Iesaki rakstu:

Karš Ukrainā ir izjaucis lÄ«dzšinÄ“jo starptautiskās drošÄ«bas sistÄ“mu. Tagad viss ir pavisam savādāk, un tuvāko 20 gadu laikā var tikt nopietni apdraudÄ“ta jebkuras Krievijas kaimiņvalsts faktiskā drošÄ«ba. Turklāt reālie draudi var nākt no divām vai vairāk pusÄ“m.

Situācija ir tik nopietna un sarežģīta, ka pat speciālistiem var bÅ«t grÅ«ti atšÄ·irt iespÄ“jamos sabiedrotos no faktiskajiem ienaidniekiem. Un gandrÄ«z neiespÄ“jami to ir saprast mazinformÄ“tām, kara propagandas apdullinātām masām, kuru noskaņojums var bÅ«t izšÄ·irošs.

Cik iespÄ“jams, jāizvairās no kara, cik iespÄ“jas, jāizvairās no jebkādām faktiskām provokācijām, kuras ved uz karu, cik iespÄ“jams, jāmÄ“Ä£ina deeskalÄ“t situāciju un, ja karš tomÄ“r atnāk, jākaro ir klasiski un cilvÄ“cÄ«gi. 

Pirms kara Krievijā mÄ“dza noniecināt Ukrainas armiju, apgalvojot, ka to pat Ä«sti nevar saukt par armiju. Spriežot pÄ“c Krievijas prezidenta izteikumiem un rÄ«cÄ«bas, KremlÄ« tiešÄm cerÄ“ja, ka karš bÅ«s ātrs, ko šÄ·ietami apstiprināja Krievijas spÄ“ku pirmo dienu straujā virzÄ«ba.

TomÄ“r viss izrādÄ«jās citādāk. Krievijas vadÄ«bas gaidÄ«tais zibenskarš acÄ«mredzami izgāzās, kas nu daudziem liek domāt, ka tā tas notika ukraiņu varonÄ«bas un tā dēļ, ka Ukraina izvÄ“lÄ“jās pareizo militāro taktiku.

Skaitliskā ziņā visa Krievijas armija nav ievÄ“rojami lielāka par Ukrainas armiju. Uz kara sākumu Ukraina varÄ“ja operÄ“t ar nedaudz mazāk nekā 400 tÅ«kstošiem bruņotu cilvÄ“ku, savukārt Krievijas un tās sabiedroto (Donbasa tautu republiku) kopÄ“jie spÄ“ki nebija skaitliski lielāki par 250 tÅ«kstošiem karavÄ«ru.

Individuālā tehniskā aprÄ«kojuma ziņā abu pušu karavÄ«ri ir aprÄ«koti lÄ«dzvÄ“rtÄ«gi vai, iespÄ“jams, ukraiņi pat nedaudz labāk. Bruņutehnikas un artilÄ“rijas ziņā krieviem bija pārsvars, bet ne nospiedošs. Ukrainai arÄ« bija pietiekami vÄ“rā ņemama militārā aviācija un pretgaisa aizsardzÄ«bas sistÄ“mas elementi, kas ukraiņu pusei neilgi pirms kara sākuma deva pamatu paziņot, ka Krievija kara ar Ukrainu gadÄ«jumā zaudÄ“s lielāko daļu savas aviācijas. Savukārt raÄ·ešu spÄ“ku ziņā Krievijai ir nospiedošs pārsvars, neskatoties uz to, ka arÄ« Ukrainas raÄ·ešu arsenāls bija pietiekami nopietns.  

Spriežot pÄ“c rezultāta, Krievijas iebrukums ukraiņiem tomÄ“r bija negaidÄ«ts, un tieši uz tā rÄ“Ä·ina Krievijas armijas spÄ“ki kara pirmajās dienās pārvietojās tik strauji.

Var pieņemt, ka KremlÄ« tika uzskatÄ«ts apmÄ“ram tā: “ukraiņu nacisti” esot “nozÄ«mÄ«gākais militāri politiskais spÄ“ks Ukrainā, kurš vardarbÄ«gi apspiež un iebiedÄ“ jebkurus oponentus, tāpÄ“c, ja Ukrainas iedzÄ«votāji redzÄ“s strauji tuvojamies Krievijas armiju, tad viņi paši sāks aktÄ«vi atbrÄ«voties no nacistiem”. TāpÄ“c tika cerÄ“ts uz masveida pašvaldÄ«bu administrāciju atbalstu un sadarbÄ«bu, uz masveida Ukrainas Bruņoto spÄ“ku vienÄ«bu padošanos vai pāriešanu Krievijas pusÄ“, kā arÄ« uz masveida civiliedzÄ«votāju atbalstu. Ja tā notiktu, tad pietiktu ar relatÄ«vi mazu militāro kontingentu, lai visa Austrumukraina ar minimālām cīņām un zaudÄ“jumiem pārietu Krievijas pusÄ“, un tālāk atliktu tikt galā tikai ar Rietumukrainu.  

ŠÄ« Krievijas iecere pilnÄ«bā izgāzās. Ukraiņu vienÄ«bas masveidā nepadevās un karo pietiekami aktÄ«vi. PašvaldÄ«bas palika uzticÄ«gas centram un pat okupÄ“tajos rajonos visbiežāk minimāli sadarbojās tikai piespiedu kārtā. Tā rezultātā Krievijas armija iestiga kaujās un nespÄ“ja vairs strauji virzÄ«ties uz priekšu. Ieņemtajās aizmugures teritorijās sākās haoss, jo nebija sagatavotas ne aizmugures vienÄ«bas, ne okupācijas administrācijas, tāpÄ“c Krievijas Federācijas spÄ“ki savus minimālos resursus bija spiesti tÄ“rÄ“t kārtÄ«bas nodrošināšanai aizmugurÄ“. ŠÄdā situācijā armijas spÄ“ku banāli sāka nepietikt, kam klāt nāca pārmÄ“rÄ«gie zaudÄ“jumi, kuri tomÄ“r izskatās krietni lielāki par plānoto.

Astoņu gadu laikā ASV un NATO valstis (arÄ« Latvija) intensÄ«vi apmācÄ«ja Ukrainas karavÄ«rus. Viņi tika apgādāti ar modernāko personisko bruņojumu (tai skaitā granātmetÄ“jiem). Tika izveidotas sadarbÄ«bas shÄ“mas, kā Ukraina tiešsaistes režīmā var piekļūt NATO operatÄ«vajiem izlÅ«košanas datiem.

InformatÄ«vais karš ir joma, kur Ukraina ir guvusi un gÅ«st ievÄ“rojamus panākumus. Sekas var bÅ«t ne tikai pilnÄ«ga Krievijas starptautiskā izolācija, bet arÄ« valsts apvÄ“rsums Krievijā un tā radÄ«tas iekšÄ“jas jukas, kas pilnÄ«bā nivelÄ“tu Krievijas militāro pārākumu un visus ieguvumus.

Krievija ir ievērojami mīkstinājusi savu retoriku. Krievija izveda savu armiju no ziemeļu apgabaliem. Krievija nomainīja specoperācijas vadītāju. Krievijas oficiozs ir pieklusis.

Krievija koncentrÄ“ savus spÄ“kus ap Donbasa grupÄ“jumu, kur labi nocietinātajā frontes lÄ«nijā kopš kara sākuma atrodas kaujas spÄ“jÄ«gākās ukraiņu vienÄ«bas, kuru kopskaits pašreiz varÄ“tu bÅ«t apmÄ“ram 60 – 70 tÅ«kstoši karavÄ«ru. Krievijas nodoms ir skaidrs – ielenkt un iznÄ«cināt, lÄ«dzÄ«gi kā MariupolÄ“.

Ja ir saprastas Ukrainas militāro panākumu receptes, tad var mÄ“Ä£ināt novÄ“rtÄ“t to pielietošanas sekas mÅ«su gadÄ«jumā. TāpÄ“c ļoti svarÄ«gs ir jautājums par Latvijas drošÄ«bas politiku. Un ne tikai Latvijas valsts aizsardzÄ«bas kontekstā, bet lielākā mÄ“rā tieši Latvijas sabiedrÄ«bas un latviešu tautas pasargāšanas kontekstā.

No plaši zināmās atziņas, ka karš ir diplomātijas turpinājums, izriet, ka viens no galvenajiem valsts aizsardzÄ«bas mehānismiem ir pirmkārt tieši diplomātijas sfÄ“rā. Ar diplomātisku vārdu visbiežāk var panākt daudz vairāk nekā ar ieročiem. TāpÄ“c valsts bruņotie spÄ“ki pilda tikai diplomātu pÄ“dÄ“jā argumenta funkciju. Kad diplomāti cieš neveiksmi, tad armijai ir jākaro.

TāpÄ“c pirmais un galvenais Latvijas drošÄ«bas sistÄ“mas elements ir Latvijas diplomātiskā politika, tās korpuss, tā spÄ“ja sarunāt, izprast noteicošÄko starptautisko spÄ“lÄ“tāju faktiskās intereses un prasme elastÄ«gi pielāgoties tām. Ja Latvijas diplomātija stipri sarežģītajos mÅ«sdienu starptautiskās politikas apstākļos spÄ“s tikt galā ar savām pamatfunkcijām, tad Latvijai kara šausmas ies secen un bÅ«s iespÄ“jams saglabāt Latvijas valstiskumu.

Otrs bÅ«tiskākais drošÄ«bas sistÄ“mas elements ir iekšlietu sistÄ“ma ar Valsts drošÄ«bas dienestu priekšgalā. Tās funkcija ir nodrošināt maksimāli iespÄ“jamu iekšpolitisko stabilitāti. Ja šÄ« funkcija tiek pienācÄ«gi realizÄ“ta, tad sabiedrÄ«ba spÄ“j pārdzÄ«vot jebkādas ārÄ“jas vÄ“tras, iekšienÄ“ paliekot stabilai. Un šai gadÄ«jumā, ja arÄ« valsts formāli pārstāj eksistÄ“t, saglabājas sabiedrÄ«ba, kura pat nelabvÄ“lÄ«gos apstākļos materializÄ“ savu valstsgribu, ietÄ“rpjot to jebkādās iespÄ“jamās formās.

Trešais drošÄ«bas sistÄ“mas elements ir Bruņotie spÄ“ki, ieskaitot Zemessardzi. Armija ir svarÄ«ga, bet tā kļūst pieprasÄ«ta tikai tad, ja pārÄ“jais ir zaudÄ“ts. TāpÄ“c visbiežāk nepareizs ir uzskats, ka visa valsts drošÄ«bas sistÄ“ma ir jāpakārto armijai. Armijas uzdevums ir aizsargāt sabiedrÄ«bu un valsti kā sabiedrÄ«bas interešu izpausmes mehānismu.

Kā redzams arÄ« no Ukrainas piemÄ“ra, tad ir ļoti bÅ«tiski — kāda ir armija. Uz ko karavÄ«ri ir gatavi cīņas karstumā, bet ko viņi nekad nekādā gadÄ«jumā nedarÄ«s. Ja karotājiem ir pietiekami augsts lÄ«menis, tad tāda armija karo cilvÄ“cÄ«gi un tā neizraisa cilvÄ“kos nevajadzÄ«gas negatÄ«vas emocijas. ŠÄdas armijas karavÄ«ri, krÄ«tot kaujā, kļūst nemirstÄ«gi, jo gaišÄ atmiņa par viņiem pÄ“c tam dzÄ«vo to cilvÄ“ku atmiņās, kuri ar viņiem saskārās un kuri visu to redzÄ“ja. ŠÄdus karavÄ«rus ciena un labi atceras arÄ« pretinieki. TāpÄ“c pat zaudÄ“jot šÄda armija noteiktā mÄ“rā uzvar, nodrošinot un pastiprinot sabiedrÄ«bas reÄ£enerācijas procesus. Pagaidām izskatās, ka Latvijai ir šÄda armija.

Ja karš sāksies tuvākajā laikā un Krievijas armiju mÄ“Ä£inās apturÄ“t esošie NBS, kas, manuprāt, karos cilvÄ“cÄ«gi, tad postÄ«jumi Latvijai bÅ«s lieli. NBS ieņems noteiktas pozÄ«cijas, mÄ“Ä£inās tās noturÄ“t, civiliedzÄ«votājus, esmu pārliecināts, centÄ«sies evakuÄ“t un saudzÄ“t, zvÄ“rÄ«bas un kara noziegumus neveiks.