅ«kam paredz daudz bagātākā Somijas valsts (19 mljn. eiro). Protams, jubileja ir jāsvin un jāsvin labi, bet viss jādara, ievÄ“rojot veselā saprāta un samÄ“rÄ«guma robežas, Ä«paši laikos, kad valsts budžeta caurumi tiek lāpÄ«ti uz cilvÄ“ku rÄ“Ä·ina, ieviešot arvien jaunus nodokļus un ceļot tarifus. Rodas aizdomas, ka šeit ir ne tik daudz patriotisma, cik vÄ“lme „apgÅ«t lÄ«dzekļus”, un droši vien, kā tas pie mums pieņemts, ar iespÄ“ju vienam otram labi iedzÄ«voties uz valsts rÄ“Ä·ina. Domāju, ka somi mÄ«l savu dzimteni ne mazāk par mums, vismaz viņi no tās nebÄ“g. Nāk prātā arÄ« kāds sengrieÄ·u spārnotais teiciens. Kad spartiešu likumdevÄ“jam Likurgam pajautāja, kādēļ viņš ieviesa savā valstÄ« tik pieticÄ«gas upurÄ“šanas ceremonijas dieviem, tas atbildÄ“ja: lai mÄ“s nepārstātu godināt dievus. ŠÄ« frāze labi atklāj universālu likumsakarÄ«bu: jo vairāk ārišÄ·Ä«bas, ārÄ“ja pompa un spožuma, jo mazāk patiesa satura un jÄ“gas.

Man gribētos, lai mēs mīlētu Dzimteni nevis vārdos, bet darbos, un ne tikai uz budžeta rēķina, bet arī no tīras sirds.

Pārpublicēts no https://blogi.lu.lv/harijs