Iesaki rakstu:

Pasakās, kuras paredzÄ“tas bÄ“rniem, labais vienmÄ“r uzvar ļauno. LoÄ£iskās domāšanas vidÄ“ izaugušais bÄ“rns kļūst par pieaugušo, kuram ir prasÄ«ba, lai pareizais uzvar nepareizo. BÄ“rnÄ«bā viņa aizstāvji bija vecāki, no kuriem bÄ“rns sagaidÄ«ja mÄ«lestÄ«bu un rÅ«pes, pieaugušais cilvÄ“ks to pašu sagaida no varas. Tā rodas –ismi, kuros pareizais vienmÄ“r uzvar nepareizo. Cīņas mÄ“rÄ·is ir galÄ«gā uzvara, kad pareizais ir uzvarÄ“jis visus pretiniekus. Diemžēl nevar bÅ«t tikai viens pareizais, jo uzvarot visus nepareizos, pazudÄ«s arÄ« pats pareizais. Tā pareizais rada nepareizos, lai mūžīgā cīņā pierādÄ«tu savu pareizÄ«bu.

Vai bÅ«tu iespÄ“jama cita attÄ«stÄ«bas vide, kurā bÄ“rnÄ«bā labais vienmÄ“r uzvarÄ“tu ļauno, bet, cilvÄ“kam pieaugot, arvien nenozÄ«mÄ«gāka kļūtu atšÄ·irÄ«ba starp labo un ļauno? Lai pieaudzis cilvÄ“ks atbrÄ«votos no ļaunā, lÄ«dzÄ«gi kā bÄ“rns atbrÄ«vojas no uzskatiem par pasakainajiem briesmoņiem? IespÄ“jams, uz šiem jautājumiem nevar tikt sniegtas atbildes, jo paši jautājumi šÄ·iet bezjÄ“dzÄ«gi, taču pasakās iespÄ“jama attÄ“lošana, nevis izskaidrošana.

Lai sāktos attÄ«stÄ«ba, ir jābÅ«t kaut kādam pamatojumam, pateicoties kuram, kaut kas ir sācies. Konfliktam ir jābÅ«t pietiekami nopietnam, lai tas turpinātos daudzu paaudžu garumā un kļūtu par neizsÄ«kstošu attÄ«stÄ«bas degvielu. Par vienu no šÄdiem konfliktiem un tā turpmāko attÄ«stÄ«bu vÄ“sta šÄ« pasaka. Lieki teikt, ka visa pasaka ir izdomāta, un jebkura sakritÄ«ba ar Ä«stenÄ«bu ir nejauša.

Pirms daudziem gadsimtiem nelielā apdzÄ«votā teritorijā dzÄ«vojošie cilvÄ“ki uzskatÄ«ja, ka ar loÄ£iskās domāšanas palÄ«dzÄ«bu var noteikt zināšanu pareizÄ«bu. Taču tad viens gudrinieks pateica, ka viņš melo, un prasÄ«ja atbildi, - vai viņš tiešÄm melo, vai runā patiesÄ«bu. Pirmajā mirklÄ« uzdevums šÄ·ita viegls, un viens no gudrÄ«bas mÄ«lÄ“tājiem ātrumā pateica, ka viņš sākumā dos pareizo atbildi un tikai pÄ“c tam nodosies Ä“šanas priekiem. LeÄ£enda vÄ“sta, ka karstgalvis bija spiests turÄ“t savu vārdu un mirt bada nāvÄ“. To redzot, kāds cits gudrÄ«bas mÄ«lÄ“tājs pateica, ka viņu varÄ“s saukt par dzÄ«vnieku mÄ«lÄ“tāju, ja neizdosies atrisināt šo uzdevumu. Sapratis, cik neapdomÄ«gu solÄ«jumu ir devis, viņš izmisumā metās no klints.

ŠÄ·ita, ka apgalvojums par loÄ£iskās domāšanas spÄ“ju noteikt zināšanu pareizÄ«bu ir bijis kļūdains un konflikta iemesls ir zudis. IespÄ“jams, daudzās apdzÄ«votās vietās tā arÄ« notika, un tikai viena domāšanas veida attÄ«stÄ«ba tika pārtraukta, taču ne konkrÄ“tajā teritorijā. GudrÄ«bas mÄ«lÄ“tāji apgalvoja, ka tomÄ“r pastāv neapgāžamas taisnÄ«bas, bet gudrinieki tam nepiekrita, paskaidrojot, kā ar loÄ£ikas palÄ«dzÄ«bu var pierādÄ«t to, ka balts ir melns un otrādi. Tiesa, to viņi darÄ«ja tikai rakstiski un publiskās diskusijās ar gudrÄ«bas mÄ«lÄ“tājiem. Privātajās sarunās, par samaksu viņi mācÄ«ja, ka neapgāžamas taisnÄ«bas tomÄ“r pastāv un tiem, kas tās pārzina, pieder patiesās zināšanas. Abas konfliktÄ“jošÄs puses attÄ«stÄ«ja loÄ£isko domāšanu, izveidojot nākotnes sabiedrÄ«bas aizmetņus.

Pieauga prasÄ«ba pÄ“c neapstrÄ«damas ticÄ«bas, par kuru neviens nešaubÄ«tos. Tāda tika atrasta matemātikā vai, citiem vārdiem izsakoties, desmitnieka režģī. Ja ciparu vietā ievietotu vÄ“lamās sabiedrÄ«bas uzvedÄ«bas noteikumus, tad šie noteikumi kļūtu tikpat ticami kā matemātisko darbÄ«bu pareizÄ«ba. Turklāt šajos noteikumos bÅ«tu tas pats izbrÄ«ns par pareizÄ«bas iespÄ“jamÄ«bu, kas desmitnieka režģa ietvaros. LoÄ£iskā domāšana kā matemātikas izpausme tika ielikta ticÄ«bas pamatā, bet zināšanu pareizÄ«ba tika noteikta pamatotÄ«bas, patiesuma un ticÄ«bas vienotÄ«bā.

Jaunajai ticÄ«bai vislielākās briesmas draudÄ“ja no gudrinieku puses, jo pastāvÄ“ja iespÄ“ja, ka tie ar viņiem var izdarÄ«t to pašu, ko ar gudrÄ«bas mÄ«lÄ“tājiem. Izprast ticÄ«bas bÅ«tÄ«bu bija gudrinieku spÄ“kos. TicÄ«bai vajadzÄ“ja uzticamus cÄ«nÄ«tājus, un tos no citiem varÄ“ja atšÄ·irt, uzdodot jautājumu par patiesÄ«bu. Pareizās atbildes zinātājiem neko vairs nevajadzÄ“ja paskaidrot, tie zināja, kas jādara. Visiem pārÄ“jiem notikums tika attÄ“lots kā stāsts, kurš sevÄ« nesa gudrÄ«bas mÄ«lÄ“tāju un gudrinieku konflikta tradÄ«cijas. Jaunā ticÄ«ba no pārÄ“jām atšÄ·Ä«rās ar to, ka tā sevÄ« nesa konkrÄ“ta domāšanas veida attÄ«stÄ«bu, turklāt neatbildÄ“tais jautājums par patiesÄ«bu to padarÄ«ja aizsargāties spÄ“jÄ«gu no ārÄ“jiem apdraudÄ“jumiem.

TicÄ«bas pamats un bÅ«tÄ«ba bija ticÄ«ba matemātikai, uzvedÄ«bas noteikumi bija otršÄ·irÄ«gi. Daudzi cilvÄ“ki maldÄ«gi uzskatÄ«ja, ka pildot uzvedÄ«bas noteikumus viņi brÄ«vi var nodarboties ar matemātiskiem pÄ“tÄ«jumiem, jo tiem nav saistÄ«bas ar ticÄ«bu. Liels bija viņu pārsteigums, ka pret matemātiskiem pÄ“tÄ«jumiem ticÄ«ba vÄ“rsās vÄ“l bargāk nekā pret uzvedÄ«bas noteikumu pārkāpÄ“jiem. TicÄ«bas vietā arvien lielāku nozÄ«mi sāka ieņemt zinātne, radot vÄ“l vienu spÄ“cÄ«gu konfliktu un turpmākās attÄ«stÄ«bas stimulu.

No ticÄ«bas zinātne mantoja desmitnieka režģi. Dabā koki neaug pirmajā lÄ«menÄ« desmit, otrajā – simts, trešajā – tÅ«kstotis. Ar apgrieztās piramÄ«das metodi zinātne sāka pÄ“tÄ«t dabu, tāpÄ“c matemātiÄ·iem bija nepieciešamas gan skaitÄ«šanas, gan iztÄ“les spÄ“jas. Tika atklāta arÄ« cita matemātiskā ticÄ«ba, kura sastāvÄ“ja no diviem skaitļiem. Tas liecināja par loÄ£iskās domāšanas pāreju citā kvalitātÄ“, pirms tika iegÅ«ta izpratne par zināšanu pareizÄ«bu.

Fizikas nozare optika noskaidroja, ka cilvÄ“kam pasaule bÅ«tu jāredz ar kājām gaisā, taču smadzenes neatkarÄ«gi no cilvÄ“ka domāšanas to pielāgoja pastāvošai realitātei. Turklāt tas nenotika uzreiz, bet gan pÄ“c ilgstošas informācijas vākšanas un apstrādes. Citā attÄ«stÄ«bas vidÄ“ tā bÅ«tu nozÄ«mÄ«ga informācija, taču loÄ£iskās domāšanas vidÄ“ tā Ä«sti neiederÄ“jās. CilvÄ“ka domāšana veidojās vÄ“sturiskās attÄ«stÄ«bas procesā, un tā bija vairāk attÄ«stÄ«ta par smadzeņu spÄ“ju uztvert realitāti, lÄ«dz ar to šai informācijai bija otršÄ·irÄ«ga nozÄ«me.

Ar lÄ«dzÄ«gu problÄ“mu zinātne saskārās, pÄ“tot gaismu. No tā fakta, vai gaisma tiek novÄ“rota, mainÄ«jās eksperimenta rezultāts. Fakta izskaidrošanu nevarÄ“ja ietekmÄ“t smadzeņu spÄ“ja uztvert realitāti, jo tad bÅ«tu jāapšauba visa lÄ«dzšinÄ“jā zinātnes attÄ«stÄ«ba. Šo apgalvojumu apstiprināja arÄ« no neliela masas daudzuma iegÅ«tā milzÄ«gā enerÄ£ija, kas bija lÄ«dzÄ«ga pašas masas un gaismas ātruma kvadrāta reizinājumam. CilvÄ“ki ieguva jaunu pierādÄ«jumu zinātnes varenuma un attÄ«stÄ«bas pareizÄ«bai.

AttÄ«stoties tehnoloÄ£ijām, kļuva iespÄ“jams risināt tādus uzdevumus, kuru risināšanas veids nesakrita ar vispārpieņemtajiem priekšstatiem par laiku un telpu. CilvÄ“ki šÄ«m zināšanām sāka tuvoties nevis no kultÅ«ras, bet gan no tehnoloÄ£iskās attÄ«stÄ«bas puses.

BÄ“rnudārza vecuma bÄ“rni uzdod daudz jautājumus pieaugušajiem, lai iegÅ«tu informāciju par apkārtni. No pusaudžu vecuma cilvÄ“kiem sāk parādÄ«ties spÄ“ja jautājumus uzdod sev pašiem, un pašiem uz tiem meklÄ“t atbildes. Atbilžu meklÄ“šana var notikt ideālajā garÄ«gajā vidÄ“, kurā abstraktās vÄ“rtÄ«bas kļūst par realitāti. TehnoloÄ£iskās iespÄ“jas ļāva modelÄ“t šo vidi, kurā informācijai vienlaikus var bÅ«t divas vÄ“rtÄ«bas un izmantot to uzdevumu risināšanai.

Kad tehnoloÄ£isko iespÄ“ju rezultāti nonāca pretrunā ar vispārpieņemtajiem uzskatiem par apkārtni, tad radās nepieciešamÄ«ba no jauna aptvert un mÄ“Ä£ināt attÄ“lot ne tikai esošo stāvokli, bet visu attÄ«stÄ«bas procesu no pagātnes uz nākotni. Paplašināt to jautājumu loku, uz kuriem var sniegt atbildes kopÄ“jās ainas ietvaros.

Uzskatu par laika un telpas bezgalÄ«bu noteica visa lÄ«dzšinÄ“jā vide, kurā attÄ«stÄ«jās loÄ£iskā domāšana. No nelielas apdzÄ«votas teritorijas lÄ«dz atskārsmei par dzÄ«vÄ«bai piemÄ“rotās vides galÄ«gumu. Kad uz zemeslodes vairs nebija ko iekarot, skatieni pievÄ“rsās debesÄ«m. VÄ“l lielākai cilvÄ“ku izplatÄ«šanās tieksmei traucÄ“ja milzÄ«gie attālumi, tāpÄ“c arvien vairāk cilvÄ“ki bija spiesti pieņemt uzskatus par laika un telpas galÄ«gumu. LÄ«dzšinÄ“jo attÄ«stÄ«bu sāka ierobežot fiziskā vide, un loÄ£iskā domāšana vairs nespÄ“ja to pārvarÄ“t. DraudÄ“ja ticÄ«bas zudums ne tikai vienam domāšanas veidam, bet visai cilvÄ“ka domāšanai kopumā.

SabiedrÄ«bā bija pieņemts, ka atsevišÄ·i cilvÄ“ki izdara atklājumus un pÄ“c tam izsaka dÄ«vainus uzskatus. SabiedrÄ«ba pati zināja, kā pareizi izmantot atklājumus, bet ar dÄ«vainÄ«bām samierinājās kā atkāpÄ“m no normas. Atklājumi tika izdarÄ«ti vienā uzskatu sistÄ“mā, bet izmantoti citā. Tika izteikts pieņēmums, ka smadzenes uztver realitāti un to salÄ«dzina ar kādu noteiktu, jau smadzenÄ“s esošu informāciju, lai atšÄ·irÄ«bas gadÄ«jumā domāšanai sniegtu informāciju par citu realitāti. Kā gadÄ«jumā ar pasauli, kura apgriezta ar kājām gaisā, vai pÄ“tot gaismas staru. Tas ir nepieciešams tāpÄ“c, lai cilvÄ“ka attÄ«stÄ«ba sasniegtu to lÄ«meni, kad viņš vairs neapdraudÄ“s citus. Kļūs par kosmisku, nevis zemes vÄ“rtÄ«bu.

Pasaka jau tāpÄ“c arÄ« ir pasaka, ka tā beidzas laimÄ«gi. BezgalÄ«bā var veikt bezgalÄ«gi daudzus eksperimentus, lai iegÅ«tu jaunas zināšanas, galÄ«gumā katrs eksperiments var atstāt aiz sevis pÄ“das. Ir tik daudz neatbildÄ“tu jautājumu, uz kuriem varÄ“tu atbildÄ“t nākamās paaudzes. IespÄ“jams. Tas atkarÄ«gs no pašiem cilvÄ“kiem.