Iesaki rakstu:

Savulaik es uzrakstÄ«ju grāmatu par Andri ŠÄ·Ä“li un nosaucu to „KampÄ“js”. ApzÄ«mÄ“jums iegājās uz daudziem gadiem, bet tagad, pÄ“c šÄ«rÄ«ta „Dienas” publikācijas par Vairas VÄ«Ä·es-Freibergas „pulksteņa lietu” man šÄ·iet, ka ir cilvÄ“ks, kam šis apzÄ«mÄ“jums piestāv daudz labāk.

Jā, „pulksteņa lietā”, šÄ·iet, nekādu kriminālprocesu nebÅ«s, jā, laikam ir iestājies noilgums, jā, Korupcijas novÄ“ršanas birojs kārtÄ“jo reizi ir izrādÄ«jies esam Korupcijas novÄ“rošanas birojs.

Taču tie ir maznozÄ«mÄ«gi sÄ«kumi. Savukārt bÅ«tÄ«ba ir tāda, ka „pulksteņa lieta” ir atrisinājusies. Pagāja gandrÄ«z desmit gadi, bet patiesÄ«ba, lai kā arÄ« bÅ«tu pÅ«lÄ“jusies VÄ«Ä·e-Freiberga un viņas „lietu kārtotāji”, ir izrādÄ«jusies nenoslÄ“pjama. Kā tam arÄ« jābÅ«t.

Un šÄ« patiesÄ«ba ir vienkārša un skaidra – pirms desmit gadiem toreizÄ“jā Valsts prezidente Vaira VÄ«Ä·e-Freiberga, alkatÄ«bas vai nezin kā apmāta, sÅ«... sešsimt latu vÄ“rta štrunta dēļ izrādÄ«jās gatava apkrāpt un apzagt savu valsti. Tik gatava, ka ar prieku sveica sulaiņu izdomātu noziedzÄ«gu shÄ“mu, kā šo zādzÄ«bu nokārtot.

Savukārt gadu vÄ“lāk šÄ« pati kundze, noziegumam draudot nākt gaismā, izrādÄ«jās tikpat gatava gan melot KNAB izmeklÄ“tājam un sabiedrÄ«bai, gan akceptÄ“t jaunu savu bijušo sulaiņu noziedzÄ«go shÄ“mu, kā zādzÄ«bu piesegt un izsprukt sveikā. Un tak gandrÄ«z arÄ« izspruka, ja ne bijušÄ šÄ«s kundzes kancelejas vadÄ«tāja vietnieka atzÄ«šanās KNAB...

Protams, reakcija uz šo patiesÄ«bu bÅ«s tieši tāda, kāda tā var bÅ«t mÅ«su valstÄ«. Pati atmaskotā alkatÄ«gā veča kārtÄ“jo reizi stāstÄ«s par ļaunajiem nomelnotājiem un par to, kā viņa visas pasaules labumus ir gatava iemainÄ«t pret kārtÄ“jo vizbulÄ«šu pļavu.

VÄ“l viena ļaužu suga tradicionāli runās par to, ka 1) liela muiža – pulkstenis, 2) tas bija sen un vispār "veca zupa", 3) mÅ«su Vaira ir pelnÄ«jusi, 4) labāk bÅ«tu interesÄ“jušies par kaut ko citu, 5) tas noteikti ir saistÄ«ts ar viņas nostāju nepilsoņu vai vÄ“l nezin kādā jautājumā.

VarbÅ«t tikai sagadÄ«šanās, ka lielākoties tieši šÄ« suga ir tā, kas ar putām uz lÅ«pām bļauj par to, cik nozÄ«mÄ«gas latvju valstij ir apmÄ“ram tikpat senā pagātnÄ“ notikušas sarunas kādā centra viesnÄ«cā...

Bet, lai vai kāda bÅ«tu reakcija uz šo patiesÄ«bu, skaidrs ir tas, ka nekādu kriminālprocesu nebÅ«s, - un varbÅ«t tā arÄ« labāk. Vismaz man nemaz arÄ« negribÄ“tos, ka viena mantkārÄ«ga, alkatÄ«ga, melÄ«ga veča uz savu astoņdesmitgadi ņem un iesēžas par valsts apkrāpšanu un apzagšanu.

Lai tak dadzÄ«vo savu mūžu starp savām no nodokļu maksātāju naudas izspiestajām riekstkoka mÄ“belÄ“m savā no nodokļu maksātāju naudas izspiestajā dzÄ«voklÄ« ar skatu uz bijušÄ ļeņinekļa vietu.

Lai vÄ“l izvizinās savā no nodokļu maksātāju naudas izspiestajā jaunajā limuzÄ«nā un beigu beigās tiek apglabāta savā izspiestajā un izblÄ“dÄ«tajā sešvietÄ«gajā luksus kapā blakus ÄŒakstem.

Lai - man nav žēl. Lai rij un kampj, cik vÄ“l spÄ“j un cik vÄ“l atlicis. Visi šie atlikušÄs reflektorās rÄ«šanas un kampšanas gadi paies nepatÄ«kamās patiesÄ«bas gaismā, - te ir cilvÄ“ks, kurš, slÄ“pjoties aiz patÄ“tiskām runām par tautu un valsti, ir ne tikai bijis gatavs šo tautu un valsti apzagt, bet to arÄ« patiešÄm izdarÄ«jis.

Šo patiesÄ«bu, par kuru varam pateikties pie sienas piespiestā VÄ«Ä·es-Freibergas „lietu kārtotāja” atzÄ«šanās skaidrojumiem KNAB, vairs nevarÄ“s izdeldÄ“t ne ar kādiem uzsaukumiem, vaimanām par nomelnošanas kampaņām un liekulÄ«gām iežēlināšanām ar mirušu bÄ“rnu un atdusÄ“šanos vizbulÄ«šu pļavā.

Desmit gadus pÄ“c nozieguma zagle ir atmaskota – un tā tas arÄ« paliks. Un katru reizi, kad zagle vÄ“rs muti, lai atkal mÄ“Ä£inātu moralizÄ“t, visus mācÄ«t dzÄ«vot un norādÄ«t, kur un kā vajadzÄ“tu virzÄ«ties valstij un tautai, viņa apzināsies, ka visi to zina – zagle māca citus dzÄ«vot godÄ«gi.

Ir tikai viena tāda tÄ«ri personiska lieta, ko es pats pie visas šÄ« te stāsta vÄ“lÄ“tos piebilst. Tā saistÄ«ta ar to stundu, ko es aizvadÄ«tajā nedēļā pavadÄ«ju KNAB telpās, iepazÄ«stoties ar „lietu kārtotāja” atzÄ«šanās rakstu.

Nebija viegli pie tā piekļūt – nācās rakstÄ«t iesniegumus, tad pieprasÄ«jumus, tad atkal jaunus iesniegumus. Bet piekļuvu un – pavisam godÄ«gi – tik šokÄ“ts un satriekts ar visu savu dzÄ«ves un žurnālistikas pieredzi es nebiju juties kopš tā sensenā laika, kad manā priekšÄ tika nolikti sÄ“jumi ar, no sirds ceru, Ä«paši karstā elles stÅ«rÄ« pašlaik ievietotā Andra GrÅ«tupa sarunām ar viņa „tiesu Ä·Ä“Ä·a” dalÄ«bniekiem.

Jā, protams, man arÄ« pirms tam nebija ne mazāko šaubu, ka pulkstenis ir ticis nozagts un pÄ“c tam, iestājoties ziepju priekšvakaram, kaut kā samainÄ«ts pret citu. Taču – pilnÄ«gi godÄ«gi – man ne prātā nenāca, ka LATVIJAS VALSTS PREZIDENTE pati personiski varÄ“tu bÅ«t bijusi iesaistÄ«ta šÄdā sÄ«kā zādzÄ«bā.

Mana versija lÄ«dz šim bija – nu, visādi pildegoviči (starp citu, šis acÄ«mredzamais nozieguma lÄ«dzdalÄ«bnieks pašlaik ir augstākais ierÄ“dnis Ä€rlietu ministrijā) un citi sulaiņi gribÄ“ja savai „saulei” viņas vÄ“lmes nolasÄ«t no acÄ«m, nu, pamanÄ«ja, ka viņai tas sÅ«… „Rado” ir Ä«paši mīļš, nu, nolÄ“ma noorganizÄ“t viņai kādu jauku velti – un arÄ« noorganizÄ“ja, pašai vecišÄ·ajai kundzei pat nenojaušot, kā šÄ« velte tapusi.

Bet nÄ“ – izrādÄ«jās, ka esmu bijis mazs, glupjš un naivs. Ka blÄ“dÄ«ba un zādzÄ«ba notikusi pÄ“c kundzes vÄ“lmes skaidras un tiešas izteikšanas. Ka Latvijas Valsts prezidente ir rÄ«kojusies kā divkosÄ«ga, blÄ“dÄ«ga, alkatÄ«bas vai nezin kā apmāta veča.

Nezinu, kā jÅ«taties jÅ«s. Mani tas uz brÄ«di vienkārši satrieca. PatiesÄ«bā satriec vÄ“l pašlaik.

Un lÄ«dz ar to ir jautājums, kas man nedod mieru. Kas tas, lÅ«dzu, tāds ir? Kas ir tas, kas it kā godājamiem cilvÄ“kiem liek aizmirst elementāru godÄ«gumu, kārtÄ«gumu, galu galā – pašcieņu – tajā mirklÄ«, kad rodas iespÄ“ja kaut ko pakampt?

DzÄ«vokli, zemi JÅ«rmalā, mašÄ«nu, vÄ“l vienu mašÄ«nu! Pat luksus kapavietu! Pat sÅ«… rokaspulksteni! Gribu tuvāk ÄŒakstem! Gribu, gribu, gribu! Man pienākas! Un visu par velti, visu uz citu rÄ“Ä·ina, visu ar svÄ“tu pārliecÄ«bu – man pienākas, ļaujiet man pagrābties!

Kā var mācÄ«t, mācÄ«t, mācÄ«t citus dzÄ«vot, runāt par godÄ«gumu, varenumu un diženumu un tajā pašÄ laikā mÄ“Ä£ināt kampt visu, ko vien var pakampt? Un vÄ“l – kā šÄ« pakampšanas gribÄ“šana spÄ“j nākt komplektā ar pilnÄ«gu un absolÅ«tu neizpratni par tiem lumpeņiem, kas iedomājas kaut ko šai sakarā prasÄ«t vai pat iebilst?

VarbÅ«t kādreiz es to sapratÄ«šu. Pagaidām ne. Pagaidām man atliek priecāties par to, ka kārtÄ“jo reizi ir izrādÄ«jies – agri vai vÄ“lu, bet patiesÄ«ba vienmÄ“r nāk gaismā. VienmÄ“r.