Iesaki rakstu:

PārbÅ«ves jeb „perestroikas” mantojums ir ne vien kolosāli daudzpusÄ«gs, bet arÄ« odiozi eksotisks. Bez svešvārdiem izsakoties, „perestroikas” mantojums ir atbaidošs, pretÄ«gs, nevÄ“lams, dÄ«vains un savāds. Bet tas nenozÄ«mÄ“, ka par šo mantojumu nevajadzÄ“tu analÄ«tiski, publicistiski, mākslinieciski interesÄ“ties.

Mantojums ir atbaidošs, pretÄ«gs, nevÄ“lams, dÄ«vains un savāds. Bet tas ir mÅ«su mantojums. Cita mantojuma mums nav no mÅ«sdienu dzÄ«ves. Latvijas iedzÄ«votāju skaita samazināšanās, mirstÄ«bas pārākums, salÄ«dzinot ar dzimstÄ«bu, pusmiljons latviešu strādÄ«gākās rokas Rietumeiropas trauku mazgātavās, nabagu un bezpajumtnieku bari pie atkritumu urnām, tumsoniski un idiotiski murgotāji ar augstskolas diplomiem, zinātniskajiem grādiem, profesora un akadÄ“miÄ·a tituliem, - tas ir „perestroikas” mantojums.

Īpaši lepns „perestroikas” antropoloÄ£iskais mantojums ir mÅ«sdienu jaunatne. MÅ«sdienu jaunatne var neko nezināt un nevÄ“lÄ“ties kaut ko zināt par „perestroiku”. Bet tam nav nekādas nozÄ«mes. Ja nebÅ«tu „perestroikas”, tad mÅ«sdienu jaunatne bÅ«tu pilnÄ«gi citādāka, jo pilnÄ«gi citādāks bÅ«tu bijis tās socializācijas process.

„Perestroikas” mantojums bÅ«s arÄ« turpmāko paaudžu mantojums. Tas ir katram nopietni jāņem vÄ“rā. Par šo mantojumu visprecÄ«zāk uzzinās turpmākās paaudzes, kad no arhÄ«vu dokumentiem noņems slepenÄ«bas grifu un „perestroika” sabiedrÄ«bas priekšÄ beidzot nostāsies bez apzinātas muldÄ“šanas. Masveidā tas neapšaubāmi kādreiz notiks arÄ« Latvijā. Citur tas jau ir noticis. „Perestroika” atbrÄ«vosies no šausmÄ«gajiem meliem, kuri pašlaik Latvijas valdošÄs kliÄ·es uzraudzÄ«bā turpina auļot kā satrakojies lops ar izvalbÄ«tām acÄ«m un krampjaini trÄ«cošu Ä·ermeni. Tiem cilvÄ“kiem, kuri ir izpratuši patiesÄ«bu, pagaidām nākas samierināties no personÄ«gajiem novÄ“rojumiem, profesionālo intuÄ«ciju, melÄ«go publikāciju zemtekstā nojaušamo Ä«stenÄ«bu un galveno atziņu par „perestroikas” katastrofālo jÄ“gu.

AcÄ«mredzot galveno atziņu nevajadzÄ“s koriģēt. Galvenā atziņa saglabāsies uz visiem laikiem. „Perestroika” bija katastrofa. Epitetu šim vārdam var katrs izvÄ“lÄ“ties atbilstoši savai individuālajai vÄ“rtÄ«bu skalai. Adekvāti varianti ir antropoloÄ£iskā katastrofa, humanitārā katastrofa, tautas katastrofa, nacionālā katastrofa, sociālā katastrofa, kultÅ«ras katastrofa.

Odiozi eksotiska bija tÄ«ši organizÄ“tā un viltÄ«gi izplānotā pasaules lielākās valsts sagraušana. Tā notika valdošÄs elites pašu spÄ“kiem, lai masveidā dvÄ“selÄ«gi atdotos plebejiskam epikÅ«rismam – brÄ«vai, neierobežotai dzÄ«ves baudÄ«šanai un nemitÄ«gai, alkatÄ«gai mantas un naudas vairošanai noziedzÄ«gā formā. „Perestroikas” rezultātā tam visam, kas agrāk bija „mÅ«su”, vajadzÄ“ja kļūt „manam”. Valsts Ä«pašumiem bija jākļūst privātÄ«pašumiem, neņemot vÄ“rā valsts Ä«pašumu faktisko Ä«pašnieku (sabiedrÄ«bas, tautas, nācijas) tiesÄ«bas, intereses, vajadzÄ«bas, taisnÄ«gas sadales prasÄ«bu.

NepastāvÄ“ja kautrÄ«ba „prihvatizācijas” paņēmienu izvÄ“lÄ“. NeatsacÄ«jās no slepkavÄ«bām, „pašnāvÄ«bām”, spridzināšanas, dedzināšanas, zvÄ“riskas piekaušanas, sakropļošanas, ieslodzÄ«šanas cietumā. Latvijas lielāko pilsÄ“tu kapos ir „perestroikas” prāvs mantojums ar gados jaunu vÄ«riešu apbedÄ«jumiem. Visas nelietÄ«bas pastrādāja savÄ“jie. Galvenokārt specdienestu un partijas nomenklatÅ«ras viena (visnelietÄ«gākā) daļa.

PSRS sabrukums nebija Rietumu nopelns. Zinošs trimdas „traks” latvietis pareizi raksta: „IespÄ“ja, ka pati PSRS varÄ“tu sabrukt, nevienam pasaulÄ“ - izņemot dažus “trakus” baltiešus - pat fantāzijā nerādÄ«jās.”

„Perestroikas” oriÄ£ināls mantojums ir t.s. vÄ“stures politika. VÄ“stures politika ir jauna ideoloÄ£iskā tehnoloÄ£ija. Tas, ko tagad pasaulÄ“ dÄ“vÄ“ par vÄ“stures politiku, ir austrumeiropiešu politiÄ·u izgudrojums XXI gadsimta sākumā. Īpaši enerÄ£iski vÄ“stures politiku no 2004.gada ciena poļu politiskā elite, lai ar „polityka historyczna” savā tautā kāpinātu „veselÄ«gu patriotismu”.

VÄ“sture vienmÄ“r ir bijusi ideoloÄ£ijas dzinÄ“jspÄ“ks. Visos laikmetos uzvarÄ“tāji pārrakstÄ«ja vÄ“sturi, lai ar to krāptu un kaitinātu pavalstniekus, kaimiņus un ienaidniekus. Bet agrāk tā nebija šodienas vÄ“stures politikas cienÄ«ga darbÄ«ba. Agrāk tā bija samÄ“rā primitÄ«va darbÄ«ba. Austrumeiropiešu politiÄ·i rÄ«kojās izsmalcinātāk un izmanÄ«gāk. Viņi izdomāja rafinÄ“tu pieeju vÄ“stures izmantošanā ideoloÄ£iskajos nolÅ«kos.

ŠÄ« jaunā pieeja ļoti nepatÄ«k Rietumeiropas aristokrātijas caurstrāvotajai elitei. Tās morālÄ“ godÄ«gums ir samÄ“rā stabila politiskās uzvedÄ«bas norma, un Rietumeiropas elitei nav pieņemami Austrumeiropas politiÄ·u mežonÄ«gie tikumi. Par to kompetenti raksta tāda pasaules klases politiÄ·e, politiskā godÄ«guma etalons un Valsts prezidenta troņa kā Sandra Kalniete. Par to var izlasÄ«t viņas mājas lapā. Tajā ir publicÄ“ts interesants apskats par Rietumeiropas un Austrumeiropas politiÄ·u konfrontāciju morāli tikumiskajos jautājumos. Eiropā mūžsenais civilizÄ“tÄ«bas un barbarisma spriegums nav izzudis, bet ir ieguvis jaunu ieganstu. Par to ir parÅ«pÄ“jušies Austrumeiropas politiÄ·i.

VÄ“stures politika balstās uz komplekso pieeju. VÄ“stures politikā ietilpst parlamentā un valdÄ«bā apstiprinātie politiskie dokumenti, speciāli izveidotas t.s. nacionālās atmiņas institÅ«cijas, specializÄ“tie muzeji, vÄ“stures popularizācijas projekti medijos, kinostudijās, mācÄ«bu iestādÄ“s, sabiedriskajās organizācijās. Pie mums Latvijā vÄ“stures politikā nākas iekļaut Satversmes preambulas kroplÄ«bas, Okupācijas muzeju un tā atsevišÄ·u nodaļu specifisko darbÄ«bu, video materiālu gatavošanu par XX gs. vÄ“sturiskajiem notikumiem, Saeimas atbalstu nacionālā interešu objekta statusa piešÄ·iršanai Okupācijas muzejam.

Internetā nesen ziņoja par Okupācijas muzeja svaigo iniciatÄ«vu. Pret to var izturÄ“ties kā pret iniciatÄ«vu vÄ“stures politikā: „Publiskās vÄ“stures nodaļa ir pati jaunākā no Okupācijas muzeja struktÅ«rvienÄ«bām, pat ne gadu veca. Muzeja interneta vietnÄ“ sacÄ«ts: “Publiskā vÄ“sture ir Okupācijas muzeja centieni Latvijas un citu valstu publikai uzskatāmi, saprotami un daudzpusÄ«gi skaidrot vÄ“sturnieku pÄ“tÄ«jumus un atziņas par Latvijas okupācijas laiku (1940 – 1991), tā priekšvÄ“sturi un sekām.”

ŠobrÄ«d sagatavots arÄ« jaunās Okupācijas muzeja interneta vietnes saturs. Plāni ir nopietni, pat ambiciozi. Publiskās vÄ“stures nodaļā iekļaujas vairākas muzeja nozares un programmas – pÄ“tniecÄ«bas programma, piemiņas vietu programma un publikāciju programma. Pagaidām šajā muzeja nodaļā ir divi enerÄ£ijas pilni dalÄ«bnieki – nodaļas vadÄ«tājs ULDIS NEIBURGS un pÄ“tnieks DÄ€VIS PUMPURIÅ…Š. Notiek sadarbÄ«ba arÄ« ar citām institÅ«cijām, un ir cerÄ«ba, ka nākotnÄ“ Publiskās vÄ“stures nodaļas pÄ“tnieku loks paplašināsies.”

Starp citu, Okupācijas muzejā noteikti kaut kas nav kārtÄ«bā ar vārda „publisks” lietojumu. VÄ“sture ir publiska darbÄ«ba. Tā ir pieejama publikai. Ja tā nav pieejama publikai, tad tā ir slÄ“gta darbÄ«ba. Tāda slÄ“gta darbÄ«ba vÄ“sture mÄ“dz bÅ«t. VÄ“sturnieki var gatavot darbus, kuri nav pieejami publikai. Savā laikā to darÄ«ja arÄ« latviešu vÄ“sturnieki. PiemÄ“ram, viņu pÄ“tÄ«jumi par latviešiem trimdā bija slÄ“gtā darbÄ«ba.

Aplami ir organizÄ“t „publisko vÄ“sturi”. Tas asociÄ“jās ar idiotismu. Tas, ko vÄ“las darÄ«t muzeja jaunā nodaļa, ir populārzinātniskā darbÄ«ba. VÄ“sturi var popularizÄ“t populārzinātniskā formā. Tas nav nekas jauns. Abi jaunās nodaļas „enerÄ£ijas pilnie dalÄ«bnieki” nelieto jÄ“dzienu „populārzinātne”. Tā vietā viņi ir piespÄ“lÄ“juši savu nepārdomāto atvasinājumu – „publiskā vÄ“sture”. Atkārtoju: vÄ“sture (akadÄ“miskā, populārzinātniskā) pamatā vienmÄ“r ir publiska darbÄ«ba.

Pie mums vÄ“stures politika tomÄ“r vÄ“l nav pa Ä«stam uzkurbulÄ“ta un tāpÄ“c internetā lasāmas žēlabas: „Latvijas sabiedrÄ«bas problÄ“ma šodien ir nevis kaut kāds "oficiālais" vai "pareizais" viedoklis par vÄ“sturi, jo demokrātiskā valstÄ« tāda nav (!?), bet gan vÄ“stures politikas neesamÄ«ba. Tieši tādēļ publiskajā telpā tik bieži sastopam pagātnes skaidrojumus, kas ir tikai dažādu vÄ“stures mÄ«tu apkopojums, sākot ar joprojām sastopamo stāstu par 700 verdzÄ«bas gadiem un beidzot ar stereotipiem par Otro pasaules karu un padomju okupācijas laiku. ŠÄdiem priekšstatiem ir liela inerce, turklāt tie ir izplatÄ«ti ne tikai t.s. sociālajos tÄ«klos, par ko varÄ“tu vainot interneta troļļus, bet arÄ« ikdienas saskarsmÄ“ ārpus virtuālās realitātes”.

VÄ“stures politika ir vÄ“stures politizācijas jauna pakāpe. ŠÄ« pakāpe kalpo valdošajai kliÄ·ei, vÄ“loties sabiedrÄ«bā uzturÄ“t noteiktu dominÄ“jošo viedokli par savas varas likumÄ«gumu (leÄ£itimitāti).

Principā vÄ“stures politikai ar vÄ“stures zinātni nav nekā kopÄ“ja. Īsti vÄ“sturnieki nedraudzÄ“jās ar vÄ“stures politiku un nepārraksta vÄ“sturi saskaņā ar politiskās varas pavÄ“lÄ“m. PolitiÄ·i zina, ka viņiem Ä«stas personÄ«bas nekalpos. TāpÄ“c politiÄ·i tagad mobilizÄ“ savu „vÄ“sturnieku” rotu no pseidozinātniekiem, vÄ“stures amatieriem, entuziastiem, šarlatāniem. Viņi par labu summu un lÄ“tu slavu ir gatavi sašÅ†orÄ“t politiÄ·u pasÅ«tÄ«tos šÅ†orÄ“jumus. Latvijā pašlaik ir „vÄ“sturnieki”, kuri ir gatavi pielÄ«st valdošajai kliÄ·ei un kapitāli aprobežotiem filistriem bez Ä«paša materiālā un morālā stimula. Tas ir galvenokārt tāpÄ“c, ka augstskolās vÄ“sturnieku gatavošana ir morāli slidena akadÄ“miskā personāla rokās. PielÄ«dÄ“ji prot izskolot vienÄ«gi jaunus pielÄ«dÄ“jus.

VÄ“stures politikai nav nekā kopÄ“ja ar tiem fenomeniem, kurus zinātnÄ“ tradicionāli dÄ“vÄ“ par kultÅ«ras atmiņu un tautas vÄ“sturisko atmiņu. VÄ“stures politika faktiski ir politikas sastāvdaļa un politiskās elites instruments, vÄ“loties panākt ideoloÄ£isko monopolu pār historiogrāfiju. Turklāt vÄ“stures politikai ir izteikti šauras intereses. Tai interesÄ“ vienÄ«gi visjaunākie laiki. Īpaši interesÄ“ vÄ“sturiskais posms, sākot no „perestroikas”. AtsevišÄ·Äs zemÄ“s var interesÄ“t laiks no II Pasaules kara.

Tam ir pamatots iemesls. Pats par sevi ir saprotams, ka, piemÄ“ram, mÅ«su valdošajai kliÄ·ei nepieciešams dedzÄ«gi pamatot savu leÄ£itimitāti. MÅ«su valdošajai kliÄ·ei nākas latviešu tautai nemitÄ«gi atgādināt par savām likumÄ«gajām tiesÄ«bām pārvaldÄ«t Latvijas Republiku, kas patiesÄ«bā nekādā gadÄ«jumā nav pareizi. Nav pareizi tāpÄ“c, ka LR reāli pārvalda specdienestu un kompartijas varas kliÄ·e, kas piedalÄ«jās LPSR pārvaldÄ«šanā.

LR „atjaunošana” bija sociāli ekonomiskās formācijas maiņa. Latvija no sociālisma atgriezās kapitālismā. ŠÄ« maiņa notika bezjÄ“dzÄ«gi un netaisni. VÄ“sturiski vienmÄ“r ir bijis tā, ka reizÄ“ ar formācijas maiņu simtprocentÄ«gi mainās arÄ« valdošÄ politiskā elite. Tas ir dabiski. Jaunās formācijas celtniecÄ«ba prasa jaunu domāšanu, zināšanas, citādāku pasaules uzskatu, sociālo un politisko orientāciju, organizatoriskās metodes, attieksmi pret dzÄ«ves materiālo un garÄ«go kārtÄ«bu. TurpretÄ« pie mums kapitālismu sāka atjaunot tie paši cilvÄ“ki, kuri aktÄ«vi lÄ«dzdarbojās sociālisma celtniecÄ«bā, šÄ«s celtniecÄ«bas laikā sakrātās valsts bagātÄ«bas piesavinoties sev un pasludinot par savu privātÄ«pašumu. Lai attaisnotu noziedzÄ«bu, nepieciešama ir vÄ“stures politika, kas ir „perestroikas” mantojuma moderna interpretācija.

Tie, kuri vÄ“las zināt patiesÄ«bu, zina, ka „perestroika” nesākās 1987.gada 27.-28.janvārÄ«, kad PSKP CK PlÄ“numā oficiāli apstiprināja „perestroiku” kā valsts reformu plānu. PSRS sagraušana nesākās ar Gorbačovu, par kuru kādā tekstā ir teikts: „Gorbačovs bija tieši tāds, kādu Rietumi vÄ“lÄ“jās. Kā atzinÄ«gi izteicās Lielbritānijas premjere Mārgareta Tečere: ar viņu varÄ“ja slÄ“gt darÄ«jumus.” Gorbačovs nerealizÄ“ja savas idejas. Viņa spÄ“ks bija zemiskas intrigas, bet nevis tālejoša valstiskā stratÄ“Ä£ija. To šodien atklāti saka vÄ“sturnieki un Gorbačova darbabiedri. Viņa prāts un morāle bija lieliski piemÄ“rota citu personu ideju realizācijai, obligāti noklusÄ“jot ideju autoru. Kāds viņa bijušais kolÄ“Ä£is Gorbačovu nesen raksturoja šÄdi: „Его не страна интересовала, а то, как он выглядит на ее фоне.”

„Perestroika” sākās daudz agrāk. Tās Ä£enÄ“zes sižets bija apmÄ“ram šÄds. Vispirms „perestroika” sākās PSRS varas elites gudrākajās galvās. Tās pārsvarā koncentrÄ“jās VDK. Pirmajā vietā nosauc PSRS VDK priekšsÄ“dÄ“tāju J.Andropovu. Viņš slaveno „kantori” vadÄ«ja no 1967. gada lÄ«dz 1982.gadam. VDK elite saprata un klusu atzina sociālisma celtniecÄ«bas letālo likteni. CilvÄ“ka grÄ“cÄ«gumu nevar pārvarÄ“t. Var vienÄ«gi uz kādu laiku apslāpÄ“t cilvÄ“ka grÄ“cÄ«gās tieksmes pÄ“c naudas, mantas, privātÄ«pašuma. Padomju SavienÄ«bā agrāk vai vÄ“lāk nāksies atsacÄ«ties no sociālisma celtniecÄ«bas. Nekad neizdosies ieviest ideālu sociālismu. Nāksies pārtraukt eksperimentu. Nāksies iet kopsolÄ« ar Rietumu civilizācijas kapitālistisko daļu, kas par cilvÄ“ka grÄ“cÄ«gumu neuztraucās un ļauj tam pulsÄ“t pÄ“c katra indivÄ«da sirds patikas. SabiedrÄ«bai par sociālisma un PSRS bÄ“dÄ«go likteni atklāti nedrÄ«kstÄ“ja teikt. Taču drÄ«kstÄ“ja piesardzÄ«gi gatavot sabiedrÄ«bu valstiskās iekārtas maiņai. Tas bija jādara savlaicÄ«gi, padomju ļaudÄ«m pakāpeniski uzpotÄ“jot kapitālisma mentalitāti un izgaismojot sociālisma nepilnÄ«bas.

1982.gada 12.novembrÄ« PSKP Ä£enerālsekretārs kļuva J.Andropovs. Jau decembra beigās viņš PSKP CK sekretāriem N.Rižkovam, V.Dolgiham un M.Gorbačovam uzdeva gatavot PSRS reformÄ“šanas plānu un šÄ« plāna ieviešanas programmu. Nikolajs Rižkovs uzskata, ka Andropovu ietekmÄ“ja Ķīnas pieredze. Ķīniešu komunistu vadÄ«tāji uzsāka sociālisma reformÄ“šanu 1979.gadā.

1984.gada 9.februārÄ« J.Andropovs mira. 1985.gada 11.martā PSKP Ä£enerālsekretārs kļuva M.Gorbačovs. Ja Andropova reformas paredzÄ“ja ieviest „sociālismu ar cilvÄ“cisku seju” un „demokrātisko sociālismu”, tad Gorbačova mahinācijas noveda lÄ«dz PSRS sabrukumam un sociālisma vietā ieviesa kapitālismu ar noziegumu brÄ«vÄ«bas seju un postmodernistisko demokrātiju vismaz tādā bijušajā PSRS republikā kā Latvijas PSR. VÄ“stures politikas uzdevums ir to noklusÄ“t. Latvijā tas oficiālajā komunikācijā izdodas sekmÄ«gi. Tā tas ir tāpÄ“c, ka „perestroikas” unikālā afÄ“ra balstās uz mankurtisma divām modifikācijām. Par tām bÅ«s runa citā esejā.