Iesaki rakstu:

Š. g. 28. aprÄ«lÄ« Augstākās tiesas Senāts atstāja spÄ“kā RÄ«gas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnÄ«bā attaisnots. Esmu ļoti pateicÄ«gs visiem, kas palÄ«dzÄ“ja izturÄ“t šo piecus gadus ilgušo vajāšanu.

2012. gada 10. aprÄ«lÄ« pret mani tika uzsākts kriminālprocess pÄ“c Krimināllikuma 78. panta otrās daļas, bet 2017. gada 28. aprÄ«lÄ« Augstākā tiesa lÄ“mumā raksta: “[..] Augstākā tiesa konstatÄ“, ka kasācijas protestā (prokurores LÄ«gas Sudakovas Ozoliņas protests pret RÄ«gas apgabaltiesas krimināllietu kolÄ“Ä£ijas attaisnojošu spriedumu) ietvertās norādes uz Kriminālprocesa likuma bÅ«tiskiem pārkāpumiem ir bez pamatojuma un saistÄ«tas ar vÄ“lmi atkārtoti izvÄ“rtÄ“t pierādÄ«jumus kasācijas instances tiesā un panākt apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ, kas ir pretrunā ar Kriminālprocesa likuma 569. panta pirmo daļu.

[..] Augstākā tiesa nolÄ“ma: atstāt negrozÄ«tu RÄ«gas apgabaltiesas 2016. gada 27. septembra spriedumu, bet RÄ«gas tiesas apgabala prokuratÅ«ras prokurores LÄ«gas Ozoliņas kasācijas protestu noraidÄ«t.”

Citiem vārdiem sakot, trÄ«s tiesas mani ir atzinušas par nevainÄ«gu, bet neviens no iepriekšÄ“jiem attaisnojošajiem spriedumiem nebija stājies spÄ“kā, jo prokurore tos apstrÄ«dÄ“ja. Ar šo lÄ“mumu Augstākā tiesa ir pasludinājusi par spÄ“kā esošu pÄ“dÄ“jo attaisnojošo spriedumu, bet prokuratÅ«ras iebildumus noraidÄ«jusi.

Tagad šo Augstākās tiesas lÄ“mumu var noprotestÄ“t tikai Ä£enerālprokurors, ja viņš to uzskatÄ«s par vajadzÄ«gu. Ja tā bÅ«s, tad tas apliecinās, ko es un citi esam teikuši, ka gan prokurore, gan izmeklÄ“tājs tikai pilda valsts gribu un mana vajāšana ir nevis dažu amatpersonu personiskās nepatikas izpausme, bet valsts nostāja. Tas ir, valsts ar amatpersonu rokām Ä«steno vajāšanu.

Kādam domātājam patika prātot, pastaigājoties pirms saules lÄ“kta gar jÅ«ru. Viņš domāja par dzÄ«ves jÄ“gu, priekiem, bÄ“dām, nelaimÄ“m un postu. Par to, kamdēļ mums jādzÄ«vo un kāpÄ“c jāmirst.

Reiz naktÄ« bija lieks paisums, kas applÅ«dināja pludmali un radÄ«ja lielu nekārtÄ«bu. Bet tad sākās bÄ“gums, un visa piekraste bija noklāta ar jÅ«ras zvaigznÄ“m. JÅ«ras zvaigznes bez Å«dens saulÄ“ gāja bojā. Tās, atvadoties no dzÄ«ves, smagi nopÅ«tās un gaidÄ«ja neizbÄ“gamo nāvi. Prātnieks, to redzot, domāja, ka arÄ« cilvÄ“ka dzÄ«ve var jebkurā brÄ«dÄ« aprauties. Un nav jÄ“gas mÄ“Ä£ināt šai skatā ieraudzÄ«t, saprast un izzināt kādu dziļāku jÄ“gu. PÄ“kšÅ†i viņš pamanÄ«ja kādu puišeli, kurš raudot pusdzÄ«vās jÅ«ras zvaigznes lasÄ«ja grozā. Un, piekrāvis to pilnu, nesa un izbÄ“ra zvaigznes jÅ«rā.

Prātnieks pie sevis noteica: “Nu gan izdomājis – zvaigznÄ“m palÄ«dzÄ“t.” Un sacÄ«ja tam skaļi: “Muļķa puika, tu taču nespÄ“si visas glābt. Ko tavi vārie mÄ“Ä£inājumi mainÄ«s? Šeit taču iet bojā miljoniem jÅ«ras zvaigžņu.”

Puika, pagriezies pret prātnieku un mirkli padomājis, atbildÄ“ja: “ŠÄ«m, kuras atgriežu Å«denÄ«, ļoti daudz kas mainÄ«sies. Un, ja arÄ« tu bÅ«tu atnācis ar grozu, nevis tukši prātojis un spriedelÄ“jis, tad to, kurām mainÄ«sies, bÅ«tu vÄ“l vairāk.”

Paldies, ka atnācāt ar groziņiem un mainījāt to, kas bija nolemts!