Menu
Pilnā versija

Pašapziņas valstiskums

Arturs PriedÄ«tis · 30.06.2017. · Komentāri (25)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pašapziņa ir suverÄ“na garÄ«gā izpausme. Tā pieder vienÄ«gi attiecÄ«gajam cilvÄ“kam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmÄ“ ar ārÄ“jo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir domas, jÅ«tas, motÄ«vi, instinkti, pārdzÄ«vojumi, vajadzÄ«bas, rÄ«cÄ«ba. Pašapziņa faktiski ir attiecÄ«gā cilvÄ“ka apziņa. CilvÄ“kam nav citu apziņas veidu. CilvÄ“kam ir tikai tāds apziņas veids kā pašapziņa, kura ietekmÄ“ viņa dzÄ«vi. Tāds ir ikdienišÄ·ais priekšstats par pašapziņu.

Taču pašapziņa var ietekmÄ“t arÄ« sociuma dzÄ«vi. Pašapziņa var bÅ«tiski nosacÄ«t tautas un tās inteliÄ£ences, valsts un tās valstiskuma kvalitāti. Pašapziņas problÄ“ma var izvÄ“rsties dziļā un arÄ« sāpÄ«gā sociāli politiskā problÄ“mā.

Tā tas ir noticis mÅ«sdienu Latvijā. Latvijas Republikas valstiskuma kvalitāti nelabvÄ“lÄ«gi nosaka latviešu varas inteliÄ£ences vienas daļas pašapziņa.

CilvÄ“ka garÄ«gā darbÄ«ba virzās divÄ“jādi. No vienas puses, cilvÄ“ks uztver ārÄ“jo pasauli, domā, pārdzÄ«vo. No otras puses, cilvÄ“ks analizÄ“ to, ko viņš ir uztvÄ“ris, domājis, pārdzÄ«vojis. AnalÄ«zes rezultāts ir refleksijas. PsiholoÄ£ijā svešvārds „refleksija” apzÄ«mÄ“ cilvÄ“ka pārdzÄ«vojumu, sajÅ«tu un pārdomu uztveršanu un apcerÄ“šanu. Refleksijas ir svarÄ«gas. Tam ir racionāls iemesls.

Pašapziņa ir skatÄ«šanās uz sevi, kas sintezÄ“jas refleksijās. Bet tā nav vienkārša skatÄ«šanās. Pašapziņa ir analÄ«tiski vÄ“rtÄ“joša skatÄ«šanās uz sevi. Ne velti skatÄ«šanos uz sevi sauc par pašanalÄ«zi. SkatÄ«ties uz sevi ir jāprot. SkatÄ«šanās uz sevi prasa Ä«pašu garÄ«guma organizāciju. SkatÄ«ties uz sevi ir jāmācās un jāvingrinās.

To, piemÄ“ram, teicami saprata Rainis. Viņam no agras jaunÄ«bas interesÄ“ja pašanalÄ«zes metodika. Tas atspoguļojās jaunÄ«bas dienasgrāmatā. Savukārt brieduma gadu pašanalÄ«zi sastopam tekstu kopā ar nosaukumu „Refleksijas”.

Bet Rainis nebija vienÄ«gais. XX gadsimtā pašanalÄ«zes fenomens piesaistÄ«ja Rietumu daudzus rakstniekus ar Džoisu, Prustu, Virdžīniju Vulfu priekšgalā. Viņi izdomāja apziņas plÅ«smas (stream of consciousness) literāri māksliniecisko metodi.

Pašapziņas attÄ«stÄ«ba nav atkarÄ«ga tikai no paša cilvÄ“ka. Maziem bÄ“rniem vÄ“l neesot refleksijas. Tā uzskata zinātne. CilvÄ“kā refleksijas rodas tikai zināmā vecumā. TāpÄ“c pašapziņas attÄ«stÄ«ba ietilpst audzināšanas un izglÄ«tÄ«bas pienākumos. Pašapziņa ir organiski vienota ar pašvÄ“rtÄ“jumu, ko spÄ“j bÅ«tiski ietekmÄ“t audzināšana un izglÄ«tÄ«ba. No vecākiem un skolotājiem lielā mÄ“rā ir atkarÄ«gs, vai izaudzis kautrÄ«gs, taktisks, paškritisks cilvÄ“ks jeb izaudzis nekaunÄ«gs, uzpÅ«tÄ«gs, pašpārliecināts tips bez paškritiskuma.

Uz pašapziņu atsaucās citu cilvÄ“ku vÄ“rtÄ“jums. Saprotams, ne tikai vecāku un skolotāju vÄ“rtÄ“jums. Pašapziņā ir divi slāņi – reālais un ideālais. Vecāku, skolotāju, priekšnieku, darba biedru, draugu, radu, kaimiņu vÄ“rtÄ“jums koriģē abu slāņu proporcijas, sakārtojot reālā un ideālā savstarpÄ“jo atbilstÄ«bu. CilvÄ“ka paškritiskums ir spÄ“ja piebremzÄ“t ideālo slāni un dzÄ«vot saskaņā ar reālo slāni.

Latvijas Republikas valstiskuma kvalitāti nelabvÄ“lÄ«gi nosaka apstāklis, ka cilvÄ“ka vispārÄ“jās garÄ«gās attÄ«stÄ«bas lÄ«menis ir cieši savÄ«ts ar viņa pašapziņu. Ja cilvÄ“ka vispārÄ“jā garÄ«gā attÄ«stÄ«ba ir piezemÄ“ta, tad ir iespÄ“jami divi pašapziņas varianti.

Pirmais variants ir šÄds. CilvÄ“ks pilnā mÄ“rā apzinās savas garÄ«gās attÄ«stÄ«bas nepietiekamo lÄ«meni un saprot tā kritisko vÄ“rtÄ«bu. CilvÄ“ks saprot, ka viņa domāšanas un izpratnes iespÄ“jas nav tik augstas, kādas viņš saskata citos cilvÄ“kos. Viņš apzinās savas erudÄ«cijas nepietiekamÄ«bu, profesionālo iemaņu elementāro raksturu.

RespektÄ«vi, cilvÄ“ks ir sevi objektÄ«vi novÄ“rtÄ“jis un izvÄ“lÄ“jies attiecÄ«gu pašapziņas pozÄ«ciju. Viņš nav patmÄ«lÄ«gs. Viņš netiecās ieņemt augstāku stāvokli, nekā viņš ir pelnÄ«jis sociālajā un profesionālajā hierarhijā. Tāds cilvÄ“ks kautrÄ«gi, brÄ«vprātÄ«gi, apzināti ieņem sev piemÄ“roto vietu dzÄ«vÄ“.

SabiedrÄ«ba pret tādiem cilvÄ“kiem parasti izturas ar dziļām simpātijām. Pirmā varianta pārstāvjus var mīļi dÄ“vÄ“t par „parastajiem cilvÄ“kiem”. Viņi ir t.s. parastie cilvÄ“ki, kurus nākas aizsargāt, aprÅ«pÄ“t, cienÄ«t. DzÄ«vÄ“ tā tas notiek. Tā tas notiek arÄ« dzÄ«ves mākslinieciskajā spogulÄ« – daiļliteratÅ«rā. Tajā t.s. parasto cilvÄ“ku tÄ“li ir veidoti ar dziļu iejÅ«tÄ«bu. PiemÄ“ram, tā tas ir pat mūždien Ä«gnā Andreja UpÄ«ša romānos, bet ne tikai Blaumaņa, Poruka, Virzas prozā. Savas aukles, dzimtcilvÄ“ka, kultu izveidoja Puškins. Savukārt Rainis pievÄ“rsās proletariātam nevis kā šÄ·iriskās cīņas avangardam, bet gan kā parastajiem cilvÄ“kiem, kurus inteliÄ£encei nākas aizstāvÄ“t pret „veikalnieku” netaisnÄ«bu.

Otrais variants ir šÄds. ŠÄ« varianta pārstāvjus nākas nesaudzÄ«gi dÄ“vÄ“t par agresÄ«vajiem patmīļiem. ŠÄ« varianta cilvÄ“ki neatzÄ«st sava attÄ«stÄ«bas lÄ«meņa nepietiekamÄ«bu. Viņi nevÄ“lās dzÄ«vÄ“ ieņemt sev piemÄ“rotu vietu. Viņi ir patmÄ«lÄ«gi, agresÄ«vi, augstprātÄ«gi, negodÄ«gi. Viņu pārspÄ«lÄ“tā pašapziņa neļauj kritiski izturÄ“ties pret sevi un uzklausÄ«t citu cilvÄ“ku kritisko viedokli par domāšanas un izpratnes zemo pakāpi, erudÄ«cijas trÅ«kumu un profesionālo iemaņu niecÄ«bu. PārspÄ«lÄ“tā pašapziņa veicina nekaunÄ«gu cenšanos ar spÄ“ku (intrigām, mahinācijām, korupciju) izvirzÄ«ties hierarhijas priekšgalā, kā arÄ« izplÅ«st dažādās ambiciozās izdarÄ«bās, kad godkāre ir lielāka nekā cilvÄ“ciskā kvalitāte.

Ikdienas dzÄ«vÄ“ agresÄ«vo patmīļu paškritikas trÅ«kums izpaužas mānijā bÅ«t visgudrākajiem un viszinošÄkajiem. Viņi vienmÄ“r cenšas pirmie izbļaut savu viedokli par jebkuru jautājumu un tÅ«lÄ«t kategoriski pasludināt savu viedokli par vienÄ«gi pareizo. AgresÄ«vie patmīļi nav spÄ“jÄ«gi ne par ko ieinteresÄ“ti brÄ«nÄ«ties. Viņi nekad neiesauksies „Cik interesanti!”. Katru jauno informāciju šie tipi momentā pasludina par viņiem jau sen zināmu informāciju. Viņi nicÄ«gi izturas pret aicinājumu mācÄ«ties, apmeklÄ“t bibliotÄ“ku, lasÄ«t grāmatas, faktus un terminus pārbaudÄ«t enciklopÄ“dijās un vārdnÄ«cās, iepazÄ«ties ar citu darba pieredzi.

Valodas izvÄ“lÄ“ šie cilvÄ“ki tiecas bÅ«t modÄ«gi un gudri. Taču terminoloÄ£iskās nekompetences dēļ lieto nepiemÄ“rotus jÄ“dzienus un turklāt vÄ“l nepareizā formā. AgresÄ«vo patmīļu valoda ir piesārņota ar aplami lietotiem latviešu cilmes vārdiem un svešvārdiem. Viņi neuzskata par vajadzÄ«bu atvÄ“rt ne mÅ«sdienu latviešu valodas vārdnÄ«cu, ne svešvārdu vārdnÄ«cu.

Otrais, agresÄ«vo patmīļu, variants ir sastopams visos sociālajos slāņos. VisplašÄk ir sastopams „politiÄ·u” un valsts dažādu priekšnieku slānÄ«, jo pÄ“cpadomju laikā šajā slāni gudri un profesionāli kompetenti cilvÄ“ki netiek ielaisti. Iemesls tam ir viegli izskaidrojams.

Lieta ir tā, ka agresÄ«vie patmīļi ļoti naidÄ«gi izturas pret cilvÄ“kiem, kuri ir pārāki par viņiem izpratnÄ“, domāšanas vÄ“rienā, zināšanās, profesionālajā meistarÄ«bā, talanta apdāvinātÄ«bā. AgresÄ«vajiem patmīļiem  piemÄ«t instinktÄ«vs naids pret gudriem, zinošiem, talantÄ«giem cilvÄ“kiem. AgresÄ«vo patmīļu enerÄ£ija parasti netiek veltÄ«ta darba pienākumu izpildei, bet tiek veltÄ«ta gudrāko un talantÄ«gāko kolÄ“Ä£u izstumšanai, gremdÄ“šanai, pazemošanai, nomelnošanai, melÄ«gai kritikai. Par to liecina darbavietās smakojošÄs intrigas, nesaskaņas, konflikti. Darbavietā dominÄ“ attiecÄ«bu skaidrošana. Galvenais ir kļuvis nevis darbs un tā rezultāts, bet gan patmÄ«lÄ«ga kašÄ·Ä“šanās, vÄ“loties godkārÄ«gi piesavināties vislabākā darba veicÄ“ja slavu.

LR faktiski ir konstatÄ“jams agresÄ«vo patmīļu triumfs - spÄ«doši panākumi. AgresÄ«vie patmīļi ir visur – parlamentā, valdÄ«bā, iestāžu, departamentu, nodaļu vadÄ«bā, rektorātos, dekanātos, katedrās, institÅ«tos, redakcijās. Tā tas ir noticis vadošo kadru kroplās izvÄ“les dēļ.

Kadru izvÄ“lÄ“ ļoti svarÄ«gi ir pareizi izvÄ“lÄ“ties struktÅ«ras vadÄ«tāju. Ja par struktÅ«ras vadÄ«tāju izvÄ“lās agresÄ«vo patmÄ«li, tad tādus pašus agresÄ«vos patmīļus viņš iebÄ«dÄ«s savā komandā un struktÅ«ra pārvÄ“rtÄ«sies par agresÄ«vo patmīļu midzeni. Turklāt struktÅ«ras vadÄ«tāja krÄ“slā iesÄ“dinātais agresÄ«vais patmÄ«lis savā komandā iebÄ«dÄ«s tikai par sevi vājākus darbiniekus. AgresÄ«vie patmīļi-priekšnieki savā pārvaldÄ«jumā nepieļauj nekādu konkurenci. Viņu pakļautÄ«bā strādājošajiem kadriem ir jābÅ«t zemāka lÄ«meņa cilvÄ“kiem visos garÄ«gajos parametros. Tas ir dzelzs likums. TāpÄ“c LR ir konstatÄ“jams agresÄ«vo patmīļu triumfs. Sākums triumfam ir aplami izvÄ“lÄ“tie struktÅ«ru vadÄ«tāji. Savukārt sākums triumfa sākumam ir „perestroika”. „PārbÅ«ves” pelÄ“kajiem kardināliem LR valsts amatos bija vajadzÄ«gi vienÄ«gi agresÄ«vie patmīļi, kuriem tautas mantas izlaupÄ«šana un tautas zombÄ“šana ar „brÄ«vÄ«bu” un „neatkarÄ«bu” nesagādāja nekādus morālos pārdzÄ«vojumus.

AgresÄ«vo patmīļu lielais skaits un neierobežotās iespÄ“jas piesārņot valsts institÅ«cijas atsaucās uz latviešu tautas vÄ“rtÄ“jumu. Citādāk tas nevar bÅ«t. Katras tautas vÄ“rtÄ“jums vienmÄ“r ir tās inteliÄ£ences vÄ“rtÄ“jums. Ne tikai radošÄs inteliÄ£ences, filosofu, rakstnieku, mākslinieku, vÄ“rtÄ“jums. Tradicionāli tautas vÄ“rtÄ“jumu nosaka valdošÄs elites (varas inteliÄ£ences) vÄ“rtÄ“jums. ValdošÄ elite ir tautas reputācijas un autoritātes radošais elements (demiurgs) un vispopulārākais tautas kvalitātes simbols.

Novērtē šo rakstu:

0
0