Iesaki rakstu:

Šonedēļ portāla Satori tviterkontā parādÄ«jās tvÄ«tu sÄ“rija, kas pieteikta kā Ivetas Kažokas (Providus pÄ“tnieces, biežas TV raidÄ«jumu viešÅ†as — ekspertes) tÄ“zes par tÄ“mu Ko bÅ«tu vÄ“rts zināt, pabeidzot sociālās jomas studijas. Ievadā teikts, ka šÄ«s atziņas nepretendÄ“ uz absolÅ«to patiesÄ«bu, ka to nodoms ir relativizÄ“t autores prāt aplamus pieņēmumus, kā arÄ« izraisÄ«t polemiku. Šo rindu autors “sociālās jomas studijas” nav nedz beidzis, nedz arÄ« tā Ä«sti sācis un vārda “polemika” nozÄ«mi latviešu valodā apguva tikai pirms gada vai diviem. Bet par Kažokas tÄ“zÄ“m polemizÄ“t prasÄ«ties prasās.

Sabiedriskās politikas eksperte no vienas puses pauž konservatÄ«vismam radniecÄ«gas atziņas par tālejošas un pārmantotas politikas praktisko nepieciešamÄ«bu jebkādu mÄ“rÄ·u sasniegšanai, bet no otras — izliekas, ka viņas pārstāvÄ“tajam progresÄ«vajam sabiedrÄ«bas redzÄ“jumam pieminÄ“šanas vÄ“rtu alternatÄ«vu nav. Ož pÄ“c intelektuālās negodprātÄ«bas, ja pieņem, ka eksperte ir pazÄ«stama ar aktuālajiem politiskajiem strÄ«dus āboliem.

Pirmais tvīts:

“Politikā ir nozÄ«me vÄ«zijām — tās ļauj pacelties pāri ikdienai un orientÄ“ties uz ilgtermiņa mÄ“rÄ·iem. Vienlaikus vÄ“l svarÄ«gāk ir spert kaut mazus, bet reālus un secÄ«gus soļus daudzmaz pareizā virzienā. Bez vÄ«zijām var iztikt, bet bez secÄ«giem soļiem viss sabrÅ«k.”

Otrais tvīts:

“Kā noteikt pareizo virzienu? VarÄ“tu domāt, ka viedokļi šajā jautājumā fundamentāli atšÄ·iras. Taču tā nav — mÅ«sdienu demokrātijās ir diezgan liels konsenss par to, ko nozÄ«mÄ“ laba sabiedrÄ«ba. ÄŒetri galvenie tās atribÅ«ti: 1) cilvÄ“ks jÅ«tas cienÄ«ts; 2) cilvÄ“ks jÅ«tas drošs gan par sevi, gan sev tuviem cilvÄ“kiem; 3) pÄ“c iespÄ“jas daudz pašrealizācijas iespÄ“ju; 4) vispārÄ“ja pārticÄ«ba ar egalitāru raksturu (nav krasu atšÄ·irÄ«bu ar lÄ«dzcilvÄ“kiem konkrÄ“tajā sabiedrÄ«bā un citās valstÄ«s).”

Otrais tvÄ«ts ir visskandalozākais, un tieši tajā izpaužas negodprātÄ«ba. Vai tiešÄm Providus eksperte uzskata, ka mÅ«sdienu demokrātijās valda liela vienprātÄ«ba par to, ka “pareizais virziens” ir virzÄ«ba uz sabiedrÄ«bu, kurā viens no četriem pamata atribÅ«tiem bÅ«tu, ka “cilvÄ“ks jÅ«tas cienÄ«ts”?

Vai Kažoka var nosaukt kādu sabiedrÄ«bu, kur šÄ« ideja bÅ«tu bijusi galvenā vai tuvu tādai? Izņemot valstis, kur ar “cilvÄ“ku” tiek saprasts viens konkrÄ“ts Ä«patnis — tās absolÅ«tais monarhs? Vai Turcija, kuras prezidents Erdogans ik palaikam grib iespundÄ“t cietumā satÄ«riÄ·us, kas pajokojuši par viņu, ir daļa no modernā konsensa par cilvÄ“ka jušanos cienÄ«tam? Vai “pareizais virziens” ir iet ASV pÄ“dās, lai sieviešu cietumos sievietes varÄ“tu izvarot vÄ«rieši, kuri pieprasa cienÄ«t viņu jÅ«tas un vÄ“las, lai pārÄ“jā sabiedrÄ«ba uzlÅ«ko viņus kā sievietes?

Ir ļoti bÅ«tiska atšÄ·irÄ«ba starp ideju par cilvÄ“ka cieņu (dignity), par kuru, jā, attÄ«stÄ«tajās valstÄ«s ir konsenss, ka tā neatņemami piemÄ«t ikvienam cilvÄ“kam, un cieņu (respect), ko cilvÄ“ks ar savu rÄ«cÄ«bu iemanto vai zaudÄ“ sabiedrÄ«bas acÄ«s. Skaidrs, ka runa nevar bÅ«t par otro. Bet visbÅ«tiskākā aplamÄ«ba šai tÄ“zÄ“ ir runāt par jušanos cienÄ«tam. Ideja, ka kāds cits spÄ“tu noteikt, kā cilvÄ“ks jÅ«tas, ir, ja mazliet pašÄ·etina, ironiskā kārtā pašu cilvÄ“ka cieņu (dignity) aizskaroša.

Vai jÅ«s nejustos pazemots, ja kāds jums pateiktu, ka jÅ«s jÅ«tat nevis to, ko domājat, ka jÅ«tat un teicaties jÅ«tam, bet to, ko viņš jums nodiktÄ“s. Ja vārds “just” kaut ko saturÄ«gu vispār nozÄ«mÄ“, tad tā ir cilvÄ“kam unikāla pieredze viņa paša “valodā”, kurā viņš ir vienÄ«gā autoritāte. Diez vai ar cilvÄ“ka jušanos cienÄ«tam šajā kontekstā ir domāta ar sensoriem konstatÄ“jama cilvÄ“ka Ä·ermeņa reakcija uz ārÄ“jo vidi (atkārtojoties — tā bÅ«tu cilvÄ“ka kā morāla aÄ£enta cieņu aizskaroša izpratne par to, ko cilvÄ“ks “jÅ«t”). Ja jušanās cienÄ«tam ir jautājums, ko tikai katrs cilvÄ“ks pats var izšÄ·irt un neviens cits nevar otra versiju pārbaudÄ«t, kā tas var bÅ«t labas sabiedrÄ«bas politikas mÄ“rÄ·is?

Pat mÅ«sdienās cilvÄ“ka cieņu šÄdi mÄ“ra tikai ekstrÄ“mās aprindās kultÅ«rkaru karstākajos punktos. Cieņa, ja tas ir kaut kas sataustāms un izmÄ“rāms un tātad izmantojams racionālā diskusijā, ir noteiktu minimālo izturÄ“šanās pret cilvÄ“ku prasÄ«bu kopums, par kuru runā, kad tā tiek aizskarta. Tā ir zināma cilvÄ“ka brÄ«vÄ«bu ierobežojošu faktoru absence. Lai vai kādu “cieņas” definÄ«ciju izloba, runa ir par nosacÄ«ti objektÄ«vu, no malas konstatÄ“jamu pazÄ«mju kopumu un nevis par to, ko pats cieņas objekts jÅ«t vai nejÅ«t. Ja cilvÄ“ks guļ vai ir kādā citā bezpalÄ«dzÄ«bas stāvoklÄ«, kad neko apzināti nejÅ«t, vai ja cilvÄ“ks ir psihiski nelÄ«dzsvarots vai objektÄ«vi konstatÄ“jamā afekta stāvoklÄ«, tad viņa tā brīža jušanās vai nejušanās nemaina pazÄ«mes, pÄ“c kurām novÄ“rotājs no malas varÄ“s konstatÄ“t trešÄs puses, tai skaitā valsts, izturÄ“šanās cieņpilnÄ«bu vai tādas neesamÄ«bu.

Kad pusaugu meitene pubertātes laikā pÄ“kšÅ†i paziņo, ka jÅ«tas ne Ä«sti kā meitene, ne Ä«sti kā zÄ“ns un pieprasa publiskajā telpā tualetes, kurās viņa nejustos ieslodzÄ«ta kādā nepareizā kategorijā, vai tiešÄm šÄ«s meitenes jÅ«tas ir labs rādÄ«tājs par to, kā pārÄ“jā sabiedrÄ«ba faktiski attiecas pret viņu, proti, vai tā aizskar meitenes cieņu?

CilvÄ“ka jušanos cienÄ«tam var izmÄ“rÄ«t, aptaujājot iedzÄ«votājus. Lai arÄ« tāds mÄ“rÄ«jums sākotnÄ“ji varÄ“tu bÅ«t indikatÄ«vs par stāvokli valstÄ«, tas ir gaužām slikts uzstādÄ«jums, kuram pakārtot politisku darbÄ«bu. AtzÄ«mes skolā var izmantot, lai spriestu par to, cik veiksmÄ«gi skolÄ“ni apgÅ«st mācÄ«bu vielu, taču šis rādÄ«tājs ir vÄ“rtÄ«gs tikai tik ilgi, kamÄ“r atzÄ«mes nekļūst par skolÄ“na apzināto mācÄ«bu mÄ“rÄ·i. Ar cilvÄ“ku jušanos cienÄ«tam ir tieši tāpat. NovÄ“rotājam derÄ«gs rādÄ«tājs nedrÄ«kst kļūt par novÄ“roto fenomenu veidojošÄs rÄ«cÄ«bas pašmÄ“rÄ·i.

Var noskaidrot, vai cilvÄ“ki caurmÄ“rā jÅ«tas cienÄ«ti, bet prasÄ«t, kam jānotiek, lai viņi tādi justos, nozÄ«mÄ“ izplatÄ«t jaunu, vairumam ārpus intersekcionālisma svešu ideoloÄ£iju, kas diskreditÄ“ jebkādas atbildes uz sākotnÄ“jo jautājumu. Atbildes uz jautājumu “Vai jÅ«taties cienÄ«ts?” kļūst par iespÄ“ju izvirzÄ«t nepārbaudāmas prasÄ«bas uz Ä«pašu attieksmi pret sevi. ŠÄdas prasÄ«bas tad ir jāsalāgo ar visām citām prasÄ«bām, bet kurš prasÄ«bu karā uzvar? VisbezkaunÄ«gākais prasÄ«tājs.

CilvÄ“ka dalÄ«ba politikā ir veids, kā cilvÄ“ks cenšas iekārtot pasauli ap sevi viņam vÄ“lamajā virzienā. Ar cilvÄ“ka vÄ“lmÄ“m šeit jāsaprot viss tas, kas motivÄ“ politiskā procesa dalÄ«bnieka rÄ«cÄ«bu, tai skaitā dalÄ«bnieka izpratne par kopienas kopÄ«go labumu un dalÄ«bnieka gatavÄ«ba faktiski ierobežot sevi viņa izpratnÄ“ augstāku vÄ“rtÄ«bu vārdā. ReducÄ“t cilvÄ“ka vÄ“lmju buÄ·eti uz vienu — cieņas izjušanas — dimensiju nozÄ«mÄ“ ne tikai laupÄ«t vārdam “cieņa” tā nozÄ«mi, bet arÄ« indoktrinÄ“t cilvÄ“ku jaunā, nesakarÄ«gā, uz nesamierināmiem konfliktiem orientÄ“tā morālā mācÄ«bā.

Kažokas negodprātÄ«ba slÄ“pjas atziņā, ka šÄ« no pašiem progresÄ«vākajiem apcirkņiem aizgÅ«tā ideja par cilvÄ“ka jušanos cienÄ«tam ir daļa no mÅ«sdienu demokrātiju konsensa. Tā it kā nebÅ«tu nekāds vairāk vai mazāk apgaismots vai tumsonÄ«gs konservatÄ«visms, tā it kā nebÅ«tu nekāds judeokristÄ«gajā tradÄ«cijā balstÄ«ts tradicionālisms, arÄ« ne komunisms vai savas konsekvences apzināties un atklāti par tām runāt spÄ“jÄ«gs sociālisms, kuros visos idejas par kopÄ«go labumu nebÅ«t nebalstās indivÄ«da jÅ«tās, no kopienas atrauta indivÄ«da pašrealizācijas iespÄ“jās vai idejā, ka viņu kopiena bÅ«tu uzliekama uz vienas salÄ«dzinošas skalas ar visām citām kopienām (un tāpÄ“c kaut kādā brÄ«numainā kārtā, nezin ar kādām tiesÄ«bām leÄ£itimÄ“tā veidā vienādojama ar tām). PÄ“dÄ“jā no šÄ«m idejām ir globālisms. Vai tiešÄm Kažokas kundzes redzeslokā nekad nav patrāpÄ«jušies tādi interesanti politiskās arÄ“nas dalÄ«bnieki kā antiglobālisti? Vai tiešÄm nav dzirdÄ“ts par konservatÄ«vo un mÄ“reno uzvarām parlamentu vÄ“lÄ“šanās Zviedrijā, Itālijā, Ungārijā un citur?

Diez vai Kažoka savās sociālajās studijās ir palaidusi garām tādu diezgan vienkāršu dabas likumu, ka indivÄ«da pašrealizācijas iespÄ“jas nenovÄ“ršami rada nevienlÄ«dzÄ«bu. Proti, no ekspertes aprakstÄ«tajiem četriem mÄ“rÄ·iem vismaz trešais un ceturtais ir pretrunā viens otram. Ja jaunāko laiku karstais “cieņas” jautājums tiek piemirsts un paskatās plašÄk, tad strÄ«di par to, ciktāl ļaut indivÄ«diem pašrealizÄ“ties un ciktāl ļaut nevienlÄ«dzÄ«bai dabiski plesties ir taču ideoloÄ£iju galvenā saduršanās vieta!

Iveta Kažoka vismaz šo atziņu kontekstā darbojas tendenciozu progresÄ«vo ideju aÄ£itatoru manierÄ“. Tiek pasniegts tāds politiskā spektra redzÄ“jums, kurā vietas ideoloÄ£iski atšÄ·irÄ«giem skatÄ«jumiem vienkārši nav. “MÅ«sdienu demokrātijās ir diezgan liels konsenss par to, ko nozÄ«mÄ“ laba sabiedrÄ«ba,” saka Kažoka, un uzskaita četrus punktus, kurus kā galvenos mÄ“rÄ·us vai “pareizo virzienu” nebÅ«t neredz iepriekš uzskaitÄ«tie citu ideoloÄ£isko pārliecÄ«bu pārstāvji.

KomentÄ“jot pirmos divus tvÄ«tus, konstatÄ“jām, ka, Kažokasprāt, mÅ«sdienu politiskajā arÄ“nā neeksistÄ“ fundamentāli atšÄ·irÄ«gi redzÄ“jumi par to, kurp sabiedrÄ«bām vajadzÄ“tu virzÄ«ties. Tā ir ideologiem raksturÄ«ga taktika — izlikties, ka par jaunākajām, pašu izvÄ“lÄ“tajām un iepriekšÄ“jām paaudzÄ“m, iespÄ“jams, svešÄm pamatnostādnÄ“m jums ir jābÅ«t vienprātÄ«bā ar izglÄ«totajiem un izteikties tiesÄ«gajiem.

ŠÄ« taktika var arÄ« nebÅ«t apzināta. Normāls, vesels, saliedÄ“tā sabiedrÄ«bā cieši iekļāvies cilvÄ“ks patiešÄm var neredzÄ“t ideoloÄ£iju, kurā pats ir uzaudzis. LÄ«dzÄ«gi kā zivs varbÅ«t neapzinās, ka atrodas Å«denÄ«, kamÄ“r nav bijusi ārpus tā. TomÄ“r no sabiedriskās politikas ekspertiem mÄ“s sagaidām mazliet plašÄku redzÄ“jumu, kaut vai minimālu izpratni par to, kāpÄ“c demokrātijas citadelÄ“ ASV un ne tur vien ir vismaz divas diametrāli pretÄ“jas ideoloÄ£iskas nometnes. TāpÄ“c arÄ« izlikšanās par tāda dalÄ«juma neesamÄ«bu ir uzskatāma par negodprātÄ«gu. Gudrāki ļaudis ir teikuši, ka ideoloÄ£ijas no veselÄ«gām attieksmÄ“m atšÄ·ir tieši tas, ka ideoloÄ£ijas galvenais taktiskais paņēmiens ir izlikties, ka nekādas dogmas nav — jo nav jau alternatÄ«vu. Tādā ziņā šis nelietÄ«gais paņēmiens nav svešs arÄ« liberālismam alternatÄ«vu ideoloÄ£iju aizrautÄ«gākajiem vai neapzinātākajiem bÄ«dÄ«tājiem.

TomÄ“r vienlaikus ar izlikšanos par alternatÄ«vu neesamÄ«bu šajos tvÄ«tos nolasās arÄ« kāda Ä«sta un mūžsena gudrÄ«ba. Proti, ka ar pilnÄ«gi baltu lapu “izbraukt” jeb sasniegt jebkādus politiskus mÄ“rÄ·us nav iespÄ“jams. Ja labi daudz studÄ“ pārvaldÄ«bu, tad ar laiku neizbÄ“gami nonāk pie konservatÄ«visma sistÄ“miskajām pamata patiesÄ«bām. Kažoka trešajā tvÄ«tā raksta:

“AttiecÄ«gi svarÄ«gākais uzdevums mÅ«sdienu demokrātijām: uzbÅ«vÄ“t tādu politisko un pārvaldes sistÄ“mu, kas secÄ«gi, soli pa solim, ļauj doties daudzmaz pareizā virzienā (uz 4 mÄ“rÄ·u sasniegšanu). [..]”

Šajā un citos sÄ“rijas tvÄ«tos var skaidri manÄ«t, ka Kažokai arÄ« ir skaidrs, ka bez politiku pārmantošanas nekas pamatÄ«gs un apzināts ilgermiņā nav realizÄ“jams vai nosargājams. Ja katra paaudze vai katrs Saeimas sasaukums uzskatÄ«s sevi par pirmo apgaroto, kam atšÄ·irÄ«bā no priekšgājÄ“jiem beidzot ir skaidrs viss un ka savā apskaidrÄ«bā tas spÄ“j lÄ“mumu pieņemšanā visu iepriekš zināto ietvert, tad mÄ“s vienmÄ“r paliksim sākumpunktā. ProgrammatÅ«ras izstrādÄ“ netriviālas sistÄ“mas nepārtaisa katru reizi, kad darbā pieņem jaunus darbiniekus, kas nav bijuši aculiecinieki pastāvošÄs sistÄ“mas Ä£enÄ“zei. To saprast nozÄ«mÄ“ saprast konservatÄ«visma teorÄ“tisko pamatojumu.

Ceturtais tvīts pilnā garumā:

“Tādēļ lielā mÄ“rā pārvalde (ierÄ“dniecÄ«ba) ir svarÄ«gāka par politiku — tā notur kursu labākā trajektorijā pat apstākļos, kad politiÄ·i vÄ“las eksperimentÄ“t vai nevÄ“las neko. Bet arÄ« ierÄ“dniecÄ«bai ir raksturÄ«gi sākt šaubÄ«ties par izvÄ“lÄ“tā kursa pareizÄ«bu un pārlieku aizrauties ar jaunām teorijām. Visādas jaunas, modÄ«gas pieejas, “brÄ«numlÄ«dzekļi” ātrai pārvaldes uzlabošanai, vienlaikus nenostiprinot fundamentus, parasti ir šarlatānisms.”

Jautājums, ko progresÄ«vie sev parasti neuzdod: kā tas nākas, ka tieši jÅ«su paaudze ir tā, kurai ir tiesÄ«bas diktÄ“t plānu visām nākamajām paaudzÄ“m, bet jums nav tādas pašas saistÄ«bas ar iepriekšÄ“jām? Vai tiešÄm jÅ«s domājat, ka kādai paaudzei pÄ“c jums negribÄ“sies izbaudÄ«t politisko brÄ«vÄ«bu, tas ir, iespÄ“ju lemt par alternatÄ«vu paša sabiedrÄ«bas organizāciju? PiemÄ“ram, ja nākotnÄ“ pār kādas sabiedrÄ«bas vairākumu nāks apskaidrÄ«ba, ka stingri novilktas robežas starp valstÄ«m nav nemaz tik slikta lieta, vai viņiem šodienas progresÄ«vo skatÄ«jumā bÅ«s tiesÄ«bas uzcelt mÅ«rus, virtuālus un ne tik virtuālus? Vai tomÄ“r ne, jo tas bÅ«s pretrunā kādam šodien apgaismÄ«bas apogejā pieņemtam plānam?

MÄ“s neesam visu iepriekšÄ“jo paaudžu Ä·Ä«lnieki, bet tādas nav arÄ« paaudzes, kas nāks pÄ“c mums. Ja uzskatām sevi par saprātÄ«gām bÅ«tnÄ“m un ja vispār atļaujamies runāt par civilizācijas progresu, tad nevar vienlaicÄ«gi apgalvot, ka pašreizÄ“jais sabiedrÄ«bas iekārtojums un arÄ« visas tā mums neizprotamās detaļas bÅ«tu kaut kāda liela kļūda. KonservatÄ«visms ir attieksme, ka pastāvošais stāvoklis ir evolÅ«cijas rezultātā “Ä£enerÄ“jies” risinājums. Ar evolÅ«ciju jāsaprot gan dzÄ«vās, gan nedzÄ«vās dabas, gan cilvÄ“ka prāta pasauli veidojošo elementu pārmaiņas.

Datorzinātnes nozarÄ“, ko sauc par evolucionāro skaitļošanu, uzÄ£enerÄ“tu optimizācijas uzdevuma atrisinājumu parasti nevar izsekot. Proti, nav iespÄ“jams uzrādÄ«t risinājuma soļus un pateikt, kāpÄ“c (kādas apakšproblÄ“mas risināšanai) katrā solÄ« tika pieņemts viens vai otrs lÄ“mums. Evolucionārajos algoritmos jaunu atrisinājumu kandidātu izvÄ“li nosaka nejaušÄ«ba, kas nozÄ«mÄ“, ka nekāda kritÄ“rija, pÄ“c kura racionālas apdomas rezultātā tas bÅ«tu bijis konstruÄ“ts, nav. EvolÅ«cijas darba metodes konceptuāli ir pavirša kopÄ“šana (mutācija) un krustošanās (rekombinācija). Šajās divās operācijās nav iekļauti nekādi racionāli ar pašu “uzdevumu” saistÄ«ti apsvÄ“rumi — tas vienkārši ir tas, ko abstrakti var mÄ“Ä£ināt darÄ«t ar vienu vai vairākām lietām, lai pamÄ“Ä£inātu kaut ko jaunu un vienlaikus ne pārāk tālu aizvirzÄ«tos no rÄ«cÄ«bā esošajā “atrisinājumā” ietvertiem labumiem. EvolÅ«cijā atrisinājumi pierāda savu labumu nevis caur savu rašanos, bet ar izdzÄ«vošanu. Ja tie iztur pārbaudÄ«jumus un paliek spÄ“kā vairākās novÄ“rojumu paaudzÄ“s, tas nozÄ«mÄ“, ka tie atbild uz vides uzdotajiem jautājumiem. Tas nenozÄ«mÄ“, ka tie bÅ«tu labi vai slikti, bet ka tie ir dzÄ«votspÄ“jÄ«gi.

ProgresÄ«vi orientÄ“ts cilvÄ“ks aplÅ«ko pasauli kā kaut kādu fiksÄ“tu vidi, kura viņam ir lielā mÄ“rā skaidra un kuru viņš vienkārši aiz laba prāta grib sakārtot. Domājošs cilvÄ“ks visai ātri apjÄ“dz, ka bez sistemātiskas pieejas viņš to pasauli nevar sakārtot. Ka viņa sakārtojums izdosies tikai tad, ja kāds no viņa pārņems stafeti, kad viņam pašam vairs nebÅ«s spÄ“ka vai kad beigsies viņa gaitas šaisaulÄ“. Bet progresÄ«vo cilvÄ“ku no konservatÄ«vismu izprotoša cilvÄ“ka atšÄ·ir atpakaļskata spoguļa trÅ«kums, kas liedz viņam redzÄ“t, ka pirms viņa dzÄ«vojušie ir nonākuši lÄ«dz lÄ«dzÄ«giem slÄ“dzieniem, un ka pirms viņiem dzÄ«vojušie — tāpat.

AÄ£itācija par labu ierÄ“dniecÄ«bas pārspÄ“kam pār politiku izskatās pÄ“c mÄ“Ä£inājumiem bÅ«t par pÄ“dÄ“jo paaudzi, kurai ir politiska teikšana. MÄ“s nospraudÄ«sim vai jau esam nosprauduši virzienu, bet tālāk — galvenais, lai izpildÄ«tāju mašÄ«na ir labi ieeļļota. Laba ierÄ“dniecÄ«ba ir nepieciešama, lai realizÄ“tu visvienkāršÄko šodienas iniciatÄ«vu — par to nav šaubu. Bet vai tai ir jākļūst par varas atzaru, kas piedalās pārÄ“jo varu lÄ«dzsvarošanā? Vai tiešÄm ierÄ“dniecÄ«bas uzdevums nav primāri rÅ«pÄ“ties par konstitÅ«cijā noteikto varas atzvaru rÄ«cÄ«bspÄ“ju? Proti, lielākā daļa ierÄ“dniecÄ«bas balsta izpildvaru, daļa likumdevÄ“jvaru un vÄ“l daļa — tiesu varu. Pie kura varas atzara pieder Kažokas priekšrakstÄ«tā ierÄ“dniecÄ«ba, kurai ir uzdotas tiesÄ«bas sabotÄ“t kādas esošÄs likumdevÄ“jvaras iespÄ“jas realizÄ“t savu politisko programmu, kam tai ir tautas dots mandāts? Te nav runa par ierÄ“dniecÄ«bas pienākumu vienmÄ“r rÄ«koties saskaņā ar ne tik viegli grozāmo un dažos pantos nemaz negrozāmo Latvijas Republikas Satversmi. Kažoka pavisam nevainÄ«gi teoretizÄ“ par to, ko Amerikā dÄ“vÄ“ par deep state.

Saskaņā ar mÅ«su Satversmi Latvijā ir trÄ«s varas atzari. Rietumu demokrātijās runā par ceturto varu — par brÄ«viem, neatkarÄ«giem medijiem. Te nevar neiestarpināt kādā nesenā radio raidÄ«jumā dzirdÄ“to par ceturto varu, kas apliecina tās neesamÄ«bu Latvijā. Saskaņā ar TVNET galvenā redaktora Toma Ostrovska teikto ceturtā vara Latvijā nodarbojas ar sociālajiem jautājumiem. VarÄ“tu teikt, ka tāda kā studentu padomes sociālo lietu komisija. Ja kāds, piemÄ“ram, nejÅ«tas cienÄ«ts, tad ceturtā vara taisÄ«s troksni. Tāda kā privileģēta (un Latvijas gadÄ«jumā valsts apmaksāta) vÄ“lÄ“tāju grupa.

Rietumu demokrātijās ar ceturto varu parasti gan saprot pirmo trÄ«s varu atsvaru jeb pieskatÄ«tāju. Jo varas nenovÄ“ršama blakusparādÄ«ba ir, ka tā cilvÄ“kus korumpÄ“. Tieši tāpÄ“c ir vairākas varas, cerÄ«bā, ka tās viena otru pieskatÄ«s kaut vai tāpÄ“c, lai cilvÄ“ka godkāres motivÄ“tas varÄ“tu demonstrÄ“t savu augstsirdÄ«bu. Kažoka runā par deep state veida ierÄ“dniecÄ«bu, kas apturÄ“s visādus Trampus, breksitus, antivakserus un citus “šarlatānus” nevis tāpÄ“c, ka tie bÅ«tu kaut ko pārkāpuši, bet tāpÄ“c, ka viņi dara ne tā, kā ir izvÄ“lÄ“tajā plānā.

Tā sabiedrÄ«bas organizācija, kurā esam sevi atraduši un apzinājušies, ir jau tas Kažokas minÄ“to secÄ«go soļu rezultāts. Tikai nevis mÅ«su noteikto, bet visu iepriekšÄ“jo cilvÄ“ku paaudžu lÄ«dz šim veikto soļu, tai skaitā neapzināto, apkopojums. Mums ir teikšana, mÄ“s varam mazliet pamainÄ«t virzienu un mÄ“s varam tādÄ“jādi mazliet noteikt virzienu nākamajām paaudzÄ“m. Bet nevajag pārvÄ“rtÄ“t savu izredzÄ“tÄ«bu un savu lÄ“mumu nekļūdÄ«gumu. Pirms dot vārdu, piemÄ“ram, enerÄ£ijas pilniem jauniešiem, vajadzÄ“tu mÄ“Ä£ināt darÄ«t gribÄ“tājos viest izpratni par fizikālajiem procesiem, kas rada tādas racionāli ar šodienas zināšanām neizskaidrojamas institÅ«cijas, no kurām tik ļoti gribas atkratÄ«ties. Kad Kažoka runā par secÄ«gu soļu izpildi, viņa nerunā aplami, bet viņa piemirst, ka viņa jau pati ir daļa no iepriekšÄ“jo paaudžu veidotā plāna. KāpÄ“c tas, kurš nerespektÄ“ viņam atstāto plānu (piemÄ“ram, izpratni, ka cilvÄ“ka jÅ«tas nebÅ«t nav tas uzticamākais labas sabiedrÄ«bas iekārtojuma mÄ“rs), bÅ«tu pelnÄ«jis tiesÄ«bas noteikt plānu visiem tiem, kas nāks pÄ“c viņa?

Pārpublicēts no kodoka.lv