Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Tieši tā var uztvert Saeimas Nacionālās drošÄ«bas komisijas vadÄ«tāja (raksts pirmoreiz publicÄ“ts 2013. gada decembrÄ«) Valda Zatlera teikto, kad viņš aizvadÄ«tajā nedēļā medijiem un sabiedrÄ«bai skaidroja, kāpÄ“c SAB pārziņā esošÄ Latvijas PSR VDK kartotÄ“ka jeb tautas valodā „čekas maisi” ar likumu „jānorok” vÄ“l uz 30 gadiem.

Īsumā - nevarot bÅ«t pilnÄ«gas pārliecÄ«bas, ka čekas maisos ir visas kartÄ«tes. AÄ£entu skaits bijis tuvu 25 tÅ«kstošiem, bet maisos ir kartÄ«tes tikai par četrarpus tÅ«kstošiem personu. Turklāt tajās atrodamā informācija neļaujot nepārprotami konstatÄ“t faktu par sadarbÄ«bu ar VDK.

Zatlers pauda šaubas, vai sabiedrÄ«ba 20 gadus pÄ“c neatkarÄ«bas atjaunošanas ir gatava sākt izskaidrošanos, un izteica bažas, ka maisu atvÄ“ršana radÄ«tu jaunu šÄ·elšanos sabiedrÄ«bā - pirmkārt jau pašu latviešu vidÅ«. Piedevām runa esot arÄ« par valsts drošÄ«bu (no pÄ“dÄ“jā tad izriet, ka kādreizÄ“jie aÄ£enti ieņēmuši un joprojām ieņem nozÄ«mÄ«gas pozÄ«cijas valsts vadÄ«bā).

JāatzÄ«mÄ“ bÅ«tisks aspekts: neviena no amatpersonām savos skaidrojumos lÄ«dz šim nav uzskatÄ«jusi par vajadzÄ«gu kaut vai pieminÄ“t to Latvijas sabiedrÄ«bas daļu, kas padomju režīma laikā cietusi no VDK aÄ£entu un darbinieku rÄ«cÄ«bas un joprojām nav saņēmusi morālu kompensāciju par pārdzÄ«voto, aplÅ«kot likumprojekta ideju ar tās acÄ«m.

VÄ“sturnieka Ritvara Jansona rÄ«cÄ«bā ir korektāka informācija: lÄ«dzās 4300 VDK aÄ£entu kartÄ«tÄ“m pastāvot arÄ« elektroniskā datu bāze, kurā ir informācija par 35 656 VDK ziņotājiem un 8000 šo ziņotāju ziņojumu atreferÄ“jumi, saglabājušÄs arÄ« nedaudzas operatÄ«vās lietas. Viņaprāt, šis materiāls, kurš satur VDK dokumentus arÄ« par 80.gadu otrās puses Atmodas organizācijām, kompleksi jāpÄ“ta vÄ“sturniekiem, bet valstij tam jāatvÄ“l vajadzÄ«gie finanšu resursi. Daļa informācijas, lai arÄ« nepilnÄ«ga, noteikti ir jāpublisko, pievienojot zinātniskus komentārus. Jansons Latvijas Radio aicināja nelikt vienos svaru kausos informatorus ar pavēļu devÄ“jiem, kuru augšgalā vietÄ“jā lÄ«menÄ« atradās Latvijas PSR KP Centrālkomitejas locekļi.

ŠÄ·iet, likumdevÄ“ji, nākot klajā ar šÄdu iniciatÄ«vu, nav uzskatÄ«juši par vajadzÄ«gu iepriekš konsultÄ“ties ar šajā jomā kompetentiem vÄ“sturniekiem. Tāpat vÄ“rā nav ņemta sabiedrÄ«bas vÄ“lme un tiesÄ«bas uz nosacÄ«tu vÄ“sturiskā taisnÄ«guma piepildÄ«šanos. Noraidot Valda Zatlera šaubas varam apgalvot, ka sabiedrÄ«ba jau ilgi gaidÄ«jusi uz iespÄ“ju civilizÄ“ti izvÄ“rtÄ“t savu pagātni. Šo vajadzÄ«bu pÄ“c skaidrÄ«bas nedrÄ«kst infantili „norakt", nācijas kolektÄ«vajā zemapziņā uzturot spÄ“kā savulaik „čekas" iedibinātās bailes un noteikumus. Tikai sociālistiskajā reālismā sakņotās bezkonflikta teorijas pārņemtiem cilvÄ“kiem var šÄ·ist, ka, noslÄ“gusi nekrietnu darÄ«jumu par patiesÄ«bas noklusÄ“šanu, sabiedrÄ«ba kļūs vienotāka.

PolitiÄ·i pašlaik piedāvā sabiedrÄ«bai turpināt dzÄ«vot dubultu dzÄ«vi, vienai cilvÄ“ku daļai nedodot norÄ“Ä·inu iespÄ“ju ar pagātni - iespÄ“ju atzÄ«t savas kļūdas un atvieglot sirdsapziņu lustrācijas procesā, otrai daļai - piedot. Tas ir arÄ« jautājums par uzticamÄ«bu valsts varai, par savstarpÄ“jās uzticamÄ«bas lÄ«meni starp sabiedrÄ«bas locekļiem. Tā ir arÄ« nepārprotama mācÄ«ba jaunajai paaudzei, ka nodevÄ«ba principā nav nekas slikts un ka tā ir noslÄ“pjama.

Liedzot iespÄ“ju pilsoņiem lustrÄ“ties humānā un diskrÄ“tā procedÅ«rā, viņiem tiek atņemta iespÄ“ja atbrÄ«voties no padomju kauna krusta. To personu vārdi, kuri brÄ«vprātÄ«gi lustrÄ“jas valsts nodrošinātā procedÅ«rā, netiek publicÄ“ti, tādēļ versijas par sabiedrÄ«bas šÄ·elšanu ir, mazākais, nekorektas. Persona savu lustrāciju var un drÄ«kst, ja vÄ“las, paturÄ“t slepenÄ«bā, neinformÄ“t ne savu Ä£imeni, ne draugus. Tā ir individuāla rÄ“Ä·inu noslÄ“gšana ar pagātni, savu valsti un sirdsapziņu, nevis publisks process.

No tiem, kuri iestājas par „čekas maisu iesaldÄ“šanu", nereti atskan sabiedrÄ«bu biedÄ“joša retorika - notikšot „raganu medÄ«bas", bijušo aÄ£entu un čekistu „atspārdÄ«šana", maisu atvÄ“ršana esot novÄ“lota utt., un tā joprojām. TomÄ“r nav dzirdÄ“ts par vardarbÄ«giem gadÄ«jumiem citās postpadomju bloka valstÄ«s, kurās tikuši vÄ“tÄ«ti komunistu politiskās policijas arhÄ«vi vai notikusi lustrācija.

Bulgārijas parlamentā darbojusies „DosjÄ“ komisija", kas strādājusi ar arhÄ«vu materiālu, vÄ“lāk individuālā kārtā darot šos materiālus pieejamus savas valsts pilsoņiem. VDK arhÄ«vu apzināšanas procesi notikuši Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Vācijā, Ukrainā un citur. Tādēļ nav izprotama Latvijas tautas priekšstāvju vÄ“lÄ“šanās šo sabiedrÄ«bai tik nepieciešamo pagātnes izvÄ“rtÄ“šanas darbu turpināt novilcināt vai nerosināt vispār. ŠÄdā veidā valstÄ« tiek sekmÄ“ta un uzturÄ“ta baiļu terora un aizdomÄ«guma atmosfÄ“ra, demokrātisko iekārtu padarot vien par ārišÄ·Ä«gu formu, kurā ieliets ar pagātnes rÄ“giem un vÄ“sturisko netaisnÄ«bu piesātināts saturs. ŠÄ jautājuma skatÄ«šana ārpus kādreizÄ“jā Varšavas pakta valstu pieredzes konteksta rada priekšstatu, ka Latvija ir kļuvusi par Krievijas maigās varas ietekmes galveno platformu rietumos.

Okupācijas fakts Latvijas vÄ“sturÄ“ šodien daudziem ir vairs tikai abstrakcija. Pienācis laiks atzÄ«t, ka režīms, kurā spiestā kārtā piecas desmitgades dzÄ«voja vairākas latviešu paaudzes, bija noziedzÄ«gs. Tas, ka tā pastāvÄ“šanas periods ievÄ“rojami pārsniedza 12 nacionālsociālisma gadus Vācijā, nevar kalpot par attaisnojumu nodarÄ«jumiem pret laikabiedriem. Tiesa, cilvÄ“ki par informatoriem un aÄ£entiem kļuva dažādu iemeslu dēļ un dažādās situācijās, arÄ« piespiedu kārtā. TāpÄ“c nevar izpalikt jautājums par katra individuālo atbildÄ«bu un nodarÄ«juma vieglumu vai smagumu. Kalpošana VDK nebija tikai „darbs drošÄ«bas iestādÄ“s", kā to apgalvo SC deputāts Agešins, demagoÄ£iski klāstot, ka „čekas maisu" atvÄ“ršanas gadÄ«jumā ļaudis vairs nevÄ“lÄ“sies strādāt neatkarÄ«gās Latvijas drošÄ«bas iestādÄ“s. VDK nav uzskatāma par civilizÄ“tas un demokrātiskas valsts standarta drošÄ«bas struktÅ«ru, tāpÄ“c šÄdi salÄ«dzinājumi ir absurdi.

SabiedrÄ«bā ir nobriedusi nepieciešamÄ«ba morāles kategorijas un vÄ“rtÄ«bas uzskatÄ«t par lÄ«dzvÄ“rtÄ«gām tehniskiem un juridiskiem risinājumiem, tā gaida, ka likumus un rÄ«kojumus beidzot tulkos nevis burtiski, bet atbilstoši likuma bÅ«tÄ«bai un garam. Un sabiedrÄ«ba ir gatava nozÄ«mÄ«gam pavÄ“rsienam - attÄ«rÄ«šanās procesam. TāpÄ“c varas pārstāvjiem bez aizbildinājumiem jāpilda šis sabiedrÄ«bas pasÅ«tinājums - jāorganizÄ“ un jÄ“dzÄ«gi jāvada lustrācijas process Latvijā, balstoties uz šajā ziņā veiksmÄ«gāko Austrumeiropas valstu pieredzi.

Eseju „NedzÄ«vot melos", uz kuru atsaucamies virsrakstā, krievu rakstnieks Aleksejs Solžeņicins uzrakstÄ«ja 1974.gadā, vÄ“ršoties pie PSRS inteliÄ£ences pÄ“c „Gulaga arhipelāga" nomelnošanas kampaņas. Tajā viņš aicina pretestÄ«bu varai izrādÄ«t individuālā lÄ«menÄ«, pat netiešÄ veidā, sākt ar mazumiņu, tomÄ“r cietā pārliecÄ«bā - neiesaistÄ«ties melos. „Lai meli ir visu pārklājuši, lai meli valda pār visu, bet ne ar manu palÄ«dzÄ«bu un starpniecÄ«bu. Kad ļaudis atsakās no meliem, tie vienkārši pārstāj eksistÄ“t" (Eseja krievu valodā izlasāma internetā.)

Ironiskas sakritÄ«bas dēļ tieši šajās dienās atklāta Latvijas Nacionālā arhÄ«va speciālistu sagatavotā virtuālā izstāde „1983.gada politiskās prāvas Latvijā" (www.archiv.org.lv/1983/). Tajā var iepazÄ«ties gan ar apsÅ«dzÄ“to lietām, gan ar laikmeta konteksta izklāstu, tālaika preses publikācijām, tiesas sastāvu, utt. Var izlasÄ«t arÄ« vairāku pilsoņu - „ziņotāju" iesniegumus VDK. Gunārs Astra bija viens no šajās prāvās apsÅ«dzÄ“tajiem, un kopš viņa teiktā nu jau slavenā PÄ“dÄ“jā vārda pagājuši 30 gadi. (Internetā joprojām aplÅ«kojama arhÄ«vistu sagatavotā izstāde par Gunāru Astru www.archiv.org.lv/astra/)

GrÅ«ti samÄ“rot to atbildÄ«bas un likteņa smagumu, kādu uzņēmās Gunārs Astra, Lidija Doroņina-Lasmane, Jānis Rožkalns, Jānis VÄ“veris, Boriss Grezins, Jānis Barkāns, Ints CālÄ«tis, Gunārs Freimanis un Ä¢ederts Melngailis ar iespÄ“jamiem patÄ“rniecÄ«bas lÄ«meņa un statusa apdraudÄ“jumiem bijušajiem VDK sadarbÄ«bas aÄ£entiem mÅ«sdienu Latvijā.

AugstākminÄ“tās izstādes dokumenti neapšaubāmi parāda, ka daudzi latvieši padomju laikā kļuva par noziedzÄ«gas varas gribas izpildÄ«tājiem. „Viens no traÄ£iskākajiem aspektiem, kuru parāda 1983. gada politisko prāvu dokumenti, ir fakts, ka vairums no VDK izmeklÄ“tājiem, kas 1983. gadā veica šo lietu izmeklÄ“šanu, bija latvieši." raksta izstādes veidotāji. „Visi tiesneši, kas 1983. gadā iztiesāja šÄ«s lietas bija latvieši un arÄ« vairums no tiesas piesÄ“dÄ“tājiem (kuru loma un ietekme lietās gan bija tikai formāla) bija latvieši. Visbeidzot prokurors V. Batarags, kurš uzturÄ“ja apsÅ«dzÄ«bas gandrÄ«z visās 1983. gada politiskajās prāvās (izņemot B. Grezina tiesāšanā) un dažkārt izcÄ“lās ar visai odioziem izteicieniem pat no padomju jurisprudences viedokļa, arÄ« bija latvietis. Tā laika Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs A. Voss, kurš regulāri tika informÄ“ts par šo prāvu norisi, un tā laika Latvijas PSR VDK priekšsÄ“dÄ“tājs B. Pugo, kurš piedalÄ«jās šo prāvu organizÄ“šanā vai izpildÄ«ja PSRS centrālo varas institÅ«ciju norādÄ«jumus par šÄdu prāvu Ä«stenošanu, arÄ« bija latvieši, lai gan pat latviešu valodu viņi zināja vāji. Šie fakti parāda, cik ļoti tuvu garÄ«gai iznÄ«cÄ«bai PSRS okupācijas laikā bija novesta liela daļa no latviešu tautas, ja tās pārstāvji piedalÄ«jās (ļoti ticams, ka vismaz daļa no tiesnešiem bija spiesti uzņemties šo procesu iztiesāšanu pret savu gribu) represijās pret citiem latviešiem tikai tādēļ, ka tie pauduši Komunistiskās partijas un VDK vadÄ«tājiem nevÄ“lamus uzskatus. Viņu piedalÄ«šanās šajās prāvās ļāva padomju propagandai atspÄ“kot argumentus par okupācijas varas represijām, norādot, ka dažādus ″pretpadomju elementus″ nosoda paši latvieši. PlašÄkā kontekstā tas ilustrÄ“ mazo traģēdiju Padomju SavienÄ«bā, kad skaitliski nelielas tautas tika pakāpeniski iznÄ«cinātas un/vai asimilÄ“tas ar pašu šo tautu pārstāvju palÄ«dzÄ«bu" Vai arÄ« šie tiesneši, ja vÄ“l dzÄ«vi, nebÅ«tu pelnÄ«juši lustrāciju?

ŠÄgada vasarā Tatjanas Ždanokas rÄ«kotajā konferencÄ“, veltÄ«tā Latvijas okupācijas fakta noliegumam, Jakovs Pliners mÅ«su valstÄ« nenotikušo lustrācijas procesu minÄ“ja kā apstiprinājumu padomju okupācijas fakta neesamÄ«bai. Postpadomju valstÄ«s, mainoties sociālpolitiskai iekārtai, tas ticis uzskatÄ«ts par obligāti nepieciešamu. MÄ“s sÄ“rojam par deportācijās nomocÄ«tajiem un komunistu veikto zvÄ“rÄ«bu upuriem, godinām Latvijas padomjlaiku brÄ«vÄ«bas cÄ«nÄ«tājus - disidentus, bet kavÄ“jamies publiski atzÄ«t pat savu konformismu, piemÄ“ram, piederÄ«bu kompartijai.

Tiek uzsvÄ“rts, ka latviešu inteliÄ£ence savu vadošo lomu sabiedrÄ«bā ir zaudÄ“jusi. VarbÅ«t tas ir likumsakarÄ«gi. Vai kāds no radošÄs elites ir publiski paudis savu nožēlu par kolaborāciju ar padomju režīmu? KamÄ“r vieni šÄdi „nopirka" iespÄ“ju ceļot uz ārvalstÄ«m, veidot karjeru un iepirkties specveikalos, citi - no politzonām vai SibÄ«rijas pārbraukušie, viņu pÄ“cteči - dzÄ«voja tiem ierādÄ«tos mitekļos bez labierÄ«cÄ«bām vai komunālo dzÄ«vokļu istabās, pārsvarā atsakoties no tiešas komunistu diktatÅ«ras balstÄ«šanas. Vai šiem ļaudÄ«m Latvija ir atdevusi pienācÄ«gu godu vÄ“sturiskā taisnÄ«guma paradigmā?

SabiedrÄ«ba augstu novÄ“rtÄ“tu gan savulaik ar kompartiju saistÄ«to latviešu secinājumus, gan iespÄ“ju bijušajiem VDK informatoriem lustrÄ“ties valsts noteiktā kārtÄ«bā. Georga Andrejeva solim 90.gados sekotāju diemžēl nebija. Taču bÅ«tiski atgādināt, ka izpalika arÄ« viņa kādreizÄ“jās rÄ«cÄ«bas sabiedrisks nosodÄ«jums, jo vairums cilvÄ“ku izprata un novÄ“rtÄ“ja viņa spÄ“ju uzņemties atbildÄ«bu. Mums ir nepieciešami atklāti, publiski pieejami atmiņu stāsti par kontaktiem ar VDK, lai pārrautu postpadomju sindroma raisÄ«to baiļu sastingumu, klusÄ“jot par jaunāko laiku vÄ“stures faktiem. No sabiedrÄ«bas, kas morāli attÄ«rÄ«jusies, vislielākā ieguvÄ“ja bÅ«s pati valsts, tās pilsoņi un nākamās paaudzes. Cita starpā - arÄ« ziņotāju bÄ“rni un mazbÄ“rni.

Novērtē šo rakstu:

0
0