Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šonedēļ Latvijas politikā notika sava veida fāzes pāreja. Nokāpšana vÄ“l vienu lÄ«meni zemāk. Nacionālā apvienÄ«ba aicināja premjeru padzÄ«t amatam nepiemÄ“rotu ministri, pret ko premjers, Saeimas spÄ«kera vārdiem runājot, neiebilda, taču pie viena padzina arÄ« citu ministru, pret kuru nevienam pretenziju nebija.

Runa ir par iekšlietu ministres Marijas Golubevas politiskās atbildÄ«bas pieprasÄ«šanu par policijas neizdarÄ«bām 9. maijā un it Ä«paši jau 10. maijā. Ne tikai politiskajā šÄ·irā, bet visā aktÄ«vajā sabiedrÄ«bā (izņemot “AttÄ«stÄ«bai/Par!” fanus) bija izveidojusies vienprātÄ«ba, ka Golubevai amats jāatstāj.

Pretenzijas pret viņu jau bija ilgi krājušÄs, un šis bija tikai pÄ“dÄ“jais piliens. Golubevas demisija bija nobriedusi, un viņas nomaiņa pret citu figÅ«ru neizraisÄ«tu kaut cik redzamu politisko satricinājumu. Taču nÄ“. Premjerministrs Krišjānis Kariņš no šÄ«s pÄ“c bÅ«tÄ«bas nenozÄ«mÄ«gās amata rotācijas sarÄ«koja mazpievilcÄ«gu politisku balagānu.

Ja dažos vārdos jāformulÄ“ šÄ«s politiskās jezgas sausais atlikums, tad tas bÅ«tu - ir iezÄ«mÄ“ta jaunā normālÄ«ba. Ir nokāpts vienu pakāpienu zemāk, un tagad šis politisko attiecÄ«bu lÄ«menis, kurš kādreiz šÄ·istu neiedomājams cinisms, tiek uzdots kā pašsaprotama norma. It kā tā vienmÄ“r bÅ«tu bijis un tā arÄ« jābÅ«t.

Kas tad tur nepareizi, tÄ“lotā izbrÄ«nā acis blisina jaunās Ä£enerācijas politiÄ·is Krišjānis Feldmans un piesauc diplomātisko praksi, kad savstarpÄ“ji konfliktÄ“jošas valstis simetriski izraida vÄ“stniecÄ«bu darbiniekus. Izrādās, politiskās partijas Latvijas valdošajā koalÄ«cijā atrodas konfliktÄ“jošu valstu attiecÄ«bās. IevÄ“rojiet, nav runa par opozÄ«cijas/pozÄ«cijas attiecÄ«bām. Vienā valdÄ«bā esoši spÄ“ki viens pret otru izturas kā konfliktÄ“jošas valstis, kad katrai ir savas stipri atšÄ·irÄ«gas intereses.

Tiesa, jau sen vairs nav nekāds noslÄ“pums, ka mÅ«su tā dÄ“vÄ“tajām partijām valsts un sabiedrÄ«bas intereses ir tikai fons. Platforma, uz kura risināt savas šauri savtÄ«gās intereses. Šajā realitātÄ“ citi politiskie grupÄ“jumi, lepni saukti par partijām, tiek uztverti kā konkurenti un traucÄ“kļi. Pat formāli esot vienā valstiskā iejÅ«gā.

ŠÄ« Kariņa performance un tai sekojošie politiskās šÄ·iras centieni izskaidrot šo jauno normālÄ«bu atsedza vÄ“l kādu lietu. Valsti tās klasiskajā izpratnÄ“ neviens nevada. Īpaši skaudri tas parādÄ«jās 10. maija pievakarÄ“, kad neatradās neviens politiÄ·is (arÄ« tobrÄ«d par galveno atstātais Artis Pabriks), kurš spÄ“tu uzņemties kaut ko, ko kaut attāli varÄ“tu saukt par lÄ«derÄ«bu.

Politiskie lÄ«deri, tajā skaitā ministru prezidents, vada politiskos procesus to šaurākajā izpratnÄ“. Kurš kur sÄ“dÄ“s un kādus resursus apgÅ«s. KopÄ“jā lietu virzÄ«ba rit pašplÅ«smā. Tas ir, ierÄ“dniecÄ«ba nodrošina sistÄ“mas elementāru funkcionalitāti, taču kaut kāda jÄ“gpilna stratÄ“Ä£iskā mÄ“rÄ·a, kursa nav.

Politisko šÄ·iru šÄda situācija apmierina. Pat ļoti, jo ļauj nodarboties ar to, kā dēļ tā vispār izveidojusies un ko tā redz par savu galveno mÄ“rÄ·i. Proti, resursu apgÅ«šanu. Gan materiālo (finanses), gan politisko (amati). Katrs savā lauciņā rušinās (lasi: šeptÄ“), un nevienam (tajā skaitā valsts finansÄ“tajiem medijiem) nav brÄ«v tur bāzt savu garo degunu. Ja nu kāds tomÄ“r neiztur un sadomā politiskā teātra trupas mākslinieciskajam vadÄ«tājam norādÄ«t, ka, lÅ«k, tā Golubeva galÄ«gi “nevelk”, tad seko atbilde Delaveras pavalsts dialektā: okei, bet tad arÄ« vienam no jÅ«sÄ“jiem sava loma jāzaudÄ“.

Ar ko gan šis Kariņa gājiens nav ticis salÄ«dzināts, - gan ar tikumiem mafijas Ä£imeņu attiecÄ«bās, gan bÄ“rnudārzu, gan bordeli, taču vieglums, ar kādu ne tikai politiskā šÄ·ira, bet arÄ« liela sabiedrÄ«bas daļa pieņēma šo jauno kārtÄ«bu, liecina par dziļi iesakņojušos Latvijas politiskās vides feodālismu - mÄ“s savā ministrijā darām, ko gribam.

Tas, ka iekšlietu ministres amatam tiek izskatÄ«ta tāda odioza figÅ«ra ka Inese Voika, liecina tieši par šÄdu attieksmi. Ne tikai darām, ko gribam, bet arÄ« par ministri kronÄ“jam, ko gribam. Tas, ka šÄ« ministra darbÄ«ba attiecas uz visu valsti, visu sabiedrÄ«bu un visām dzÄ«ves sfÄ“rām, mÅ«s neuztrauc. Å…emiet mÅ«s par labu, kādi esam.

Parasti šajā brÄ«dÄ« šÄ«s sistÄ“mas aizstāvji atsaucas uz demokrātiskām vÄ“lÄ“šanām, kurās sabiedrÄ«ba izvÄ“rtÄ“ šÄ«s feodālās sistÄ“mas “sasniegumus” un dod tai savu vÄ“rtÄ“jumu caur balsojuma rezultātiem. Tā tas viss izskatās teorijā. PraksÄ“ viss ir daudz primitÄ«vāk. Latvijā 30% vÄ“lÄ“tāju balso par partijām, kuras ir izslÄ“gtas no nopietna politiskā procesa. Tas ir, tās nekādos apstākļos netiks uzņemtas valdošajā koalÄ«cijā. Runa ir par politiskajiem spÄ“kiem, uz kuriem krÄ«t aizdomu Ä“na par vairāk vai mazāk izteiktu atbalstu Putina režīmam (kaut vai tā nekritizÄ“šanu). Tas nozÄ«mÄ“, ka reāla cīņa notiek sašaurinātā laukumā.

Å…emot vÄ“rā, ka valsts finansÄ“tie mediji visai neslÄ“pti atbalsta valdošo koalÄ«ciju (pareizāk sakot, tās kreisi liberālo spārnu), šis laukums vÄ“l vairāk sašaurinās, un korelācija starp reālo darbu un mandātu skaitu parlamentā kļūst vÄ“l mazāka. Bet, ja tā, tad nav ko skatÄ«ties pār plecu un domāt, “ko par to teiks tauta”. Jādragā un jābÄ«da savas lietas, daudz nedomājot, kā tas izskatās. Tāpat sabiedrÄ«ba to visu apÄ“dÄ«s un 1. oktobrÄ« nobalsos “kā vajag”. Tas tad arÄ« ir šÄ«s nedēļas politisko notikumu sausais atlikums – politiskā degradācija ar joni turpinās.

Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0