Iesaki rakstu:

PārbÅ«ves jeb „perestroikas” mantojumā ietilpst genocÄ«ds. Tas šausmÄ«gi ārdÄ«jās lÄ«dzšinÄ“jā dzÄ«vÄ“ un turpmāk šausmÄ«gi ārdÄ«sies nenosakāmi ilgu laiku, nāvÄ“joši apdraudot bijušo padomju tautu eksistenci. Uz latviešu tautu tas attiecas pilnā apjomā.

PārbÅ«ves dzemdÄ“tajam genocÄ«dam ir zināma specifika. Tas nav tipoloÄ£iski salÄ«dzināms ar cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“ pārdzÄ«votajiem genocÄ«diem. Tajos notika pilnÄ«ga vai daļēja atsevišÄ·u iedzÄ«votāju grupu vai tautu iznÄ«cināšana reliÄ£iskā, etniskā, rasiskā vai politiskā naida dēļ.

No pārbÅ«ves mantotais genocÄ«ds ir savādāks. Tam ir Ä«patnas iezÄ«mes. Tā terminoloÄ£iskajā fiksÄ“šanā nepieciešams epitets „stihiskais”, jo par laimi genocÄ«ds nav apzināti mÄ“rÄ·tiecÄ«ga akcija.

Tā ir pirmā un galvenā specifiskā iezÄ«me. PÄ“cpadomju laikā konstatÄ“jamais genocÄ«ds ir stihisks genocÄ«ds – neorganizÄ“ts, bez plāna un bez vadÄ«bas. Ja arÄ« dažās nenormālās galvās eksistÄ“ ideja par Ä«stu genocÄ«du kā organizÄ“tu un plānveidÄ«gu akciju iedzÄ«votāju skaita samazināšanā, tad šÄ« trakā ideja tomÄ“r nenosaka stihiskā genocÄ«da kopÄ“jo virzÄ«bu un vismaz Latvijā nekādā gadÄ«jumā nav iegansts publiskam diskursam par genocÄ«da nepieciešamÄ«bu, kā tas diemžēl ir vienas lielas kaimiņvalsts politiskās opozÄ«cijas antihumānajā bazÅ«nÄ“šanā.

VÄ“l ir citas specifiskas iezÄ«mes. ArÄ« stihiskā genocÄ«da pamatā tāpat kā „klasiskā” genocÄ«da pamatā ir naids. Bet tas nav reliÄ£isks, etnisks, rasisks vai politisks naids. Tas ir specifisks naids.

Tas ir sugas naids. Tas ir cilvÄ“ku naids pret cilvÄ“kiem. NaidÄ«gumā nav svarÄ«ga reliÄ£iskā piederÄ«ba, ādas krāsa, tautÄ«ba, politiskā partija. SvarÄ«ga ir vienÄ«gi cilvÄ“ciskā kvalitāte. CilvÄ“ku viena daļa pret pārÄ“jiem cilvÄ“kiem izturas kā pret zemākas kvalitātes dzÄ«vām bÅ«tnÄ“m ar nepietiekamu intelektu, izglÄ«tÄ«bu, darba spÄ“jām. Pret šÄ«m bÅ«tnÄ“m atklātā naidā izplÅ«st indivÄ«di ar intelektuālā, izglÄ«totÄ«bas, darba spÄ“ju pārākuma apziņu. Sugas naids enerÄ£iju smeļas pārākuma fetišizācijā. PārspÄ«lÄ“ti dievinot sevi, cilvÄ“ku viena daļa naidÄ«gi noniecina pārÄ“jos cilvÄ“kus.

Sugas naids bÅ«tÄ«bā ir paradoksāls – neloÄ£isks, pretrunÄ«gs un neatbilst reālajiem apstākļiem. Principā sugas naidam nav nekāda iemesla. Abas cilvÄ“ku grupas ir vienas sociālās kārtas pārstāvji. Starp viņiem nav nekādu radikālu atšÄ·irÄ«bu intelektuālajā, izglÄ«totÄ«bas, darba spÄ“ju ziņā. Abu cilvÄ“ku grupu sociālajā izcelsmÄ“ un socializācijas procesos nav nekādu atšÄ·irÄ«gu Ä«patnÄ«bu. Tie ir cilvÄ“ki, kuri ir dzimuši un uzauguši šÄ·iriski lÄ«dzÄ«gās Ä£imenÄ“s, mācÄ«jušies no vienām un tām pašÄm mācÄ«bu grāmatām, studÄ“juši vienās un tajās pašÄs augstskolās, darbavietās uzrādÄ«juši lÄ«dzÄ«gas darba spÄ“jas. Principā nav nekāda iemesla vieniem fetišizÄ“t savu pārākumu un pārÄ“jos uzskatÄ«t par nevÄ“rtÄ«giem radÄ«jumiem, apsaukājot nievājošÄ „terminoloÄ£ijā”.

„TerminoloÄ£ija” nav oriÄ£ināla. Tiek lietots sen pazÄ«stamais vārds „elite”. Par „eliti” paši sevi dÄ“vÄ“ un citiem liek viņus dÄ“vÄ“t pārākuma apmātie indivÄ«di. „Elite” savukārt visus pārÄ“jos apsaukā par „atkritumiem”, „pabirām”, „plebejiem”, „baru”, „lumpenu”, „zemcilvÄ“kiem”, „lÅ«zeriem”, „melnajiem”, „skrandaiņiem”, „tumsoņiem”, „reņģēdājiem”.

„TerminoloÄ£ija” nav oriÄ£ināla. Vārdi ir seni. Taču to pielietojums ir jauns. Visvairāk tas attiecās uz vārda „elite” pielietojumu.

Kas pārbÅ«ves rezultātā kļuva „elite”? Latvijā šodien to zina katrs. Vispirms „elite” formÄ“jās no „prihvatizācijas” noziedzniekiem. PÄ“c tam „elitei” pievienojās valsts budžeta un ārzemju fondu zagļi, bet no 2004.gada ES fondu zagļi. Latvijā pÄ“cpadomju laikā „elite” ir RÄ«gas zagļu Lielā Banda un tās filiāles provincÄ“.

JÄ“dziena „elite” pielietojumā tas ir vÄ“sturiski kaut kas jauns gan Latvijā, gan pārÄ“jā pasaulÄ“. Parasti par eliti dÄ“vÄ“ neapstrÄ«dami elitāras personÄ«bas. Viņu lielākā bagātÄ«ba ir morālais cÄ“lums, patiesa inteliÄ£ence, garÄ«guma un ideālisma prioritāte – tieksme sekot cildeniem ideāliem, ticÄ«ba cildeniem ideāliem un cenšanās tos realizÄ“t dzÄ«vÄ“.

Iepriekš teicu, ka sugas naidam nav nekāda iemesla. Abas cilvÄ“ku grupas ir vienas sociālās kārtas pārstāvji, un starp viņiem nav nekādu radikālu atšÄ·irÄ«bu intelektuālajā, izglÄ«totÄ«bas, darba spÄ“ju ziņā.

Bet tas ir tikai daļēji pareizi. AtšÄ·irÄ«ba tomÄ“r eksistÄ“. AtšÄ·irÄ«ba ir morālajā ziņā. „Elites” morālais lÄ«menis noteikti bÅ«tiski atšÄ·iras no „atkritumu”, „pabiru”, „plebeju”, „bara”, „lumpena”, „zemcilvÄ“ku”, „lÅ«zeru”, „melno”, „skrandaiņu”, „tumsoņu”, „reņģēdāju” morālā lÄ«meņa. „Elites” morālais lÄ«menis nedara godu, un tas ir sociāli ļoti bÄ«stams. Šajā lÄ«meni ietilpst genocÄ«da ideja. Šis lÄ«menis pret saviem sugas brāļiem praktiski realizÄ“ genocÄ«du. Tas notiek stihiski. Taču tas notiek, un stihiskā genocÄ«da placdarms ir „elite”.

Sugas naids ir saistÄ«ts ar vienu pretÄ«gu, bet vÄ“sturiski, socioloÄ£iski, kulturoloÄ£iski noderÄ«gu pamācÄ«bu darbaļaužu (proletariāta, „vienkāršÄs tautas”, „vidusmÄ“ra cilvÄ“ku”, „parasto cilvÄ“ku”) izpratnÄ“.

Kas ir stihiskā genocīda (sugas naida) autori?

Atbilde nav patÄ«kama. Stihiskā genocÄ«da (sugas naida) autori ir proletariāta, darba cilvÄ“ku, darba tautas, sociālisma un komunisma celtniecÄ«bas slavenie pārstāvji. Tātad tā sociuma daļa, kura vÄ“l nesen tika pasniegta kā cilvÄ“ces visvÄ“rtÄ«gākā daļa pretstatā nÄ«kuļojošajai aristokrātijai, sapuvušajai buržuāzijai, par „mÄ“slu” nosauktajai inteliÄ£encei un uz siena kaudzes sapņojošajiem intelektuāļiem. Stihiskā genocÄ«da autori nav patricieši, aristokrāti, buržuji, kapitālisti, imperiālisti. Stihiskā genocÄ«da autori ir darbaļaudis – strādniecÄ«bas, darba zemniecÄ«bas un darba inteliÄ£ences pārstāvji.

„Perestroiku” un „prihvatizāciju” izdomāja darbaļaudis; proti, vienas sociālās kārtas pārstāvji. Nav nekas lasÄ«ts un dzirdÄ“ts par „perestroikas” diriÄ£entu aristokrātisko vai buržuāzisko izcelsmi. Andropova tÄ“vs bija dzelzceļnieks, Jakovļevs un Gorbačovs dzimuši darba zemnieku Ä£imenÄ“. ArÄ« Jeļcins ir dzimis zemnieku Ä£imenÄ“. Tāpat čekistu barveži – „prihvatizācijas” varoņi – noteikti nevar lepoties ar aristokrātisko vai buržuāzisko izcelsmi. Latviešiem vispār nav bijusi aristokrātija. Par latviešu jauno buržuāziju pirms 1940.gada ne visai drÄ«kst droši izteikties. TādÄ“jādi pats par sevi ir saprotams, ka „prihvatizatori”, valsts budžeta zagļi un ārzemju fondu zagļi, ir vistÄ«rasinÄ«gākie sociālisma celtnieki un viņu atvases – „cilvÄ“ces priekšpulka” pārstāvji, kuru alkātÄ«gās mantkārÄ«bas instinkti padomju laikā bija spiesti klusi snauduļot un nogaidÄ«t izdevÄ«go brÄ«di, lai latentās Ä£enÄ“tiski nelabās spÄ“jas izvÄ“rstu konkrÄ“tā nelabā rÄ«cÄ«bā un pat genocÄ«dā. PārbÅ«ve atsedza sociālisma un komunisma celtniecÄ«bas „priekšpulka” vienas daļas dziļo amoralitāti un cilvÄ“cisko zemiskumu.

Ja „klasiskajam” genocÄ«dam ir tikai viena izpausmes forma (tieša nogalināšana), tad stihiskajam genocÄ«dam ir vairākas izpausmes formas. Tās funkcionÄ“ netieši, bet tāpat galu galā izraisa nogalināšanu – mirstÄ«bas strauju pieaugumu, dzimstÄ«bas strauju samazināšanos, pašnāvÄ«bu skaita palielināšanos.

PiemÄ“ram, stihiskā genocÄ«da netiešÄs formas ir izglÄ«tÄ«bas, medicÄ«nas, farmācijas, garÄ«gās kultÅ«ras, mediju pārvÄ“ršana par privāto biznesu bez valsts un sabiedrÄ«bas uzraudzÄ«bas, valsts budžeta piesaistes un valsts sociālajām programmām. Īstajās kapitālistiskajās valstÄ«s tas tā nenotiek. TurpretÄ« proletāriskās „elites” pārvaldÄ«tajās „kapitālistiskajās valstÄ«s” tas tā notiek. LR nav izņēmums.

Stihiskā genocÄ«da efektÄ«va forma ir cilvÄ“ku ienākumu netaisnÄ«ga sadale nodokļu veidā. ŠÄ« forma ātri izraisa radikālus sociālos kontrastus – milzÄ«gas atšÄ·irÄ«bas starp bagātajiem un nabadzÄ«gajiem. Savukārt radikālie sociālie kontrasti var izraisÄ«t sociālos satricinājumus, sākot ar revolÅ«ciju un beidzot ar iedzÄ«votāju masveida izmiršanu un aizceļošanu no netaisnÄ«gās valsts.

Piemēram, ienākuma nodoklis fiziskajām personām attiecīgajā valstī ietekmē sociālo klimatu, politisko stabilitāti, demogrāfisko stāvokli. Gudri valstsvīri to zina un ņem vērā.

Gudri valstsvÄ«ri tāpat cenšas iedibināt noteiktu proporcionalitāti starp visbagātākajiem un visnabadzÄ«gākajiem. Ja starp viņiem ir 8 reizes liela atšÄ·irÄ«ba, tad tas rada spriedzi sabiedrÄ«bā. Ja ir 10 reizes liela atšÄ·irÄ«ba, tad apdraud nacionālo drošÄ«bu. PSRS atšÄ·irÄ«ba bija 3-4 reizes liela. Krievijā pašlaik ir 25-30 reizes liela atšÄ·irÄ«ba, bet Maskavā – 40-50 reizes liela atšÄ·irÄ«ba. MilzÄ«ga atšÄ·irÄ«ba ir uz planÄ“tas. Vienam procentam no planÄ“tas iedzÄ«votājiem pieder 90% no planÄ“tas bagātÄ«bām.

Īstajās kapitālistiskajās valstÄ«s, baidoties no proletariāta revolÅ«cijas, XX gadsimtā ieviesa diferencÄ“tu pieeju ienākumu sadalÄ“ saskaņā ar principu „jo vairāk nopelna, jo vairāk maksā nodokļos”. Šajā ziņā paraugs ir Francija, Zviedrija, Dānija, IzraÄ“la, Spānija, Vācija, Japāna.

Stihiskā genocÄ«da panākumi Latvijā ir ļoti vareni. Pat valsts dažas amatpersonas nebaidās sÅ«dzÄ“ties par nabadzÄ«bas sistemātisko pieaugumu. Savukārt RÄ«gas mediji katru rÄ«tu tautu cÄ«tÄ«gi iepriecina ar skaitļiem par aizvadÄ«tajā naktÄ« nosalušajiem un sadegušajiem iedzÄ«votājiem. Nav manÄ«ts, ka kāds no viņiem bÅ«tu bijis mÅ«su „miljonārs”.

Stihiskā genocÄ«da laikā obligāti nav jābÅ«t protestiem. Sekas var bÅ«t noziedzÄ«bas, alkoholisma, narkomānijas pieaugums, kā arÄ« inteliÄ£ences degradācija. Šodienas Latvijā faktiski nav kam protestÄ“t. Fiziski spÄ“cÄ«gie vÄ«rieši ir aizceļojuši darbā uz citām valstÄ«m. Pensionāru nabadzÄ«gais slānis spÄ“j protestÄ“t vienÄ«gi verbāli. No jauniešiem Latvijā ir palikuši tikai tizli spÄ“kavÄ«ri, kuri fiziski nav spÄ“jÄ«gi pacelt ne lāpstu, ne šauteni. Spoži panākumi ir inteliÄ£ences degradācijai, – šajā procesā veiksmÄ«gi ir sasniegta deÄ£enerācijas pakāpe. Tātad stihiskā genocÄ«da nomāktā tauta ir palikusi bez apgādnieka. PanÄ«kuši un pagrimuši inteliÄ£enti domā tikai par sava vÄ“dera piepildÄ«šanu un perversām izklaidÄ“m.