Iesaki rakstu:

Priecājos, ka ar jaunu sparu ir atsākusies diskusija par mediju darbinieku sociālo nodrošinājumu un godÄ«gumu mediju telpā. Uzreiz gan jāizsaka nožēla par Finanšu ministrijas plāniem ar valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI) aplikt autoratlÄ«dzÄ«bas, nevis, ejot garāku un noteikti taisnÄ«gāku ceļu, panākt darba tiesÄ«bu atzÄ«šanu, faktiskas nodarbinātÄ«bas gadÄ«jumā, kad VSAOI bÅ«tu pašsaprotama lieta. Bet ko citu no viņiem bija gaidÄ«t, paldies par to pašu! Taču Ä«paši gribu pievÄ“rsties nacionālo komercmediju „fÄ«reru” rÅ«pÄ“m un satraukumam par naudiņu.

Par satraukuma pamatotÄ«bu es pārliecinos vÄ“los rÄ«tos, „direktoru laikā”, izejot uz Kalnciema ielas, pa kuru no PierÄ«gas supermāju ciemiem centra virzienā plÅ«st „zelta straume”, vai novÄ“rtÄ“jot to, cik ļoti, pÄ“dÄ“jā divdesmitgadÄ“ gan platumā, gan augstumā ir briedusi, piemÄ“ram, Mārupe. Tātad stāsts bÅ«s par akÅ«tu naudas „trÅ«kumu”.

Nozares uzņēmÄ“ji publiski raksturo mediju tirgu kā pustukšu šÄ·Ä«vi: ja arÄ« badā neviens nemirst, tad, apliekot autoratlÄ«dzÄ«bas ar sociālo nodokli, tas noteikti notiks. Ikvienam pazemÄ«gi bÅ«tu jāsamierinās ar pieejamo mazumiņu un jābÅ«t pateicÄ«gam par darbu un maizi, kas mums ir, tikai pateicoties „gribu – redzu, gribu - ne” politikai no valsts puses un prasmÄ«giem budžetu lāpÄ«tājiem mediju industrijas iekšienÄ“. Ja tikai reklāmas tirgus atdzÄ«votos, ja tikai cilvÄ“ki sāktu pirkt avÄ«zes un skatÄ«tos TV, mÄ“s tiktu apbÄ“rti ar zeltu, sudrabu un peldÄ“tu darba devÄ“ju labvÄ“lÄ«bā, kā kausÄ“tā sviestā.

Inerces un profesionāla slinkuma dzÄ«ts, šis viedoklis tiek atražots nepārtraukti, un to uztver kā neapšaubāmu patiesÄ«bu. Taču cik daudz ir to mediju darbinieku, kas rÅ«pÄ«gi sekojuši lÄ«dzi savu darbavietu finansiālajam stāvoklim, iegÅ«tos datus konfrontÄ“jot ar uzņēmumu gada pārskatiem? Cik ir to, kas ārpus sava pamatdarba ņemtos ar šÄdu dÄ«vainu un neienesÄ«gu hobiju? Domāju, ka tādu nav daudz, turklāt šiem ļaudÄ«m ir bijis pamats klusÄ“t. PatiesÄ«bā savu uzņēmumu finanses pilnÄ«bā pārzina vienÄ«gi paši uzņēmÄ“ji, un ne mirkli nekavÄ“jas izmantot to savā labā.

Ikvieni meli darbiniekiem, ikvieni meli valsts iestādÄ“m nekavÄ“joties pārvÄ“ršas banknotÄ“s, mazliet liekulÄ«bas, neliela noklusÄ“šana, un, skat, tavā kontā „nočaukst”. Kapitālam ir tikai viens likums – maksimāla peļņa un iespÄ“jami ātri. Valstu un sabiedrÄ«bu noteiktie likumi kapitālam nozÄ«mÄ“ tikai lielāku vai mazāku ieguldÄ«jumu risku, un neko citu. Nekādas Ä“tikas. TāpÄ“c darba ņēmÄ“js kapitāla skatÄ«jumā ir tikai „runājošs darba rÄ«ks”, te nav vietas personiskai attieksmei, un pret to arÄ« izturas kā pret darba rÄ«ku. Interešu pretruna starp darba devÄ“jiem un darba ņēmÄ“jiem ir tik eksistenciāla, ka reizÄ“m šÄ·iet - mÄ“s pārstāvam dažādas dzÄ«vÄ«bas formas vai vismaz sugas.

Apzinādamies šÄ«s plaisas dziļumu un bÅ«dams kreisi noskaņots, jau sen un pilnÄ«gi apzināti esmu centies ielÅ«koties sava darba devÄ“ja „virtuvÄ“”. „Virtuve”, kas kļuva par manas izpÄ“tes objektu, bija SIA Producentu grupa „Beta Fakts”, populāro raidÄ«jumu Bez Tabu un TV3 ziņas kādreizÄ“jais Ä«pašnieks un veidotājs, kur man bija tas gods, desmit gadus „nolauzt” par TV operatoru. „Nelielais” pašmāju uzņēmums piederÄ“ja vietÄ“jiem, no radošajām industrijām nākušiem puišiem Jurijam Gravem un žurnālistam, producentam un raidÄ«jumu vadÄ«tājam Ä’rikam Niedram.

Es Bez Tabu komandai pievienojos 2001.gada augustā, tātad apmÄ“ram pusgadu pÄ“c tā parādÄ«šanās Ä“terā. Pirmos gadus biju priecÄ«gs par to, ka vispār ir darbs, un nekādus jautājumus neuzdevu. Ik dienas tikām baroti ar tekstiem, ka nav zināms, vai rÄ«t mÄ“s pastāvÄ“sim, „dzÄ«ve ir nemitÄ«ga konkurence - uzvar stiprākais”, „ja nebÅ«s rezultātu - tur ir durvis”, „varbÅ«t rÄ«t raidÄ«jums bÅ«s jāslÄ“dz” u.t.t. . LoÄ£iski, ka algu 100% saņēmām aploksnÄ“.

Tā tas turpinājās lÄ«dz apmÄ“ram 2004.gadam, kad parādÄ«jās fragmentāri akti par „it kā” atsevišÄ·u darbu veikšanu, tad visbeidzot attiecÄ«bas tika „sakārtotas”, parakstot uzņēmuma lÄ«gumus par minimālo algu, bet pārÄ“jo saņemot „aploksnÄ“”. Par darba lÄ«gumiem vadÄ«ba nevÄ“lÄ“jās ne dzirdÄ“t, bet dažus vadošos korespondentus, kam darba lÄ«gumi bija kopš raidÄ«juma pirmsākumiem, piespieda no tiem atteikties un akceptÄ“t jauno kārtÄ«bu.

Ap 2005. un 2006.gada miju atskanÄ“ja vāras balsis par to, ka arÄ« mÄ“s esam cilvÄ“ki un vÄ“lamies dzÄ«vot daudz maz draudzÄ«gā un ilgtspÄ“jÄ«gā vidÄ“. Lai arÄ« sākotnÄ“ji ņurdÄ“šana neizplatÄ«jās ārpus savÄ“jo loka un visticamāk bija vadÄ«bai nemanāma, tā tas ilgi nevarÄ“ja palikt. Tolaik raidÄ«jumam bija internetā publiski pieejama komentāru lapa, un kāds tajā, tā „lai visi redz”, nopludināja informāciju par patieso lietu kārtÄ«bu Bez Tabu redakcijā. IzcÄ“lās iekšÄ“js skandāls, tika meklÄ“ti vainÄ«gie, apelÄ“ts pie raidÄ«juma prestiža un biedÄ“ts ar to, ka ar tādu „sabojātu mundieri” TV3 mÅ«s vairs nepirks. Visbeidzot Ä«pašnieki noreaģēja, papildinot uzņēmuma lÄ«gumu ar pielikumu „par konfidencialitāti”, ar kuru noslepenots tika viss, savstarpÄ“jas sarunas par darba apstākļiem ieskaitot. Par „klusÄ“šanas zvÄ“resta” laušanu draudÄ“ja baisas finansiālas sankcijas.

Taču, „mazos” pašmāju uzņēmumos parasti grÄ“ko ar lÄ«gumu parakstÄ«šanas procedÅ«ru, viss notiek pÄ“c principa – izlasi mājās un atnes parakstÄ«tu, tāpÄ“c es, lai arÄ« parakstÄ«ju, tad tomÄ“r ar kreiso roku, caur kājstarpi, tā ka, ceru, pielikuma noteikumi uz mani neattiecas! Runas aizliegumi paši par sevi neko neatrisina, un problÄ“mas tādēļ nekur nepazÅ«d.

TobrÄ«d Beta Faktā bija izveidojies tāds stāvoklis, ka Bez Tabu korespondentes saņēma zemu, ar citiem darbiniekiem salÄ«dzinot, neproporcionālu atalgojumu. Izcenojumi par sižetu veidošanu nebija mainÄ«ti kopš raidÄ«juma pirmsākumiem, un, piemÄ“ram, operatori, kuri prata „prasÄ«t” labāk, un TV3 ziņu korespondenti, kas nez kāpÄ“c bija no „citas pasaules”, par tādu pašu ieguldÄ«jumu saņēma faktiski divreiz vairāk. Situācija bija nobriedusi, un Bez Tabu korespondentes, cerot uz Ä«pašnieku sapratni un ieinteresÄ“tÄ«bu, izvirzÄ«ja vairākas prasÄ«bas (lÅ«gumus), galvenā no kurām bija pamatalgas noteikšana (kā dzirdams šeit publicÄ“tajā audioierakstā - Ls 300 pirms nodokļu nomaksas, kas nu taču nav astronomiska summa pat 2006.gadā), un noformulÄ“jušas tās ar parakstiem apstiprinātā vÄ“stulÄ“, iesniedza Beta Fakta Ä«pašniekiem.

Un tad sākās. Reakcija mani pārsteidza, tādus „viduslaikus” nebiju gaidÄ«jis! Sarunas nebija, faktiski tas bija monologs ar nepārprotamu vÄ“stÄ«jumu: ja kādam kaut kas nepatÄ«k - prom. Jurijs Grave neslÄ“pa, ka jÅ«tas aizvainots par nelojalitāti. Ä’riks Niedra izkaidroja juridiskās nianses, jo izrādās, „cilvÄ“ki nesaprot”, ka nemaz nav darbinieki, bet tikai „sadarbÄ«bas partneri”, tiesa, tas abus gudriniekus nekavÄ“ja turpmākajā tekstā runāt par tādām darba ņēmÄ“ju statusam ekskluzÄ«vi atbilstošÄm lietām kā atvaļinājumi un slimÄ«bas nauda, nemitÄ«gi apliecinot labo gribu to visu nodrošināt, „ja vien bÅ«tu iespÄ“jams”.

Ierakstā diemžēl nav iespÄ“jams atspoguļot to spriedzi un baiļu atmosfÄ“ru, kas valdÄ«ja telpā, tādēļ klausÄ«tājam Jurija Graves draudus „runāt ar katru korespondenti atsevišÄ·i” nevajag novÄ“rtÄ“t par zemu, tie ikvienā mirklÄ« varÄ“ja materializÄ“ties izlikšanā aiz darbavietas durvÄ«m. Pati par sevi „prasÄ«bu izvirzÄ«šana” Latvijas darba vidÄ“ ir liela uzdrošināšanās, tā ka „dumpiniecÄ“m” bija pamats bÅ«t satrauktām.

Īpašnieku retorika un padoto ietekmÄ“šanas talanti ir tā vÄ“rti, lai šo gabalu noklausÄ«tos. Protams, ka ierakstā dzirdamie draudi „runāt ar katru atsevišÄ·i” tika Ä«stenoti. Korespondentes, kuras tika uzskatÄ«tas par galvenajām „nekārtÄ«bu” organizÄ“tājām, uz „pratināšanu” tika izsauktas ik dienu, vai veselu nedēļu no vietas. Nez vai te der tik maigs vārds kā „mobings” vai "bosings"? Neapskaužu, ja tā nākas drebÄ“t Ä«pašnieku priekšÄ, vienos svaru kausos liekot pašcieņu, otros - savu un savas Ä£imenes labklājÄ«bu, kaut tik ļoti gribÄ“tos par šo pazemojošo bezkaunÄ«bu triekt purnā dÅ«ri.

MÅ«su atkarÄ«ba no darba devÄ“ja iegÅ«st aizvien personiskāku raksturu. Tā vairs nav darbinieka atkarÄ«ba no uzņēmuma ekonomiskajām reālijām, bet viena cilvÄ“ka atkarÄ«ba no cita cilvÄ“ka personiskajām ambÄ«cijām un rakstura. ŠÄ«m ikdienas cÅ«cÄ«bām ir mazs sakars ar pievienotās vÄ“rtÄ«bas radÄ«šanu, to avots lielākoties ir alkatÄ«ba, kroplas ambÄ«cijas un sÄ«ka varaskāre. Bailes zaudÄ“t iztikas lÄ«dzekļus ir tik jaudÄ«gs šantāžas instruments, ka mÅ«s var piespiest darÄ«t lietas, kuras nav paredzÄ“tas ne likumos, ne lÄ«gumos.

Dumpis Beta Faktā pamazām noklusa, un nemiernieces tika apspiestas. Taču rezultāts bija! Algas korespondentÄ“m tika paaugstinātas, un turpmāk uzņēmumā nostiprinājās trÄ«sdaļīga algu izmaksas sistÄ“ma: alga uz uzņēmuma lÄ«guma pamata + autoratlÄ«dzÄ«ba + aploksne. Šis fakts apliecināja, ka resursi ir pieejami, it Ä«paši, ja uzņēmums ir liela koncerna filiāle.

Varu tikai iedomāties tālāko notikumu attÄ«stÄ«bu, ja „sadumpojušÄs” bÅ«tu ne tikai Bez Tabu korespondentes, ja arÄ« citi kolÄ“Ä£i solidarizÄ“tos un, rÄ«kojoties saskaņoti, atteiktos „runāt pa vienam”? Kas tad notiktu? Ierakstā ir jÅ«tamas Jurija Graves bailes, ka tā varÄ“tu notikt. Pieņemu, ka TV3 piespiestu Ä«pašniekus atrisināt šo situāciju un rastu nepieciešamo finansÄ“jumu. Laika gaitā Bez Tabu bija tapis par nopietnu zÄ«molu, un diez vai bÅ«tu prātÄ«gi to palaist vÄ“jā tāpat vien. Tādā gadÄ«jumā stabilas darba attiecÄ«bas Beta Faktā bÅ«tu kļuvušas par realitāti.

Domāju, ka tieši „pÄ“cdumpja” laikā Beta Fakta Ä«pašnieki „izsita” no TV3 lielāku un stabilāku finansÄ“jumu, visticamāk pamatojot to ar darbinieku sociālajām vajadzÄ«bām. To rāda tālākā notikumu attÄ«stÄ«ba un Beta Fakta gada pārskati. Tos analizÄ“jot, redzam, cik ļoti Beta Fakta Ä«pašnieki pildÄ«ja apņemšanos mīļuprāt nodrošināt darbiniekiem „to visu” .

Īsi pÄ“c nemieriem Beta Fakts nomainÄ«ja biroja telpas no Sapņu fabrikas uz Sarkano kvadrātu, viens Ä«pašnieks iegādājas „Porsche Cayenne”, otrs pieticÄ«gāku BMW X3, paklÄ«da baumas, ka vismaz viens stāvs, ja ne vesels „Sarkanā kvadrāta” korpuss pieder Beta Fakta Ä«pašniekiem. Šie fakti intriģēja, un tādēļ, lai ieskatÄ«tos dziļāk „virtuvÄ“”, izmantoju Lursoftu.

Atklājumi mani pārsteidza. Ja lÄ«dz tam es vairāk vai mazāk uzticÄ“jos Ä«pašnieku stāstiem par naudas trÅ«kumu, tad tagad uzņēmuma gada pārskati pavÄ“ra manam skatam Ä«stu „eldorado”. Beta Fakta budžets 2007.gadā ir bijis 976 659 lati, 2008.gadā - 1,14 miljoni, bet 2009.gadā - 1,15 miljoni latu. IzrādÄ«jās, ka mÅ«su „mazā”, priekšniecÄ«bas vārdiem - ik brÄ«di mirt gatavā firmele ir gatavā zelta bedre.

Tālākais bija bÄ“rnu spÄ“le. Strādājot kādā uzņēmumā desmit gadus, ir zināms ne tikai darbinieku skaits un tas, cik kurš saņem, bet arÄ« uzņēmuma ikdienas tÄ“riņi. PÄ“dÄ“jo nedēļu publiskajos viedokļos ir pavÄ«dÄ“jis apgalvojums, ka medija lielākos izdevumus veido darba algas, un tā arÄ« ir, izņēmums nebija arÄ« Beta Fakts. SummÄ“jot kolektÄ«va faktiskās neto algas, var izrÄ“Ä·ināt naudas daudzumu, kāds bÅ«tu nepieciešams, maksājot oficiāli „ar nodokļiem”, un, salÄ«dzinot ar gada pārskatu, noteikt to, cik godÄ«gi Beta Fakta Ä«pašnieki bija pret saviem darbiniekiem. IespÄ“jamā kļūda nebÅ«s liela, un uz kopÄ“jā apjoma rÄ“Ä·ina tā ir tÄ«rā „špicka”. PaanalizÄ“sim 2009.gada pārskatu.

Beta Fakta apgrozÄ«jums ir 1 156 921 Ls, tātad, dalot ar 12 = 96 410 Ls/mÄ“n. Pārskata 18.lapā redzams, ka „Beta Faktā” strādā 40 darbinieku ar uzņēmuma un 39 ar autorlÄ«gumu. Faktiski katram darbiniekam bija divi lÄ«gumi, uzņēmuma un autorlÄ«gums. SarÄ“Ä·ināju kopā savu un kolÄ“Ä£u neto algu, par pamatu ņemot aptuvenu vidÄ“jo skaitli, noapaļojot uz augšu sanāca 30 000 latu/mÄ“n., jeb 750 Ls uz rokas katram. Rupji rÄ“Ä·inot darba devÄ“ja izdevumi ar visiem nodokļiem bÅ«tu ap 55 000 Ls/mÄ“n.

Administrācijā bija 7 cilvÄ“ki, acÄ«mredzot Ä«pašnieki, producenti un viņiem pietuvinātās personas. Viņu oficiālās algas ir vidÄ“ji 714 Ls bruto katram, 714 x 7 = 4998 Ls/mÄ“n.

SarÄ“Ä·inot visus pārÄ“jos izdevumus par telpām, papÄ«ru, kasetÄ“m, ziņu aÄ£entÅ«rām u.t.t. un dāsni tos apaļojot uz augšu, iegÅ«stam 20 000 Ls/mÄ“n.

Tagad saskaitām visu kopā un redzam, ka, strādājot oficiāli un maksājot visus nodokļus, kopÄ“jie ikmÄ“neša izdevumi sastādÄ«tu apmÄ“ram 80 000 Ls.

ŠÄ·iet, ka budžets šos izdevumus pilnÄ«bā nosegtu, laikam jau kaut kas vÄ“l paliek pāri. Starp citu, šÄdas summas figurÄ“ arÄ« citā dokumentā - 2010.gadā sastādÄ«tajā Beta Fakta ārpustiesas tiesiskās aizsardzÄ«bas plānā. Redzams, ka Beta Fakts bÅ«tu varÄ“jis veiksmÄ«gi pastāvÄ“t, nodrošinot oficiālas algas ar visām sociālajām garantijām. Bet vai tad bizness, kurā bÅ«tu jāsamierinās tikai ar krietnu algu un nelielu peļņu var bÅ«t pietiekami interesants nacionālam uzņēmÄ“jam? Uzspiest uzņēmuma lÄ«gumu par minimālo algu (tobrÄ«d 180 Ls, visu nodokli samaksā faktiskais darba ņēmÄ“js) + 18% (tobrÄ«d) no autoratlÄ«dzÄ«bas + pārÄ“jais aploksnÄ“ ir daudz „interesantāk”.

Šis rÄ“Ä·ins izskatās tā: apgrozÄ«jums tas pats - 1 156 921/12 = 96 410 Ls/mÄ“n. Administrācijas izdevumi nemainās: 714 x 7 = 4998 Ls/mÄ“n. ar telpām, biroju, u.t.t. tas pats: 20 000 Ls/mÄ“n.

Gada pārskata 11.lapā, ailÄ“ "personāla izmaksas un VSAOI izmaksas" ir norādÄ«ti Beta Fakta kolektÄ«va ar nodokļiem apliktie ienākumi, kopā gadā 286 488 Ls. MÄ“nesÄ« sanāk 23 874 Ls.

Dāsni piemetam 15 000 Ls aplokšÅ†u algām un saskaitām visu kopā: 4998 + 20 000 + 23 874 + 15 000 = 63 872. Atņemam šo skaitli no mÄ“neša budžeta 96 410 – 63 872 = 32 538!

AplokšÅ†u algām un pašu kabatai domātā summa kopā gadā ir norādÄ«ta gada pārskata 11.lapā, ailÄ“ „Pakalpojumi no ārienes saimn.darb.nodrošināš.”, un tā ir 593 727 Ls gadā jeb 49 477 Ls. Lieki teikt, ka tas ir lielākais izdevumu postenis.

Protams, vÄ“l jādalās ar naudas atmazgātājiem par „aplokšÅ†u” legalizÄ“šanu, taču tik un tā kabatā pa taisno iebāžamais „žūksnis” ir iespaidÄ«gs. LÅ«k, tādas nacionālā biznesa Ä«patnÄ«bas! Varu pievienoties nacionālo komercmediju vaimanu korim un piekrist, ka šÄ« aina, protams, liecina par trÅ«kumu, par pilnÄ«gu kauna un godaprāta trÅ«kumu. VÄ“l noteikti jāpiebilst, ka ar šÄdu finansÄ“jumu nodzÄ«vojām visu 2009.gadu un daļu 2010.gada, to, ka ir iestājusies krÄ«ze, TV3 zviedru māte MTG „pamanÄ«ja” tikai tad, kad visi pārÄ“jie bija badojušies jau vismaz gadu.

Par naudas trÅ«kumu, protams, liecina arÄ« bezjÄ“dzÄ«gu iekārtu un ierīču pirkšana vai štata vietu izveide savām mīļākajām. Savulaik, kad TV3 ziņu un Bez Tabu studijā parādÄ«jās krāns, kādu pusgadu ar sajÅ«smu tika gvelzts, ka mums ir krāns, bet LNT, lÅ«k nav! MÄ“s esam pirmie! PÄ“cāk, lai attaisnotu, šo salÄ«dzinoši dārgo pirkumu, bija jāizdomā lÄ“rums dažādu „braucienu” ar krānu, „karuseļi” lÄ«dz nelabumam, jo manta taču nedrÄ«kst stāvÄ“t dÄ«kā!

Cik esmu novÄ“rojis, tad ierindas skatÄ«tājam šÄ·iet, ka raidÄ«jumu veido tikai Ä“terā redzamie ļaudis, un viņš ir patiesi izbrÄ«nÄ«ts uzzinot, ka tā veidošanai nepieciešams vesels uzņēmums. SkatÄ«tājs nepamana un neatceras korespondentu vārdus, par operatoriem nerunājot; kā jÅ«s domājat, vai viņš pamanÄ«ja to, ka mums ir krāns? SkatÄ«tājs vislabāk pamana saturu un diemžēl arÄ« tā trÅ«kumu. Par izsÄ«kušu budžetu liecina arÄ« pilnÄ«gi jauns autoparks, kura nomai 2009.gadā iztÄ“rÄ“ti 17 352 Ls u.t.t.. VÄ“lāk 2011.gadā, pārejot tiešÄ TV3 pakļautÄ«bā, akÅ«tu naudas trÅ«kumu apliecināja TV3 tehniskā „gala” darboņu neviltotais izbrÄ«ns par to, ka mums darbam pietiek un pat Ä“rtāk strādāt ir ar lÄ“tākām kamerām: „ JÅ«s točna negribat tās par deviņām štukām?” „Zviedru māte” (MTG), lai bÅ«tu „zaļāk”, esot „spiedusi” uz Toyota Aigo mazauto, bet mÅ«sÄ“jie, norādot uz šausmÄ«gajiem ceļiem, esot panākuši, ka bÅ«s dārgākaās Auris, - arÄ« tas liecina, ka nav naudas.

Par studijas pārcelšanas tāmi vispār esmu dzirdÄ“jis astronomiskus ciparus. Bet visā visumā stāsti par to, kādēļ nabagi, kuri nevar atļauties samaksāt algu, labprāt pÄ“rk dārgus luksusautomobiļus, vai par to, kādēļ kāds liels zviedru mediju koncerns gadu desmitus „nesavtÄ«gi” stutÄ“ vārda brÄ«vÄ«bu Latvijā, strādājot tikai „pa nullÄ“m”, ir padziļinātas izpÄ“tes vÄ“rti. ŠÄda varonÄ«ga „nesavtÄ«guma” iemesli jāzina visai sabiedrÄ«bai.

Protams, uzņēmumi ir dažādi, ir lielie, ir mazie. Ir tie, kam ir ārzemju „māte” ar milzu rezervÄ“m, un ir nišas produkti, kas pārtiek no maza tirgus, taču doma, ka šos jautājumus var risināt, ieviešot ar nodokļiem neapliktu un tiesiski neaizsargātu vergu darbu, ir pilnÄ«gi absurda. Saprotu, ja tāda dzimst tirgus reketieru noskÅ«tajos pauros, bet... varbÅ«t es vienkārši pārāk labi domāju par latvju „progresÄ«vo inteliÄ£enci”?

Iepazinos ar Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) iekšÄ“jo pārrunu „rezultātu”. Ak, nabaga „siāmas dvÄ«nis”, viens velk uz vienu pusi, otrs atpakaļ. Lai gan uzņēmÄ“ju pārsvars ir labi jÅ«tams, un dabiski, jo viņi veido LŽA aktÄ«vāko un organizÄ“tāko daļu.

Par LŽA „biznesspices” inspirÄ“to ofšoru legalizācijas izgāšanos: prieks, šis piedāvājums bija labi maskÄ“ta bezkaunÄ«ba, cÄ“lu motÄ«vu imitācija, skaidrs, ka IIN dalÄ«šana divās daļās neko neatrisina, tā pat samazina darba devÄ“ja izdevumus par VSAOI un nekādi negarantÄ“ darba tiesÄ«bas.

Pavisam noteikti gribÄ“tos zināt, kādēļ tad „neizdevās panākt”, ka reālu darba attiecÄ«bu gadÄ«jumā tiktu slÄ“gti darba lÄ«gumi? Dombrovskis ar Vilku pildspalvu rauj ārā no rokām? LTV un Latvijas radio darbinieki gan veiksmÄ«gi paraksta darba lÄ«gumus. VarbÅ«t šamie gadiem nesodÄ«ti pārkāpj likumus un kropļo konkurenci, mākslÄ«gi apgrÅ«tinot sevi ar VSAOI?

Darba likums nav jāmaina, algota darba pazÄ«mes un pienākums maksāt algas nodokli ir atrunāts „Likumā par IIN”, un šis likums, starp citu, ir spÄ“kā. Faktiski Finanšu ministrija jau tā nāk darba devÄ“jiem pretÄ«, runājot tikai par autoratlÄ«dzÄ«bu aplikšanu ar VSAOI, ne vārda par faktisku darba attiecÄ«bu atzÄ«šanu!

Kapitālam vienmÄ“r bÅ«s raksturÄ«gi jebkurus pienākumus pret valsti un sabiedrÄ«bu traktÄ“t, kā ierobežojošus. Mediju turÄ“tāju un viņu lÄ«dzgaudotāju centieni izveidot „Ä«pašu nodokļu režīmu” nav nekas cits kā mÄ“Ä£inājums legalizÄ“t eksteritoriālu beznodokļu zonu. Nacionālie komercmediji faktiski gadiem bauda ofšoru statusu, protams, uz darbinieku un visas sabiedrÄ«bas rÄ“Ä·ina, tagad ir pienācis laiks legalizÄ“ties. „Īpašu nodokļu režīmu” „unikālā situācijā” esošajiem Latvijas mediju profesionāļiem! Pasludināt mÅ«su ofšorus par pilnÄ«gi likumÄ«giem! „Īpašs nodokļu režīms”, jo mÄ“s gribam dzÄ«vot labi. Valsti uzturÄ“s citi, mÅ«su uzdevums ir dzÄ«vot labi, mÄ“s tā esam raduši! MÅ«su ofšori ir labi, jo mÄ“s esam labi. Lemberga ofšori ir slikti, jo Lembergs ir slikts. Mums ir nepieciešami ofšori, lai mÄ“s varÄ“tu rakstÄ«t par sliktā Lemberga sliktajiem ofšoriem! Tas ir Ä“tisks strupceļš, un tam reiz ir jāpieliek punkts.

Savukārt darba ņēmÄ“jiem ir laiks saprast, ka uzņēmÄ“js nav ne draugs, ne brālis, ne arÄ« uzticams sadarbÄ«bas partneris (vismaz ne Latvijā), bet gan mūžīgs konkurents par vietu pie siles. KoÄ·etÄ“jot, izkalpojoties un sadarbojoties ar medija Ä«pašnieku nodokļu apiešanā, darbinieks aizvien vairāk zaudÄ“ kontroli pār savu darba dzÄ«vi. Darba ņēmÄ“ju vienÄ«gais spÄ“ks slÄ“pjas sadarbÄ«bā, tikai kopā uzstādot noteikumus savam darba devÄ“jam varam panākt godÄ«gāku peļņas pārdali.

Bet vispirms jāspÄ“j vienam otru atrast un vienoties par kopÄ“jām vÄ“rtÄ«bām. SabiedrÄ«bā, kur tik daudzi „dzÄ«vo ātri un mirst jauni”, tas nav viegls uzdevums. Bet iesākumam novÄ“lu kolÄ“Ä£iem neslinkot un pamatÄ«gi iedziļināties savu darba devÄ“ju „virtuvÄ“s”, ticu, ka tur rodams šis tas „garšÄ«gs”!

P.S. Sašutuma un atzinÄ«bas vÄ“stules var sÅ«tÄ«t uz adresi [email protected]

Audio 1. daļa (mp3)
Audio 2. daļa (mp3)