Pašapziņas valstiskums
Arturs PriedÄ«tis · 30.06.2017. · Komentāri (25)Pašapziņa ir suverÄ“na garÄ«gÄ izpausme. TÄ pieder vienÄ«gi attiecÄ«gajam cilvÄ“kam. Pašapziņa ir sevis apzinÄšanÄs un sevis apzinÄšanÄs saskarsmÄ“ ar ÄrÄ“jo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir domas, jÅ«tas, motÄ«vi, instinkti, pÄrdzÄ«vojumi, vajadzÄ«bas, rÄ«cÄ«ba. Pašapziņa faktiski ir attiecÄ«gÄ cilvÄ“ka apziņa. CilvÄ“kam nav citu apziņas veidu. CilvÄ“kam ir tikai tÄds apziņas veids kÄ pašapziņa, kura ietekmÄ“ viņa dzÄ«vi. TÄds ir ikdienišÄ·ais priekšstats par pašapziņu.
TaÄu pašapziņa var ietekmÄ“t arÄ« sociuma dzÄ«vi. Pašapziņa var bÅ«tiski nosacÄ«t tautas un tÄs inteliÄ£ences, valsts un tÄs valstiskuma kvalitÄti. Pašapziņas problÄ“ma var izvÄ“rsties dziÄ¼Ä un arÄ« sÄpÄ«gÄ sociÄli politiskÄ problÄ“mÄ.
TÄ tas ir noticis mÅ«sdienu LatvijÄ. Latvijas Republikas valstiskuma kvalitÄti nelabvÄ“lÄ«gi nosaka latviešu varas inteliÄ£ences vienas daļas pašapziņa.
CilvÄ“ka garÄ«gÄ darbÄ«ba virzÄs divÄ“jÄdi. No vienas puses, cilvÄ“ks uztver ÄrÄ“jo pasauli, domÄ, pÄrdzÄ«vo. No otras puses, cilvÄ“ks analizÄ“ to, ko viņš ir uztvÄ“ris, domÄjis, pÄrdzÄ«vojis. AnalÄ«zes rezultÄts ir refleksijas. PsiholoÄ£ijÄ svešvÄrds „refleksija” apzÄ«mÄ“ cilvÄ“ka pÄrdzÄ«vojumu, sajÅ«tu un pÄrdomu uztveršanu un apcerÄ“šanu. Refleksijas ir svarÄ«gas. Tam ir racionÄls iemesls.
Pašapziņa ir skatÄ«šanÄs uz sevi, kas sintezÄ“jas refleksijÄs. Bet tÄ nav vienkÄrša skatÄ«šanÄs. Pašapziņa ir analÄ«tiski vÄ“rtÄ“joša skatÄ«šanÄs uz sevi. Ne velti skatÄ«šanos uz sevi sauc par pašanalÄ«zi. SkatÄ«ties uz sevi ir jÄprot. SkatÄ«šanÄs uz sevi prasa Ä«pašu garÄ«guma organizÄciju. SkatÄ«ties uz sevi ir jÄmÄcÄs un jÄvingrinÄs.
To, piemÄ“ram, teicami saprata Rainis. Viņam no agras jaunÄ«bas interesÄ“ja pašanalÄ«zes metodika. Tas atspoguļojÄs jaunÄ«bas dienasgrÄmatÄ. SavukÄrt brieduma gadu pašanalÄ«zi sastopam tekstu kopÄ ar nosaukumu „Refleksijas”.
Bet Rainis nebija vienÄ«gais. XX gadsimtÄ pašanalÄ«zes fenomens piesaistÄ«ja Rietumu daudzus rakstniekus ar Džoisu, Prustu, Virdžīniju Vulfu priekšgalÄ. Viņi izdomÄja apziņas plÅ«smas (stream of consciousness) literÄri mÄksliniecisko metodi.
Pašapziņas attÄ«stÄ«ba nav atkarÄ«ga tikai no paša cilvÄ“ka. Maziem bÄ“rniem vÄ“l neesot refleksijas. TÄ uzskata zinÄtne. CilvÄ“kÄ refleksijas rodas tikai zinÄmÄ vecumÄ. TÄpÄ“c pašapziņas attÄ«stÄ«ba ietilpst audzinÄšanas un izglÄ«tÄ«bas pienÄkumos. Pašapziņa ir organiski vienota ar pašvÄ“rtÄ“jumu, ko spÄ“j bÅ«tiski ietekmÄ“t audzinÄšana un izglÄ«tÄ«ba. No vecÄkiem un skolotÄjiem lielÄ mÄ“rÄ ir atkarÄ«gs, vai izaudzis kautrÄ«gs, taktisks, paškritisks cilvÄ“ks jeb izaudzis nekaunÄ«gs, uzpÅ«tÄ«gs, pašpÄrliecinÄts tips bez paškritiskuma.
Uz pašapziņu atsaucÄs citu cilvÄ“ku vÄ“rtÄ“jums. Saprotams, ne tikai vecÄku un skolotÄju vÄ“rtÄ“jums. PašapziÅ†Ä ir divi slÄņi – reÄlais un ideÄlais. VecÄku, skolotÄju, priekšnieku, darba biedru, draugu, radu, kaimiņu vÄ“rtÄ“jums koriģē abu slÄņu proporcijas, sakÄrtojot reÄlÄ un ideÄlÄ savstarpÄ“jo atbilstÄ«bu. CilvÄ“ka paškritiskums ir spÄ“ja piebremzÄ“t ideÄlo slÄni un dzÄ«vot saskaÅ†Ä ar reÄlo slÄni.
Latvijas Republikas valstiskuma kvalitÄti nelabvÄ“lÄ«gi nosaka apstÄklis, ka cilvÄ“ka vispÄrÄ“jÄs garÄ«gÄs attÄ«stÄ«bas lÄ«menis ir cieši savÄ«ts ar viņa pašapziņu. Ja cilvÄ“ka vispÄrÄ“jÄ garÄ«gÄ attÄ«stÄ«ba ir piezemÄ“ta, tad ir iespÄ“jami divi pašapziņas varianti.
Pirmais variants ir šÄds. CilvÄ“ks pilnÄ mÄ“rÄ apzinÄs savas garÄ«gÄs attÄ«stÄ«bas nepietiekamo lÄ«meni un saprot tÄ kritisko vÄ“rtÄ«bu. CilvÄ“ks saprot, ka viņa domÄšanas un izpratnes iespÄ“jas nav tik augstas, kÄdas viņš saskata citos cilvÄ“kos. Viņš apzinÄs savas erudÄ«cijas nepietiekamÄ«bu, profesionÄlo iemaņu elementÄro raksturu.
RespektÄ«vi, cilvÄ“ks ir sevi objektÄ«vi novÄ“rtÄ“jis un izvÄ“lÄ“jies attiecÄ«gu pašapziņas pozÄ«ciju. Viņš nav patmÄ«lÄ«gs. Viņš netiecÄs ieņemt augstÄku stÄvokli, nekÄ viņš ir pelnÄ«jis sociÄlajÄ un profesionÄlajÄ hierarhijÄ. TÄds cilvÄ“ks kautrÄ«gi, brÄ«vprÄtÄ«gi, apzinÄti ieņem sev piemÄ“roto vietu dzÄ«vÄ“.
SabiedrÄ«ba pret tÄdiem cilvÄ“kiem parasti izturas ar dziļÄm simpÄtijÄm. PirmÄ varianta pÄrstÄvjus var mīļi dÄ“vÄ“t par „parastajiem cilvÄ“kiem”. Viņi ir t.s. parastie cilvÄ“ki, kurus nÄkas aizsargÄt, aprÅ«pÄ“t, cienÄ«t. DzÄ«vÄ“ tÄ tas notiek. TÄ tas notiek arÄ« dzÄ«ves mÄkslinieciskajÄ spogulÄ« – daiļliteratÅ«rÄ. TajÄ t.s. parasto cilvÄ“ku tÄ“li ir veidoti ar dziļu iejÅ«tÄ«bu. PiemÄ“ram, tÄ tas ir pat mūždien Ä«gnÄ Andreja UpÄ«ša romÄnos, bet ne tikai Blaumaņa, Poruka, Virzas prozÄ. Savas aukles, dzimtcilvÄ“ka, kultu izveidoja Puškins. SavukÄrt Rainis pievÄ“rsÄs proletariÄtam nevis kÄ šÄ·iriskÄs cīņas avangardam, bet gan kÄ parastajiem cilvÄ“kiem, kurus inteliÄ£encei nÄkas aizstÄvÄ“t pret „veikalnieku” netaisnÄ«bu.
Otrais variants ir šÄds. ŠÄ« varianta pÄrstÄvjus nÄkas nesaudzÄ«gi dÄ“vÄ“t par agresÄ«vajiem patmīļiem. ŠÄ« varianta cilvÄ“ki neatzÄ«st sava attÄ«stÄ«bas lÄ«meņa nepietiekamÄ«bu. Viņi nevÄ“lÄs dzÄ«vÄ“ ieņemt sev piemÄ“rotu vietu. Viņi ir patmÄ«lÄ«gi, agresÄ«vi, augstprÄtÄ«gi, negodÄ«gi. Viņu pÄrspÄ«lÄ“tÄ pašapziņa neļauj kritiski izturÄ“ties pret sevi un uzklausÄ«t citu cilvÄ“ku kritisko viedokli par domÄšanas un izpratnes zemo pakÄpi, erudÄ«cijas trÅ«kumu un profesionÄlo iemaņu niecÄ«bu. PÄrspÄ«lÄ“tÄ pašapziņa veicina nekaunÄ«gu cenšanos ar spÄ“ku (intrigÄm, mahinÄcijÄm, korupciju) izvirzÄ«ties hierarhijas priekšgalÄ, kÄ arÄ« izplÅ«st dažÄdÄs ambiciozÄs izdarÄ«bÄs, kad godkÄre ir lielÄka nekÄ cilvÄ“ciskÄ kvalitÄte.
Ikdienas dzÄ«vÄ“ agresÄ«vo patmīļu paškritikas trÅ«kums izpaužas mÄnijÄ bÅ«t visgudrÄkajiem un viszinošÄkajiem. Viņi vienmÄ“r cenšas pirmie izbļaut savu viedokli par jebkuru jautÄjumu un tÅ«lÄ«t kategoriski pasludinÄt savu viedokli par vienÄ«gi pareizo. AgresÄ«vie patmīļi nav spÄ“jÄ«gi ne par ko ieinteresÄ“ti brÄ«nÄ«ties. Viņi nekad neiesauksies „Cik interesanti!”. Katru jauno informÄciju šie tipi momentÄ pasludina par viņiem jau sen zinÄmu informÄciju. Viņi nicÄ«gi izturas pret aicinÄjumu mÄcÄ«ties, apmeklÄ“t bibliotÄ“ku, lasÄ«t grÄmatas, faktus un terminus pÄrbaudÄ«t enciklopÄ“dijÄs un vÄrdnÄ«cÄs, iepazÄ«ties ar citu darba pieredzi.
Valodas izvÄ“lÄ“ šie cilvÄ“ki tiecas bÅ«t modÄ«gi un gudri. TaÄu terminoloÄ£iskÄs nekompetences dēļ lieto nepiemÄ“rotus jÄ“dzienus un turklÄt vÄ“l nepareizÄ formÄ. AgresÄ«vo patmīļu valoda ir piesÄrņota ar aplami lietotiem latviešu cilmes vÄrdiem un svešvÄrdiem. Viņi neuzskata par vajadzÄ«bu atvÄ“rt ne mÅ«sdienu latviešu valodas vÄrdnÄ«cu, ne svešvÄrdu vÄrdnÄ«cu.
Otrais, agresÄ«vo patmīļu, variants ir sastopams visos sociÄlajos slÄņos. VisplašÄk ir sastopams „politiÄ·u” un valsts dažÄdu priekšnieku slÄnÄ«, jo pÄ“cpadomju laikÄ šajÄ slÄni gudri un profesionÄli kompetenti cilvÄ“ki netiek ielaisti. Iemesls tam ir viegli izskaidrojams.
Lieta ir tÄ, ka agresÄ«vie patmīļi ļoti naidÄ«gi izturas pret cilvÄ“kiem, kuri ir pÄrÄki par viņiem izpratnÄ“, domÄšanas vÄ“rienÄ, zinÄšanÄs, profesionÄlajÄ meistarÄ«bÄ, talanta apdÄvinÄtÄ«bÄ. AgresÄ«vajiem patmīļiem piemÄ«t instinktÄ«vs naids pret gudriem, zinošiem, talantÄ«giem cilvÄ“kiem. AgresÄ«vo patmīļu enerÄ£ija parasti netiek veltÄ«ta darba pienÄkumu izpildei, bet tiek veltÄ«ta gudrÄko un talantÄ«gÄko kolÄ“Ä£u izstumšanai, gremdÄ“šanai, pazemošanai, nomelnošanai, melÄ«gai kritikai. Par to liecina darbavietÄs smakojošÄs intrigas, nesaskaņas, konflikti. DarbavietÄ dominÄ“ attiecÄ«bu skaidrošana. Galvenais ir kļuvis nevis darbs un tÄ rezultÄts, bet gan patmÄ«lÄ«ga kašÄ·Ä“šanÄs, vÄ“loties godkÄrÄ«gi piesavinÄties vislabÄkÄ darba veicÄ“ja slavu.
LR faktiski ir konstatÄ“jams agresÄ«vo patmīļu triumfs - spÄ«doši panÄkumi. AgresÄ«vie patmīļi ir visur – parlamentÄ, valdÄ«bÄ, iestÄžu, departamentu, nodaļu vadÄ«bÄ, rektorÄtos, dekanÄtos, katedrÄs, institÅ«tos, redakcijÄs. TÄ tas ir noticis vadošo kadru kroplÄs izvÄ“les dēļ.
Kadru izvÄ“lÄ“ ļoti svarÄ«gi ir pareizi izvÄ“lÄ“ties struktÅ«ras vadÄ«tÄju. Ja par struktÅ«ras vadÄ«tÄju izvÄ“lÄs agresÄ«vo patmÄ«li, tad tÄdus pašus agresÄ«vos patmīļus viņš iebÄ«dÄ«s savÄ komandÄ un struktÅ«ra pÄrvÄ“rtÄ«sies par agresÄ«vo patmīļu midzeni. TurklÄt struktÅ«ras vadÄ«tÄja krÄ“slÄ iesÄ“dinÄtais agresÄ«vais patmÄ«lis savÄ komandÄ iebÄ«dÄ«s tikai par sevi vÄjÄkus darbiniekus. AgresÄ«vie patmīļi-priekšnieki savÄ pÄrvaldÄ«jumÄ nepieļauj nekÄdu konkurenci. Viņu pakļautÄ«bÄ strÄdÄjošajiem kadriem ir jÄbÅ«t zemÄka lÄ«meņa cilvÄ“kiem visos garÄ«gajos parametros. Tas ir dzelzs likums. TÄpÄ“c LR ir konstatÄ“jams agresÄ«vo patmīļu triumfs. SÄkums triumfam ir aplami izvÄ“lÄ“tie struktÅ«ru vadÄ«tÄji. SavukÄrt sÄkums triumfa sÄkumam ir „perestroika”. „PÄrbÅ«ves” pelÄ“kajiem kardinÄliem LR valsts amatos bija vajadzÄ«gi vienÄ«gi agresÄ«vie patmīļi, kuriem tautas mantas izlaupÄ«šana un tautas zombÄ“šana ar „brÄ«vÄ«bu” un „neatkarÄ«bu” nesagÄdÄja nekÄdus morÄlos pÄrdzÄ«vojumus.
AgresÄ«vo patmīļu lielais skaits un neierobežotÄs iespÄ“jas piesÄrņot valsts institÅ«cijas atsaucÄs uz latviešu tautas vÄ“rtÄ“jumu. CitÄdÄk tas nevar bÅ«t. Katras tautas vÄ“rtÄ“jums vienmÄ“r ir tÄs inteliÄ£ences vÄ“rtÄ“jums. Ne tikai radošÄs inteliÄ£ences, filosofu, rakstnieku, mÄkslinieku, vÄ“rtÄ“jums. TradicionÄli tautas vÄ“rtÄ“jumu nosaka valdošÄs elites (varas inteliÄ£ences) vÄ“rtÄ“jums. ValdošÄ elite ir tautas reputÄcijas un autoritÄtes radošais elements (demiurgs) un vispopulÄrÄkais tautas kvalitÄtes simbols.